Kašers savā atklātākajā intervijā: "Uzskatu sevi par ļoti sarežģītu cilvēku"
Šonedēļ multimākslinieks Kašers un viņa dzīvesbiedrs fitnesa treneris Jānis Miņins paziņoja, ka turpmāk ies šķirtus ceļus. Par pašreizējām izjūtām Kašers atklāti runājis savā līdz šim privātākajā intervijā. Pilnu sarunu lasi žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā.
Kad sazvanāmies, lai vienotos par interviju, Kašeram ir tikai viens lūgums: lūdzu, nerunāsim par privāto dzīvi. Kad satiekamies, kļūst skaidrs, kāpēc. Viņš neslēpj, ka tieši šobrīd ir pārejas posmā uz jaunu sevi. “Tas būs pilnīgi cits Kašers,” viņš saka. Un beigās šī, iespējams, ir Kašera privātākā un atklātā intervija.
Piederu pie tiem, kas tic – ļoti daudz kas nāk no mūsu bērnības. Kāda bija tavējā?
Mana bērnība sadalās divos posmos. Brīnišķīgs, skaists laiks, pārsvarā vasarās, ko pavadīju Rojā, pie savas omītes – brīvība, jūra, zemenes –, vienkārši perfektā bērnība. Un otra puse ir Talsos, no kurienes es arī esmu. Arī tur bērnība it kā bija skaista, līdz sākās lielie pārdzīvojumi un sāpes – izsmiešana, mobings.
Kāds tu toreiz izskatījies un ko vilki mugurā?
Ko tik es nevilku! Piemēram, man bija krekls ar garajām piedurknēm: piedurknes es nogriezu un vilku kā zeķes – lai “zeķes” turētos, apsēju tās ar striķiem. Oversize kreklus es vilku otrādāk – tur, kur bija rokas, es vilku kājas. Vai bija ziema, vai vasara, es gāju uz skolu šortos, garām zeķēm un kedām kājās. Biju nopircis milzīgu govs ķēdi, to liku ap kaklu. Protams, mani vecāki tajā laikā to neatbalstīja. Bet es darīju tā – visu bēniņos sagatavoju, izgāju no mājas normāls, uzskrēju augšā, pārģērbos un tad gāju uz skolu.
Kādas bija tavas stila ikonas?
Otrs cilvēks pēc manas mammas, kas mainīja ne tikai manu stilu, bet arī dzīvi, izpratni par dzīvi, mūziku un daudz ko citu, bija mana pirmā mīlestība. Tā bija meitene. Uz mūsu pirmo tikšanos viņa atnāca ar govs ķēdi, visa tērpusies džinsā, ļoti skaista meitene ar pīrsingiem. Ar interesantu domāšanas veidu, klausījās metālu… Es viņā iemīlējos no pirmā acu skatiena. Atceros, pirmajā sarunā es pat nevarēju savilkt kopā normālu teikumu, cik satraucies biju. Tagad? Tagad man ir ārkārtīgi liels prieks, ka dzīves laikā esmu piedzīvojis to mīlestību, par kuru raksta grāmatās. Kad viss pamats zem kājām pazūd, ieraugot Viņu. Viņa nāca no Kankaru bara, kā viņus Talsos sauca, jaunieši – brīvdomātāji, kur kāds klausās metālu, kāds dzer aliņu pilskalnā, kāds velk govs ķēdes ap kaklu un krāso melnus nagus, un tusē pa pagrabiem. Iemīloties viņā, es pats kļuvu par Kankaru – mainīju stilu, mainījās arī mana domāšana un mūzikas gaume. Mēs sēdējām uz viņas mājas jumta un caurām naktīm klausījāmies Treisiju Čepmenu, kaut nākamajā rītā bija jāiet uz skolu…
Un ar ko šī mīlestība beidzās?
Piecus gadus es cīnījos par viņas mīlestību. Piecus gadus! Un tikai pēdējā gadā, kad man bija jāmaina skola un es no Talsiem pārcēlos uz Rīgu, viņa man atzinās mīlestībā. Mēs pat īsti nepaguvām to laiku izbaudīt, jo es pārvācos, bet viņa palika Talsos. Ar to domāšanu, kas man ir šobrīd, es pieļauju, ka varbūt man patika cīņa. Tas, ka kaut ko nevaru līdz galam iegūt, un varbūt brīdī, kad viņa pateica, ka mani mīl, manī kaut kas pazuda, es nezinu… Tā bija milzīgi liela mīlestība, ko savas dzīves laikā atkārtoti neesmu izjutis. Mēs joprojām sazināmies, apsveicam viens otru dzimšanas dienā. Kad esmu Talsos, mēs cenšamies satikties. Viņa ir precējusies, viņai ir bērns. Bet vienalga, lai ko es savā dzīvē darītu, viņa vienmēr ir daļa no manis. Es nekad nebūtu tas, kas esmu šodien, ja manā dzīvē nebūtu bijis viņas. Viņai bijusi milzīga ietekme uz mani.
Bet tas ir arī stāsts par to, ka tu iemīlies cilvēkā, nevis dzimumā.
Jā, esmu par to daudz domājis… Domāju, ka man nav svarīgs dzimums, bet dvēsele, cilvēka enerģija.
Heteroseksuāli cilvēki bieži pat neaizdomājas, cik grūti homoseksuāliem cilvēkiem ir atrast sev partneri, jo viņiem taču ir daudz mazāka izvēle…
Nezinu, jo man vēl ir arī ārkārtīgi augstas prasības.
Vari tās atklāt?
Galvenais ir enerģija. Man ir svarīgi, ka ir tā stiprā enerģija un ka ir viegli ar šo cilvēku būt kopā – viegli klusēt, viegli runāt. Vienalga, kas, bet tas notiek viegli. Man ir ļoti svarīga tā viegluma sajūta. Nevis dzīve kā drāma un risināmo problēmu rinda. Sēdēt blakus klusumā un justies labi.
Pats sevi uzskati par vieglu cilvēku?
Nē, es uzskatu sevi par ļoti sarežģītu un grūtu cilvēku, tāpēc partnerim, kas ir man blakus, jābūt ļoti spēcīgam, ļoti gudram. Šausmīgi ir to visu tā tagad vārdos un publiski teikt, bet es vienkārši zinu, kas strādā un kas – nē. Viņam ir jāmāk pamatot savs viedoklis, jo, ja cilvēks nav spēcīgs un nespēj pamatot savu viedokli vai viņa viedoklis nebāzējas zināšanās, es šo cilvēku varu iznīcināt… Tas notiek neapzināti, bet, ja es jūtu, ka cilvēks ir par mani vājāks, es ņemu visus ieročus savā kontrolē. Ja redzu, ka mana enerģija ir spēcīgāka, tad esmu tas, kas vada visus procesus, galavārds vienmēr ir man. Un tas, manuprāt, nav īpaši patīkami otram cilvēkam. Man vajag līdzvērtīgu cilvēku, bet vislabāk, ja cilvēks ir galvastiesu pārāks par mani. Jo man arī pašam patīk, ka varu augt un pilnveidoties.
Vai attiecībām ir jābūt kā darbam vai arī vienkārši… jābūt? Viegli, bez piepūles.
Šobrīd man šķiet, ka mīlestība ir arī darbs. Bet vispār mīlestība, manuprāt, ir piedzīvotu, pieredzētu mirkļu kopums, kurā dalos ar otru cilvēku, lai veidotu gan mūsu kopīgo izpratni par mums un pasauli, gan katrs arī savu personīgo. Tas ir piedzīvojums kopā – un tas netraucē man būt man un tev būt tev. Mēs kopā piedzīvojam un kopā attīstāmies. Tāda šobrīd ir mana mīlestības formula.
Pilnu sarunu ar Kašeru un brīnumu, kas ar viņu noticis pēdējā laikā, lasi žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā, kas no 6. novembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
