"Cilvēki uz darbu nenāk strādāt, bet risināt attiecības" - vērtē socionikas eksperte Evija Čeprova
Iespējams, daudzi par socioniku neko nav dzirdējuši. Stingras definīcijas joprojām nav, bet varētu teikt, ka socionika ir instruments, kas pēta cilvēka psihi. Ar tās piedāvātajām metodēm var noteikt cilvēka tipu, kā arī izvērtēt attiecības – gan privātās, gan darba. Tādējādi socionika mūsu dzīvi spēj padarīt vieglāku ne vienā jomā vien. Lai uzzinātu vairāk, aicinājām uz sarunu Baltijas socionikas centra vadītāju, cilvēku tipu konsultanti un socionikas pasniedzēju Eviju Čeprovu.
“Socioniku tādā nopietnā līmenī, šķiet, neviens darba devējs vēl nav izmantojis, taču tā varētu atvieglot izvēli, palīdzot saprast, vai cilvēkam konkrētajā jomā ir potenciāls. Pie manis cilvēki lielākoties nāk interesēties par karjeru – sākot ar piecpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri domā, uz kuru pusi doties, un beidzot ar septiņdesmitgadniekiem, kuri saka: visu dzīvi esmu bakstījies, bet tā arī neesmu sapratis, kam es deru un ko varu,” atklāj socionikas speciāliste.
Stereotipu slazdā
Kā vienkāršos vārdos paskaidrot, ko spēj socionika?
Socionika var palīdzēt noteikt, ar kādu dabas iestatījumu katrs no mums ir piedzimis. Tas savukārt palīdz orientēties, kur ir mūsu īstā vieta, kurā jomā būsim veiksmīgāki; arī to, ko varam sagaidīt no citiem. It īpaši jau profesionālajā vidē – lai izprastu, kādas ir cilvēka stiprās un vājās puses.
Tātad arī to, kuru pieņemt darbā?
Tas ir ļoti aktuāls jautājums, taču darbavietā starp kolēģiem ir arī attiecības. Domāju, svarīgākais ir darba rezultāts, īpaši, runājot par uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmējs savā sapņu biznesā iegulda līdzekļus – tikpat labi tā var būt neliela kafejnīca kā vērienīgs bizness –, un visur ir vajadzīgi darbinieki. Diemžēl mēs bieži saskaramies ar faktu, ka visu sačakarē tieši cilvēki. Tikai ne vienmēr var saprast, kur slēpjas iemesls. Mēs izvēlamies cilvēkus, izmantojot klasisku pieeju – CV aprakstītā pieredze, izglītība. Taču tas, ka cilvēks ir ilgu laiku nostrādājis konkrētā vietā, vispār neko nenozīmē! Es pieļauju, ka darba devēji vienmēr meklē veidu, kā noskaidrot, ar ko īsti ir darīšana un vai cilvēks tiešām varēs sniegt to, ko no viņa sagaida.
Arī attiecības darbā ir ļoti svarīgas.
Protams! Ar ko es kopā es sēžu vienā kabinetā, vai spēju sastrādāties, vai ar kolēģi veidojas kontakts, vai priekšnieks ir muļķis... Tas viss ir ārkārtīgi svarīgi. Ar prasmēm vai vēlēšanos vien nepietiek. Mēs visi esam dabas produkti, lielā mērā pakļauti instinktu vadībai – nereti vispirms reaģējam un tikai pēc tam sākam domāt, vai tā rīkoties bija pareizi. Jāņem vērā, ka visbiežāk rīkojamies automātiski, tāpēc cilvēks ir veiksmīgs tad, ja var darboties savā komforta zonā. Pēdējos gados riņķī apkārt skan pamudinājumi iziet no savas komforta zonas. Patiesībā ir pilnīgi pretēji – jāatrod, kur tā tava komforta zona ir. Pastāv stereotips, ka veiksmīgam cilvēkam jābūt enerģiskam ekstravertam kapātājam, un tad viss izdosies. Patiesībā tā nav. Katrs spēj paveikt ļoti daudz, liekot lietā savu stipro pusi. Profesijas taču ir tik dažādas! Kāpēc, piemēram, manikīra meistarei vajadzētu būt enerģiskai un aktīvai? Viņai jābūt mierīgai un pacietīgai. Arī ārsta privātpraksē vajadzīga nosvērta un mierīga medmāsa. Ja tur sēdēs tanks, aizbiedēs visus pacientus!
Uz darbu – risināt attiecības...
Vienā kabinetā nedrīkstētu salikt kopā ekstravertu ar introvertu?
Drīkst, un, protams, tā dara. Pavisam ir 16 cilvēku tipi, un visiem nav jābūt vienādiem. Ir arī tādi, kas cits citu papildina. Taču jāsāk būtu ar to, kā cilvēks sader ar savu profesiju. Tas ir galvenais uzdevums. Ko es novēroju, sadarbojoties ar dažādiem uzņēmumiem? No profesionālās darba vides, kad cilvēks iet uz darbu, lai izpildītu uzdevumu un pelnītu naudu, mēs esam ļoti tālu. Nē, cilvēki nāk dzīvoties, viņiem ir attiecības – tas kolēģis patīk, tas nepatīk, intrigas, aizdomas...
Piemērs. Mani uzaicina kolektīvs, kurā ir nesaskaņas, daļa vidējā līmeņa darbinieku uztraucas, ka zemākā līmeņa darbinieki sūdzas par priekšnieci – viņa traucējot dzīvot. Pēc intervijām noteicu šo cilvēku tipus un pateicu – jums taču ir kolosāla vadītāja, vai jūs tagad sāksiet klausīties, ko tie tur apakšā murkšķ? Vadītāja ir enerģiska, ar talantu biznesā, prot panākt milzīgus pārdošanas apjomus un, protams, arī prasa atbilstošu atdevi. Neapmierinātie padotie paši nav piemēroti šim darbam. Taču viņi jau nedomā – es te nederu –, bet par ļaunuma sakni pasludina vadītāju. Pieļauju, ka Latvijā bizness nereti īsti nesokas tāpēc, ka mēs ieciklējamies uz to, lai visi visiem patiktu. Taču īpašniekam jāsaprot, ka viņam vajadzīgi cilvēki, kas spēj labi paveikt darbu, nevis tādi, kuri cits citam patiks. Manā skatījumā tā ir milzīga problēma.
Vai uzņēmumi jūs bieži aicina kā konsultanti?
Biežāk – novērtēšanas procesā, kad jāizvēlas no vairākiem pretendentiem. Atnāc un pasaki, kurš no trim ir labāks! Man šķiet, daļa uzņēmēju, ar kuriem esmu sadarbojusies, nav gana ambiciozi. Viņi vairāk skatās savā iekšējā pasaulē – pag, kā es sastrādāšos, vai varēšu šo cilvēku vadīt? Vai viņš patiks citiem? Joprojām iestrēgstam attiecību veidošanā. Kandidātu vērtēšanas procesam vajadzētu pieiet profesionālāk.
Kā jau teicāt – cilvēki uz darbu nenāk strādāt, bet risināt savstarpējās attiecības.
Protams, ir arī tādi, kuri tiešām strādā, un viņu attieksme ir – jā, kādam kaut kas nepatīk, bet pie mums viss notiek, un naudu es nopelnu. Tomēr daudzi darba vidē risina attiecības, jo baidās atzīt savu nevarēšanu un to, ka šim darbam neder. Mani uzaicināja kāds medicīnas iekārtu uzņēmums, lai novērtētu visus pārdošanas cilvēkus. Puisis stāsta: man ļoti patīk mans darbs, tas ir mans aicinājums un tā tālāk. Taču es no savas puses redzu, ka šī joma viņam vispār nav piemērota. Bet viņš par varītēm turas pretī: jā, mēdz būt grūti, bet tas ir tik interesanti, man viss izdosies! Labi, sarunu beidzām. Otrā dienā man zvana uzņēmuma īpašnieks: zini, čalis atnāca un pateica – viss, eju prom! Viņš jau pusgadu dzerot antidepresantus, jo šis darbs radot milzīgu stresu. Izrādījās, mūsu saruna viņa galvā kaut ko iegrozīja. Jāsaprot, ka tu tāpēc neesi slikts, vienkārši neatbilsti šai pozīcijai.
Ja neesi savā vietā, ieguvēju nav
Kas jums pašai darbā sagādā prieku?
Man ir prieks par jauniešiem, kuri nāk uz konsultācijām. Viņi beidz 9. vai 12. klasi, un es jautāju: ko tu gribi no dzīves? Priecē, ka galvenā vēlme vairs nav milzīgi daudz nopelnīt, bet gan doties uz darbu ar prieku un labi justies. Arī vecāki sakot – galvenais, lai tu esi laimīgs. Tas ir kolosāli, ka vecāki vairs bērnu nedzen ar mietu, piemēram, uz prestižu augstskolu. Pirms dažiem mēnešiem uz konsultāciju ieradās jauns maigas dabas puisis. Viņš saka: man patīk draudzēties, parunāties... Bet viņš strādā datu analīzē un jūtas nelaimīgs. Es viņam atbildēju: mīļais draugs, patiesībā tev ļoti piemērots būtu darbs ar veciem cilvēkiem.
Kāda meitene, kura salīdzinoši ilgi bija nostrādājusi kafejnīcā un tamlīdzīgos darbos, nokļuva pie manis, jo nejutās īsti labi. Izrunājāmies, un beigās izrādījās, ka meitenei riebjas cilvēki, viņa tos pat neieredz. Klientam esot visādas prasības – stulbie cilvēki! Noskaidrojusi viņas būtību, es ļoti uzmanīgi pajautāju: vai tev nekad nav gribējies strādāt policijā vai armijā? Tagad jaunā sieviete jau divus gadus dien armijā. Kad nejauši satikāmies, viņa teica: tagad, ienākusi pa savas darbavietas vārtiem, es jūtos kā mājās! Pilnīgi cits cilvēks.
Reiz man nācās intervēt medmāsu, kurai pajautāju, kā viņa nonāca savā profesijā. Sievietei jau bija virs piecdesmit, par māsu nostrādājusi ilgi. Viņa atbildēja: es nemaz negribēju būt medmāsa, man patika šūt, bet mamma neļāva. Tā nu medmāsa strādā ar gariem zobiem, visi ir slikti, viņa nevar atrast savu vietu kolektīvā – lien laukā pašas neapmierinātība. Šajā gadījumā ieguvēju nav.
Vai var teikt, ka socionika ir kaut kas līdzīgs psiholoģijai?
Savā ziņā. Socionika gan vairāk ir zinātne par to, kā mēs uztveram, apstrādājam un nododam tālāk informāciju.
Kā pie tevis pašas nonāca socionika?
Tas bija ļoti smieklīgi, jo es pat nezināju, ka tāda eksistē. Divdesmit piecu gadu vecumā izšķīros, pēc tam biju meklējumos un, kad man bija trīsdesmit, internetā satiku vīrieti, kurš paziņoja – kamēr tu nenoskaidrosi savu tipu, uz randiņu neiesim! Tā es uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā socionika. Viņš meklēja attiecības, balstoties uz socionisko saderību. Tad es sevi kādu laiku pētīju, un man bija ārkārtīgi interesanti. Tajā laikā strādāju par juristi Veselības ministrijā, un gan šīs attiecības, gan socionika būtiski izmainīja manu dzīvi. Tas vīrietis jau piecpadsmit gadus ir mans vīrs. Pateicoties socionikai, iedziļinoties tajā un ieraugot tās pielietojumu, es sapratu, ka gribu ar to nodarboties. Diplomu ieguvu Ukrainā, Kijivā, mācījos attālināti, esmu socionikas bakalaurs.
