Gaišreģe Ivita: "Tikai viena izvēle - mazliet būt raganai"

Jautāta, kad Ivita saprata, ka viņai piemīt īpaša redzība, jūtība, jaunā sieviete atklāj – jau bērnībā. “Bērnībā mamma mani kopā ar trīs gadus jaunāko brāli laida laukā spēlēties. Reiz redzējām dīvainu parādību – tādu kā bērnu uzvelkamo vilciņu, tikai tas nevis griezās pa zemi, bet virpuļoja gaisā. Šausmīgi nobijāmies. Kad stāstījām par piedzīvoto, mamma mierināja, ka tas ir parasts lidojošais šķīvītis,” pasmaida gaišreģe. “Mūsu dzīvē bija diezgan daudz tāda „parastuma” parādību. Piemēram, būtnes, kas naktīs darbojas pa dzīvokli. Tās redzējām abi, taču biežāk brālis. Zinājām – tie nav nekādi rotaļu biedri, bet arī neko sliktu nedara. Par viņu lomu un uzdevumiem galvu nelauzījām – tas, kas ikdienā norisinās apkārt, bērnā izbrīnu neraisa. Ja tāds nakts staigātājs pabīda kādu priekšmetu vai apstājas pie gultas, galvenais ir cieši aizvērt acis un nekustēties.

Gadījums, kad mājas gariņi nonāca visu uzmanības centrā, notika pēc pārvākšanās uz privātmāju. Tās apkārtnē auga puķe – ziedam tādi kā svārciņi, ja norauj, parādās balts piens. Mamma bija brīdinājusi neskarties augam klāt, jo sula esot ļoti indīga. Cietāmies, cietāmies, kamēr nenoturējāmies un ķērāmies pie puķes izpētīšanas. Aizgājām gulēt kā parasti, bet naktī inde sāka iedarboties. Tajā brīdī mamma pamodās – no briesmīga trokšņa, it kā pa trepēm kāds vilktu smagu lādi. Viņa skrēja skatīties, kas otrajā stāvā ārdās. Nevienu neredzējusi, ielūkojusies mūsu istabā un pamanījusi, ka esam pārklāti čūlām un tā satūkuši, ka tik tikko elpojam. Vēl brīdis, un būtu pagalam. Kad mammai izdevās nelaimi novērst, ar mums notika nopietna saruna par mājas gariņiem. Uzzinājām, ka tās ir būtnes, kas sargā māju un pie mums mīt vairāk nekā tikai viens gariņš. Šoreiz kāds no viņiem vai visi kopā izglābuši mums dzīvību.”

– Būdama lielāka, sapratu, ka daudzi šādiem stāstiem netic. Ne par šķīvīšiem, ne mājas gariņiem, ne aizgājušo gariem, par kuriem sūdzējās vecāmāte: viņa nevarot iet uz kapsētu, jo visi mirušie spiežoties virsū. Mani tas neizbrīnīja: kad tēta brālis gāja bojā autoavārijā, arī es bēru dienā redzēju, kā no zārka paceļas caurspīdīgs cilvēka veidols un apstaigā visus klātesošos. Agri sapratu, kāpēc četrdesmit dienas pēc mīļa cilvēka nomiršanas tuviniekiem jāuzvedas klusi – dvēsele šajā laikā vēl nav nokļuvusi jauno uzdevumu vidē, tāpēc var parādīties visās tajās vietās un ļaudīs, kas dzīves laikā bijuši svarīgi.

Mācoties 7. klasē, manīju: ja iecentrēju skatienu uz kādu cilvēku, apkārt uzplaiksnī bildes, kam nav nekāda sakara ar to, kas tiek runāts. Skolotāja pie tāfeles skaidro mācību vielu, bet apkārt viņai veidojas loks, kurā vibrē krāsu laukumi, svītras, bumbulīši, ģeometriski raksti. Jo vairāk uz kādu koncentrējos, jo glezna daudzveidīgāka un piepildītāka, bet katram cilvēkam citāda.

Kādu pusgadu nevienam par to neteicu, tad sāku uztraukties, jo šie redzējumi traucēja: pretī nāk nevis parasts cilvēks, bet mistisks zīmju sakopojums. Bija bail, vai nav radies kāds psiholoģisks traucējums. Kad pastāstīju to mammai, viņa nomierināja: mūsu dzimtas sievietēm ar visādiem neparastumiem jārēķinās. Viņa iedeva man izlasīt grāmatu par gaišredzību, kurā dots skaidrojums arī par šādu bildīšu redzēšanu. Bija izklāstīts, kā iegaumēt šos simbolus, kā salīdzināt un analizēt, lai pārliecinātos, vai vīzijām ir arī dziļāka nozīme. Tas bija gandrīz, kā izdomāt pašam savu alfabētu vai īpašu, tikai savējo vidē zināmu valodu.

Vadoties pēc grāmatā uzzinātā, mācījos simbolus sagrupēt pēc saistības ar kādu konkrētu parādību vai izpausmi. Sekoju līdzi, kādiem cilvēkiem tās parādās, kad un kādos apstākļos, kur izvietojušās. To darīju, arī vērojot mammas darbu, jo viņa man ļāva būt klāt, kad strādāja. Reiz mamma palūdza mani palīgā kādam cilvēkam notīrīt biolauku. To dara, sēdoša cilvēka mugurpusē ar degošu sveci rokās noteiktā rakstā veicot īpašas kustības. Atklāju, ka caur sveces liesmu iespējams saskatīt arī viņa veselības problēmas. Slimība jaušama kā tumši plankumi uz baltas lapas, turklāt saglabājot saistību arī ar simboliem.

– Esam īsta dziednieku dzimta – gan pa tēva, gan mātes līniju. Mūsu vecvectēvs no mammas puses ārstēja cilvēkus un lopus – visādas ziedītes, uzlējumi, vārdošana. Aizejot no dzīves, viņš gribēja šīs zināšanas nodot tālāk savai meitai – mūsu vecmāmiņai, tomēr viņa atteicās. Uzskatīja, ka par smagu tā nasta. Gribēja dzīvot normālu dzīvi, vieglāk. Tomēr cerētā viegluma vietā vecaimātei mūžs izvērtās grumbuļains, vairāk lejā nekā augšā. Viņa dzīvē neizdarīja neko tādu, ko cilvēki atcerētos. Pat meitu, mūsu mammu, pati neaudzinājusi, bet atstāja vecāku ziņā. Mamma to tvēra kā atgādinājumu, ka no augšas noliktajai misijai pretoties nedrīkst, un ap trīsdesmit gadiem, kad personība enerģētiski nobriedusi, apņēmās dziedniecības līniju turpināt. Savas dotības viņa intuitīvi bija likusi lietā visu laiku, taču pēc Atmodas kļuva par dziednieci oficiāli. Tad braukāja uz dažādām mācībām, pa visu Latviju pieņēma cilvēkus, ļaudis nāca arī uz mūsu māju.

– Man bija septiņpadsmit gadu, kad sāku individuāli strādāt ar cilvēkiem. Mēs ar mammu maizi pelnīt ne ar ko citu nevaram, uzreiz notiek kas slikts. Ir mēģināts, bet – seko apdedzināšanās. Sākumā labi, taču tad nāk neveiksme pēc neveiksmes. Veselība sāk šķobīties, rodas sadzīves klapatas – kaut kas lūst un plīst, nauda plūst prom. Kad saproti cēloni un pamesto atsāc, ir grūti – kā lielu vilcienu iekustināt, bet pamazām aiziet. Līdz brīdim, kad atkal klāt kārdinātājs – varbūt tomēr paprovēt? Un atkal – nē! Stop! Cilvēkam sevi visu jāiegulda tajā, kas jau kopš dzimšanas ielikts no augšas. Un visu laiku pašam sevi šajā virzienā jāattīsta. Vismaz uz mani un mammu tas attiecas pilnā mērā. Mums viss, kas ārpus dziedniecības, var būt tikai hobija līmenī.

– Ekstrasensorās dotības ir arī brālim, kurš tās izmanto tikai nepieciešamības gadījumos. Un jaunākajai māsai. Mammai spēcīgākā ir enerģētiskā joma, man – redzēšana, gaišredzība, taču māsai piemita abas šīs spējas, un viņas pirmie soļi dziedniecībā bija ļoti pārliecinoši. Tomēr pēc psiholoģiskā salikuma māsa izrādījās šim darbam pārāk jūtīga – visu uzņēma sevī, taču tikt vaļā nespēja. Pēc kritiska pavērsiena dzīvē saprata, ka viņai ir dota izvēle – darīt vai ne, un no dziedniecības ceļa atteicās. Patlaban māsa dzīvo Spānijā – tādā vidē, kura no šādām praksēm ir strikti norobežojusies. Jocīgi secināt, bet Latvija salīdzinājumā ar mūsu uztverē čigānisko Spāniju ir īsta burvju un raganu zeme, jo dzīvojam enerģētiski ļoti spēcīgā vietā. To saku labā nozīmē, saistībā ar jēdzienu Māras zeme, jo Māras pārziņā ir lemšana par dzīvību un nāvi. Gandrīz vai katrā latviešu sievietē ir kaut kas no raganas, un to vajadzētu tvert nevis kā pārmetumu, bet komplimentu. Kā norādi uz viedumu un gudrību, kā prasmi saprast dabu un dzīvot kopā ar tās ritmiem.

– Nāk sevi sakārtot psiholoģiski. Dažreiz vajadzīga palīdzība izvēlei starp jā un nē – gan attiecībās, gan biznesā. Bet visvairāk ir tādu, kas meklē risinājumu veselības nobrukumam, visbiežāk pēc tam, kad medicīnas iespējas likušas vilties. Agrākos laikos diagnozi bieži varēja uzzināt jau sarunā ar iecirkņa dakteri. Cilvēka stāstam, ķermeņa uzbūvei, acu ābolu krāsai, ādas tvirtumam, nagiem, matiem – tam visam bija nozīme. Diemžēl ārstu ar veco medicīnisko attieksmi, ko nodod no paaudzes paaudzē, Latvijā palicis maz. Gan diagnosticēšana, gan ārstēšana balstās galvenokārt uz šauru specializāciju un tehnoloģiskajiem izmeklējumiem. Rindas pie speciālistiem ir milzīgas, maksātspēja zema, analīzes dārgas. Ģimenes ārstam nav laika pat kārtīgi izrunāties ar klientu, kur nu vēl izsekot līdzi viņa ārstēšanas procesam. Pie dziednieka saskarsme ir pavisam citāda. Vispirms tajā pēta cilvēka emocionāli psiholoģisko un enerģētisko stāvokli, tikai pēc tam seko ieskats medicīnā, tikai ar netradicionāliem paņēmieniem un metodēm. Man šajā jomā ļoti palīdz zināšanas akadēmiskajā medicīnā. Uzreiz pēc vidusskolas iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, nomācījos trīs gadus. Kad apprecējos un piedzima dēls, studijas, kam līdztekus visu laiku bija arī dziednieces prakse, nācās pārtraukt. Tomēr ielūkošanās cilvēka fiziskajā un enerģētiskajā laukā no vairākiem skatupunktiem ļoti palīdz. Pie manis pēc palīdzības vēršas daudzi ārsti.

– Man darbā nav bijis nevienas dienas, kad nebūtu jāsaskaras ar kādu tīšām nodarītu enerģētisko kaitējumu. Cilvēks pēkšņi saslimst, vārgst, pat nomirst, bet neviens speciālists nevar pateikt, no kā. Iespēju veikt apzinātu kaitējumu ir ļoti daudz, jo informācija, kā tas izdarāms, pieejama ikkatram. Taču notīrīt šādus sārņus ir ļoti grūti. Tāds izskatās enerģētiskais karš, kura apstākļos patlaban dzīvojam – gan globālā, gan šauri personiskā mērogā. Joprojām brīnos, kā cilvēki nesaprot, ka šādi nodarījumi vienmēr nāk atpakaļ un trāpa pašam. Pat tad, ja kādam riebējam mūža ritumā izdevies noturēties pie pārliecības, ka uz mani jau šis likums neattiecas, dzīve rāda, ka attiecas gan, jo paša nesamaksāto maksā bērni un mazbērni.

– Ja gājis ļoti labi, bet pēkšņi dzīve uzkrītoši nedabiskā kārtā sagriežas otrādi. Tad vajadzētu aizdomāties, kur cēlonis. Ir kāds svarīgs aspekts, kas nepelnīti palicis novārtā, – labai veselībai un veiksmei ļoti svarīgi sakārtot attiecības ar savu dzimtu. Ne tikai zināt pēc iespējas vairāk par savu senču dzīves gājumiem, bet arī to, pie kuras – tēva vai mātes – enerģētikas esam piederīgi. Tā nav tikai informācija, lai apmierinātu ziņkārību, bet izpratnes veidošana par līdznesamo mantojumu, kas būtiski ietekmē cilvēka dzīvi pat tad, ja vecāki miruši vai bērnu audzinājis tikai viens no viņiem. Kad tas uzzināts, svarīgi uzturēt saikni ar dzimtas vecāko pārstāvi – pēdējo tajā enerģētiskajā plūsmā, kas vēl atrodas šaisaulē. Tikai caur viņu rodama pieeja spēkam, kas dzimtas koka saknēs. Dzimtas koka zarojumu var izskaitļot arī astroloģiski, taču dziedniekam to ieraudzīt bieži ir vienkāršāk un ātrāk.

 – Ja cilvēks ir emocionāli stabils, ar dzīvi apmierināts un vesels, viņam nekādas domas par pārdabisko nav vajadzīgas. Taču tad, ja viss jūk un brūk – veselībā, sadzīvē, attiecībās, bet cenšanās stāvokli uzlabot paliek bez panākumiem, jāmeklē cits risinājums. Lieliski, ja pietiek ar grēksūdzi pie mācītāja vai ar vizīti pie ārsta vai psihoterapeita. Bet, ja ar to nav līdzēts, arī ilgtermiņā, vērts aicināt palīgā dziednieku. Lai cik mēs būtu pārliecināti, ka viss ir pašā, vajag tikai rakt, ir lietas, ko nevaram paši atrisināt. Nevajag baidīties vērsties pie dziednieka. Katrs enerģētiskais uzbrukums pamazām izpaužas fiziskajā ķermenī, tāpēc tikt veselam, ārstējot tikai ķermeni, ignorējot enerģētisko lauku, nav iespējams. Neviens sevi cienošs ekstrasenss neteiks, ka vēzi var aizbaidīt ar piparmētru tēju. Bet izvēle ārstēšanas gaitā tradicionālās metodes papildināt ar netradicionālām vienmēr dod lielāku iespēju izveseļoties.

Reiz pie manis vērsās sieviete, kurai ārsti konstatēja ļaundabīgu veidojumu. Redzēju, ka slimība sākusies pēc tam, kad viņai izdarīts enerģētiskais kaitējums uz nāvi, ir tāds briesmīgs iedarbības veids. Mudināju sievieti paļāvīgi veikt visu, ko iesaka ārsti,  operāciju, ķīmijterapiju, bet vienlaikus konsultēties vēl pie dažiem dziedniekiem, jo katrs no mums kādā atsevišķā jomā ir stiprāks. Un līdztekus medicīniskajām manipulācijām un dziednieku veiktajai enerģētiskā lauka tīrīšanai regulāri apmeklēt baznīcu, lai pēc stingriem noteikumiem veiktu atbilstošus rituālus. Pagājuši desmit gadi, un vēl šobaltdien sieviete ir dzīva. Regulāri iet uz pārbaudēm pie onkologa, bet vismaz reizi gadā ierodas arī pie manis.

– Pamatā joprojām ir darbs ar simboliem, tomēr tulkošanas variantu ar katru brīdi rodas vairāk, jo pastāvīgi mācos. Man ir ļoti laba redzes un enerģētiskā atmiņa. Atceros visus, ar ko strādāts. Sīkumos ne, bet pamatproblēmu gan. Ik cilvēks man ir kā grāmata bibliotēkā. Gan jauna, gan pārlasāma. Katru stāstu izdzīvojot caur sevi, gadu gaitā rodas zināšanas un pieredze. Pat tad, ja sižeta līnijas vienādas, katrā liktenī tās izspēlējas citādi, katrā lasīšanas reizē akcents cits.

Es strādāju ar fotogrāfijām – pat tad, ja fiziski bildē attēlotais sēž pretī. Tas palīdz taupīt enerģiju. Cilvēka dabā ir cenšanās iestāstīt sev, ka jebkurā nepatīkamā situācijā vainojami citi. Kamēr galvā doma, ka pret mani noticis pāridarījums, tāpēc dzīve sodījusi netaisnīgi, ap biolauku veidojas bloks, un informācijai grūti tikt cauri. Fotogrāfijai šādas barjeras nav. Esmu sākusi strādāt arī ar digitāliem attēliem. Koncentrēties ir grūtāk, tomēr jūtu, ka darbošanās paņēmienu paplašināšana dara mani stiprāku. Spēku vairo arī enerģētiskās apmaiņas nepārtrauktība.

– Tikai atziņa, ka nedrīkstu iziet no ritma, jo uzreiz notiek kaut kas tāds, kam priekšā mīnusa zīme. Kāds cilvēks reiz pajautāja, vai man ir bijis atvaļinājums. Nav, un es tādu arī nevarētu atļauties. Nevis tāpēc, ka darāmo nevarētu sabīdīt un pārbīdīt tā, lai kādus pāris mēnešus izbrīvētu, bet tāpēc, ka apsīktu straume, ko veido ņemšana un došana. Tiklīdz tas notiek, man sākas enerģētiskie nosprostojumi, kas izpaužas problēmās ar veselību. Nespēks, satraukums, skaidri jūti, ka spēks iet zudumā. Tāpēc zinu, ka uz sevi nedrīkstu attiecināt teicienu: kad aiziešu pensijā, metīšu visām klapatām mieru un atpūtīšos. Man šis ir darbs līdz mūža galam. Līdz aiziešanai uz citu sauli. Taču tas nav secinājums tikai par mani vai lielāko daļu dziednieku, bet par jebkuru, kurš strādā nevis tikai maizes darbu, bet jūtas iekšējā aicinājuma noliktā vietā. Mākslinieki, žurnālisti, rakstnieki – ļoti daudzi no viņiem pēc aiziešanas pensijā nodziest un sačākst. Bet atdzīvojas, tiklīdz nokļūst atpakaļ tajā straumē, kas nodrošina enerģiju apmaiņu. Vai aiziet bojā, ja tas neizdodas. Kā ūdens krūzē – sastāvējies kļūst dzeršanai nederīgs, bet trauks pieglumē un apkaļķojas – jāmet prom.

– Pati uzskatu, ka man tā ir pietiekami normāla. Dzīvoju kā ļoti daudzas mūsdienu sievietes: māja, sabiedriskā izkustēšanās, rūpes par diviem dēliem. Divas laulības – pirmā izira, tagad ir otrā. Personīgo dzīvi un sadzīvi darbs man nekādi neietekmē, jo pati sev neko paredzēt nevaru, iegrozīt notiekošo sev par labu nespēju. Arī izvairīties no kļūdām nevaru. Atrast kādu kolēģi, pie kura gribētos vērsties pēc palīdzības, man ir ļoti grūti. Tas nenozīmē viņa spēju apšaubīšanu vai neuzticēšanos, bet kaut kādu iekšējo barjeru, kam nevaru tikt pāri. Kā ārstiem – arī viņi visbiežāk ciešas līdz beidzamajam, iedzīvojoties smagās kaitēs, jo nemēdz laikus vērsties pie kolēģiem pēc palīdzības. Sāk kaut ko darīt tikai tad, kad situācija jau kritiska. Vienīgā, kam dzīves samezglojumu reizēs tomēr mēdzu pajautāt pēc padoma, ir mamma.

– Tāpat kā jebkurās attiecībās tuvinieku vidū, bērns ne katram labajam mātes ieteikumam paklausa. Man pirmā laulība bija tik ērti stabila, ka nekāda palīdzība nebija nepieciešama. Man bija viegli dzīvot. Mājās praktisks un strādīgs vīrietis, iejūtīgs vīrs un priekšzīmīgs tēvs – dēla audzināšanā vairāk piedalījās tieši viņš. Taču – stumjams un bīdāms, ne soli ārpus mājas. Pārāk krasā pretstatā man, kam vajadzīgs būt cilvēkos, plūsmā, asumā. Kad tiku pie tagadējā vīra, kurš, tāpat kā citām mūsu dzimtas sievietēm, ir krietni jaunāks, sanāca apgrieztais variants. Viņš enerģētiski ir tik ātrs, ka neturu līdzi. Bet šādā situācijā nekādām ekstrasensorajām zināšanām nav nozīmes. Tieši tāpat kā ikvienam cilvēkam, kurš atrodas attiecībās, jāmācās saprast, kāpēc tā notiek. Nedrīkstu īdēt. Dabūji, ko gribēji, un atkal neesi apmierināta? Laiks iemācīties saskatīt labo jebkurā situācijā, tad arī vēlāk būs labi – tā ir man adresētā mācība. Taču noderīga jebkurai sievietei. Mēdzu dzīvot, vairāk ļaujoties plūsmai, nevis cenšoties iedziļināties savās izjūtās. Interesanti, ka darbs ar cilvēkiem dažreiz tomēr liek to darīt. Palīdzot kādam tikt galā ar viņam piespēlētiem sarežģījumiem, dažreiz pēkšņi apjausma: bet tas, ko risinājumam iesaku citam, taču vienlīdz attiecas arī uz mani! Jāpamēģina!

– Nepazīstamo var mēģināt iepazīt, vismaz apjaust. Lai to izdarīt vieglāk, cilvēkam mierīgu prātu un ar pateicību jāizdzīvo tā dzīve, kas viņam iedota. Varam mēģināt to koriģēt sev vēlamā virzienā, bet nav iespējams izvairīties no situācijām, ko piespēlē nepazīstamais spēks, ko dēvējam par likteni. Liktenis jāizdzīvo, arī tad, ja tas dzen cauri ciešanām un problēmām. Tieši tajās sevi audzinām un spēcinām. Nekad nevajag zūdīties: ak es, nabadziņš – kā man neiet un neveicas! Dzīve apbalvo tikai tos, kas pārbaudījumiem iet cauri paceltu galvu un skaidru saprātu. Paslēpties attieksmē – tagad par to nedomāšu un neko nerisināšu – nav iespējams. Risināt vajadzēs, tikai smagākā formā. Tāpēc labāk jau kopš paša sākuma jāpieņem: šī sadaļa manās neveiksmēs no iepriekšējās dzīves, šī no dzimtas līdzdotā, tas no paša pieaicinātas situācijas. Jāsaprot, cik svarīgi ar stipru biolauku stāvēt tajā, ko dzīve piespēlē patlaban, jo viss, pat ciešanas, mums dotas tālab, lai pasargātu no vēl lielākiem pārbaudījumiem nākotnē.

– Avotiņš, kur attīrīties un pasmelties enerģiju jaunu resursu apjausmai sevī, man ir daba un sadarbība ar visiem dabas gariem un stihijām – uguni, vēju, ūdeni, zemi. Ar katru šo spēku kontaktēšanās ir citāda, tā notiek īpašās enerģētiski piemērotās dienās. Gadiem ejot, kopā ar mammu esam izveidojušas pašas savu rituālu kalendāru. Esam precizējušas noteikumus, kā pareizi jāsaģērbjas, kā jākur uguns, kādi vārdi jāsaka un kādas kustības jāveic.

Dažreiz gadās, ka par norisi, ko sen praktizējam, publiskajā telpā uzzinām kā par lielu jaunatklājumu. Tas vienīgi apstiprina sen zināmo, ka ar mērķtiecīgi ievirzītas domas palīdzību iespējama pieslēgšanās kopējam informatīvam laukam vai attiecīgam egregoram. Arī zinātne sen vairs nenoliedz to, ka visu, kas dzīvs un nedzīvs, ļoti ietekmē dažāda augstuma vibrācijas. Ja domas enerģētiskais lauks kādā brīdī sasniedz tik augstas frekvences vibrācijas, kādas piemīt smalkās pasaules informācijai, ir milzīgs prieks apzināties mums doto iespēju tai pieslēgties, lai paņemtu sev vajadzīgo.

– Vai maz vajag strikti nošķirt: tas ir parasts atklāsmes prieks, bet šis kaut kas īpašs? Katrs pozitīvs saviļņojums norāda uz vibrāciju par ikdienu augstākās frekvencēs. Kam uzmetas zosāda, kam tirpas pārskrien, pakrūtē iekņudas vai sāk birt asaras. Kā salūtā, kad liels prieks un pārsteigums vienkopus. To labāk neanalizēt, bet ļauties. Ar domu, ka neviens neesam ne augstāk, ne zemāk par otru, bet vienotā straumē, kas ir daļa no Visuma un kurā viss ir kopā – tagadne, pagātne, nākotne. Pasaulīgais un pārpasaulīgais. Materiālais un mistiskais.

– Es tos iedalītu vairākās grupās. Pirmā – cilvēki, vēršoties pie manis pēc palīdzības, bieži zina savu problēmu, bet cer, ka es pateikšu saudzīgāk, apejot to, ka jebkura notikuma centrā ir katrs pats, nevis citi. Tāpēc – jācenšas nemelot pašiem sev un nemeklēt savai rīcībai attaisnojumu, bet paskatīties taisnībai acīs un pateikt tai paldies. Otrā – mums dusmās vai sarūgtinājumā nereti gribas pāridarītāju iemīt zemē, vismaz kaut kā atriebties, un tad sākam lādēties, sūtīt sliktas domas un ļauna novēlējumus, pat iesākot teikumu ar: “Kaut tev notiktu...” Lai kāds būtu šādas rīcības cēlonis, sūtot ļaunu otram, enerģētiski ievainojam sevi. Tiklīdz kļūstam tik nikni, ka sākam lādēties, esam atvēruši vārtus ārdošā spēka vibrāciju nonākšanai sevī, pārliekot viņa negatīvu uz pašiem. Pat pēc smagākā trieciena neturēt ļaunu prātu uz pāridarītāju, noskaitīt līdz desmit, tad pasmaidīt, pagriezties un aiziet – tas aizsargā. Ļoti vērīgi jāseko tam, ko runājam. Arī lamāšanās liga, kas nav lādēšanās, bet no krievu valodas pārņemto daudzstāvīgo izteicienu lietošana, strauji pazemina vibrācijas, tā paverot vārtus slimību iekļūšanai organismā. Trešā – sakārtot attiecības ar dzimtu, atceroties: ja ar saknēm viss kārtībā, būs gan zaļas lapas, gan ziedi un augļi. Daudzas nelaimes notiek tikai tāpēc, ka cilvēkam nav aizsardzības lauka, ko veido dzimtas enerģētika. Ceturtā – visu laiku piestrādāt pie veselības, atceroties, ka to veido tikai fiziskās un garīgās labsajūtas kopums. Veselam enerģētiski tikt klāt ir daudz grūtāk. Piektā – kopš senseniem laikiem cilvēks ik pa brīdim tiek pārbaudīts ar naudu un varu. Nekrīti kārdinājumā – šie vārdi no Tēvreizes attiecināmi arī uz daudzajiem mūsdienu piedāvājumiem. Ļaušanas tiem bieži beidzas ar fizisku un materiālu krahu.

– Kam vajadzīgs, tas iemācīsies bez īpašas piepūles, bet diez vai būtu prātīgi to darīt par varītēm. To gan vajadzētu ielāgot, ka pret fotogrāfijām jāizturas ļoti uzmanīgi. Lai attēlotajam cilvēkam nenodarītu enerģētisku kaitējumu, tās nedrīkst plēst, griezt, nevērīgi mētāt apkārt. Elektroniskā fotoattēlu vide, kas jebkuru notikumu dzīvē padara pieejamu visiem, enerģētiski ir ļoti ārdoša. Daudziem smagi kaitējumi tiek nodarīti tieši šādā veidā. Sevišķi bērnus nevajag demonstrēt virtuālajā telpā, tāpat nav ieteicams katru mazuļa dzīves mirkli iemūžināt fotogrāfijā. Tas samazina viņa enerģētisko lauku.

– Nemeklēju pazudušas mantas un cilvēkus. Tad ir jānolaižas līdz pārāk zemām vibrācijām un jāpieslēdzas smagām enerģijām. Jo augstākas un tīrākas vibrācijas varu darbā izmantot, jo precīzāku informāciju spēju cilvēkam pateikt. Nekad nesaku, cik ilgi cilvēks dzīvos. Gan ētisku apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka tas nav atkarīgs tikai no Dieva noteiktā regulējuma, bet lielā mērā arī no cilvēka paša attieksmes pret pasauli. Jā, tas ir nolikts – mūža ilgums. Kā svecei – viena domāta ātrai izdegšanai, cita ilgākai. Taču dzīvi katrs var vai nu nodzīvot nolemtajā garumā, vai ar saviem darbiem un attieksmi – atkarības, kaitīgie paradumi, tīša biolauka caurumošana – saīsināt. Tās dienas, kas dotas, jāizdzīvo līdz pēdējai sekundei, tikai tad mūžam ir svētība, tajā pietiek laika gan labu izdarīt, gan slikto izlabot.