Marija Linarte atklāti par JRT pamešanu un sevis iemīlēšanu

Viņu nevar aizmirst. Jo viņā vispār nav nekā parasta. Viņas seja ir kā dzīva glezna, bet ķermenis piedalās katrā vārdā. Es pat nezinu, vai kādreiz esmu satikusi vēl dzīvāku cilvēku. Un arī ar svešinieku vēl atklātāku cilvēku – jo mēs taču satiekoties esam svešinieces.

Lasot tavas iepriekšējās intervijas, domāju – kā negribētos, lai tu arī šoreiz nonāc sāpju un skumju noskaņā. Jo tādas intervijas tev ir bijušas.

Nenonāksim.

Jo tagad tavā dzīvē viss ir citādi?

Ne jau pilnībā, bet ir manāma izaugsme. Un no sirds varu sevi paslavēt par to, ka esmu pēdējos gados izdarījusi milzīgu darbu, strādājot ar sevi kā cilvēku. Beidzot sajūtu to rezultātu, pēc kura esmu tiekusies, – mieru un harmoniju. Es tiešām jūtos ļoti labi.

Pieļauju, ka tev tieši ka aktrisei mentālās veselības ziņā bija jāpiedzīvo krietna ellīte. Iziet uz skatuves, būt visu priekšā… Ja tu būtu, piemēram, rakstniece, varbūt būtu nedaudz vieglāk.

Es arī rakstu. Man tas, starp citu, ļoti palīdz norakstīt no sevis nost lieko. Gribētos rakstīt dienasgrāmatu, taču arī tur tas UDHS pieslēdzas – sāku, kaut kur pametu, pēc kāda laika atrodu… Bet skatuve ir mana laimīgā vieta. Piemēram, izrāde “Melnā sperma” man ir atrisinājusi tik daudz problēmu! Jo, lai cik man slikti būtu, aizejot tur, es varēju to visu izlaist ārā. Izaicinājumi rodas tad, kad uz skatuves būt nav jēgas, kad darbs šķiet bezjēdzīgs…

Esi jutusi negācijas par to, cik esi bijusi atklāta, runājot par savu mentālo veselību?

Varbūt senāk, strādājot teātrī. Cilvēki, kas, visticamāk, ir vecāki par mani, to neizprata. Bet domāju, lielākā problēma bija tā, ka es pati tobrīd nebiju to pieņēmusi. Tagad es zinu, kas es esmu. Man par šo ir jārunā, jo tad, kad augu, es jutos supervientuļa. Es taču augot nezināju, ka esmu piedzimusi ar citādām smadzenēm. Pretēji neirotipiskiem cilvēkiem mūsu smadzenes attīstās līdz 35 gadu vecumam, tajās ir daudz mazāk dopamīna. Visu laiku domāju, ka vienīgā esmu tik slikta, ka visi citi tiek galā… Es ļoti būtu gribējusi redzēt arī kādu citu cilvēku, kas par to runā. Tad es nejustos tajā tik vientuļa.

Kā tu reāli ikdienā izjūti šo savu diagnozi?

Ļoti dažādi. Vajadzētu daudz laika, lai spētu to paskaidrot, bet tas viennozīmīgi radīja izaicinājumus sadzīvē. Pēdējo mēnesi man beidzot ir sakārtota medikamentozā terapija. Strādājot štatā, es to nevarēju izdarīt, jo ceļš līdz pareizajiem medikamentiem ir diezgan garš. Var paveikties, ka izrakstītās zāles uzreiz strādā, bet iespējams arī, ka nestrādā… Vai arī pirmā nedēļa, lietojot medikamentus, ir elle. Man vispār bija ļoti daudz lietu, ko es nedarīju, jo bija bail, ka būs slikti. Man ir bijuši medikamenti, kas ļoti slikti strādāja; aizeju uz mēģinājumu un nespēju funkcionēt. Jutos briesmīgi – neprofesionāla, nespējīga normāli strādāt. Lai sevi sakārtotu, man būtu jāņem vismaz divu nedēļu atvaļinājums, ko kā štata aktrise nevarēju atļauties. Aiziešana no teātra man ir palīdzējusi to sakārtot. Pirmo nedēļu ar jaunajiem medikamentiem es raudāju no tā, cik labi man bija. Nesen piefiksēju, ka varu vienā tēmā noturēties stundu, uzlabojas attiecības ar maniem draugiem. Pat sarunas ar mani taču varēja kļūt par izaicinājumu – sāku vienu tēmu, bet pati to pārtraucu un pa vidu izstāstu vēl 75 citas tēmas… Tas var būt kaitinoši. Vismaz mani tas kaitināja. Tomēr tagad smadzeņu hiperaktivitāte ir mazinājusies un rada mieru. Šodien man arī šķiet, ka smadzenes dažbrīd kaut kur “aiziet”, bet tas ir tāpēc, ka četras dienas esmu bijusi Zemessardzes mācībās. Pamodos pirms divām stundām ar aizpampušām acīm.

Jautājums, ko nevaru neuzdot – kāpēc tu aizgāji no JRT?

Ir daudz iemeslu. Ir vairāki savstarpēji nesaistīti faktori, kas eskalējuši šo situāciju līdz šādam lēmumam. Gan profesionāli, gan privāti. Pirmām kārtām tā bija abpusēja, cieņpilna vienošanās starp mani un Gundegu Palmu, JRT direktori. Mani pēdējie mēneši teātrī bija ļoti pasīvi, un tā situācija bija kaut kādā veidā jārisina. Tomēr sākumā gribu uzsvērt svarīgu faktu – es neesmu aizgājusi no vietas, kuru ienīstu vai kur ienīst mani. Esmu aizgājusi no vietas, kuru mīlu un kur mīl mani. Nevaru to teikt par visiem cilvēkiem, bet 90 % no viņiem man ir ļoti svarīgi. Ne tikai aktieri, arī tehniskais personāls, administrācija. Es joprojām mīlu šos cilvēkus. Un kaut kādā ziņā es tās aizvien vēl uztveru par savām mājām, par savu teātri. Tāpēc jāsaprot, ka es tagad nesēdēšu šeit un nesākšu kādu nolīdzināt līdz ar zemi.

Visu interviju lasi žurnāla “jauns OK” septembra numurā!