"Par dzīves enerģiju un draugiem, ar ko kopā paklusēt" - saruna ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru

Juris ir no tiem cilvēkiem, kuri virza pasauli uz priekšu un maina to uz labo pusi; cilvēks, kuram ir lielas un labas ieceres un apņemšanās; personība, ar kuru patiesi varam lepoties. Jurim piemīt gan talants un gudrība, gan ārkārtīgi liels gribasspēks un īsta vēlēšanās izdarīt vēl daudzko nozīmīgu. Un ļoti, ļoti daudz enerģijas. Tā ir burtiski jūtama – pat vienas intervijas laikā var aizņemties daļiņu viņa pozitīvas enerģijas un atgūt spēkus.

Manuprāt, to, ko mēs augstu vērtējam, vislabāk parāda atmiņas – mēs izvēlamies atcerēties ļoti konkrētus mirkļus, kam ir individuāla, īpaša nozīme. Atmiņas savā ziņā atspoguļo to, kas esam. Kuras ir jūsu labākās atmiņas?

Domāju, ka absolūtam vairākumam cilvēku labākās ir bērnības atmiņas. Bet vienas no labākajām nesenajām atmiņām man ir par laiku pirms trim gadiem. Pandēmijā iekrita filmēšanās “Netflix” seriālā Madridē. Loma nebija liela – uz vietas jābūt 10 filmēšanas dienas, bet producenti ļoti stingri izturējās pret visiem riskiem, tāpēc pieprasīja, lai dzīvoju tur visu seriāla filmēšanas laiku – četrus mēnešus. Apstākļi bija vienkārši fantastiski. Madridē “Netflix” noīrēja veselu viesnīcu, kur mēs bijām 36 cilvēki – tikai aktieri un kaskadieri, un producenti, lai tik neviens nenoķertu kovidu. Bet es esmu pirmajās sērijās un pēc tam pēdējā, kad esmu… beigts. Pa vidu filmēšanām man bija laiks – vesels mēnesis. Un “Covid-19” dēļ jāievēro izolācija: drīkstēju skriet parkā, bet nedrīkstēju iet uz restorāniem vai veikaliem, visu pieveda klāt. Visu, ko gribas, tev atnes. 24 stundu serviss, tikai, Dievs pasarg, neej nekur ārā, nebrauc mājās, neko neved! Tāds man bija brīvs mēnesis. Tu esi viens pats, nedrīksti komunicēt, pat tikties ar kolēģiem aktieriem ārpus filmēšanas laukuma…

Es teicu, ka sajukšu prātā Madrides viesnīcā. Labi, piekrita producenti, kur tu gribi dzīvot? Kaut kur ārpus Madrides, kaut kur laukos. Kur? Es teicu: kalnos. Tad iedūru kartē: šeit! Labi. Varēju izvēlēties sev kotedžu kalnos tā, lai nav apkārt cilvēku. Septiņi kilometri pa serpentīna ceļu līdz tuvākajam ciematam, blakus ļoti senam un mazam klosterim. Atsevišķa kotedža ar skaistu skatu uz kalniem. Man noīrēja mašīnu ar nosacījumu, ka nedrīkstu kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Bet tie ir kalni, tur neviens nerunā angliski, es nerunāju spāniski. Nu, ko es ēdīšu, ja nedrīkstu iet uz restorāniem? Viņi teica: jā, tā ir problēma, tāpēc dosim tev līdzi asistenti, kas dzīvos blakus un gatavos tev ēst. Es iebildu: nē, tas ir absurds! Bet mana sieva runā spāniski, franciski, angliski, varbūt viņa var atbraukt? Producenti nepiekrita: nē, ja atbrauks viena sieva, tad jau visu aktieru sievām vajadzēs braukt no ASV utt. Beigās panācu, ka manu sievu noformē kā tulku. Tā viņa kā tulks un asistente tika iekšā Spānijā.

Tādas ir šīs atmiņas. Es veselu mēnesi dzīvoju kalnos, atrauts no ikdienas, no darba, un viss laiks bija man ar sievu, dabu un mazpilsētu. Tas bija viens no laimīgākajiem mēnešiem mūsu mūžā. Dzīvojām “Covid-19” noslēgtībā atsevišķā kalnu kotedžā. Bija ziema. Vienkārši pasakaina aina. Varēju iziet no savas kotedžas un doties augšā vakara pastaigā. Cik augstu kāpsim? Neviena cilvēka, tikai gari un mūķenes. Brīnišķīgas atmiņas. Gaidāmais mokošais periods – četri mēneši ar attālinātu darbu teātrī un desmit filmēšanas dienām – pārvērtās par vienām no skaistākajām atmiņām. Tagad turp braucam katru gadu.

Patiesi skaisti. Dzīve arvien ir kombinācija – ikdiena un viss, kas to pārtrauc, varbūt tieši tāpēc mēs atceramies neierasto. Bet arī ikdienai ir vajadzīgs piepildījums. Kāds ir jūsu lielākais sasniegums?

Tāds, ko negaidīju un par ko šaubījos. Dailes teātra direktora postenī man ir izdevies kaut ko mainīt. Kad būvēju Žagarkalnu un Cēsu koncertzāli, riski nebija tik lieli, bet šeit, Dailes teātrī, no aktiera kļūstot par direktoru, risks bija diezgan liels. Jo augstāk tu celies, jo zemāk vari krist. Dailes teātris man bija liels izaicinājums. Finanses un māksla, viss kopā... manuprāt, tas ir viens no sasniegumiem, ka šos četrus gadus esmu varējis aktīvi strādāt un kopā ar kolēģiem panākt, ka Dailes teātris ir dzīvs un labs, tajā notiek īsts progress. Es kā tāds “alfa tēviņš”, pusmūža vīrietis, absolūti nemoderni saku: jā, manā dzīvē karjerai ir ļoti, ļoti liela nozīme. Tāpēc, ja jautājat man par sasniegumiem, es stāstu par karjeru.

Ko vēlaties mainīt savā dzīvē, bet joprojām neesat paguvis?

Domāju, ka vissvarīgākais ir tikt vaļā no tā muļķīgā latviešu paraduma visu laiku strādāt. Pats par to ņirgājos, bet tad, kad man ir atvaļinājums, priecājos, ka esmu atradis citu darbu, kur pastrādāt atvaļinājuma laikā, piemēram, Cēsu Mākslas festivālu un privāto biznesu. Tikko esi atvaļinājumā, pilnām burām meties citā darbā! Netieku no tā vaļā, un to es gribētu mainīt – atrast stāvokli, kad relaksējos un neko nedaru.

Vai jums ir svarīga vides maiņa?

Noteikti, un man to dod slēpošana. Ziemā, kad braucu uz treniņnometnēm, esmu kopā ar sportistiem. Tad par mākslu neviens nerunā, tikai par slēpošanas tehniku un inventāru. Pēkšņi esmu pavisam citā ietvarā, un tas man ļoti patīk.

Esat daudz paveicis gan kā aktieris, gan kā kultūras nozares līderis un vienkārši cilvēks. Tomēr vairākumam cilvēku ir kaut kas, ko nožēlot. Jums ir?

Mana privātā dzīve pēdējos 17 gadus, kopš esmu kopā ar Trūdiju, ir ļoti stabila. Bet pirms tam bija divas laulības. Nožēloju, ka neesmu veltījis pietiekami daudz laika kontaktam ar saviem bērniem – gan dēliem, gan meitu. Iespējams, vairs nekad nepiedzīvošu to komunikāciju, kāda ir ar mazu bērnu ilgstoši, ikdienā. Tagad kopā ar bērniem pavadu daudz laika, un tās ir pieaugušu cilvēka attiecības. Bet ar mazu bērnu... nevis epizodiski, nevis tā, ka tu atskrien mājās pēc darba un atkal aizskrien, bet metodiski un ilgstoši, un pastāvīgi… Nožēloju, ka tā vairs nekad nebūs. Ar mazbērniem tomēr būs citādi.

Cilvēki vadošos amatos pierod, ka no viņiem ļoti daudz ir atkarīgs, un riskē iekrist maldos, ka spēj visu kontrolēt. Daba ir labs atgādinājums, ka esam tikai elements šajā pasaulē, kas dzīvo mijiedarbībā. Kā jums šķiet, kas ir pārāks – cilvēks vai daba?

Protams, daba. To izcili jūtu jūrā vai kalnos. Kalnos visvairāk. Man patīk kāpt un saprast, kāda milzu niecība esmu. Jebkurā gadījumā tas ir dabas spēks. Vai tā ir satrakojusies upe, sniega lavīna vai kas cits. Ir svarīgi saprast to savu mazumu. Man ļoti patīk ekstrēmas nodarbes. Kalnos kāpšana, slēpošana pa tikko uzsnigušu sniegu ārpus trasēm, ātri motocikli – tas dzīvei piešķir aizrautību un reizē ļauj izjust savu vietu pasaules un dabas kārtībā.

Jums netraucē dabas piesārņojums?

Protams, traucē, un tas ir briesmīgs. Ceļošana var radīt kultūršoku, un vienu no lielākajiem piedzīvoju tieši saistībā ar pasaules piesārņotību. Mēs reti to izjūtam. Protams, kad ielido kādā metropolē, tur viss ir sakārtots, bet, kad aizbrauc uz īstiem džungļiem un ieraugi, cik tie var būt netīri... Ceļojot pa Malaiziju, piemēram, redzēju, ka pat džungļi ir piesārņoti ar plastmasas pudelēm. Tad pārņem šausmas. Visvairāk par to, ka tā netīrība traucē tev, bet vietējiem cilvēkiem jau vairs ne. Cilvēki pierod un var dzīvot miskastē. Mēs nedrīkstam kļūt nolaidīgi pret vidi sev apkārt, jo tā ir nolaidība pašiem pret sevi.

Mūsu zināšanām ir robežas. Ja jūs varētu uzzināt patiesību par jebko, ko jūs gribētu zināt?

Man nav tādu jautājumu, uz kuriem es ļoti gribētu uzzināt atbildes vai kas man būtu eksistenciāli svarīgi. Protams, visi grib zināt, kas ir pēc nāves. Bet es nezinu, vai gribētu uzzināt patiesību par to, kas ir pēc tam, un neesmu pārliecināts, ka manā dzīvē tas kaut ko mainītu.

Kas jums ir vērtīgāks – brīvība, mīlestība vai labklājība?

Vienkārši brīvība bez mīlestības un labklājības... tad tu esi kaut kur mežā, džungļos, viens pats, pilnīgi brīvs un vari darīt visu, ko gribi. Bet tev nav labklājības, un tev nav mīlestības. Visas trīs komponentes ir vērtīgas kopā, bet viena pati brīvība mums neko nedod. Nu, tu esi brīvs, un tad? Viena pati labklājība bez brīvības un mīlestības arī piepildījumu nedod. Plika mīlestība? Jā, mēs ļoti mīlam, bet mums nav ne brīvības, ne labklājības. Tas nestrādā. Šīs lietas nepieciešamas samērīgās proporcijās visas kopā, bet svarīgi, ka proporcijas katram no mums ir atšķirīgas.

Kādas šodien ir jūsu proporcijas?  

Pareizs jautājums – šodien, jo katrā laikā tās mainās. Es nejūtos apspiests, jūtos ļoti brīvs. Un jūtos mīlēts. Savukārt labklājība... Vairākums cilvēku gribētu dzīvot turīgāk, protams. Es gribētu otru motociklu, ar ko varbūt izbrauktu reizi vasarā, es gribētu māju kalnos. Un tā tālāk, un tā tālāk. Tur ir bezgalīgi daudz tā, ko es gribētu – labklājības robežas ir ārkārtīgi grūti novilkt. Visu mūžu cīnos par to, lai dzīvotu stabilā labklājībā. Pagaidām man izdodas noturēt to līdzsvaru, ka tik daudz, cik man tiešām vajag, es varu nopelnīt. Man jau ļoti daudz nevajag, esmu reālists. Bet esmu laimīgs, ka man ir brīvība un mīlestība.

Nākat no unikālas paaudzes – pirmie, kas pieauguši Latvijas neatkarības atgūšanas laikā, bet pietiekami veci, lai atcerētos, kāda Latvija bija pirms tam. Esat pieredzējis Latvijas sabiedrības attīstību visos tās moderno laiku posmos. Kā jums šķiet, kura Latvijas sabiedrības problēma netiek pietiekami pamanīta?

Dramatisks ir nācijas izglītības līmeņa kritiens. Dramatisks. Un tas ir kaut kas tāds, par ko nerunā. Mēs vairs neesam tik izglītota nācija.  

Vai tā ir tikai Latvijas problēma?

Tā ir visā pasaulē. To pašu saka par amerikāņiem, britiem. Saka, ka cilvēki noslāņojoties turības līmeņos – turīgais slānis un tad nabadzīgais. Man liekas, ka viena no mūsu problēmām ir noslāņošanās izglītotības līmeņos. Mums ir intelektuāļi, inteliģence un kultūras cilvēki, un tad pēkšņi ir bedre – sabiedrības daļa, kam ir zema izglītība, kultūru viņi faktiski nepatērē, dzīvo citā informācijas laukā, un politiķiem populistiem ir viegli ar viņiem manipulēt.

Vidējais izglītības un inteliģences līmenis Latvijā, manuprāt, ir kļuvis zemāks. Es zinu, ka Izglītības ministrija par to domā, bet tas ir uzdevums mums visiem – padarīt Latviju par gudras nācijas apdzīvotu valsti. Izglītība, izglītība un vēlreiz izglītība! Cilvēki balso, iet uz vēlēšanām, balstoties savā nezināšanā, nereti ievēl politiķus, kas prot veikli manipulēt ar populistiskām idejām un degradē politisko vidi. Mums jāpanāk, ka ceļas vidējais zināšanu un kultūras līmenis nācijā, un tad paaugstināsies arī valsts pārvaldes un politikas kvalitāte. Līdz ar to arī mūsu labklājība.

Vai cīnāties par to ar teātra izrādēm?

Nosacīti tā varētu teikt, jā. Vai tā ir cīņa, nezinu. Mēs vienkārši cenšamies stāstīt cilvēkiem stāstus, kas dos viņiem jaunu pieredzi – tādu, kādas, iespējams, viņiem nav. Pats ļoti daudz gūstu citu pieredzi no mākslas. Vērtīgu emocionālo pieredzi var dot ne tikai literatūra, teātris vai kino, bet arī mūzikas klausīšanās, laba vizuālā māksla. Tās noteikti padara tevi bagātāku.

Mēdz teikt, ka vide nosaka, kādi mēs esam. Bet paši arī veidojam savu vidi atbilstoši savai gaumei un mērķiem. Ja jums būtu jāizvēlas, kura latviešu mākslinieka gleznu jūs vēlētos savās mājas?

Mani fascinē Latvijas starpkaru perioda māksla: Jānis Tīdemanis, Ludolfs Liberts.

Mākslā vispār man patīk laiks no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam – daudz eksperimentu un jaunu vēsmu, meklējumu. Visticamāk, es gribētu ainavu vai kaut kas abstraktu, portreti mani mulsina.

Pēdējā grāmata, ko lasījāt?

Parasti lasu trīs grāmatas vienlaikus un tās rotēju. Rīgā man ir viens garastāvoklis – darba noskaņojums, vajag grāmatu, ko lasīt vakaros. Tad ir brīvdienu noskaņojums, tas, ko lasīt Cēsīs lauku mājās. Atkarībā no garastāvokļa to var mainīt. Nupat izlasīju izcilu darbu, ko nebija ērti vai patīkami lasīt, visu laiku lasīju un dusmojos, kāpēc man tas jādara… Izlasīju līdz galam, gandrīz principa vadīts. Tas bija Henrija Millera ikoniskais romāns “Vēža trops’’ angliski. Man grāmata likās tik smaga, tomēr bija jāizlasa, jo jāsaprot, kāpēc viņš tā ir domājis un rakstījis. Kāda tam jēga. Un tā ir jauna pieredze. Mākslas pieredzei ne vienmēr jābūt patīkamai un izklaidējošai. Tā bija mana pēdējā Cēsu grāmata. Rīgā nupat pabeidzu Mišela Velbeka “Karti un teritoriju’’ – brīnišķīgi ironisks, melnā humora piesātināts darbs. Tīrs, melns humors. Ārkārtīgi asprātīga, skaista.

Paralēli lasu kaut ko pilnīgi citu, kas pat nav daiļliteratūra, piemēram, “Beyond Possible”, ko sarakstījis Nims Purdža, alpīnists, kas uzkāpis visās 14 virsotnēs, kuru augstums ir virs 8000 metru. Tas ir vienkārši stāsts par to, kā viens traks cilvēks kāpj kalnos. Tā ir mana darba noskaņojuma grāmata – kad zini, ka nākamā diena būs smaga, palasi, kā neatlaidīgs cilvēks kāpj kalnā. Tagad skatos, ko lasīšu tālāk, grāmatas ir saliktas rindiņā – šobrīd tās ir atvaļinājuma, vasaras grāmatas. Man patīk klausīties arī audiogrāmatas, kad braucu mašīnā. Bet tam nepieciešami gari izbraucieni. Es, protams, daudz lasu lugas, tas ir darba jautājums. Dailes teātra mākslinieciskajā vadībā mēs visu laiku lasām lugas. Tās es pat nepieskaitu literatūrai… Teātrī mēs nemitīgi meklējam jaunus stāstus, ko atkal stāstīt skatītājam.

Kas ir jūsu dzīves filozofijas pamatnostādne?

Man nav tādas. Man nav manas reliģijas, manas ideoloģijas, nekā tāda nav.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” jaunākajā numurā. Šoreiz žurnāla lappusēs “Latvijas sieviešu sasniegumu tops 2024” ļauj apstāties, pamanīt un novērtēt sievietes, kuras iedvesmo un atgādina, ka uzdrīkstēties, mainīt viedokļus, īstenot ieceres un apņēmīgi virzīties uz mērķi vajag jau šodien.