Latviete bauda dzīvi burvīgā salā. Agnese pirms 16 gadiem aizlidoja uz Madeiru un tur arī palika
Mēdz teikt, ka latvieši ir visur, un Madeira ir viena no šīm vietām. Agnese Alde pirms 16 gadiem kopā ar Baldones kokļu ansambli “Dzītari” aizlidoja turp uz folkloras festivālu, toreiz vēl nenojaušot, ka skaistā sala Atlantijas okeānā kļūs par viņas mājvietu.
“Man nekad nebija sapnis dzīvot siltās zemēs,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” atzīst Agnese. “Viss notika ļoti vienkārši, tas ir mīlestības stāsts – es Madeirā satiku savu nākamo dzīvesbiedru. Viņš pats arī nav portugālis, bet no Gvinejas-Bisavas Rietumāfrikā.”
Kur gan jāskrien!
Madeirā Agnese dzīvo kopš 2009. gada beigām, pirmais sākums, protams, bija mācīties portugāļu valodu. Viegli nebijis, vajadzēja apmēram gadu, bet tagad Agnese runā brīvi, bez aizķeršanās.
“Valoda ir grūta, viņiem vārdu beigās bieži ir š. Es negāju speciālos kursos, bet pašmācības ceļā, internetā, no grāmatām, citiem cilvēkiem, pamazām, klausoties, ķerot vārdu pa vārdam. Galvenais ir censties.” Mājās iesākumā ar vīru runājuši angliski un krieviski, viņš ir studējis Maskavā un prot šo valodu. “Viņš arī mazliet runā latviski un ļoti daudz ko saprot. Kad atbrauc ciemiņi no Latvijas, runājam valodā, kuru visi saprot, angliski vai krieviski, bet ar portugāļu draugiem portugāliski.”
Vaicāta par lielākajām atšķirībām no Latvijas, Agnese nosmej: “Viss notiek bez steigas.” Pat pārāk bez steigas, jo pat uz norunātu tikšanos vietējie var ne tikai ierasties ar nokavēšanos, bet neatnākt vispār – aizmirsās vai gadījās darāms kas interesantāks. Iesākumā iedzīvoties nebijis viegli, dienvidu kultūra ir gana atšķirīga.
Agnese ar smaidu atceras, kā reiz skrējusi uz autobusu, bet tomēr nokavējusi. Viņas sprintu pamanījuši policisti, piebraukuši ar savu auto un apjautājušies, vai viss kārtībā un kur tad tā jāskrien. Uz autobusu? Kāpēc, nāks taču nākamais autobuss!
Pēc pases uz Madridi
Agnese nav vienīgā latviete Madeirā, pēc viņas aplēsēm šeit varētu būt astoņi tautieši, tomēr mūsējie speciāli nečupojas, nav ne kopīgu Jāņu, ne 18. novembra vai citu svētku. No Latvijas Agnesei reizēm pietrūkst tuvinieku, bet nesen uz Madeiru pārcēlusies māsa. Reizēm sagribas saldskābmaizi vai “Kāruma” sieriņus, ciemos braucēji no Latvijas jau zina, ko atvest.
Madeirā nepazīst ne biezpienu, ne rupjmaizi, ne auksto zupu, toties ir garda sava virtuve – zobenzivs fileja, ar banāniem cepta ogļzivs, kas tirgū viegli pazīstama pēc asajiem zobiem, vietējais šašliks, apceptas gliemenes ar citronu sulu un zaļumu un sviesta mērci.
Var teikt, ka pietrūkst Latvijas pārstāvniecības – Madeirā tādas nav vispār, Lisabonā ir tikai konsulāts, lai saņemtu jaunu pasi, Agnesei vajadzēja lidot uz Madridi, kur ir vēstniecība.
Portugāļi aicina dziedāt jautrāk
Ikdienā Agnese strādā grāmatvedības un biznesa kompāniju reģistrēšanas birojā par lietvedi, bet papildus tam pasniedz mūzikas stundas – māca bērniem spēlēt klavieres un dziedāt. Kokli gan ne, tas portugāļiem ir pārlieku eksotisks instruments. Tieši mūzikā, iespējams, visvairāk izpaužas abu tautu nacionālo īpatnību atšķirības.
“Portugāļi, dzirdot latviešu dziesmas, saka, ka tās ir pārāk skumjas, lai uzdziedam ko jautrāku,” teic Agnese. Patiesībā jau jestru dziesmu mums netrūkst, kaut daudzas ir par krogiem un iedzeršanu.
Bet Madeira jau arī ir slavena ar saviem vīniem, kas tradicionāli ir krietni stiprāki. Agnese atklāj, ka iecienīts ir kokteilis “Nikita”, izgudrots tieši šeit – ananasu sula, saldējums, baltvīns, rums, alus. Visai savāda kombinācija, bet esot ļoti garšīgs un nemaz tik traki pa galvu nesitot. Tam pat ir zināms izgudrotājs – brazīliešu emigrants Marselino, kurš pirmoreiz “Nikitu” sajaucis 1985. gadā un nosaucis savas ļoti iemīļotās togad iznākušās Eltona Džona dziesmas vārdā.
Vēl viens tieši Madeiras dzēriens ir ponča – brūvējums no cukurniedru ruma, medus, cukura, apelsīnu vai citronu sulas. Tomēr baudiet atbildīgi un labāk pēc, nevis pirms pastaigas pa levadām.
Latviešiem sava gide
Par apskates cienīgākajiem objektiem arī vērts vaicāt Agnesei, jo viņa ir oficiāla tūrisma gide, ar savu firmu “Agnese Alde Adventures”, un laiku pa laikam uzņem arī latviešus. Vaicāta, ko tad Madeirā redzēt, Agnese uzreiz nosauc jau pieminētās levadas – tie ir apūdeņošanas kanāli, kas caurauž salas kalnus un līdztekus praktiskai nozīmei ir svarīgs tūrisma objekts. Pirmās sāka būvēt 16. gadsimtā, pēdējās 1970. gadā. Var nostaigāt pārdesmit kilometru, priecājoties par dabas skatiem.
Agnese spriež, ka uz Madeiru var braukt visu gadu, sala ir tuvāk Āfrikai nekā Eiropai – līdz Marokai, no krasta līdz krastam, ap 660 kilometru, līdz Lisabonai tūkstotis. No Rīgas – 4113 kilometri, pirmā tiešā reisa lidmašīna izlidoja 28. oktobrī, nepilnas sešas stundas vienā virzienā.
Vasarā vidējā gaisa temperatūra sasniedz 23 grādus, ziemā reti ir zemāk par 16 grādiem. Vaicāta, kad vislabāk braukt, Agnese spriež, ka visu gadu. Janvārī un februārī gan ir lietus sezona, toties oktobrī pēdējos gados bijis virs 30 grādiem. Vēl siltāk ir Āfrikā, bet vīra dzimteni Agnese pagaidām nav sadūšojies apciemot – tas vēl priekšā.
Ko vērts piedzīvot Madeirā
