Aktrise Aija Dzērve: "Es varbūt būtu laimīgāka, ja..."

Tiekamies Rīgas sirdī, pie Laimas pulksteņa, un Aija aizved pie soliņa kanālmalā, kur viņa mēdz pasēdēt, lai atgūtos pēc kārtējās izrādes. Darba netrūkst. Teātrī Austrumu robeža viņa spēlē trīs izrādēs un jau simtu piekto reizi ir meklējusi īsto Māra Bezmera iestudētajā Norma Fostera lugā. To, izrādās, tulkojusi pati Aija. Nu jau viņa strādā pie nākamā Fostera darba, un viņas runa, kā jau latviešu valodas skolotājas meitai piedien, izceļas ar bagātu leksiku. Šajā balsī, kuru būsiet dzirdējuši ne tikai teātrī, bet arī filmās un reklāmās, var klausīties kā mūzikā – to neviļus gribas salīdzināt ar čella silto tembru.

Varbūt kādudien šī skaistā sieviete uzrakstīs savus memuārus un tad beidzot sniegs atbildes uz jautājumiem, uz kuriem pašlaik atbildēt nevēlas. Viens gan ir skaidrs – Aija skaidri zina, ko grib par sevi stāstīt un kas paliks viņas dārgumu lādītē, pa kuras atslēgas caurumu šoreiz vismaz nedaudz izdevās ielūkoties…

Miera osta Gulbenē

Kā jūs nonācāt izrādē Meklējot īsto?

Šajā izrādē, ar kuru ceļojam arī ārpus Rīgas, kopā sanākuši cilvēki, kuriem patīk strādāt, kuri cits citu ciena. Un tad jau var piedzīvot tādu brīnumu kā 105. izrādi. Luga ir par man aktuālu tēmu – četrdesmitgadniekiem, kuri grib dzīvot un justies laimīgi, kuri nepadodas savam liktenim. Kādam draudzene pajautā, vai tad nav pienācis laiks beidzot kaut ko darīt ar savu dzīvi, kāds pats izšķiras par šādu soli. Ir divi pāri, daudz joku, humora, un ar režisoru Māri Bezmeru, kuru visi pazīst kā Robertiņu, mēs satikāmies liktenīgi. Kāds ieteica, lai viņam piezvanu, kaut nemēdzu režisoriem uzbāzties, piedāvājot savu kandidatūru lomām. Bet toreiz piezvanīju, un, re – stāsts turpinās. Sarmīti Rubuli tagad nomainījusi Evija Krūze, ceturtais spēlētājs ir Kristans Kareļins, kura grupai Gapoljeri tikko iznāca mūzikas albums.

No kurienes interese par angļu valodu? Internetā profesiju klāstā par jums jau pierakstīts – tulce.

Lai sauktu sevi par tulkotāju, vajadzīgs diploms, bet filologu bērniem interese par valodu laikam ir dabiska. Mana mamma strādāja par latviešu valodas skolotāju Gulbenes vidusskolā. Viņa man daudz palīdzējusi arī radošajā darbā – ieteikusi kādu dzejnieku, šo un to palabojusi valodas ziņā. Tulkojot konsultējos ar mammu par valodas likumiem.

Mums sanāca skaisti izmīties – kad viņa savas darba gaitas beidza, mani uzaicināja manā dzimtajā skolā pasniegt publisko runu un teātra mākslu. Toreiz, pandēmijas laikā, pie sevis domāju, ka piekrist ir svēts pienākums, jo te jūtu liktenīgas sakritības – es pārņēmu stafeti. Izgāju pedagoģijas kursus Latvijas Universitātē un piedāvājumu pieņēmu.

Gulbene laikam jums joprojām ir miera osta.

Tās ir tēva mājas, kur uzaugu. Esmu pēctece Lāču un Dzērvju dzimtai. Kā jau daudzus māju saimniekus, arī vecvectēvu padomju laikā skāra nacionalizācija un represijas. Viņam atņēma māju, saimniecību un zemi, bet pašu arestēja. Kamēr viņš bija cietumā, vecvecmamma un vecmamma slēpās mežā. Vēlāk ģimene tika pie zemes Gulbenē, pie pilsētas robežas, kur sāka visu no nulles. Tur arī visi dzīvojam, katra paaudze kaut ko pielika klāt. Mans tēvs uzcēla otro stāvu, visi kopā rūpējamies par augļu kokiem, dārzu. Tēvā spilgti redzu šo saimniekošanas pēctecību, viņš nerimstoši turpina rosīties.

Lauku meitenes ikdiena – ravēšana, varbūt arī kaza jāgana.

Vienai vecmammai bija divas govis, tās drusku dabūju paganīt. Pie darba mūs lika, atceros garās runkuļu un kartupeļu vagas. Jā, strādāšana bija pamatīga. Tagad tā laikam vairs nav, tehnoloģiju laikmetā bērni šķiet drusku izlaidušies un paslinki.

Tam varu piekrist, bet vai Aija bija vienīgā meitiņa?

Nē, man ir brālis un daudz jaunāka māsa, es esmu vecākā. Brāli ļoti gaidīju, atceros rītu, kad viņš piedzima. Man bija jāiet uz skolu, un, kad liku galvā cepuri, atskanēja telefona zvans ar priecīgo ziņu. Es jutu atbildību par brāli, kur varēju, ņēmu līdzi. Viņš aizgāja pa sporta ceļu, kļuva par basketbola treneri un sporta skolotāju.

Vai mamma arī ir gulbeniete?

Jā, šim dzimtas atzaram ir skaistais, latviskais Ozolu uzvārds, bet vispār man ir arī kazaku un poļu asinis – viens vectēvs pa mammas līniju ir no Rostovas pie Donas, otrs no Polijas.

Nu re, ne velti polietes slavē kā skaistākās sievietes pasaulē. Esat mantojusi daili no senčiem.

Varbūt kāda taisnība tur ir, jo nesen Itālijā tūristes ar mani sāka runāt poļu valodā, laikam noturēja par savējo. Jāaizbrauc uz Poliju, esmu tur bijusi tikai caurbraucot.

Vēl par Gulbeni un tur aizvadītajiem pamatskolas gadiem. Atradu ziņu vecā avīzē, ka mazotnē esat piedalījusies riteņbraukšanas sacīkstēs, tātad bijāt žiperīga meitene!

Tēvs ar mammu veda, bet neko daudz vairāk par piedalīšanos un uzvarētgribu neatceros. Es vispār nodarbojos ar vieglatlētiku, tagadējais kaimiņš bija mans sporta treneris.

Vai tad vieglatlētēm nav jābūt gara auguma?

Garām jābūt arī Dailes teātra aktrisēm, es pat īsti nesaprotu, kā tur nokļuvu, bet tāda ir dzīve. Vispār, manuprāt, ja, piemēram, Tukums ir literātu pilsēta, tad Gulbenē ļoti daudz jauniešu nodarbojas ar sportu – tāpat kā Valmierā. Varbūt nav daudz citu iespēju – sporta vai mūzikas skola.

Tagad Gulbene izdaudzināta arī kā mākslas centrs, divu Jūliju – Straumes un Madernieka – pilsēta, notiek rokdarbnieku festivāls.

Jauki, ka šie raksti katrugad tiek izcelti arī pilsētas svētkos, uz kuriem cenšos aizbraukt. Katrs jau lepojas ar to, kas viņam pieder. Es bērnībā, gulēt ejot, skatījos uz deķiem pie sienas, kas saglabājušies no vecmammām un viņu mātēm. Toreiz tie raksti, musturi šķita nedaudz agresīvi, bet tagad novērtēju to ritmu un dzīvības enerģiju. Straumem musturi ir liriskāki – ar putniņiem, augļiem, viņam ir bezdelīgas, arī dzērves. Madernieks, protams, ir konstruktīvāks.

Kā pašai ar rokdarbiem?

Nav jau īsti laika, tomēr esmu uzadījusi dažu labu džemperi – un ne tikai sev. Bet tagad tā vairs nav prioritāte, turklāt ir iekšējā vēlme visu izdarīt labi un līdz galam. Pašlaik vienam džemperim ir noadīta priekša un mugura, vēl taps piedurknes.

Agrāk izbraucienos uz viesizrādēm aktrises esot adījušas. Kā ir tad, kad ar dziesmuspēli Tobāgo! apceļojat Latviju?

Protams, ir autobuss, daži brauc ar savu auto. Jā, atceros, kā Katrīna Pasternaka adīja džemperi vedeklai, bet tagad tā vairs nav ierasta prakse. Biežāk katrs sēž savā laptopā vai telefonā, skatās uz priekšu nākamos darbus, mācās vai atkārto tekstu, turklāt nu jau visu samērā lēti var nopirkt apģērbu veikalā – ātrā mode. Protams, no enerģētikas viedokļa visam, kas ar roku darināts vai dāvināts, piemīt īpašs aizsardzības spēks. Šis tas tāds skaists man ir, piemēram, rokassprādze, kuru uzdāvināja meitas 18. jubilejā. Zinu, ka tajā slēpts spēks un laba vēlējums.

Jauna, skaista, daudzsološa...

Tad jājautā par meitu Esteri Almu jeb reperi Ešu – viņa šogad pabeidza 12. klasi.

Nezinu, cik ilgs būs šis reperes posms, tagad tas ir viens no izpausmes veidiem. Repa rīmes šad tad iznāk pavisam klausāmas, protams, ir pa kādam skarbākam izteicienam, bet tas repam piedienot.

Par meitu varu izstāstīt skaistu mirkli. Tobāgo! skaistās dziesmas kopš pirmā uzveduma Dailē gadsimta sākumā, protams, zinu no galvas. Pirms šīs turnejas mēģinājām kādā kultūras namā, tagad Katrīnas vietā lomu atveido Daiga Gaismiņa, un viņa ar Vari Vētru sāka dziedāt: “Cik tie bērni ātri gan aug…” Esmu emocionāla, kaut gan bez tieksmes sentimentalizēt, taču tobrīd neko nespēju ar sevi iesākt – kāds kamolu savēla kaklā. Tā viss ir saslēdzies – mans bērns ir izaudzis, pabeidzis vidusskolu, un es vēlreiz piedzīvoju Tobāgo!.

Toreiz jūsu Ievas Andrejs bija Artūrs Skrastiņš, tagad Mārcis Maņjakovs – citas sajūtas.

Ja pareizi atceros, tad vēl mācījos 4. kursā. Protams, sajūtas ir citas. Skaisti, ka Ievas un Andreja duetu Tūkstoškārt bieži atskaņojot kāzās.

Un jūs kā jauna, skaista, daudzsološa tikāt aprakstīta visās recenzijās.

Tā es šo laiku neatceros. Varbūt tā izskatījās no malas, jo mani nominēja arī kā gada labāko jauno aktrisi, arī Lielajam Kristapam kā gada aktrisi (par filmu Naktssargs un veļasmazgātāja – D. M.). Tolaik tas likās vēl nepelnīti. Pēc tam bijuši, manuprāt, daudz pamatīgāki un grodāki aktierdarbi, kas netika pamanīti, arī kamerizrādes, no kurām negribu izcelt kādu konkrētu. Pat negribu gremdēties atmiņās, jo tā ir aizvērta lapa un es netaisos uzsvērt – redz, kā mani tur toreiz neievēroja… Bet jaunības mirdzums piemīt jebkuram. Arī tagad jūsmo par ikvienu, kurš ienāk teātrī, un tas varbūt ir pāragri. Pirmā parādīšanās arēnā… Jā, ar mani tā bija, kā bija, es to laiku atceros kā iešanu pa diezgan trauslu ledu.

Vispirms pabeidzu Valmieras ģimnāziju – direktors bija Jānis Zemļickis. Mums bija eksperimentālā mākslas klase, un mans pedagogs mākslas vēsturē bija Jānis Kalnačs – mākslas zinātnieks. Fizikas vietā bija mākslas vēsture, ķīmijas vietā – kultūras vēsture. Tad nepilnu gadu nomācījos Mākslas akadēmijā mākslas vēsturniekos, turklāt iestājos diezgan veiksmīgi – pateicoties labai skolai.

Bet šķita, ka esat mācījusies Valmieras Viesturskolā, gājusi teātra pulciņā pie Ģirta Ķestera tēva…

Nē, un mākslas vēsturi mācījos tikai gadu. Valmieras teātris bija nolēmis atjaunināt trupu, jo jaunākajai aktrisei tobrīd bija 42 gadi. Teātri remontēja, kad atvēra jauno korpusu, bija paredzēts iekļaut trupā un audzināt tālāk arī kādu studistu pēc vidusskolas, tāpēc dzima tāds eksperimentāls projekts.

Par nokļūšanu Valmieras teātrī varu pateikties tēva mammai, kuru nesen apglabājām. Jā, viss pamazām savērpies tādā skaistā Nameja gredzenā. Viņa pamanīja sludinājumu rajona avīzē. Ja nebūtu vecmammas pamudinājuma, es diez vai būtu tādu špāsi savā dzīvē mēģinājusi. Tajā mirklī tas likās vajadzīgi un interesanti, žūrijā sēdēja režisors Fēlikss Deičs, direktors Pēteris Sūcis, Varis Brasla un Aigars Vilims; viņi bija mani pirmie skolotāji. Paņēma mani, nākamajā gadā Ingu Fedotovu, kura iestājās Pētera Krilova kursā, bet jau sen vairs neturpina skatuves gaitas. Brasla, pirmais režisors, ar kuru strādāju, man uzreiz iedeva lomu Meldermeitiņā…

Spēlējāt kopā ar Ģirtu?

Arī ne, viņš jau bija aizgājis prom uz Rīgu. Kāpēc viņu pieminat?

Likās, ka tikai šogad Ģirts ar lepnumu visiem rāda jūsu kopīgo meitu Esteri.

Nē, Ģirts meitu ir atzinis kopš pirmās dienas. Bieži ņēmu bērnu uz darbu, un dažs labs uz to skatījās šķībi, bet toreiz citādi nevarēju izlīdzēties. Dzīves pienākums un Dieva iedalītās lomas ir lielākas un nozīmīgākas par citu attieksmi un domām.

Ja ne teātris, tad kas meitu interesē?

Varbūt viņa ir topošā horeogrāfe – pabeigusi Edmunda Veizāna deju skolu, jau pati māca jaunākos audzēkņus; šovasar papildināja zināšanas Erasmus programmā Itālijā. Gan jau stāsies arī augstskolā, bet tas ir Esteres pašas ziņā. Varbūt pievērsīsies arī literatūrai, jo kopš mazotnes sacer dzeju, dziesmas, repus.

Draudzība starp vīrieti un sievieti pastāv

Jūsu kursā mācījās Maija Doveika, Viktorija Streiča, Sarmīte Rubule, kura Tobāgo! aizrautīgi tēloja Lullu…

Arī Ieva Pļavniece, Ieva Ertmane, Helēna Vasiļevska.

Tas laikam bija standarts, ka Dailes teātra aktrisēm jābūt skaistām, un jūs visas tādas bijāt.

Kad stājāmies, es tā arī nodomāju – ārprāts, viena par otru skaistāka! Jau startā zināju, ka uzņems Maiju un Sarmīti, kurai piemita latgalietes daiļums – zilas acis un tīrības aura kā Jaunavai Marijai no Aglonas. Un Sarmīte jau arī nāk no tās puses. Maijai savukārt bija kurzemnieciskais pruntelīgums, kā saka – uz Tukumu pēc smukuma. No Tukuma bija arī Zanda Liepiņa, ārkārtīgi cēla liela auguma blondīne. Pati šaubījos, vai tikšu uzņemta, jo patiesībā, par spīti pieredzei Valmierā, jutos diezgan nedroša. Agra jaunība, kad ir minimāla nojausma par aktiera profesiju, turklāt – kāds gan tu vari būt aktieris bez dzīves pieredzes? Bet, jo vairāk spēlē, jo vairāk saproti arī no dzīves. Atceros, man bija dienasgrāmata, kuras pirmajā lapā biju ierakstījusi apmēram tādus vārdus  – jaunība sēž uz zirga, kura vārds ir Neprāts, un, turot grožus, traucas nezināmā tālumā. Tagad domāju – ja man būtu tā apziņa, kas šodien, es no aktrises profesijas būtu ļoti baidījusies. Bet manī lielas ambīcijas bija sajauktas ar kautrību. Bija arī ļoti liela pietāte pret vecākajiem kolēģiem, slavenajiem vārdiem, ievērojamajiem teātriem. Šķiet, jaunajai paaudzei tādas vairs nav. No otras puses – tik ļoti gribas visu piedzīvot, ka pār kautrību virsroku gūst pārliecība, ka visu spēsi. Ja nemēģināsi, nekā nebūs; kas neriskē, tas nedzer šampanieti… Un uzdrīkstēšanās man nāca no sporta, no vieglatlētikas. Bet, manuprāt, katram ir arī savs liktenis. Un gan jau visiem ir zināms, ka šajā profesijā tu esi ļoti atkarīgs no teātra direktora, mākslinieciskās vadības, režisoriem, arī tai brīdī valdošajām simpātijām. Reizēm pat no kolēģu viedokļa un nejaušām sarunām kafejnīcā.

Jā, ļoti žēl, ka Sarmīte Rubule ir prom no teātra, laikam kaut kur ārzemēs. Kas notika ar Zandu Liepiņu?

Viņa ļoti spoži uzmirdzēja Leģendā par Zaļo jumpravu, kur galvenajā lomā dublējās ar Maiju, tad aizbrauca dzīvot citur, bet šad tad atbrauc.

Vai bijāt draudzīgs kurss – kontaktus uzturat?

Nesen satiku Ievu Pļavnieci. Biju Barselonā, un Ieva speciāli atbrauca mani satikt. Nebijām īpaši tuvas draudzenes, bet kursā tu iegūsti dvēseles radiniekus, un to es augstu vērtēju. Kad paiet gadi, laikabiedri, ar kuriem kopā esat auguši kā cilvēki un profesionāļi, nozīmē daudz. Ieva arī Tobāgo! spēlēja Ievas lomu. Kad gaidīju meitiņu, aizgāju pie viņas, šķiet, pat ar baltām rozēm, jo man tas bija ļoti īpaši, lai gan parasti šādus jautājumus kārto režisors un mākslinieciskā vadība. Toreiz Valdis Liepiņš piekrita, un Ieva dažas izrādes nospēlēja.

Par ceļojumiem runājot, dzirdu pieminam Itāliju, Barselonu, tātad Spāniju, bet vai uz dziesmuspēlē atainoto Tobāgo jums arī gribētos aizbraukt?

Esmu tur bijusi. Jau agrā jaunībā, kad Tobāgo! rādīja Dailē. Tā bija personiska dāvana, kuru sākumā atsacījos pieņemt, bet galu galā aizbraucu. Paldies par šo skaisto žestu cilvēkam, kurš man braucienu uzdāvināja. Iespējams, tur bija kādi romantiski nolūki, bet attiecības palika draudzības robežās, kas ir vēl skaistāk, jo saglabājas savstarpēja cieņa. Cerams, tā paliks arī turpmāk. Varbūt kaut ko vairāk par šo notikumu varētu uzrakstīt memuāros, jo šis cilvēks ir Latvijā labi zināms advokāts, bet starp mums pastāv tikai skaista draudzība.

Daži netic draudzībai starp vīrieti un sievieti.

Ja viens vai otrs necer uz kaut ko vairāk, draudzība pastāv – un vēl kāda! Man ir ne viens vien draugs, es nepiekrītu apgalvojumam, ka draudzība starp vīrieti un sievieti ir tikai tad, ja iepriekš bijis kas vairāk. Mana pieredze apliecina pretējo.

Mēs, skatītāji, nereti fantazējam, kas notiek, kad aktieriem uz skatuves jātēlo romantiskas jūtas. Varbūt kaislei ir turpinājums, bet varbūt pat promejot neatsveicināties.

Varu apgaismot, ka lielākoties attiecības ir tik profesionālas, ka pēc izrādes visas laipnības beidzas, izpaliek arī apsveikumi vārda un dzimšanas dienās vai cita veida uzmanība. Varbūt kādam rodas ilūzija, ka ir kaut kas vairāk, bet tā gadās ļoti reti. Vai arī tie ir tādi raksturi, kuriem nemitīgi kaut kas notiek…

Sievietei uz galvas jātur kronis

Ir ceļojumi laikā un telpā, un ir dvēseles ceļojumi. Savulaik tēlojāt mazo meitenīti Dorotiju stāstā par Burvi no Oza zemes, kas devās pa dzelteno ķieģeļu ceļu un sastapa daudz draugu. Jūs gan teicāt, ka jums nepatīk tēlot meitenes, bet vai ir bijušas liktenīgas lomas, no kurām paliek būtiskas atskaņas pašas dzīvē?

Man izkrita kārts tēlot Antoniju Skroderdienās Silmačos pirms diviem trim gadiem izrādes jubilejā Druvienā. No vairākiem teātriem tika sapulcēti aktieri, ieskaitot Jāni Skani un Lāsmu Kugrēnu. Tā kā nāku no tās puses, man tas bija īpašs notikums, iekšēji lūdzu Astrīdas Kairišas labvēlību, lai viņa atļauj man šo lomu nospēlēt. Kā zināms, nosacītas monopoltiesības uz šo izrādi sen pieder Nacionālajam teātrim, lai gan, papētot teātra vēsturi, redzam, ka šī ir visvairāk iestudētā luga Latvijā. Es iepriekš Intara Rešetina režijā nospēlēju Elīnu, kad Aleksi tēloja Lauris Subatnieks. Pēc tam režisors Jānis Mūrnieks, Lāsmas Kugrēnas dēls, mūsu kursabiedrs, salika mūs kopā kā Antoniju un Dūdaru. Tātad esmu izgājusi visu četrinieka attiecību trasi, kas bija ļoti interesanti, un dažas lietas manī ļoti rezonēja, piemēram, mazās Tonijas tēma, jo man bija mazā Estere.

Aprēķina laulības esot noturīgākās – Antonija saka jā Dūdaram, kaut sirds velk pie Alekša.

Jūs domājat, ka Antonijas sirds ir pie Alekša? Manuprāt, miesa un kaislība, bet tieši sirds ir pie Dūdara. Jebkura sieviete sākumā vairāk ir Elīna, bet vēlāk Antonija. Izsvēršana un prāts sāk prevalēt pār emocijām. Blaumanis saka – tam žogam, ko uzceļ prāts, jūtas kāpj pāri –, taču ar laiku prāta žogs kļūst diezgan grods. Man vairs nav tik ļoti jāšaubās par to, ko es jūtu un gribu, bet vairāk jādomā par to, vai otrs cilvēks ir patiess. Varbūt šajā vecumā ir izstrādājusies tāda rentgena redze – varu saskatīt, ko cilvēks grib vai negrib; mīl sava izdevīguma robežās vai pāri laikam un telpai. Protams, saulrietus un saullēktus skaistāk ir vērot divatā, bet nezinu, vai ir vērts pieļaut daudz kompromisu un daudz ko ziedot tikai tāpēc, lai satvertu otra roku, būtu kopā ar kādu. Ar ko tu par to aizmaksā? Tāpat kā aktiera profesijā – ar ko tu maksā? Reizēm ar nerviem, privāto dzīvi, laiku, pat veselību…

Un ko saņem pretī?

Jā, kas ir svaru kausos? Kā vērts tas ir?

Izklausās, ka esat gudra sieviete.

Par gudrām sauc citādas sievietes – tādas, kuras apprecējušas bagātus vīriešus, pievēršas nodarbei, kas pašām patīk, nav pārgurušas. Tā ir plaša tēma…

Jūs esat skaista sieviete – varbūt atklājiet kādu noslēpumu, kā par sevi rūpējaties.

Skaista? Grima dēļ man savulaik bijušas problēmas ar sejas ādu, par laimi, tagad izdevies visu savest kārtībā. Kāda aktrise teikusi aptuveni tā – ja sieviete līdz 30 gadu vecumam nav iemācījusies, kā izskatīties skaisti, tad viņa ir muļķe. Es gan joprojām fantazēju, ka varbūt būtu laimīgāka, ja man būtu graciozāks viduklis un garākas kājas, bet neaizmirstu pateikties Dievam par to, kas man ir.

 Bet ko dod ārējs skaistums, ja cilvēks ir ļauns, skaudīgs, grib dominēt? Raksturam ir ļoti liela nozīme. Par spīti visam, es cenšos būt līdzjūtīga, labvēlīga pret pasauli, izravēt savas sliktās īpašības. Darbojos pedagoģijas jomā, kur man jābūt ļoti atbildīgai un empātiskai. Ja citiem būs labi, varbūt arī tev būs labi? Dažkārt domāju, kur ir Dievs – vai tikai liktenī? Un kur slēpjas velns – vai pasaules notikumos, no kuriem mūs biedē karš un sliktās ziņas? Varbūt tas ir cilvēku attieksmē – ja cilvēki mums no sirds vēl labu, tas uzreiz pacilā. Tā ir kā svētība, un tur ir Dievs.

Bet latvieši esot maza un skaudīga tautiņa…

Vienalga, katrai sievietei uz galvas jātur kronis! Un, ja man kaut kā trūkst, tad izdomāju, kā man to iegūt, kaut vai mazu mājiņu pie ūdens, jo vasarā man ļoti patīk peldēt. Varbūt infantils sapnis, bet gribētu sākt peldēt pēc iespējas agrāk un beigt pēc iespējas vēlu. Man būtu mazs dārziņš, garšaugu dobe, maza siltumnīca ar tomātiem, dobe ar rozēm un lilijām – kāda man jau ir Gulbenē.

Lasīju, ka esat smaržu fane.

Man smaržas sadāvina, kādas trīs pudelītes ir iesāktas. Kad saņēmu dāvanu dzimšanas dienā, uzreiz atvēru, lai uzzinātu, kā smaržo. Ir nosaukumi, bet tos neatceros, arī tā saucamās nišas smaržas. Jā, aromāts man palīdz, ietinos tajā. Patīk kaut ko atvest no ceļojumiem, pat ne ļoti dārgu smaržu, bet tā atgādina par braucienu. Tādas sievišķīgas nianses.

Darba dēļ iznācis šur tur aizceļot, vairāk gan pa Latviju, ceļoju arī ar ģimeni. Ir gadi, kad nebraucu nekur, bet šogad – pat divreiz. Itālija un Barselona, kur jūsmoju par Gaudi mozaīkām katedrālē. Iegāju Mūzikas mājā, un tie ir brīži, kad no skaistuma raudi. Viena lieta ir redzēt fotogrāfijā, bet apskatīt pašai… Neticami skaisti, katrs stikliņš tik īpašs. Mēs jau katrs liekam savu mozaīku – šis man ir Tobāgo! gabaliņš, Austrumu robežas lugas ir cits gabaliņš, vēl kāds – Čikāgas piecīšu koncerts Leģendu atgriešanās. Man liekas, viņus pirmoreiz dzirdēju Gulbenes kultūras namā, pēc tam Druvienā. Ārkārtīgi skaista man likās Lorija Vuda, nekad neaizmirsīšu ne Albertu Legzdiņu, ne Janīnu Ankipāni, kurai šovasar dziedājām īpašu koncertu. Bērns jau redz un dzird īpašā frekvencē, Piecīši man likās kaut kas īpašs, tāpat kā Eduarda Rozenštrauha koncerts. Cauri visai dzīvei man bija onkulītis, vecmammas otrais vīrs, kurš nemitīgi klausījās kasetes ar no radio pārrakstītām dziesmām, ļoti patika par kurpniekzeļļiem – “īsas kājas, garas kājas mazām spalviņām”, mīļākā bija Par mani, draudziņ, nebēdā. Izrādē Leģendu atgriešanās to dzied Mārtiņš Brūveris, viņš perfekti atdarina Armanda Birkena balsi. Tur ir stipri vārdi katram latvietim: “Man pamatā ir laukakmens un tēvu zemes smilts.”

Jā, mozaīkā ir mūzika. Protams, mana ģimene, manas mīlestības, kas uzmirdz katra citā krāsā. Ir arī melnie gabaliņi, bet lai nu tie tur stāv, jo arī tādiem ir sava vieta – tie ir kā spēka punkti.

Par runājamo un dziedamo balsi

Mūzikas un dziedāšanas gabaliņš. Noteikti par balsi arī esat saņēmusi komplimentus. Man gribas jūsu balsi salīdzināt ar Noras Bumbieres samtaino tembru.

Paldies! Viņa ir mana mīļākā latviešu dziedātāja, bet tas ir pārāk liels kompliments. Par savu balsi iedomājos, ka tā ir oboja…

Drīzāk čells.

Bet tā ir runājamā balss, dziedamā nav tik laba.

Savulaik devāties pat uz Brodveju papildināties dziedāšanā meistarklasēs.

Toreiz notika konkurss, man todien bija laba sajūta, teicams garastāvoklis, tāpēc labi nostartēju, bet par savu dziedāšanu nekad neesmu bijusi sevišķi augstās domās. Jā, esmu daudz strādājusi pie tā, lai varētu būt dziedošā aktrise, bet reizēm, uzspiežot uz kādām emocijām, nots augstums pašķiebjas. Esmu sajūsmā par Ditas Lūriņas trāpīgo dziedāšanu. Vai Mariju Bērziņu. Mācījos klavierspēli Gulbenes mūzikas skolā, dziedāju ansamblī, piedalījāmies konkursā Ko tu proti? skolotājas Velgas Voites vadībā. Toreiz piedalījās arī mazais Lauris Reiniks. Jau toreiz viņš starp pārējiem stipri izcēlās.

Esat vienaudži – abiem šogad palika 45 gadi.

Viņš, starp citu, reizē ar mums stājās uz Dailes teātra kursu, kādu laiku pamācījās, tad aizbrauca uz Ameriku. Aktieriski satikāmies pie Andreja Ēķa Perfektajās kāzās, kur Reiniks tēloja mācītāju; smieklīgi, vai ne?

Vai uz Daili gājāt kā dziedošā aktrise?

Ziniet, cilvēks, kurš grib mācīties par aktieri, varbūt negrib nonākt tieši Dailes vai Leļļu teātrī, bet ko darīt, ja togad uzņem tieši Leļļu teātra kursu? Jāstājas vien ir, un togad tiešām uzņēma Dailes muzikālā teātra kursu. Par mums ļoti rūpējās Juris Vaivods (Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs – D. M.), viss kurss piedalījāmies Raimonda Paula mūziklā par Zaļo jumpravu – tāda dāvana! Dzīvā mūzika ar grupu bet bet, jaukais Gunārs Kalniņš.

Vai iznāca piedalīties arī mūziklā Meža gulbji?

Nesanāca, jo man tolaik piedzima meitiņa. Dzirdēts, ka top jauns iestudējums, laikam ar jauno Dailes muzikālo kursu.

Dailes stāsts jums ir galā. Saka – ja Dievs aizver durvis, tad atver logu.

Man patika tas, ko, uzzinājusi par notikušo, pateica mana meita: “Katram stāstam ir pirmā lappuse un ir pēdējā. Tagad tu aizver pēdējo.” Ja viņa nebūtu tā pateikusi, varbūt būtu citādi. Saskaroties ar kaut ko tādu, pati sev saku – elpo dziļi un pieņem to. Ne viss atkarīgs no mūsu lēmumiem, dažkārt strādā un esi pēc tīrākās sirdsapziņas, bet daudz kas vienkārši notiek vai nenotiek citu lēmumu dēļ. Sevišķi šādā profesijā. Režisors Kārlis Auškāps mani izvēlējās, ar mani labprāt strādāja Mihails Gruzdovs, Valdis Liepiņš…

Visi jau zem zemes…

Jā. Bet es esmu tepat. Un joprojām var notikt daudz skaistu lietu, jo Latvijā netrūkst teātru, vasarā notiek brīvdabas izrādes.

Arī darbs kino, kaut vai filmā Bille.

 Jā, Ināra Kolmane man uzticēja skolotājas lomu. Joprojām iznāk filmas dublēt, kādreiz strādāju Latvijas Televīzijā, tagad paretam uzaicina studija Tantuki. Par runājamo balsi tiešām pateicos Dievam, jo, atklāti sakot, ar to esmu sapelnījusi ne tikai maizītei, bet arī sviestiņam; protams, ierunāju reklāmas. Par aktieru balsīm runājot, ir dažas, kuras man grūti pieņemt, kaut gan viņiem piestāv…

Piemēram, Ārim Rozentālam bija balss, kas nāk no ledusskapja, man šķiet.

Par Rozentālu man uzreiz ir skaists stāsts. Kad biju jauna, viņš bija mani uzmīļojis. Reiz nāca garām Dailes kafejnīcā, kad ēdu makaronus ar kotleti, un teica: “Aija, jūs – un ēdat kotleti?!”

Viņš, šķiet, bija veģetārietis.

Atceros, neilgi pirms nāves viņš tēloja Ābramu Rešetina Skroderdienu iestudējumā un smēķēja, un es, viņam garām ejot, atjokoju ar mums vien saprotamo joku: “Āri! Jūs – un smēķējat?!” Viņš atbildēja, ka pēc gada es sapratīšot, kāpēc viņš smēķējis. Tā arī bija, traģisks iznākums.

Vai ir bijušas lomas, kurās pašai jānomirst? Ak jā, Tobāgo!. Un Ofēlija.

Jā, Hamletā, un tā nebija laba sajūta. Agrāk nāve un piedzimšana likās kaut kas ārkārtējs. Pēkšņa nāve, protams, ir traģēdija, bet, ja nodzīvota gara un skaista dzīve, mēs bēru dienā svinam dzīvi. Bet tās ir tādas personiskas pārdomas. Par vecmammas aiziešanu joprojām sēroju. Ar prātu gan to pieņemu, un man ir kāds skaists stāsts. Mēs abas esam kristietes, un mums bija skaista saruna par Dievu. Vecmamma teica, ka Dievu jau neviens nav redzējis; kaut ko mazliet ķecerīgu dažkārt jau drīkst runāt arī kristietis. Es atbildēju: “Sarunājam tā – ja notiks pēc pasaules kārtības, tu aiziesi pirmā un to uzzināsi. Un, ja Dievs tur ir, atlaid man baltu balodi. Ja pie manis atlidos balta dūja, es zināšu, ko tas nozīmē.” Ticiet vai ne, piecas dienas pēc bērēm sadzīviskos apstākļos, kad runāju pa telefonu, man pie kājām nolaidās pilnīgi balta dūja. Ā, te nu tu esi!...