Operdziedātāja Ilona Bagele: "Esmu pateicīga savam liktenim"

Pa minūtēm saplānotā ikdiena

Kas ir pirmā lieta, ko izdarāt no rīta, un ar ko jūsu diena noslēdzas?

Nevaru iedomāties rītu bez savas kafijas un nemaz negribu tādu iedomāties. (smejas) Stipra, melna kafija, tikai pēc tam varu sākt savu dienu. Savukārt vakarā es uz brīdi apsēžos un pārdomāju, kas šodien padarīts. Izdzeru siltu tēju, aprunājos ar bērniem, ar mammiņu un ar dzīvesbiedru. Pirms gulētiešanas pārbaudu, kā katrs jūtas. Ja esmu par to lietas kursā, tad pati mierīgi varu aiziet gulēt.

Kad cilvēki lasīs šo sarunu, jūnijs jau būs pagājis. Kā iesākās šī vasara?

Vasaras sākumā man vienmēr darbi rit pilnā sparā. Daugavpils Universitātē jūnija sākumā ierasti ir sesijas laiks. Operas sezona turpinās vēl visu jūniju – ar Rīgas Operas festivāla vēsmām, kas norit divu nedēļu garumā. Katru gadu tā ir lieliska iespēja skatītājiem noskatīties gada skaistākās operas un baleta izrādes, sevišķi, ja sezonas laikā tas nav izdevies. Operas sezonas noslēgums ar lielajiem Galā koncertiem notiek pašās jūnija beigās brīvdabas koncertzālē Mītava, kā arī Latvijas Nacionālajā operā. Katru gadu ar lielāko prieku piedalos visos Operas svētkos! Ar Daugavpils teātra viesizrādēm viesojāmies Latvijas Nacionālajā teātrī. Izrādījām muzikālu priekšnesumu Cabaret Dinabourg, kur dziedāju gan es, gan mani esošie un bijušie studenti. Daugavpils pilsētas svētkiem par godu kopā ar Daugavpils Universitātes Mūzikas katedru sagatavojām koncertprogrammu Mūzika. Svētku atklāšanā orķestra Daugavpils Sinfonietta muzikālajā pavadījumā piedalījos ar Daugavpils bērnu ansambli Pērlītes, kā arī solistiem, kuri jau zināmi gan mūsu pilsētā, gan ārpus tās un man par milzīgu prieku un lepnumu – visi ir mani bijušie studenti!

Kādā intervijā minējāt, ka dienas ir saplānotas gadiem uz priekšu, līdz minūtēm un pat sekundēm. Vai vasaras sezonā pietiek laika atelpas brīžiem?

Jā, tā ir, viss man ir saplānots. Jūnijā, kad studentiem beigušās lekcijas, palikuši tikai eksāmeni un konsultācijas, man ir mazliet vairāk brīvā laika. Vasaras sākumā vienmēr ar ģimeni braucam uz vasarnīcu, kas mantota no vecmāmiņas. Sagatavojam to sezonai. Tā man ir tāda mīļa vasaras vietiņa ļoti skaistā vietā pie Mazā Stropu ezera. Aizbraucām vakar nopļaut zāli, es izravēju dobes. To brīvo dienu ir tik maz, ka pēc šādas aktīvas brīvdienas dārzā es iedzīvojos kārtīgās mugursāpēs. Bet es cenšos, tiešām cenšos brīvdienas izbaudīt un pabūt kopā ar ģimeni. Jaunākajam dēlam ļoti patīk volejbols, tad nu svaigi nopļautā zālītē abi ar tēti to spēlē. Arī mani reizēm pieaicina. Vasarnīcu pabauda arī mana mammiņa, tantei no Rīgas arī pie mums ļoti patīk. Uz dažām dienām varam aizbraukt uz Jūrmalu, noīrēt numuriņu kādā skaistā SPA viesnīcā. Ķeru tos mazos mirkļus, jo, piemēram, uz nedēļu aizbraukt atpūsties es pagaidām nevaru. Šovasar vēl plānojam aizceļot uz Lietuvu, varbūt uz Vāciju vai Poliju. Galvenais, kopā ar mammiņu, bērniem un dzīvesbiedru. Jāatzīstas, pagājušogad, pa visu vasaras periodu, vasarnīcā biju vien trīs dienas…

Tik saspringtā grafikā dzīvojot, kā sevi pasargājat, lai neizdegtu un nepiedzīvotu radošo krīzi?

Man tas viennozīmīgi ir kvalitatīvs miegs. Ja jūtu, ka būs intensīvākas darba dienas, vienmēr meklēšu iespēju pagulēt. Arī mājinieki mani liek mierā visu dienu, lai es varētu dabūt savu miegu. Mums jau viss ir atrunāts. (smejas) Līdz ar to es kompensēju to patērēto enerģiju.

Starp pedagoģiju un operdziedāšanu

Jau vairāk nekā 20 gadus darbojaties Daugavpils Universitātē. Kādas iespējas topošajiem mūziķiem ir jūsu katedrā?

Esošā programma ir akreditēta pavisam nesen. Profesijas nosaukums ir “izpildītājs” – ar iespēju pēdējā studiju gadā apgūt pedagoga moduli. Absolventi var gan paši dziedāt un muzicēt, gan pasniegt mūziku vispārizglītojošās izglītības iestādēs Latvijā. Daudzi to izvēlas darīt jau pirmajos kursos, sākot strādāt par pedagogiem gan parastajās skolās, gan mūzikas skolās. Tā ka Daugavpils Universitātē ir iespējams apgūt gan izpildītāja, gan pedagoga profesiju. Mums ir vokālā nodaļa, pūtēju nodaļa, nesen tika atvērta arī sitaminstrumentu un ģitārspēles nodaļa. Pamatā skaitāmies klasiskās Mūzikas katedra, bet pēc programmas studenti apgūst arī teātra mūziku, mūziklus un kino mūziku. Tas ir īpaši svarīgi, jo vēlos, lai studentiem būtu iespēja iepazīt mūziku no dažādiem tās rakursiem un, iespējams, sevi atrast citā žanrā. Tas arī ļoti labi parādās Daugavpils teātra izrādēs, kur dzirdama gan tautas mūzika, gan džezs, gan populārā mūzika un klasiskā mūzika. Riktīgs žanru sajaukums! Mēģinu saviem studentiem dot tādu kārtīgu starta punktu nākotnes projektiem.

Populārs ir apgalvojums, ka bērni mūsdienās dzimst citādi. Vai pa šiem daudzajiem gadiem pedagoģiskajā darbā esat novērojusi kādas būtiskas izmaiņas jauniešos?

Viss ir ļoti atkarīgs no paša studenta. Ir ļoti dažādi. Ir man tik aktīvi jaunieši, ka jau uzreiz gatavi iet darboties, veidot savus projektus, meklēt iespējas muzicēt. Bet ir arī tādi, kuri ir ļoti noslēgti. Kuriem ir vēlme pilnveidoties, bet viņi to dara savam priekam. Ir arī “narcisiņi”, kuri ir ļoti skaļi, ar lielu pašapziņu, vienmēr savu viedokli, kā saka, pasaules nabas. Viss ir atkarīgs no paša bērna, no audzināšanas, no vides. Tomēr esmu novērojusi, ka tie, kas ir tādi sevi ļoti mīloši, bieži vien daudz ko arī sasniedz, jo apzinās savu talantu, savu vērtību. Viņi nebūs tie, kas sevi “izdalīs sīknaudā”. Bet tā tas ir bijis visos laikos, tā ka neteiktu, ka jaunieši ir diži mainījušies. Drīzāk mainījusies vide, kurā bērni uzaug.

Pašpārliecinātība izpildītājam ir vērtīga īpašība, tomēr par dziedātāju piedzimst vai kļūst? Apgalvojums, ka ar darbu visu var iemācīties… Dziedāšanā taču bez talanta nekā.

Par dziedātāju noteikti piedzimst. Tā ir apzināta spēja sevi ziedot mūzikai. Ziedošanās profesijai bez naudas skaitīšanas. Tu vienkārši bez tā nevari dzīvot. Tas ir vistiešākajā saistībā arī ar mani. Es bez šīs profesijas, bez skatuves vienkārši nespēju sevi iedomāties. Mūzika ir sastāvdaļa no manis, bez kuras es, šķiet, nevaru eksistēt. Diezgan bieži esmu novērojusi, ka cilvēks ir tiešām talantīgs, ar milzīgu potenciālu un es viņam varētu palīdzēt to visu attīstīt, ievirzīt uz pareizajiem ceļiem, bet galva un domas viņam ir citur. Nav šīs ziedošanās spējas un vēlmes. Cilvēks redz tikai ciparus. Visi mūsu operas solisti ir absolūti ziedojušies savai profesijai! Salīdzinot ar Eiropas un pasaules algu līmeni, mēs tiešām strādājam par salīdzinoši mazu atalgojumu. Bet darbu atdodam par visiem simt procentiem, jo vienkārši mīlam to, ko darām, un bez tā nevaram.

Kurā dzīves posmā nolēmāt pievērsties pedagoģijai?

Patiesībā tas bija tāds ļoti negaidīts dzīves pavērsiens. 1999. gadā Daugavpils Universitātē tika uzņemts latviešu aktieru kurss un man tika piedāvāta iespēja šiem jaunajiem aktieriem pasniegt vokālās nodarbības. Pirmā nodarbība bija ļoti amizanta, jo mans uzdevums bija aktieriem pārbaudīt balsis. Bet aktieri ir tik dažādi! Ir tā saucamie dziedošie aktieri, un ir tādi, kuri nedzied vispār. Visiem izstāstīju, ko mēs darīsim, kāda būs mācību programma, un tad jau palūdzu katram nodziedāt mīļāko dziesmu savā balsī. Tā nu klausījos, kuram ir dzirde un kuram tās nav vispār. (smejas) Kurss bija tiešām liels, bet tieši tie apzinīgākie vēl aizvien veido Daugavpils teātra aktieru pamatsastāvu. Bet, ak, es toreiz tik ļoti par sevi šaubījos! Neko par pedagoga darbu nezināju. Likās, ka es ar to netikšu galā. Tajā laikā studēju Mūzikas akadēmijā, gāju uz privātstundām pie Anitas Garančas, un tieši viņa mani iedrošināja un atbalstīja. Anita pati ar aktieriem bija strādājusi gandrīz visos pazīstamākajos Latvijas teātros, tāpēc deva man patiešām vērtīgus padomus, par ko viņai esmu no sirds pateicīga.

Anitas Garančas piemērs parāda, cik patiesībā lielu lomu jaunieša attīstībā spēlē pedagoga atbalsts.  

Protams! Tas ir pats galvenais – beznosacījuma atbalsts vienmēr un visur! To gadu gaitā esmu sapratusi arī savā darbā. Pedagogam ir jāiedrošina. Atceros savus lielos šaubu mirkļus studiju gados. Tu it kā ej un dari, bet nesaproti, vai tas vispār ir tā vērts. Vai man vispār jādzied? Un jauniešiem šīs šaubas ir pilnīgi normāla parādība. Te man milzīgs paldies jāsaka Regīnai Frinbergai, kas bija mana pirmā skolotāja akadēmijā, un Regīnai Petkevičai no Daugavpils Mūzikas vidusskolas, kura mani vispār iedvesmoja uz to nozīmīgo soli – iet tālāk un stāties augstskolā. Viņa mani tur aizsūtīja jau pēc pirmā vidusskolas kursa, zinādama, ka Mūzikas akadēmijā mani ņems pretī. Liela pateicība arī manam vokālajam pedagogam Arvīdam Imantam Lustem, kurš vēl līdz šim laikam ir man ļoti mīļš draugs, mans lielākais kritiķis un nāk uz visām manām pirmizrādēm. Viņš mani iedrošināja stāties maģistrantūrā, jo toreiz man likās – priekš kam man tas vajadzīgs, ko es tur darīšu? Bet Arvīds bija noteikts – jāiet, un viss! Ja nebūtu studējusi maģistrantūrā, nevarētu strādāt universitātē.

Tad sanāk, ka jau no bērnības sapnis bija kļūt par dziedātāju. Vai pavīdēja arī citi varianti?

Dziedāšana ar mani ir no pašas bērnības. Bērnudārzā un skolā vienmēr visos koncertos biju galvenā dziedātāja, jo man jau tad bija liela balss. Piedalījos arī pasākumu organizēšanā, scenāriju rakstīšanā. Bija viens posms, kad vēlējos kļūt par sākumskolas skolotāju, bet pārsvarā tā ir bijusi dziedāšana. 3. klasē aizgāju uz noklausīšanos bērnu vokāli instrumentālajā ansamblī Daugaviņa Aleksandra Rudza vadībā. Es tur tiku kā dziedātāja. Tajā laikā šis kolektīvs bija ļoti atpazīstams, jo nekur Latvijā nekā tāda nebija. Bērni paši spēlēja visus instrumentus un dziedāja. Izpildījām Aleksandra oriģinālmūziku. Viņš pats rakstīja visas nošu partijas, ar katru bērnu individuāli strādāja. Iemācīja partijas basģitāristam, bundziniekam, ģitāristam un salika balsis dziedātājiem. Mēs uzstājāmies uz lielajām skatuvēm, dažādās televīzijas programmās. Izbraukājām visu Padomju Savienību, izdevām plati, un par mūsu kolektīvu arī tika uzņemta filma. Tas bija kaut kas tik varens, tajā laikā pilnīgi neaptverams! Sākot no tā brīža, skatuve bija mana ikdiena un tas tā arī palika. Interesanti, ka liela daļa mūziķu, kuri darbojās Daugaviņā, vēlāk savu dzīvi saistījuši ar mūziku, gūstot lielus panākumus. Piemēram, flautiste Ilona Kudiņa, kura dzīvo un strādā Bostonā, un ir pabeigusi Bērklija Mūzikas koledžu, taustiņinstrumentālists Aleksejs Hodukins, bundzinieks Aleksandrs Šteins, kurš Amerikā ir populārs mūziķis, kā arī Polijā ļoti atpazīstamais komponists, televīzijas raidījumu un šovu veidotājs Mihails Hairulins.

Kāda ir jūsu mīļākā bērnības atmiņa?

Tās ir manas dzimšanas dienas. Mums ģimenē bija tāda tradīcija – Lielās dienas rītā pie gultiņas uz krēsliņa man stāv noliktas tās skaistās dāvanas un ziedi. Un, lai kā es centos noķert to momentu, kurā mamma ar vecmāmiņu noliek dāvaniņas, nekad man tas tā arī neizdevās. Vienmēr aizmigu, no rīta pamodos, un, ak, atkal jau viss priekšā! Atmiņā man nāk arī Jaunā gada svinības, kad mēs visi kopā satikāmies pie lielā svētku galda. Vecmāmiņas gatavotās karbonādes. Vienmēr sabrauca daudz ciemiņu, mans brālēns un māsīca. Man atmiņā nāk arī apelsīna smarža, jo rīti sākās ar vecmāmiņu pie gultas, tīrot apelsīnu. Man tas bija jāapēd, tikai tad varēju doties uz dārziņu, vēlāk jau skolu. Tās ir ļoti siltas atmiņas. Starp citu, es līdz šim laikam dzīvoju tajā pašā dzīvoklī, kurā dzīvoja mana mamma, mana vecmāmiņa. Atceros, ka tas dzīvoklis bērnībā man likās tāds milzīgs, tagad man vairs tā neliekas. (smejas)

Tomēr pāri visam jūs esat Latvijas Operas zvaigzne. No bērnības pārceļoties šodienā, kāda ir sajūta, apzinoties, ka jau esat daļa no Latvijas Operas vēstures?

Kad mācījos Mūzikas akadēmijā, vienmēr uz operas namu skatījos ar milzīgu pietāti, kā uz kaut ko svētu un neaizsniedzamu. Man ir milzīgs pagodinājums atrasties tur, kur esmu šodien, jo nekad nevarēju iedomāties, ka būšu daļa no rakstītās vēstures. Esmu ļoti pateicīga savam liktenim. Esmu pateicīga Anitai Garančai. Esmu pateicīga Annai Roždestvenskai. Esmu pateicīga Normundam Vaicim, kurš, mani noklausoties, uzreiz aizsūtīja parakstīt līgumu. Tā viss arī sākās. Šobrīd ir ļoti skaista sadarbība ar operas galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu. Vadība man ļoti palīdzēja pilnveidoties, kļūt dažādākai, no jauna piedzimt dažādām lomām un koncertprogrammām. Piemēram, Astora Pjacollas tango programmu Cantando y Amando, kas ir Lielās mūzikas balvas 2012 laureāts kategorijā Gada uzvedums. Arī Tāda ir dzīve... ar vācu komponista Kurta Veila mūziku. Milzīgs paldies arī Andrejam Žagaram, kurš tajā senajā pagātnē manī ieraudzīja aktrises un dziedātājas dotības, kuras vēl ilgi un dikti bija jāpilnveido. Bet man bija dota iespēja to darīt jau profesionālā vidē, uz operas Lielās skatuves.

Kura būtu tā viena opera, ko ieteiktu noskatīties katram?

Noteikti iesaku Šarla Guno operu Fausts Aika Karapetjana režijā. Izrāde, kas baudāma vienā elpas vilcienā, ar nezūdošu filmas sajūtu. Fantastiska scenogrāfija un mūzika! Mana lomiņa ir maza, bet spilgta, un varu tajā izspēlēties no – līdz.

No neskaitāmajām lomām, izrādēm, koncertuzvedumiem ir kaut kas īpaši aizkustinošs, mīļš, kas nāk prātā? 

Ir ļoti daudz mīļu lomu. Man patīk spēlēt tādas rakstura lomas, kur es varu izspēlēties visās niansēs. Obligāti ne pirmā plāna – mecosoprāniem jau vispār praktiski nedod pirmā plāna lomas. Viena no manām visu laiku mīļākajām operas izrādēm ir Karmelīšu Dialogi, De Kruasī kundzes loma. Lai arī šis tēls pirmā cēliena beigās mirst un man vien atliek izrādes beigās iznākt un paklanīties, lielāku emociju savā dzīvē neesmu piedzīvojusi. Šī izrāde, ko uzbūris franču režisors Vensāns Busārs, katram būtu jāredz. Jau, tagad runājot, man gribas raudāt.  Izrāde ir tik spilgti emocionāla. Tas ir kaut kas neiedomājams!

Kas nepieciešams, lai kļūtu par izcilu mākslinieku? Ir pietiekami daudz labu, pat ļoti labu dziedātāju Latvijā, bet līdz lielajām skatuvēm nonāk tikai daži.

Domāju, ka tas ir talants un darbs. Tas ir milzīgs darbs un beznosacījuma ziedošanās profesijai, ilgu laiku strādājot bez darba augļiem. Ticība saviem spēkiem, saviem talantiem. Spēja atkal un atkal piecelties pēc kritieniem. Sasniegt var visu, bet tas ir ļoti, ļoti jāgrib. Milzīgs atbalsts visus šos gadus man ir bijis gan no manas mammas, vecmāmiņas, gan no maniem vīriem. Man taču paralēli lielajām skatuvēm bija jāpiedzemdē divi dēli un jāveido ģimene. Bez saviem tuvajiem es to nevarētu izdarīt. Blakus jābūt cilvēkiem, kas saprot šīs profesijas specifiku. Mans darbs visu laiku bijis starp divām pilsētām, jo nekad neesmu pārstājusi dzīvot Daugavpilī, kaut darbs ir Rīgā.

Nemainīgā mīlestība pret Daugavpili

Kas jums par mājvietu lika izvēlēties tieši Daugavpili, ne Rīgu? Vai Rīgā arī studiju gados nedzīvojāt?

Nē! (smejas) Arī studiju gados es regulāri braukāju maršrutu: Daugavpils–Rīga–Daugavpils. Trīs stundas turpceļā, trīs stundas atpakaļ. Daugavpilī bija visa mana ģimene, tajā laikā vēl Daugavpilī man bija grupa Lardo, kurā muzicēja mans otrais vīrs Anatolijs. Es esmu piedzimusi Daugavpilī un visu mūžu esmu te dzīvojusi. Mana vecmāmiņa bija Daugavpils pirmās un vienīgās latviešu skolas direktore. Es no sirds vēlos, lai šī pilsēta uzplauktu, lai te viss notiek un iet uz labo pusi. Esmu šīs pilsētas un Latgales fane, tāpēc nekad neesmu spējusi saraut to saikni. Vienmēr atceros to laiku, kad ceļu uz Daugavpili mēroju ar vilcienu, tagad jau braucu ar mašīnu, un tas mani nekādā mērā neapgrūtina. No rīta iesēžos mašīnā, plkst. 8.00 dēlu pavadu uz skolu un 11.00 jau esmu uz operas skatuves. Bet tas tiešām nav nekas ekstraordinārs. Zinu, ka daudzās metropolēs cilvēki tikpat ilgi un vēl ilgāk mēro ceļu uz/no darba. Šo laiku es izmantoju, atpūšoties, mācoties jaunu lomu vai klausoties kādu foršu sarunu Latvijas Radio 1. Labprāt klausos arī Latvijas Radio 3 Klasika un Latvijas Radio 4.

Kas, jūsuprāt, cilvēkiem būtu jāzina par Daugavpili? Sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka Daugavpilī visi runā krievu valodā, atbalsta Kremļa politiku un Krievijas agresiju Ukrainā.

Gribu pateikt, ka Daugavpilī dzīvo ļoti labi un sirsnīgi cilvēki. Jā, pilsēta ir daudznacionāla, to noliegt es nevaru. Ja satiekas divi krievu tautības cilvēki, viņi runās krievu valodā. Tomēr, ja sarunā iesaistīsies latvietis, viņi bez problēmām pārslēgsies uz latviešu valodu. Visās skolās bērni mācās latviešu valodā un to apgūst. Arī mani bērni vienmēr ir runājuši vairākās valodās. Jaunieši tagad vispār savā starpā bieži runā angļu valodā vai izmanto anglicismus. Mūsu pilsētā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kas, manuprāt, tieši varētu būt saistīts ar asiņu sajaukumiem. Mums ir brīnišķīgs teātris ar dejotāju, dziedātāju un aktieru trupu, kas, starp citu, vairs nav dalīta latviešu un krievu. Tagad ir vienkārši Daugavpils teātra trupa. Teātrī tiek iestudēti šovi, monoizrādes, dramatiskās izrādes angļu, latgaliešu, poļu un krievu valodā. Publika ir daudznacionāla. Man šī pilsēta patīk ar savu eklektiskumu. Medijos bija šūmēšanās par Daugavpils pilsētas svētkiem. Es šajos svētkos pati piedalījos. Cilvēki bija labvēlīgi, baudīja svētkus un svētku programmu. Daudzi paši piedalījās priekšnesumos. Domāju, ka katrā Latvijas pilsētā masu pasākumu laikā būs daži skaļāki svinētāji. Bet šo dažu cilvēku dēļ, manuprāt, nav pareizi spriest par uzvedības kultūru kopumā. Par cilvēkiem. Par pilsētu.

Tomēr man jāpajautā – kāda šobrīd Daugavpilī ir kopējā noskaņa par karu Ukrainā?

Daugavpils bija viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kas organizēja Ukrainas kara bēgļu transportēšanu un izmitināšanu. Mūsu pilsētā regulāri tiek vākti ziedojumi Ukrainas atbalstam. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un līdzjūtīgi! Daugavpilī dzīvo daudz ukraiņu ģimeņu, kuru bērni apmeklē bērnudārzus un skolas. Šīm ģimenēm tiek rīkoti dažādi atbalsta pasākumi. Arī manā mājā dzīvo ukraiņi, kuriem mēs sniedzam morālo atbalstu, kad tas nepieciešams. Nostāja ir vienprātīga – karš ir šausmas! Kā kaut kas tāds mūsdienās vispār ir iespējams? Atceros, kad bija pirmās kara dienas, mans mazais puika nevarēja gulēt. Raudāja un baidījās, ka tūlīt atlidos bumba… Man pašai ir vairāki draugi Ukrainā, un mēs ik pa laikam sazvanāmies. Sāpīgi apzināties, ka viņi nepārtraukti dzīvo apdraudējuma situācijā. Kādā reizē viņiem atslēgta elektrība, jo atkal kāds tornis ir sabombardēts. Citā reizē viņiem atslēgts ūdens un siltums. Ar prātu neaptverami! Tomēr es vienmēr sev stāstu – kaut kad tas viss beigsies. Vienmēr pienāk beigas. Kad un kādas tās būs, mēs nezinām. Bet atliek cerēt un dzīvot šodienai. Būt pateicīgiem par to, kur mēs esam, ka esam dzīvi un veseli.

Kas jūs iedvesmo?

Tā noteikti ir daba un skaista mūzika. Dēli mani iedvesmo turpināt dzīvot, iet uz priekšu un celties pāri problēmām. Mani noteikti iedvesmo mani studenti, mans mīļais teātris. Mani iedvesmo jēgpilnas sarunas. Visas jomas, kurās darbojos, cilvēki, kurus satieku, – tas viss mani iedvesmo.

Vecākais dēls studē Kembridžā. Kā viņam tur klājas? Vai ekspektācijas ir piepildījušās? No kuras radu puses viņam tādas dotības ķīmijā un matemātikā?

Māris tieši šogad beidz studijas maģistrantūrā, brauksim uz izlaidumu. Mēs ļoti ar viņu lepojamies! Par ekspektācijām gan es nevaru spriest, jo tas ir viņa ziņā. Mana vecmāmiņa Valda bija matemātikas skolotāja. Arī viņas brālis un māsa bija izcili matemātiķi. Tā ka, domāju, Māra dotības nāk no vecvecmāmiņas ģimenes. Bet viņš vienmēr ir nodarbojies arī ar mūziku, pabeidza mūzikas skolu kā sitaminstrumentālists. Daudz uzstājās ar orķestriem. Mūzika mūsu ģimenē vienmēr ir klātesoša. Kaut gan mana mamma nemācījās mūzikas skolā un neviens no radiniekiem ar mūziku nav bijis saistīts.

Tad kur meklējamas saknes jūsu talantiem?

Mana saistība ar mūziku nāk no tēva puses. Mums Daugavpilī ir tāda slavena Lokomotīvju remonta rūpnīca, kur mana vecmāmiņa, tēta mamma, bija krāna vadītāja. Un, kā man nesen stāstīja, ome Marija vienmēr, strādājot uz krāna, skaļā balsī dziedājusi. Viss angārs esot pieskandināts! Domāju, paralēles ar mani ir diezgan skaidri novelkamas. (smejas)

Tomēr jaunākais dēls ir izteikti māksliniecisks.

Jā, Raimondiņš apmeklē teātra studiju Arlekīns. Katra gada beigās Daugavpils teātrī uz lielās skatuves notiek uzvedums ar tērpiem, dekorācijām un grimu. Tas ir tik nozīmīgi un pareizi. Bērni pārdzīvo, uztraucas, gatavojas. Un tas ir tik skaisti! Man mazais bērns mācās arī Mūzikas skolā un šogad pabeidza 3. klasīti, kā arī mācās Saskaņas pamatskolā. Diemžēl šī mācību gada beigās bērniem bija lieli pārdzīvojumi, jo viņiem mainās skolotāja, par ko mans bērns īpaši pārdzīvoja. Viņš ļoti mīlēja skolotāju Sandru Dimantu, kura ir, teiksim, šīs skolas leģenda. Brīnišķīga skolotāja!

No skatuves uz HBO seriāla uzņemšanu

Vai slava un panākumi ir mainījuši priekšstatus par cilvēka būšanu, par dzīvi kopumā?

Drīzāk teiktu, ka nē. Protams, ir jauki, ka aizeju uz tirgu un tantiņa man pārsteigta jautā: “Kā, jūs arī ejat uz tirgu?” (smejas) Es taču esmu parasts cilvēks, kurš apmeklē tirgu un iet iepirkties uz veikalu. Eju uz izrādēm un koncertiem. Apmeklēju bērnu pasākumus, kur piedalās mans jaunākais dēls. Esmu piedzīvojusi skaistu mīlestību un traģisku zaudējumu. Mani panākumi mani kā cilvēku nekādā mērā nav mainījuši.

Šis gads bijis lielu notikumu pildīts, jo pagājis jūsu 50 gadu jubilejas zīmē.

Un tas turpinās vēl aizvien! Daugavpils teātrī man bija liels koncerts, uz kuru atbrauca mani draugi, kolēģi un studenti. Milzīgs paldies visiem, kuri piedalījās. Latvijas Nacionālajā operā atzīmējām manu dzimšanas dienu ar koncertu Tāda ir dzīve… kopā ar maniem mīļajiem mūziķiem, ar kuriem es sadarbojos vairāk nekā 15 gadus. Mūsu vadītāja ir tāda ļoti aktīva koncertmeistare, brīnišķīga pianiste Ilze Ozoliņa, kura man pozitīvā nozīmē neliek mieru. Viņas prātā vienmēr virmo jaunas idejas. Visi lielākie koncertuzvedumi operā ir Ilzes izloloti. Mūziķi, ar kuriem mēs sadarbojamies, ir jau gadiem pārbaudīti, saprotamies no pusvārda. Ar Ilzi mēs varam pat nerunāt, tik viena uz otru paskatīties un saprast, kas tagad notiks, kas būs tālāk. Esmu ļoti pateicīga, ka man dzīvē blakus ir gadījušies tādi cilvēki, kas man palīdzējuši sev noticēt. Cik tas māksliniekam patiesībā ir svarīgi! Sākot no pedagogiem, maniem līdzgaitniekiem, draugiem un iedvesmotājiem, kuri tiešām mācējuši īstajā brīdī pateikt: “Nē, tu nešaubies, tu varēsi to izdarīt. Vienkārši ej un dari!” Kā man Ilze vienmēr saka: “Nē, mēs ejam, darām, un viss!”

Interesantākā un izaicinošākā pieredze profesionālajā karjerā?

Izrādē Izvirtības hronika manam tēlam Turku Babai bija bārda. Izrāde bija angļu valodā ar ļoti sarežģītu mūziku, bet tikām galā. Bija tiešām interesanti un forši. No visām šīm pieredzēm mākslinieks mācās un kļūst viedāks gan uz skatuves, gan dzīvē. Katram mūziķim vai izpildītājam ir gadījusies kāda neērta loma vai darbs, uz ko ātri bija parakstījies, bet tikai laika gaitā sapratis, ka tas īsti nav priekš viņa. Režisoram tā var būt neveiksmīga izrāde. Mēs esam aktieri, mēs esam izpildītāji, mēs darām savu darbu un cenšamies to izdarīt maksimāli kvalitatīvi. No neveiksmēm mēs mācāmies un ejam uz priekšu. Man bijusi brīnišķīga iespēja filmēties kino. Paldies producentei Gunitai Grošai, kura mani ievilka tādā ļoti interesantā projektā, kā HBO seriāls Katrīna Lielā. Man bija vienreizēja iespēja filmēties kopā ar aktrisi Helēnu Mirenu. Esmu arī filmējusies vairākās filmās kā otrā plāna aktrise. Jaunajā Rīgas teātrī vairākas sezonas spēlēju izrādē Klāvas tantes skūpsts, kas bija vienkārši fantastiska pieredze! Maijā ar savu solo programmu kopā ar džeza orķestri Mirāža tiku uzaicināta uzstāties prezidenta pilī. Tas bija milzīgs gods! Šis bija jau otrais koncerts, ko kā tradīciju Rīgas pilī ir atjaunojis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Ar īpašiem koncertiem tiek godināti cilvēki par savu darbu Latvijai. Šīs pieredzes ir interesantas, izaicinošas, bet, galu galā, ļoti bagātinošas.

Vai ir kāda loma, ko vēl gribētu nospēlēt, bet nav sanācis?

Ir daudz lomu, ko es gribētu nodziedāt, nospēlēt, bet tā konkrēti es nevaru pateikt. Katrā ziņā es ceru, ka visas savas sapņu lomas vēl nodziedāšu!

Kur Ilonu Bageli var redzēt jaunajā rudens sezonā?

Operā strādājam pie Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstiem Aika Karapetjana jauniestudējumā ar franču maestro Frederiku Šaslēnu muzikālajā vadībā. Man uzticēta Antonijas mātes balss loma. Rudenī arī startēšu izrādē Nabuko. Pēc tam sāksies gatavošanās izrādei Salome, kuras stāstu režisors Alvis Hermanis savā jauniestudējumā pārceļ uz mūsdienu Izraēlu. Kā vienmēr, arī rudenī būs daudz darba. Daugavpils Universitātē būs jauns studentu pieplūdums. Vairāki interesanti projekti Daugavpils teātrī, ko pagaidām vēl nevēlos atklāt. Mūsu radošajai komandai ir daudz domu, daudz ieceru, kuras noteikti realizēsim!