Bijušais vīrs šķiroties dusmās kliedz: "Es tev atņemšu bērnus!" Ko par to saka likums?
foto: Shutterstock
Vai tiešām bērnus var tā vienkārši atņemt?
Attiecības

Bijušais vīrs šķiroties dusmās kliedz: "Es tev atņemšu bērnus!" Ko par to saka likums?

Guna Kārkliņa

"Patiesā Dzīve"

Ja šķiršanās notiek civilizēti, vecāki vienosies un sniegs bērnam labāko, taču bieži vien, lai ieriebtu bijušajam partnerim, sākas manipulēšana. Tādos gadījumos nevajag gaidīt brīnumu – pēc burvju nūjiņas mājiena nekas uz labo pusi nemainīsies, ir jārīkojas. Strīdi risināmi caur tiesu. 

Bijušais vīrs šķiroties dusmās kliedz: "Es tev atņ...

Viņš – turīgs un ietekmīgs vīrs, kuram apkārt ir juristu armija, un viņš nav pieradis zaudēt. Viņa – bijusī sieva, vienkārši sieviete, māte. Varbūt pāris jau izšķīries, varbūt process vēl tikai notiek. Un tad viņš dusmās kliedz: “Es tev atņemšu bērnus!” Varbūt nekliedz, bet mierīgi paziņo ar salti metālisku pieskaņu balsī. Tā izskatās vardarbības un manipulāciju seja. Vai tiešām bērnus var tā vienkārši atņemt?

Ko saka likums

Primāri likums aizstāv bērnu intereses, un Civillikums nosaka – vecākiem un bērniem ir tiesības uzturēt savstarpējus kontaktus klātienē un neklātienē. No Civillikuma normām arī izriet, ka šīs tiesības pirmām kārtām ir bērna tiesības, savukārt vecākiem to izmantošana vienlaikus ir arī pienākums. Bērnu tiesību aizsardzības likumā rakstīts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, viņa tiesības un intereses ir prioritāras un tās jānodrošina ikvienai iestādei, institūcijai vai personai. Likums paredz, ka vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Kāda sociālā dienesta darbiniece sarunā ar Patieso Dzīvi gan bija noskaņota skeptiski – bērnus var uzpirkt, solot divriteni, datoru vai ceļojumu uz Disnejlendu. Un ko gan mazais cilvēks spēj pateikt, kad viņu izjautā svešas tantes vai onkuļi… Taču cita ceļa nav. Savukārt, ja attiecībās figurē vardarbība, jāiedarbina visi mehānismi – jāvēršas policijā, sociālajā dienestā un tiesā ar prasību par tuvošanās aizliegumu. Kā tādā situācijā rīkoties, stāsta centra MARTA politikas koordinatore Beata Jonite.

Klasika

“Ļoti bieži ar bērnu atņemšanu partneris draud tad, kad sieviete izlemj no vardarbīgajām attiecībām aiziet vai tādu attieksmi vairs nepieļaut. Ja ir iesaistīti bērni, varmāka atrod veidus, kā ar viņiem manipulēt, tā teikt, ja es nevaru kontrolēt tevi, tad atradīšu citu mehānismu – bērnus. Ar ko gan var piedraudēt cilvēkam, kurš nolēmis visu izbeigt un aiziet? Ar pašu dārgāko un svarīgāko. Mums centrā MARTA patlaban ir divi gadījumi, kad bērni ar tiesas lēmumu atstāti tēvam, tāpēc ka viņam ir augsts ienākumu līmenis, labi juristi, labi advokāti. Ir noteiktas saskarsmes un satikšanās tiesības, bet tēvs bērnam iestāstījis, ka mamma ir slikta, un bērns ar mammu vairs nevēlas satikties. Bērni ir viegli ietekmējami, jo viņi jau līdz galam nesaprot, kas īsti notiek. Tā ir izplatīta manipulācija, kad bērnus pierunā nekomunicēt un nesatikties. Var būt arī situācijas, kad bērni tiek izmantoti kā starpnieki. Piemēram, tēvam nav noteiktas saskarsmes tiesības, bet viņš izņem bērnu no dārziņa, un mammai jādomā, ko tālāk darīt. Māte ir spiesta pārkāpt pagaidu aizsardzību, kas noteikta pret to vīrieti, lai tiktu pie sava bērna. Bieži vien varmākas no likuma nebaidās un ignorē faktu, ka pieņemta pagaidu aizsardzība. Manuprāt, patlaban galvenā problēma ir tā, ka policija, tiesa un bāriņtiesa līdz galam nesaprot, cik svarīgi bērnus atstāt pie nevardarbīgā cilvēka – vienalga, vai tā ir mamma vai tētis.”

Kā vajadzētu būt

“Mēs organizējam dažādas apmācības. Svarīgi turpināt izglītot un apmācīt policijas, prokuratūru un tiesu darbiniekus, lai viņi izprastu, kā darbojas vardarbības cikls un vardarbības aplis, kā arī, kādu iespaidu un sekas vardarbība atstāj uz cietušo un bērniem. Lai pieņemtu lēmumus, kas ir draudzīgi nevis tai pusei, kurai ir dārgs advokāts, bet tai, kura cieš. Mēs saprotam, ka ne visi cietušie ir perfekti un dažkārt cilvēki uz vardarbību mēdz reaģēt ar vardarbību. Amatpersonām jāsaprot, kurš ir primārais, kurš – sekundārais agresors. Ir daudz dažādu nianšu, tāpēc institūciju izglītošana ir vitāli svarīga. Arī tad, ja bērns nav cietis tiešā veidā, atrašanās vardarbīgā ģimenē, kur vardarbība tiek vērsta pret māti, jebkurā gadījumā ir trauma. Tā ir staigāšana uz pirkstgaliņiem pa māju, lai neizraisītu agresīvu reakciju. Tas atstāj traumējošu iespaidu uz bērna psihi un izpratni par to, kas ir normālas attiecības. Dzīvojot vardarbības gaisotnē, cilvēks pieaugot domā, ka tā ir norma, un, iespējams, vēlāk pats kļūst vardarbīgs,” skaidro Beata Jonite. “Tiesu un bāriņtiesu darbiniekiem ir ļoti svarīgi saprast, ka situācijās, kur pastāv vardarbība un abas puses nav līdzvērtīgas, bērns cieš. Ja tiek piešķirta pagaidu aizsardzība, tā ir jāpiešķir gan mātei, gan bērniem – pat vēl pirms šķiršanās procesa. Mēs par to aktīvi cīnāmies, jo ļoti bieži ir situācijas, kad pagaidu aizsardzību piešķir tikai mammai, dažkārt mammai un vienam bērnam, bet pārējiem ne. Katram vardarbībā cietušajam ir tiesības caur tiesu pieteikties uz pagaidu aizsardzību, un to vajag darīt! Lēmums būs ātri. Tuvošanās vai sazināšanās aizliegums – atkarībā no situācijas.”

Pēc Jēkabpils traģēdijas

Daudziem atmiņā Jēkabpils traģēdija, kad slepkava Leons Rusiņš ar cirvi nogalināja bijušo dzīvesbiedri. Bija noteikts tuvošanās aizliegums, kuru slepkava pārkāpa, bet tiesībsargājošās institūcijas tikai noraudzījās. Pēc sievietes nāves amatu zaudēja vairāki policisti un prokurori. Beata Jonite stāsta, ka kopš Jēkabpils traģēdijas ir mainīti likumi, noteikti bargāki sodi, tiek veidota elektroniskās uzraudzības sistēma. “Tā būs viena no advancētākajām pasaulē – dārga, bet ļoti efektīva. To izmantos smagākos gadījumos, ja būs notikusi vairākkārtēja pagaidu aizsardzības pārkāpšana. Sistēma būs gan cietušajam, gan vardarbības veicējam, gan policijai. Varēs mērīt attālumu, noteikt atrašanās vietu. Sistēmu veido Valsts policija un Iekšlietu ministrija, un tā, iespējams, sāks darboties jau gada beigās. Mēs izcīnījām, ka tagad mūsu valstī pirmo reizi top arī vardarbības novēršanas un apkarošanas plāns – no 2024. līdz 2029. gadam. Tajā ietverti anonīmie pakalpojumi, ieteikumi, kā tos organizēt un attīstīt. Apmēram 10–15 % sieviešu, kas pie mums vēršas, nevēlas atklāt savus datus. Reizēm tāpēc, ka cietusī ir sabiedrībā pazīstama persona, bet biežāk tāpēc, ka sieviete baidās – dzīvesbiedram attiecīgajos dienestos varētu būt pazīšanās, un noplūdīs informācija. Bieži vien augstākā letalitāte vardarbīgās attiecībās ir brīdī, kad sieviete izlemj aiziet. Tajā brīdī atslēdzas viss… Kontrolētājs pārņem varu un var nonākt pat līdz slepkavībai. Tāpēc pakalpojuma anonimitāte ir ļoti svarīga; cerams, tuvākajā laikā to sakārtos. Ja vardarbības nav un varas pozīcijas ir līdzvērtīgas, kā vienošanās metodi var izmantot mediāciju*. Vardarbības gadījumos tā var dot papildu iespējas manipulācijām – tad šo ceļu nevajag izmantot. Mēs cīnāmies, lai vardarbības gadījumos mediācija tiktu aizliegta ar likumu.”

Negaidi ne mirkli!

“Uzvar tas, kurš izšauj pirmais,” reiz teicis kāds vieds advokāts. Ja vecāki nav vienojušies vai tiesa nav noteikusi atsevišķu aizgādību mātei, tēvam ir tādas pašas tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu. Savukārt, ja vecākiem ir strīds par bērna aizgādību un viņi nespēj vienoties, pie kura no vecākiem bērns dzīvos vai pavadīs brīvo laiku, šis jautājums ir jārisina tiesā. Viena puse ceļ prasību par atsevišķas aizgādības vai bērna dzīvesvietas noteikšanu pie attiecīgā vecāka, kā arī, ja nepieciešams, par turpmāko saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Daži juristi iesaka mātei neko negaidīt un vērsties tiesā pirmajai. Vardarbības gadījumā tas jādara nekavējoties. Beata Jonite stāsta – pēc statistikas, cilvēks policijai piezvanot tikai aptuveni pēc 35. vardarbības gadījuma. “Ja cilvēks piezvana, tad jāsaprot, ka tā ir ilgstoša problēma, nevis – tikko kaut kas notiek, uzreiz zvans policijai. Ja policijas attieksme ir nievājoša, cilvēks, iespējams, nākotnē palīdzību vairs nemeklēs. Mēs redzam arī atšķirību starp Rīgu un reģioniem. Galvaspilsētā mēdz būt trakas situācijas, bet reģionos ir daudz smagāk. Tur ir daudz vairāk pazīšanos un mazāka izpratne par dzimumu stereotipiem un citām lietām, un tas noved pie vardarbības. Ja nepieciešama palīdzība, var vērsties pie mums centrā MARTA, var vērsties sociālajos dienestos. Tiesā var rakstīt iesniegumu jebkurā laikā. To vajag darīt! Ja nezināt, kā uzrakstīt iesniegumu, mūsu centrs var palīdzēt. Mūsu mājaslapā ir instrukcijas un veidlapa. Vēl ir svarīgi ikdienas dzīvē visu, kas notiek, dokumentēt. Jācenšas ierakstīt audio un video, fotografēt – tad būs pierādījumu bāze, lai tiesa lemtu par labu cietušajam. Augsta riska gadījumā jāmeklē patvērums.

Cīnījāmies par to gadus piecpadsmit, un beidzot likumā ir norma par krīzes patvērumu. Centram MARTA ir divi dzīvokļi, mēs ne vienmēr spējam sniegt krīzes patvērumu, bet Latvijā ir arī citi krīzes centri. Krīzes patvērumu uz 30 dienām var piešķirt jebkura pašvaldība (vajadzības gadījumā to pēc tam var pagarināt). Var vērsties sociālajā dienestā vai pie mums, jo beidzot ir izveidota sistēma, kuru finansē valsts, – patvērums ir bez maksas. Kādreiz tas gūlās tikai uz nevalstisko organizāciju pleciem, bet pēdējā gada laikā notikušas vairākas būtiskas izmaiņas.”
--------
* Mediācija – brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību pašas mēģina atrast konstruktīvu konflikta risinājumu.