Eksperte skaidro: kāpēc bērns nevēlas iet uz skolu? Kā palīdzēt?

Kādi ir visbiežāk sastopamie iemesli, kāpēc bērns varētu nevēlēties atgriezties skolā?

Viens no raksturīgākajiem iemesliem ir tas, ka pēc "vaļīgā" vasaras režīma atkal ir jāatgriežas iepriekšējā rutīnā – jāmācās, jāceļas agri, regulāri jāveic mājas darbi. Bērns atceras iepriekšēja gada beigas, kad mācības bija īpaši intensīvas.

Citos gadījumos, kad bērnam ir kaut kas nopietns noticis skolā, vai nav draugu, vai ir kaut kāds konflikts ar skolotājiem, tad arī ir ļoti grūti atgriezties. Jaunākiem bērniem var rasties slikts priekšstats par skolu, ja par to negatīvi stāsta vecākie brāļi, māsas vai draugi. Viņiem pašiem vēl nav izveidojies savs viedoklis, bet viņi jau uztraucas, ka skolā būs slikti.

Vai pusaudžiem ir atšķirīgi iemesli, kāpēc viņi nevēlas atgriezties skolā, vai tie ir līdzīgi kā bērniem?

Tiem pusaudžiem, kuriem ir draugi, atgriezties skolā ne vienmēr ir tik grūti. Tomēr pusaudžiem, kuriem ir sliktas attiecības vai nav tādu, varētu negribēties atgriezties. Jāņem vērā, ka pusaudži, tāpat kā pieaugušie pēc atvaļinājuma, bieži vien nevēlas atgriezties rutīnā, jo viņi vasarā baudīja brīvību un atpūtu. Atgriežoties skolā parādās arī daudz vairāk konfliktu pusaudžu un vecāku starpā - par mācībām, mājas darbiem, gulētiešanas laiku, celšanas laiku, telefonu, draugiem.

Ne vienmēr mācības pusaudzim šķiet interesantas vai saistošas, un viņam nav skaidrs, kā savienot apgūto ar reālo dzīvi. Ja trūkst būtisku sociālu aspektu, piemēram, draugu, ar kuriem var parunāties, vai kāds labs skolotājs, kurš paslavēs, pusaudzim ir grūti saprast ar kādu mērķi viņš atgriežas skolā.

Kā šādos gadījumos rīkoties vecākiem/aizbildnim? Kā pareizāk šādu situāciju risināt, ja runa ir ar bērnu un – ja ar pusaudzi?

Vecākiem vai aizbildņiem šādās situācijās ir svarīgi veicināt sarunu ar bērnu vai pusaudzi bez nosodījuma vai pārmetumiem. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka jāiet uz skolu, ir jācenšas izprast, kas patiesībā uztrauc bērnu. Piemēram, sarunā ar pusaudzi var mēģināt validēt viņa sajūtas, piekrītot, ka celties agri un mācīties var būt grūti un ne vienmēr patīkami. Ir noderīgi arī apvaicāties, kas varētu palīdzēt padarīt skolu saistošāku vai interesantāku viņam. Ir jāapdomā, vai no bērna ir pārāk daudz prasīts, vai viņš tiek galā ar slodzi, varbūt objektīvi viņam ir nepieciešama  palīdzība, varbūt trūkst motivācijas, vai trūkst iemaņas, piemēram, plānot savu laiku.

Ir jāskatās, vai bērns pietiekami daudz guļ, jo veselīgs miegs var ievērojami atvieglot ikdienas izaicinājumus. Ir svarīgi painteresēties un arī vienoties par interesantām ārpusskolas nodarbībām, kas nesīs pievienoto vērtību. Pusaudzis sapratīs, ka skola ir tikai daļa no dzīves, viņš var attīstīt savas spējas un intereses arī ārpus tās. Apvaicājieties, kā bērnam veicas ar draugiem. 

Ir svarīgi saprast, vai bērna dzīvē nav mobinga, apcelšanas. Ja katru dienu ejot uz skolu viņš jūtas apdraudēts un izjūt bailes, viņam nav iespējas pastāvēt par sevi konkrētos apstākļos, viņš turpinās uztraukties un nevēlēsies iet uz skolu, kamēr tā situācija neuzlabosies (bet bieži vien arī kādu laiku pēc tam viņš nebūs mierīgs. Viņam būs nepieciešams laiks, lai atkal noticētu, ka pasaule ir droša). Mums ir svarīgi runāt ar bērnu, atbalstīt, būt blakām, palīdzēt viņam risināt šo situāciju. Sliktākajā gadījumā varbūt arī nomainīt skolu, ja nav iespējas izrisināt situāciju. Daži vecāki uzskata, ka grūtības stiprina raksturu un tas daļēji tā arī ir. Noteikti ir jāmācās risināt problēmas un tikt pārī grūtībām, bet ir svarīgi laicīgi pamanīt, ka priekš konkrēta cilvēka šī situācija ir pārāk sarežģīta, nepavelkama. Ja tā netiek risināta, tā var negatīvi ietekmēt bērnu, kas nav vecāku interesēs.

Kā palīdzēt pirmklasniekiem, ja viņam ir satraukums un nevēlēšanās iet uz skolu? Kā iedrošināt, pastāstīt, ka viss būs kārtībā? 

Ja topošais skolnieks ir gājis uz sagatavošanu, viņš ir redzējis skolu, skolotāju, klases biedrus, viņš, visticamāk, daudz mazāk uztrauksies, jo viņam ir aptuveni skaidra tā sistēma un ir zināmi cilvēki. Ja situācija ir mazāk skaidra, var bērnam pajautāt, ko viņš zina par skolu un kā viņš iedomājas savu ikdienu, tādējādi pamanot, no kā bērns baidās un par ko uztraucas, un kā viņam palīdzēt.

Var pastāstīt, ka skola ir jauns posms, viņš varēs uzzināt kaut ko jaunu, iegūt jaunus draugus. Nevajag arī pārslavēt skolu, jo tad bērnam radīsies nepareizs priekšstats. Pēc skolas būtu labi painteresēties, ko viņš ir iemācījies, ko viņš ir darījis, kā gāja esot kopā ar citiem bērniem. Apvaicāties, kas bērnam patika, lai bērns mācītos atpazīt un pamanīt arī labas lietas. 

Kas var notikt, ja vecāks "atmet ar roku" situācijai, nekontrolē skolas apmeklēšanu, ļauj bērnam palikt mājās? Kādi var būt riski?

Ja mēs runājām par mājmācību, tālmācību un citām līdzīgām iespējām, ir jāsaprot ar kādu mērķi mēs to darām un ko vēlamies panākt. Manā praksē ir pusaudži, kas lieliski tiek galā ar šo sistēmu, kuri tiešām māk mācīties patstāvīgi, plānot laiku, ikdienu. Viņiem ir hobiji vai darbs, aktīva sociālā dzīve. 

Biežāk ir novērots, ka pusaudzis sēž mājās, neko nedara pusgadu, un uz semestra beigām cenšas kaut ko izmisīgi darīt. Vecāki pilda pusaudža vietā parādus. Šiem pusaudžiem bieži vien ir ļoti ierobežota sociālā vide, bieži attīstās sociālā trauksme, bailes, vēl vairāk krītas pašvērtējums. Tādēļ es ieteiktu atrisināt esošas grūtības ar vai bez speciālistu iesaistes, skatoties pēc situācijas, un pusaudžu vecumā mācīties klātienē pēc atbilstošas programmas.

Vienmēr jāatceras, ka ilgstoši izvairoties no aktivitātēm, kas mums nepatīk, tās kļūst arvien grūtāk uzveikt. Piemēram, atgriezties rutīnā vai sākt mācīties, kā jau runājām sākumā. Var rasties dažādas domas un bailes, piemēram, vai es spēšu atrast draugus, tikt galā ar grūtībām.

Vai, gadiem ritot, šī problemātika – bērna/pusaudža attieksme pret skolu/skolas vidi – ir saasinājusies, mazinājusies?

Ņemot vērā, ka es strādāju slimnīcā un manā redzes lokā pārsvarā ir bērni un pusaudži ar dažādām problēmām, es nevaru objektīvi spriest par visiem bērniem. Man šķiet, ka attieksme pret skolu ir diezgan stabila. Ir bērni, kuri vēlas iet uz skolu un nepretojas, bet ir arī tādi, kuri nevēlas, un tas parasti ir saistīts ar objektīviem faktoriem. Tomēr mani ļoti priecē tas, ka pusaudži sāk daudz vairāk interesēties par sevi, citiem un pasauli. Viņi mēģina uzzināt un saprast sevi un ir atvērtāki terapijām, ja tādas ir nepieciešamas. Bieži vien viņi aktīvi strādā pie savu problēmu risināšanas. Tas priecē un iedvesmo.