Man ļoti patīk sešdesmitie. Liepājniece Lorita Palapa par Amerikas radu sūtītajām pakām un Islandes šarmu

Ņujorkā gan Lorita pagaidām vēl nav bijusi, bet tieši no turienes viņas vecāki pēc Otrā pasaules kara sāka regulāri saņemt paciņas, ko sūtīja Loritas un viņas māsas Evas tēvamāte jeb omīte Elza. Liela daļa vairāku gadu desmitu garumā sūtīto tērpu un aksesuāru joprojām glabājas Loritas mājā vienā no Liepājas necilajām grants ieliņām. Tur ir ierīkota vesela garderobes istaba ar kleitām, kostīmiem un mēteļiem. Tie, ar mīlestību rūpīgi glabāti, joprojām ir lietošanas kārtībā, un Lorita kaut ko no apģērbiem joprojām ik pa laikam mēdz uzvilkt. Arī Islandē, kur dzīvo pēdējos divus gadus.

Elza un vēstules no Ņujorkas 

Loritas tērpu un aksesuāru – somiņu, apavu, rotaslietu – kolekcija pārsniedz 1000 vienību. Neliela kolekcijas daļa ar Loritas vecākā dēla Valtera, Liepājas Mākslas un dizaina vidusskolas pedagoga, un mākslinieces Daces Dēliņas-Lipskas gādību 2024. gada pavasarī bija apskatāma Liepājas Latviešu biedrības namā izstādē Elza.

Garderobe cauri laikiem, izpelnoties gandrīz tikpat lielu publikas interesi kā liepājnieku iecienītā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcijas izstādes. Jāpiebilst, ka pašas kolekcijas īpašnieces izstādes atklāšanā nebija klāt. Mēs tikāmies dažus mēnešus vēlāk, kad Lorita ciemojās Liepājā. Taču stāsta aizsākums meklējams jau 20. gadsimtā,, kad no Liepājas uz Ņujorku kursējuši kuģniecības kompānijas Baltic American Line pasažieru tvaikoņi. Uz viena no tiem, SS Polonia, par stjuarti strādājusi arī 1900. gadā dzimusī liepājniece Elza Lazdenieks, meitas uzvārdā Klāsone, Loritas vecmāmiņa. Un iznācis tā, ka omīte Elza 1922. gada 27.septembrī palikusi Ņujorkā, pametot Latviju un četrus gadus veco dēlu Arvīdu.

Pēc izstādes Elza. Garderobe cauri laikiem ar Loritu sazinājās Solveiga Smiltene, kura ir reģistrēta ASV personu datu bāzes lietotāja. Viņa šajā datu bāzē bija atradusi virkni ar Elzu saistītu dokumentu. Pateicoties tieši šiem dokumentiem, kļuva zināms, ka Elza Amerikas Savienotajās Valstīs ieradusies ar kuģi SS Polonia un ka viņa tomēr bijusi precējusies ar sava 1918. gadā dzimušā dēla Arvīda (Loritas tēvs – S. P.) tēvu Vili Lazdenieku. Tiesa, kā vēsta ieraksts kādā dokumentā, 1921. gadā Elzas un Viļa laulība šķirta, un, kā jau minēts, 1922. gadā Elza izvēlējās apmesties Ņujorkā.

Kāpēc tā noticis – vai jauno meiteni savaldzinājis Ņujorkas spožums, vai arī tas bijis iepriekš pārdomāts un izplānots solis? Uz to Loritai atbildes nav. Viņas tēvs Arvīds Lazdenieks miris 1993. gadā, mamma Biruta nodzīvojusi krietni ilgāk, taču omītes Elzas jaunības gadu biogrāfijas fakti meitām tā arī palikuši nezināmi. Ģimenē gan joprojām tiek glabāta paliela kaudzīte Elzas vēstuļu dēlam Arvīdam. Diemžēl šajā kaudzītē trūkst vairāk nekā 20 gadu ilga laika posma, – vecākā vēstule datēta ar 1947. gada 31. martu, kad Elza Ņujorkā bija nodzīvojusi jau 25 gadus. Vēstules, kuras Elza noteikti rakstīja savai mīļajai māmiņai (tā viņa sauc māti) tūlīt pēc ierašanās ASV un kuras varētu atklāt iemeslu aizbraukšanai un dēla atstāšanai mīļās māmiņas gādībā, nav saglabājušās. Un neviens vairs nevar pateikt, vai pirms Otrā pasaules kara Elza tika aicinājusi dēlu pie sevis uz ASV; 1938. gadā viņš jau bija 18 gadus vecs. Tāpat nav zināms, vai, ja ticis aicināts, Arvīds nav varējis vai nav gribējis pamest vecmāmiņu, lai dotos pie mātes, kuru nebija saticis 15 gadu, un patēva, liepājnieka Kārļa Artura Neliusa. Neliuss ASV bija ieradies reizē ar Elzu 1922. gada 27. septembrī.

Kādā no vēlākajām vēstulēm, kas, pēc visa spriežot, rakstīta 1955. gada 18. novembrī, Elza raksta:

“Tik daudz gadi ir pagājuši, 32 gadi esmu projām no dzimtenes, bet man tāds liktenis bija nolemts. Es domāju par Jums katru mīļu dienu, vai vēl kādreiz Jūs redzēšu, man arī ir jau 55 gadi uz muguras, ir grūti gājis un labi gājis, tā iet dzīvē. Ar Kārli esmu precējusies 32 gadi (ASV personu datu bāzes anketās gan norādīts, ka abi laulāti 1934. gada 5. jūnijā – S. P.), satiekam labi. Viņš strādā par mūrnieku, un es raujos pa māju. Mēs mūsu māju iztaisījām par 2 famīliju, ļoti labi cilvēki dzīvo augšā, un mēs dzīvojam apakšā.”

To, ka sarakste starp Elzu, mājās palikušo māti un brāli Kārli pirms kara pastāvējusi, netieši apliecina vēstule, kas sūtīta 1947. gada 31. martā kā atbilde uz vēstuli, kuru Elzai sūtījis dēls Arvīds. Adresi viņš, iespējams, uzzinājis no Elzas mātes, domā Lorita. Elza raksta:

“Sveiks, mīļais dēls. Tu nevari iedomāties, cik bijām pārsteigti, kad saņēmām Tavu vēstuli, jo par visu kara laiku mēs nevienas ziņas no Jums nesaņēmām un abi esam ļoti priecīgi, ka Jūs visi sveiki un veseli esiet, arī mana mīļā māmiņa.

[..] Tu prasi, kad es kādreiz jūs apciemošu, to es nezinu. Nevaru vēl tagad noteikt, jo mēs vēl esam tajā pašā vecā vietā un esam aizņemti ar darbiem, ka mēs pat uz pilsētu neesam nobraukuši aiz laika trūkuma, bet dzīvojam šeit jūrmalā visu šo laiku. Bet varbūt, ka Tu jeb kāds no Jums varētu mūs apciemot, vai pat mana māmiņa atbrauktu ciemos. Tas gan man būtu liels prieks, jo man šeit rūmes ir diezgan priekš jums.

Pie mums šeit viss iet kā agrāki, nekas nav mainījies, esam veseli, tikai ļoti vēlamies Jūs visus reiz redzēt, cerēsim uz visu to labāko.

Ar mīļiem un sirsnīgiem sveicieniem, arī manai mīļai māmiņai un daudz skūpstu Tev, mans dēls, no mums abiem.

Tava māmiņa un patēvs.

Daudz mīlas sveicienu abām meitiņām, Kārlim (Elzas brālis un brāļameitas – S. P.) un Ernai (dēla Arvīda pirmā sieva). [..]”

Vēstulē, kas rakstīta pēc 13 gadiem un datēta ar 1960. gada 4. janvāri, lasāms, kāpēc tomēr pēckara gados Elza pat nav mēģinājusi apciemot dzimteni: “Ļoti žēl, ka es nevaru būt pie Jums, varbūt kādreiz būs atvēle iebraukt, tad es pie Jums aizbraukšu ciemos. Kad tas būs atvēlēts, to nezinu, bet, ja kādreiz būs brīv braukt uz Liepāju, tad es braukšu.”

Tūkstoš tērpu un mantojums volgās

Pēc kara atjaunojusi sakarus ar dēlu Arvīdu, Elza viņa ģimenei sāka regulāri sūtīt ne tikai vēstules, bet arī pakas, jo tāda nu bija palikusi vienīgā dzīvā saite ar tuviniekiem Latvijā. Sākumā pakas sūtītas vismaz divreiz gadā, noteikti – uz Ziemassvētkiem, atceras Lorita.

Vienā no senākajām vēstulēm Elza ieminas, ka varētu dēlam aizsūtīt paciņu, un apraksta paciņu sūtīšanas kārtību: “Atsūtiet man Jūsu mērus, varbūt, ka varētu Jums paku aizsūtīt, caur vienu kompāniju var sūtīt pakas 21 mārciņu, un ņem 3 mēnešus līdz aiziet pie Jums. Šite tiek viss samaksāts.”

Savās vēstulēs Elza arī vairākkārt nosaukusi paku sūtīšanas izmaksas – tās ir no aptuveni pusotra simta līdz vairāk nekā 300 ASV dolāru, piemēram, 1968. gada 24. janvārī viņa raksta: “[..] es Jums izsūtīju 4. janvārī 1968. paku ar drēbēm, ceru, ka Jums viss patiks un pasēs, un tur arī ir drēbju gabali, ko Jūs, mīļā Biruta, variet pašūt Loritei un sev, es par to paku šeit visu kopā samaksāju 146 doll. 83 centi. Tagad milzīgi dārgi maksā tā sūtīšana, un arī daudz darba līdz to paku sataisa gatavu. Man palika daudz drēbes pāri priekš nākošā gada sūtīšanas, tas paks tā bija pilns, ka ar ceļiem bija jāsaspiež. Es tai pakā aizsūtu Jums, Biruta, 3 makus un ļoti skaistas kleitas un kostīmus.”

Astoņus gadus vēlāk, 1976. gadā, vēstulē minēta summa 318,80 dolāru. Šajā reizē Elza arī raksta: “[..] tas viss, kas man bija brīv sūtīt, jo tagad no Jūsu valdības ir iznākuši jauni likumi, Jums tādus pakus vairāk nevar aizsūtīt kā agrāki. Es atnācu ar pus paku atpakaļ mājā, ko nebija brīv sūtīt.”

Citā omītes vēstulē atklājas, kā toreiz strādāja pasts: “[..] pateicos Jums par vārda dienas kartiņu, ko Jūs bijāt izsūtījuši 3. oktobrī 1977., es to kartiņu saņēmu 27. janvārī 1978., bija nākuse 4 mēnešus.”

Lorita: “Pakas no Amerikas nāca jau tad, kad vēl nebiju dzimusi. Kad piedzimu es, omīte sāka sūtīt arī bērnu drēbītes. Atceros jaciņu, svārciņus, sarkanu kleitiņu. Bija arī kristību kleita, bet es saslimu, un mani bērnībā tā arī nenokristīja. Bez gataviem apģērbiem bija arī audumi – vienkārši debešķīgi! Piemēram, tafts. Arī dzijas sūtīja.”

Vienu gandrīz baltu greznu tafta audumu Lorita glabā joprojām – kāzu kleitai. Ja vēlreiz izies pie vīra...

Lorita: “Pakas no ASV nāca regulāri, gandrīz līdz pat Elzas nāvei 1988. gadā. Pārsvarā kleitas, kostīmi, arī mēteļi. Sūtīja arī drēbes tēvam, viens glauns uzvalks man vēl ir saglabājies. Vilnas mēteļus gan kodes sabojāja, tos nācās sadedzināt. Sūtīja arī somiņas, rotas, apavus. Atceros vienas ļoti skaistas mammas kurpes – baltas, četrdesmito gadu stilā.”

Vēstulē, kas sūtīta dēlam Arvīdam 1976. gada 11. decembrī, Elza pateicas par aicinājumu pārcelties pie dēla uz Latviju, paskaidro, kāpēc tas nav iespējams, un informē, ka sastādījusi testamentu: “[..] mana dzīve ir šeit, es visu savu mūžu esmu nodzīvojusi šeit, un te arī es nomiršu, un mani pie Kārļa paglabās, man kaps ir nopirkts. Mīļo Arvīd un Biruta, es biju pie advokāta un iztaisīju testamentu, un norakstīju visu Tev. Kad es nomiršu un mani paglabās, tad advokāts visu ko pārdos un samaksās visus izdevumus, un tad katru mēnesi Tev aizsūtīs naudu. Tas viss, ko es varēju izdarīt, jo man šeit nav neviena, kam varētu uzticēt [..]”

Kad pēc divpadsmit gadiem Elza devās mūžībā, naudu Arvīda Lazdenieka ģimenei gan neizmaksāja. Lorita atceras, ka toreiz vienīgā iespēja, kā saņemt omītes mantojumu, bijusi tās atprečošana tā sauktajā valūtas veikalā. Tā Lazdeniekiem nācies nopirkt trīs volgas pēc kārtas. Pārdodot automašīnas, vecāki uzcēluši māju.

Žaklīnas Kenedijas laikmets

Atgriežoties pie tērpiem – Lorita pieaugot labprāt vilkusi mugurā arī mammai sūtītos tērpus, kas derējuši kā uzlieti. Turklāt šeit tas bija kaut kas ekskluzīvs – pērlīšu blūzes, tafta kleitas, bolero jaciņas, eleganti modeļi un krāsas. Nekā tāda Padomju Savienībā, protams, nebija, pat ne Baltijas valstīs, kas tika uzskatītas par PSRS Rietumiem. Omītes Elzas sūtījumi bija kā logs uz pasaules modi, kamēr Padomju Savienībā valdīja importa preču deficīts, sliktas kvalitātes un izteikti pieticīga pašmāju sortimenta apģērbi un galantērijas preces.

Lorita: “Saka jau, ka sievietei piestāv tā laika mode, kurā viņa ir dzimusi, un es esmu dzimusi sešdesmitajos gados. Vienmēr ar sajūsmu skatījos uz Žaklīnu Kenediju, uz viņas stilu. Varbūt arī tāpēc, ka abas esam dzimušas 28. jūlijā. Jā, man ļoti patīk sešdesmitie, es varētu tajā laikā dzīvot – tas viss ir mans! Māsa Eva ir deviņus gadus jaunāka, un viņai tiešām labāk piestāv septiņdesmito gadu mode. Būtībā man jāpasakās savai mammai – man jau nekā nebūtu, ja viņa nebūtu to visu sataupījusi. Eva saka – ai, tās jau tikai drēbes... Bet man tā nav, man tās ir kā relikvijas.” Lai gan pašai vienmēr patikuši omītes Elzas sūtītie tērpi, vienaudži, kas tādu apģērbu, visticamāk, pat bildēs nebija redzējuši, ne vienmēr domāja tāpat. Jo tā taču neviens neģērbās!

Lorita: “Kādreiz skolā populāras bija klades, kurās skolasbiedri rakstīja, ko cits par citu domā. Atceros, viena meitene manā kladē bija ierakstījusi – tev vajadzētu padomāt par savu apģērbu. Droši vien tāpēc, ka viņai likās – nav labi, nav smuki. Bet es turpināju valkāt omītes sūtīto un nebūt nejutos apdalīta. Piemēram, izlaidumā visām meitenēm bija baltas žakarda blūzes. Visām! Jo toreiz tas bija modīgs audums. Man vienīgajai bija zīda blūze ar mežģīņu apkaklīti un mežģīņu piedurknēm. Teicu mammai, ka visām būs vienādas, bet viņa atbildēja: “Tev ir tik skaista blūze!” Un es vilku.”

Māksliniece Dace Dēliņa-Lipska, kura iekārtoja Loritas tērpu izstādi, atceras – kad ar ģimeni pārcēlusies uz Liepāju, mākslas izstāžu atklāšanās ievērojusi eleganti tērptu jaunu sievieti, kura itin labi iederētos pagājušā gadsimta sešdesmito gadu modes dāmu sabiedrībā. “Tā bija Lorita...”

“Vajag ļauties, nedrīkst baidīties!”

Loritas vecāki Biruta un Arvīds iepazinušies tuberkulozes slimnīcā, kur Biruta strādājusi par medicīnas māsu, bet Arvīds, Liepājā iecienīts televizoru meistars, ārstējies.

Lorita: “Zinu, ka tēvs bija bijis leģionā, pēc tam tika nosūtīts uz Vāciju strādāt Volkswagen rūpnīcā, bet pēc atgriešanās krievi viņu aizsūtīja uz nometni tālajos ziemeļos. Tēvs neko daudz negribēja stāstīt, bet to mēs zinājām, ka viņš bija cietis badu, ēdis kartupeļu mizas, un, ja kādreiz visa ģimene gājām ēst ārpus mājas, uz šķīvjiem nekas nepalika. Ja mēs, meitenes, ņerckājāmies un kaut ko neēdām, tēvs apēda. Tāpēc, ja redzu, ka met ārā ēdienu... Man tas ļoti nepatīk.”

Lorita gājusi mātes pēdās – vispirms pabeigusi vidusskolu, pēc tam mācījusies Liepājas medicīnas māsu skolā. Vēlāk viņa izmācījusies par kosmētiķi un iekārtojusi kabinetu, paralēli atvērusi franču smaržu stendu. Iespējams, viņa joprojām rūpētos par liepājnieču skaistumu un pārdotu smaržas, ja ne drosmīgais lēmums sākt jaunu dzīvi Islandē. Tagad Lorita par šo pavērsienu saka: “Vajag ļauties, nedrīkst baidīties!”

Pieņemot lēmumu doties uz Islandi, Lorita kaut kādā ziņā sekojusi ne tikai omītes Elzas, bet arī savu dēlu Valtera un Dāvja pēdās. Viens no viņiem savulaik devās uz Holandi, lai mācītos, otrs turpat Holandē guvis panākumus ēdināšanas biznesā. Valters pēc studijām atgriezās Liepājā, Dāvis joprojām strādā ārzemēs, taču arī viņš domājot par mājām.

Kaut ko par Loritu ļauj noprast arī viņas gaume attiecībā uz smaržām: “Man nepatīk svaigas un vieglas smaržas. Manas smaržas ir spēcīgas.”

Tas, ka viņa ir nokļuvusi Islandē un jūtas tur labi, pārsteidz Loritu pašu. “Cilvēks, kurš mīl siltumu, aizbrauc uz aukstāko zemi, un viņam patīk – viņš saprot, ka varētu tur dzīvot. Es tiešām Islandē jūtos ļoti labi!”

No vienas puses, nejaušība – sena paziņas aicinājums atbraukt ciemos un vēlāk, jau pēc atgriešanās mājās, ziņa, ka “ir darbs, un ir istaba”. No otras puses – doma, ka tāds piedāvājums nenāk tāpat vien, un jau ilgāku laiku briedusī nepieciešamība pēc pārmaiņām. Loritas māsas vīram Dzintaram pieder neliels zivju pārstrādes uzņēmums, un, kādu dienu sēžot aiz sava parfīma stenda letes, Lorita aizdomājusies: “Jā, lai gan šis darbs man ļoti patīk, esmu nogurusi no smaržiņām, brošiņām, kleitiņām... Iešu pie Dzintara zivis vērt!”

Zivis liepājniece gan never, bet Islandē strādā līdzīgā uzņēmumā, kas ražo gaļas delikateses. “Esmu ģērbusies baltā kombinezonā un atkal mazliet jūtos kā medicīnas māsa, kas esmu pēc pirmās izglītības,” smejas Lorita. Pirmajā dienā gan ienācis prātā – ja tagad kāds mani, sievieti, kura allaž ģērbās kleitiņās un rotājās ar krellēm un brošām, redzētu, tad smietos. Arī pašai, uz sevi skatoties, bijis jāsmejas.

Neviens nav ticējis, ka Lorita tiešām aizbrauks, bet, kad aizbraukusi, vecākais dēls bijis pārliecināts, ka pēc pāris mēnešiem mamma būs atpakaļ, jo nekad iepriekš taču neko tādu nebija strādājusi. Arī māsa Eva līdzjūtīgi nopūtusies – ak, tev tā katorga... Bet nu jau ir pagājuši divi gadi, kopš Lorita dzīvo tālajā ziemeļzemē, un par dzīvi viņa nesūdzas. “Mēs nezinām savu potenciālu, iekams neesam pārbaudījuši, ko tiešām nevaram vai varam; to es tagad zinu droši,” pārliecināti teic Lorita. “Darbs man ir viegls, īpaši nenogurstu – varbūt arī tāpēc, ka esmu jau pieradusi. Kad esmu nostrādājusi darba dienu un braucu mājās, jūtos gandarīta. Vēroju laukus, kalnu, kas ir pa ceļam, aitas, zirgus un jūtos labi.”

Islandes skarbā pievilcība

Taču bijuši arī ekstrēmi piedzīvojumi.

Lorita: “Kad aizbraucu, pirmo reizi mūžā piedzīvoju sniega vētru un sapratu, kā tas ir, ka cilvēks šādā vētrā vienkārši nomirst. Pirms tam bija ļoti smuks laiks, spīdēja saule – jāiet pastaigāties. Izgāju ārā un tālumā ieraudzīju kaut ko melnu... Tā, tas tūlīt nāks virsū, jāiet atpakaļ uz mājām. Un tad momentā nāca sniegs, ledus gabali, vējš... Tu vispār neko neredzi, nevari ievilkt elpu. Otrreiz piedzīvoju nenormālu vēju un salu, arī tad aizsita elpu.”

Lorita uzskata, ka viņai paveicies, jo Islandē viņa iepazinusies ar savu pašreizējo draugu, bez kura iejusties jaunajos apstākļos būtu bijis daudz grūtāk Draugs arī palīdzējis iepazīt lielāko daļu salas. “To skaistumu, mežonīgumu, skaudrumu nav iespējams aprakstīt...” Pagaidām neapskatīta palikusi Islandes ziemeļu un austrumu daļa. Apdzīvota gan esot tikai piekraste, salas vidū dzīvības nav.

Par islandiešiem Lorita saka – gājputni. Visiem esot mājas Spānijā, un ziemas tiek pārlaistas tur. Taču islandieši ir lieli savas zemes patrioti, par Islandi stāv un krīt. Viņi nepavisam nav sajūsmā par milzīgo iebraucēju pulku un to, ka pamazām viss mainās, piemēram, pie veikaliem uzradušies ubagotāji. Agrāk kaut kas tāds nav bijis pat iedomājams. Viņa stāsta: “Islandiešiem ir bail par savu valodu, jo iebraucēji lielākoties runā angliski. Es tāpat, lai gan mācos islandiešu valodu un saprotu rakstīto, varu mazliet runāt un rakstīt. Kad aizej pie ārsta, ir trīs valodas: islandiešu, angļu un poļu. Tur ir pilns ar poļiem. Arī tur, kur dzīvoju es, lielākā daļa strādnieku ir poļi.”

Islandē Lorita iegādājusies auto, jo “tur citādi nemaz nevar”, un nedēļas nogales cenšas pavadīt simt kilometrus attālajā Reikjavikā, apmeklējot izstādes un koncertus, kā arī tiekoties ar savu islandiešu draugu. Arī uz darbu viņa brauc ar auto, jo dzīvo laukos un ik dienas mēro desmit kilometrus turp un atpakaļ. Sākums gan nav bijis viegls. Piemēram, lai aizbrauktu uz galvaspilsētu, nākas šķērsot diezgan augstu kalnu, un laikapstākļi kalna pakājē, it īpaši ziemā, stipri atšķiras no tiem, kādi ir augstāk kalnā. “Sniegs, citreiz putenis, migla. Vienreiz braucu ar ātrumu 20 kilometru stundā, jo ceļu vispār nebija iespējams redzēt. Aiz muguras signalizē, bet es domāju: “Pīpini, cik tu gribi, es neredzu...” Tagad jau ceļu zinu no galvas.”

Ar dzīvi laukos Lorita ir apmierināta, patīk gan dabas tuvums un svaigais gaiss, gan komunālā mitekļa kaimiņi un, protams, izmaksas: “Tur nav Reikjavikas cenas!”

Islande Loritai atklājusi arī kaut ko pavisam negaidītu – ka nav vajadzīgi pilni skapji drēbju, patiesībā pietiek ar mazumiņu. Taču apģērbam ir jābūt kvalitatīvam, kāds ir Latvijas zīmoliem Anna Led un Cinnamon Concept, ko iecienījusi Lorita. “Ar to man pietiek,” viņa saka. Tomēr mēģinājumi atbrīvoties vismaz no kādas daļas omītes Elzas mantojuma allaž beigušies bez panākumiem. “Vienkārši roka neceļas kaut ko izmest, te esmu bezspēcīga,” atzīst Lorita.