Ir tikai dievjaušības. Ciemos pie režisores Ditas Balčus skaistajā Ziemeru muižā. FOTOGALERIJA

Ziemeru muiža no ārpuses izskatās tāda kā pamesta. Paverot durvis, pretī uzvilnī kafijas smarža. “Nāciet tik iekšā, es vēl ņemos pa virtuvi!” atskan Ditas balss. Tikko beigusi cept biezpiena plācenīšus, aplējusi kafiju, viņa steidz mūs sagaidīt un uzreiz liek pie darba. Kamēr nesam brokastu no virtuves uz ēdamistabu, kur galds jau servēts un svečturos deg sveces, Dita pasūdzas, ka pirms pāris dienām esot apklusis virtuves pulkstenis ar dzeguzi, teju vai muižas dvēsele, un nu būšot jāved pie daktera. Pietrūkstot kūkošanas.

Izstaigājam muižas daudzās telpas – Ditai pat izkritis no galvas, cik to īsti ir – un uzklausām katrai veltīto stāstu, līdz nonākam telpā ar skatuvi, kuras centrā ķeizarienes tronis. Jau teju gadu muižas teātrī var noskatīties izrādi Katrīna I – vidzemniece ar ķeizarienes kroni ar Agnesi Zeltiņu titullomā. “Katrīna I bija vidzemniece, bārene no Alūksnes, mācītāja Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska. Saknes Alūksnē ir arī izrādes teksta autorei Gunai Zeltiņai, Agneses mammai, un citiem izrādes tapšanā iesaistītajiem. Nu jau sakni šai vietā esmu ielaidusi arī es – iedvesmojoties no pasaules pieredzes, ir īstenojies mans sapnis par muižas teātri, jo teātris bija vienīgais, kā man, Rīgas meitenei, Ziemeros pietrūka. Bet ko cilvēks dara, ja viņam kaut kā trūkst? Rada un izdomā pats!” saka Dita.

Ziemeru Marija Antuanete

Vai tūristi Ziemeru muižu apciemo regulāri?

Gana bieži. Es vadu teatralizētu muzikālu ekskursiju pa muižu, tostarp aicinu ielūkoties labierīcību telpā ar pievienoto vērtību – beļģu sirreālista Renē Magrita darbu reprodukcijām. Es pati tikai pirms pāris gadiem atklāju šo mākslinieku, viņa darbi mani iedvesmoja, tāpēc gribētos, lai viņa darbus novērtē arī citi. Tā kā šī telpa nu reiz ir vieta, kur cilvēki mēdz uzkavēties, tad lai iepazīst Magritu. Bet, ja kāds viesis brīnās vai ir vīlies, ka muižā nav ne miņas no eiroremonta, lai ielāgo – runājot par šādu vēsturisku ēku atjaunošanu un uzturēšanu, eiroremonts ir kā lamuvārds. Viesiem, kuri muižā uzkavējas ilgāk, abas ar vecāko meitu Egiju sarūpējam cienastu. Es gatavoju pamatēdienu, Egija mūsu firmas saldo ēdienu – citronkūku. Tie, kuri vēlas, var muižā pārnakšņot, var arī uzkavēties vairākas dienas.

Dita izrāda muižā iekārtotos numuriņus; katram no tiem ir savs raksturs. Ekskluzīvākajā ir pat sauna, vēl cits – viss baltā – ir kā radīts jaunlaulātajiem, un tur vieta ierādīta arī Vijas Artmanes “Purva bridējā” atveidotās Kristīnes kāzu kleitas kopijai.

– Nezinu gan, vai tas bija gudri darīts, es ar tagadējo prātu noteikti būtu izgājusi pie Akmentiņa! Re, kādas pārdomas spēj izraisīt viena kleita!

   Par tērpiem runājot, viesiem ir iespēja saģērbties un safotografēties dažādos muižnieku laiku tērpos. Ir arī āksta tērps. Tu to vilktu? Es gan kleitu! Un pašu greznāko! Tad apsēstos ķeizarienes tronī, tu – pusguļus man pie kājām, un iznāktu lieliska bilde! Ditā vienā mirklī uzdzirksteļo režisore, viņa jau gatava šo ainu iestudēt. – Žēl gan, ka tam nav laika. Citreiz to noteikti nodarīsim!

   Kā tev izdevās savākt vecās mēbeles, gleznas, tērpus, lelles un vēl lērumu dažādu nieku, ar ko esi piepildījusi muižas telpas?

   Daļa ir līdzpaņemtas no iepriekšējās dzīves Rīgā, daļa iegādāta krāmu tirgos Latvijā un ārzemēs, ir arī savu nokalpojoši izrāžu rekvizīti un dāvinājumi. Muižā esošie tērpi man nāk līdzi jau no Kabatas laika.  Man ļoti patīk vecas lietas, tā ir daļa no mana dzīvesveida. Esmu apmāta arī ar smaržu pudelīšu kolekcionēšanu. Šo ideju atvedu no Maltas, kur pils hercogienes apartamentos ar pudelītēm bija pilns liels skapis. Vispirms sameklēju savas neizmestās smaržu pudelītes, tostarp savulaik par lielu blatu un naudu iegūtās Fidji, tad lūkojos citur. Priecājos, ka manā kolekcijā ir savulaik Dzintarā ražotās smaržas Udača (Veiksme – no krievu val.). Kad man tās uzdāvināja, to uztvēru gluži kā apvainojumu, jo es taču esmu sieviete, kas smaržojas ar Fidji; kā man var dāvināt kaut ko tādu! Un iemetu tālākajā sekcijas plauktā. Izvilku pēc 35 gadiem, kad sāku veidot kolekciju, beidzot pasmaržoju un... aizceļoju atmiņās par vecomammu, mammu un sevi agrā jaunībā. Tieši tā smaržoja padomju laiks.

   Starp citu, istabā, kur atrodas pudelīšu kolekcija, pie sienas ir manas mammas izšūta glezna. Tajā attēlota sieviete muižkundzes stila kleitā un ar cepuri galvā. Viņa to izšuva, gaidot mani. Smalks darbs, prasījis ilgu laiku un pamatīgu piedomāšanu. Lai saka vēl, ka bērniem nepielīp tas, par ko mātes gaidību laikā domājušas, ko iztēlē skatījušas! Un, jo vecāka es kļūstu, jo izteiktāk jūtu, ka bez garas kleitas un cepures galvā es vispār neesmu es.

    Arī agrāk tu dzīvoji interesantā mājvietā – Vecrīgā, četrstāvu dzīvoklī. Un arī tur biji radījusi savdabīgu vidi.

   Tā vien šķiet, ka man piemīt lielummānija, – ja dzīvoklis, tad četrstāvu, ja māja, tad muiža! Starp citu, ceļš uz Ziemeriem sākās ar vasaras mājiņas meklēšanu. Apbraukājām, apskatījām ļoti daudzus piedāvājumus, bet sirds nekur neaizķērās. Jau vēlāk sapratu, ka guļbūvītes, lauku mājas ar zemiem griestiem, trim istabiņām un maziem lodziņiem vienkārši nav domātas man. Atbraukt šurp ieteica Guna Zeltiņa, jo bija dzirdējusi, ka muižu pārdod. Zinot gan, ka mums nav tādas naudas un ka Ziemeri dikti tālu, bet lai aizbraucot, apskatot – par to taču neesot jāmaksā. Tā kā Guna mani labi pazīst, domāju, viņa jau nojauta, ar ko viss beigsies. Ieraugot muižu, man tiešām uzreiz bija klikšķis – jā, tā ir mana vieta, es te gribu palikt! Ne mani vairs uztrauca attālums no Rīgas, ne tas, kur dabūšu naudu veselas muižas iegādei. Nu, patīk man tās ārišķīgās lietas, spilgtais, skaistais! Tikai pēc tam noskaidroju, ka manu senču senči no tēva puses nāk no šīm vietām un ir ierakstīti Zeltiņu baznīcas grāmatā. Kā saka arhibīskaps Vanags, nejaušību nav, tās visas ir dievjaušības.

   Tava dzīves pieredze ir piemērs tam, ka sapņi piepildās?

    Gluži tāpat kā mammu domas, bērnus gaidot. Kaut daļēji, bet arī mani bērnības sapņi ir piepildījušies, jo bērni sapņo drosmīgi. Manas mīļākās pasakas bija mazliet baisās, bet ļoti skaistās brāļu Grimmu pasakas par Ērkšķrozīti, Sarkangalvīti, Sniegbaltīti, rotaļājoties bieži iztēlojos, ka esmu princese, bet vēlāk jau Francijas karaliene Marija Antuanete! Mums mājās bija klubkrēsli, un vienā no tiem es sev ierīkoju troni. Un, re, tagad man tāds ir! Turklāt esmu ļoti privileģēta – katru rītu varu izvēlēties, kurā gadsimtā pavadīt dienu. Tomēr pats svarīgākais ir tas, ka muižā varu patverties no tā gadsimta, kas ir aiz durvīm. Īpaši to izjutu maskarādes laikā – mani nekas no tās neskāra. Varu atzīties, ka garāmbraucošos viesus uzņēmu arī tajā laikā. Kad viņi pirms ienākšanas muižā no kabatām drudžaini vilka laukā maskas, nosmēju, ka varu piedāvāt labākas – Venēcijas maskas. 

Ceļš no Kabatas līdz muižai

   Kas tev lika pamest savu divdesmit gadus loloto teātri Kabata?

   Kabatas telpas to īpašnieki pārdeva Austrālijas latvietim, un viņš tur ierīkoja alus krogu. Tolaik, maigi sakot, biju apjukusi – nezināju, kā dzīvot tālāk. Tagad saku – arī tā bija dievjaušība.

  Kabatā pamatā iestudēji izrādes bērniem. Uz citiem teātriem nemērķēji?

    Viens iestudējums man bija Jaunatnes un Daugavpils teātrī, bet vispār uz citiem teātriem nerāvos. Jo man ir vajadzīga neatkarība, un Kabata man to deva – iestudēju, ko gribu un kā gribu. Lai gan konkurēt pašai ar sevi arī nemaz nav viegli.

   Man vienmēr šķitis, ka cilvēki tev līdzās vienmēr bijuši atkarīgi no tavas iniciatīvas. Tu arī mājās vienmēr esi sēdējusi tronī un noteikusi savu kārtību.

   Laikam jau tā ir taisnība, bet, kāds raksturs dots, ar tādu jāsadzīvo. Tāpēc arī nespēju būt atkarīga no citiem, pakļauties citu noteikumiem – es pati tos diktēju. Protams, bijušas situācijas, kurās es it kā piekāpos, bet tas vairāk bijis tāds viltus gājiens. Tagad, jāatzīst, manas ambīcijas mazinās, bet tikai pēc principa, ka piekāpjas gudrākais. Ko iešu pierādāt savu taisnību – vai tas ir mana laika, manu vārdu vērts? Labāk paklusēt, kas ir lielākā gudrība, un turpināt dzīvot savu dzīvi, iestudēt savas izrādes – kad, kā un ar ko kopā vēlos. Ko teiks apkārtējie, kritiķi vai vēl kāds, man nav bijis un nav svarīgi. Tāpat visiem nekad neizpatiksi un nepatiksi. Es ar šo patiesību lieliski sadzīvoju – esmu gana pašpietiekama.

   Savos iestudējumos Kabatā un Austrumu robežā tu iesaistīji lieliskus aktierus: Indru Burkovsku, Svetlanu Bless, Aīdu Ozoliņu, Ingu Aizbalti, Zani Burnicku, Vitu Baļčunaiti, Raimondu Vazdiku, Arni Līcīti, Jāni Reini, Valdemāru Karpaču, Andri Makovski, Egilu Melbārdi, Jāni Jarānu, Imantu Stradu, Māri Bezmeru un citus. Vienā izrādē spēlēja arī psiholoģe Anna Poiša. Savukārt mūziku izrādēm komponēja pat Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs. Kā tev tas izdevās?

   Nezinu, bet man tiešām vienmēr izdevās savākt labu komandu, kas radošā procesā ir ļoti svarīgi. Bez komandas var iestudēt tikai monoizrādi un pats tajā arī spēlēt. Tāpat izdevās darbā iesaistīt izcilus komponistus. Mūzika, manuprāt, ir visu mākslu māksla, mani tā ļoti iedvesmo. Un es visiem nosauktajiem un arī nenosauktajiem māksliniekiem par viņu atsaucību un kopā paveikto darbu esmu ļoti pateicīga. Skumji tikai, ka daļa jau ir mūžībā...

 Tev vienmēr bijis svarīgi rosīties, un Ziemeros darba netrūkst. Vai ir dienas, kad vienkārši palaiskojies, paguli šūpuļtīklā zem ābeles?

    Šūpuļtīklā noteikti neguļu! Ja karstā dienā gribu nomukt no saules, vienkārši neeju laukā no muižas, jo tās sienām karstums cauri netiek. Bet, ja arī sadomāšu apsēsties kaut kur pagalmā, ēnā, lai mierīgi padomātu vai neko nedomātu – man arvien svarīgāka kļūst pabūšana vienatnē –, uzreiz būs klāt kāds iepriekš nepieteicies tūrists. Tas ir gandrīz kā likums. Piemēram, vakar paņēmu brīvdienu. Apsēdos, lai iedzertu kafiju, un… pa grantēto ceļu tuvojas soļi. Ātri aiztaisīju logu, lai mani nepamana. Pēc mirkļa zvana telefons – tere! Igauņi gribēja apskatīt muižu. Un es pirmo reizi pa šiem gadiem samelojos, ka šobrīd muižā neviena nav. Tas man neliek mieru, jo melošana nav manā dabā. Vairākums viesu gan piesakās iepriekš. Pirms Jāņiem mūs apciemoja baronu Volfu, kādreizējo muižas īpašnieku, pēcteči. Galanti bučoja man roku – cik neparasti! – un uzteica par visu, ko muižas labā esam izdarījuši un darām. Jāņus pie mums sagaidīja labi zināma hokejista ģimene ar bērniem, viņa draugi, un dienas pagāja vienā skriešanā. Dažkārt būt muižkundzei nemaz nav viegli!

   Kas Ziemeros notiek ziemā?

   Saviesīgā dzīve pieklust. Ir auksti, jo varam apkurināt tikai dažas telpas. Taču nav sliktuma bez labuma – aukstumā viss labāk saglabājas. Vai tad es neizskatos šika? (Koķeti iesmejas.) Pēdējos gados ziemas mēnešos dodamies garākos ceļojumos pa Eiropu. Pagājušajā gadā vairāk paceļojām pa Spāniju, bijām priecīgi un pateicīgi, ka mūsu ceļojums sakrita ar Elizabetes koncerttūri un daļu ceļojuma varējām turpināt kopā. Bet, lai kurp dotos, visi mani ceļi ved caur Franciju. Tā man ir ļoti īpaša zeme, kas iedvesmo ar neskaitāmajām pilīm, eleganci, šarmu un dzīves svinēšanu. Katru reizi apstājamies Tezē klosterī, kas piepilda un atjauno manu garu. Tālāk ceļu turpinām uz mazo Latviju – Bērzaini, latviešu centru Vācijas dienvidos. No sirds esmu pateicīga, ka vienmēr tur tiekam mīļi gaidīti un uzņemti. Bērzaines misija ir latviskā gara kopšana, un turienes latvieši to uztur jaudīgu. Tādā ziņā šī vieta nav maza.

   Vai tev kāds palīdz muižā un tās apkārtnē uzturēt kārtību?

   Visu darām paši – es, Egija, Māris. Sākot saimniekot Ziemeros, visi apguvām jaunas profesijas. Es – gides, pavāres, interjera dizaineres un ģērbējas, Egija – projektu rakstītājas, istabenes, apkopējas, konditores, skaņotājas un apgaismotājas, Māris – kurinātāja, zāles pļāvēja un palīgstrādnieka. Vispār visi dara visu, ko var un ko vajag padarīt. Nupat Egija nedēļu bija teātra festivālā Polijā, tagad, gatavojoties režisora diplomdarbam, grib aizbraukt uz vasaras māju pie tēva. Egijas prombūtni es ļoti izjūtu. Bet nav jau variantu, diploms taču jādabū!

   Vai šajā telpu pārbagātībā nevar atrast skabūzīti, kur no visiem nomukt?

   Var, bet koncentrēties gan nevar. Tam traucē apziņa, ka tepat ir visi veicamie ikdienas darbi. Es zinu, kā tas ir, tāpēc Egiju ļoti labi saprotu.

Bohēma – velti izniekots laiks

    Tavas meitas jau no bērna kājas dzīvojušās pa un ar teātri. Egija, vecākā no viņām, tagad ir aktrise un režisore, vidējā, Kristiāna – čelliste, Elizabete – flautiste, mūziķe, komponiste un dziedātāja. Kā tev tas izdevies?

   Vai tad viņas, augot Peldu ielā līdzās Kabatai, vispār varēja iedomāties, ka bez teātra un skatuves pasaulē ir arī vēl kas cits? Tāpat man bija svarīgi, lai Kristiāna un Elizabete apgūtu kādu mūzikas instrumentu, tāpēc abas jau piecu gadu vecumā aizvedu uz Dārziņa mūzikas skolu. Jā, viena atspērusies spēlēja čellu, otra pūta flautu, un dažs labs, uz to skatoties, nodomāja – nu, ko tā Dita var dresēt bērnus! Kāpēc uz to tik ļoti uzstāju? Būtībā savu nepiepildīto sapņu dēļ. Es ļoti gribēju iemācīties spēlēt kādu instrumentu, bet mamma nedarīja neko, lai to piepildītu. Es vēlāk viņai to pārmetu. Tikai pēc gadiem sapratu, kāpēc mamma nereaģēja uz manu vēlmi. Viņai bērnība iekoda suns, un aiz pārbīļa pazuda dzirde – mamma ar vienu ausu nedzirdēja nemaz, ar otru mazliet, līdz ar to mūzikas pasaule viņai bija neizprotama. Savukārt mani tā vilināt vilināja.  Atceries, agrāk skolās bija soli ar tādu nolaižamu dēlīti? Es uz tā biju uzzīmējusi klavieru taustiņus... Un man sāpēja, ka tālāk par to netiku. Tāpēc arī manas meitas mūziku mācījās pēc pilnas programmas – lai vēlāk vismaz to man nepārmet. Tagad, kad manas mīļās meitenes sniedz mājas koncertus manā dzimšanas dienā un Ziemassvētkos, mana dvēsele lido.

   Četrām māksliniecēm viegli vienoties vienā dziesmā?

   Piecām – nu jau mums piepulcējusies arī Egijas meita Marta Marija. Arī viņa mācās Dārziņa solā, apgūst čellu. Protams, radošām personībām ar sadzīvošanu gadās visādi, bet lielajos jautājumos mūsu domas sakrīt, un tas ir galvenais. Priecē arī tas, ka mums vienmēr ir, par ko runāt, diskutēt un strīdēties. Visām sanākt kopā gan gadās arvien retāk, bet, kad sanākam, sarunas par teātri, mūziku nebeidzas.

   Ko tev vispār nozīmē ģimene?

   Jo senāka kļūstu, jo svarīgāka tā ir. Prioritātes ir mainījušās. Agrāk pārliecinošs līderis bija teātris, darbs, kurā sevi par visām varītēm jāpierāda, tagad – ģimene. Un tas ir mainījis arī manas attiecības ar Māri. Beidzot novērtēju to, ka Māris spējis tik daudzus gadus sadzīvot ar mani, patraku mākslinieci; arī visādu dumību ir darīts gana daudz. Tas Mārim noteikti nenācās viegli, bet viņš neprotestēja un nežēlojās. Māris vispār ir liels klusētājs. Savā ziņā tas nemaz nav tik labi.

   Tavā dzīvē bijis arī diezgan bohēmisks periods. Nenožēlo?

   Jā, tāds bija, bet, raugoties no šodienas pozīcijas, uzskatu to par diezgan bezjēdzīgi izniekotu laiku.

   Ja būtu bijis otrādi, varbūt tagad tu sev pārmestu, ka visu laiku esi veltījusi meitām. Saka, cilvēki mūža nogalē visvairāk nožēlojot to, ko nav izdarījuši. Jo arī trakulībām dzīvē ir sava vieta.

 Arī taisnība. Laikam jau jādzīvo tā, kā tajā dzīves posmā jūties, un jāizbauda, ko vēlies izbaudīt. Kamēr vari. Jo līdz ar gadiem, pieredzei krājoties pūrā, mēs tāpat maināmies. Un tomēr tā izšķiestā laika man tagad ir mazliet žēl. Jo tas ir pats dārgākais, kas mums dots.

Rīgā tava dzīve ritēja Vecrīgā, no tās izgāji reti. Nebija grūti pierast laukos?

Iedomājies, es, pilsētā dzīvodama, pat nezināju, kā sabiedriskajā transportā nopirkt braukšanas talonu! Tālākais, kurp aizgāju no Peldu ielas, bija Centrāltirgus. Tomēr laukos iejutos ātri, vienīgais, kā man pirmajā laikā pietrūka, bija teātris un jūra. Uz jūru bieži braucām ar mašīnu. Nu muižas teātris jau uztapis, bet par jūru, kas tagad man ir nesasniedzama, vairs nepārdzīvoju. Mierinu sevi, vizualizējot domu, kā būs tad, kad, kā runā, globālās sasilšanas rezultātā jūra paņems lielu daļu Latvijas teritorijas. Alūksne tad būšot galvaspilsēta, turklāt Opekalna baznīca ir vistuvāk debesīm! Tad alūksnieši uz svētdienu rīta dievkalpojumu airēsies ar laivām, bet pēc tam – uz Ziemeru muižu noskatīties teātra izrādi un pavakariņot.

Viss notiek ar Dieva ziņu

Ko tev iemācījusi dzīve laukos?

Novērtēt to, par kā esamību līdz tam pat neapjautu. Sajust sev apkārt vienreizīgi skaisto Dieva radīto pasauli. Izbaudīt rītus, kad kafiju var dzert pie āra galdiņa, klausoties putnu korī, kas katru rītu izpilda citu skaņdarbu. Katru rītu Viņam pateicos par zilajām debesīm, sauli, visapkārt valdošo harmoniju. To var piedzīvot tikai laukos. Pilsēta ir cilvēka radīta.

   Tev ar Dievu ir ļoti tuvas attiecības. Jau ilgi?

   No labas dzīves reti kurš sāk meklēt Dievu, lielākoties cilvēki ceļu pie Viņa sāk, kad ir slikti un rindā sastājas eksistenciāli jautājumi. Tad attopies, ka lielu daļu dzīves esi nodzīvojis, par tiem pat neaizdomājoties. Un tad pēkšņi pār tevi gāžas jautājumu lavīna: kāpēc esmu iemests šādā situācijā? Kas būs pēc tam? Un vēl, un vēl. Lavīna pierimst tad, kad saproti, ka atbilde ir viena, jau pieminētā – nejaušību nav, ir tikai dievjaušības. Mēs neatrodamies uz šīs zemes nejauši, un nekas ar mums nenotiek nejauši. Tam visam ir Autors – Radītājs. To saprast ir svarīgi, tāpat arī gatavoties mūžībai, lai tajā nonāktu. Manā dzīvē ir bijuši daži patiešām grūti brīži. Kad ļoti, ļoti tuvs cilvēks atrodas reanimācijā, pats vairs neelpo, un tu nezini, ko iesākt. Kad plīst tīklene un operācija vairs redzi tajā acī neglābj. Pirmajā reizē kāds draugs man pastāstīja par lūgšanu grupu un ieteica aizbraukt turp un lūgties par meitas dzīvību. Mēs ar Māri tā arī izdarījām – tobrīd bijām gatavi darīt jebko, lai tikai viņa izdzīvotu. Tad izmisumā nevis klusi lūdzu, bet kliedzu uz Dievu un kliegdama arī izlūdzu – kad atgriezāmies slimnīcā, mums tik tuvais cilvēks bija atsācis elpot. Tad kā lai pēc tam ar Dievu neturpina attiecības?

   Otrā reize, kad tika skartas manas acis, lika attapt, ka līdz tam esmu bijusi akla – skatījusies pasaulē, bet pamatā redzējusi tikai sev svarīgas lietas. Varbūt arī skatījos uz nepareizām lietām. Kad saņem bliezienu, pēc kura fiziskā redzēšana kļūst ierobežota, sāc saskatīt vairāk nekā pirms tam, iemācies ieraudzīt to, kas tiešām ir svarīgs. Mēs tiekam mācīti un pārbaudīti dažādos veidos.

   Bet nebija taču viegli pie tā pierast, ar to samierināties?

   Viss atklājas salīdzinājumā, un cilvēks pierod pie visa. Arī pie vecuma, kad vairs neesi tik smuks kā jaunībā, bet tikai smuks… Daudzi taču ir iemācījušies sadzīvot ar daudz lielākām problēmām. Protams, tas ir tikai mierinājums pašai, jo katram sava nelaime tuvāka.

   Agrāk tev bieži teica – Dita, cik tev smukas acis! Varbūt noskauda... Var jau par to smīkņāt, bet tāda lieta pastāv.

   Arī pati par to tiku domājusi. Lai vai kā, nekas nenotiek bez Dieva gudras ziņas. Vienu brīdi man bija problēmas ar kājām – tad vienu salauzu, izmežģīju. Tad sasitu. Bija iejaucies Viņš, liekot man apstāties, lai padomātu, izvērtētu, izsvērtu.

   Kas tev attiecībās ar Dievu ir pats svarīgākais?

   Ka man ir Draugs. Pats labākais, uzticamākais. Kurš par mani zina visu, kuram es varu uzticēties un uz kuru paļauties. Draugs, kurš nekad nenodod. Dzīve ar Dievu ir brīnišķīga. Jo cilvēki, arī paši tuvākie, mēdz gan nodot, gan sāpināt, un mēs visi esam tikai cilvēki.

   Ja uzskatām, ka par visu jāpateicas Dievam, tad jāpateicas arī par tuva cilvēka nodevību un tās radītajiem pārdzīvojumiem. Arī tā mācība.

   Protams. Es visu laiku esmu procesā, mācos ar Dievu nodibināt arvien ciešākas, personīgas attiecības. Tā ir cieša sadarbība, jo es ticu, ka Dievs visu zina un pārvalda, ka Viņš izvedīs cauri visiem pārbaudījumiem un aizvedīs cilvēku tur, kur viņam jābūt. Pēc nopelniem, pārbaudot ticību.

   Tavas dzīves moto varētu būt – lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri!

   No tavas mutes Dievs sevi pauž! Es zinu, ka viss beigsies labi arī ar tām problēmām, kuras mūsu ģimenei uzliktas šobrīd. Kādas – tas lai paliek pie manis. Iemācīties un spēt dzīvot paļāvībā ir liela lieta. Tāpēc, lai ko tu darītu, sāc ar Dievu!