Masieris Dainis Podnieks: "Masāža ir labākais veids, kā ārstēt slimības, kuru vēl nav"

Nedēļu pēc mūsu sarunas ar Daini nejauši saskrienos vēlreiz. Viņš, smaidīdams savu rimto smaidu, saka: “Kopš mūsu tikšanās viss ir jau mainījies, šodien saruna būtu pilnīgi citāda. Tagad uzrakstīto izlasīšu kā pagātnes ainiņu. Šajā laikā viss mainās ļoti strauji – es, tu, mūsu izjūtas. Un tas vēl vairāk saasina jautājumu – kas ES esmu? Virspusēji raugoties – masieris, meklētājs. Bet dziļāk, savā būtībā?” Redzot, ka steidzos, Dainis saņem manu roku savās lielajās spēcīgajās plaukstās un atgādina – lai cilvēks būtu vesels, viņam jābūt stipram garā un jājūtas laimīgam.!

Maldīšanās un strupceļi

    Pirmo reizi tikāmies pirms gadiem pieciem. Ja jau ir mainījies tas, ko stāstīji pirms nedēļas, tad pirms gadiem runātais vispār ir sirma pagātne.

 Tas nenozīmē, ka toreiz un pirms nedēļas teiktais nebija taisnība. Viss piedzīvotais veido mūsu pieredzi, nekas nenotiek nejauši. Visās iepriekšējās dzīvēs mēs esam veidojuši šo filmas sēriju, kurā mums jāsatiekas, lai iedzertu kafiju un parunātos.

 Tu esi liels kafijas cienītājs. Vismaz tas palicis nemainīgs.

   Jā, bet tikai nesen guvu apstiprinājumu tam, ka kafiju esam iepazinuši, pateicoties Dienvidamerikas indiāņiem. Tas ir sākums atbildei uz jautājumu, kas viņos mani saista. Informāciju par iepriekšējām dzīvēm saņemam pa dažādiem ceļiem, tāpat katram ejams savs ceļš līdz īstā aicinājuma apjaušanai, lai beidzot pildītu savu šīs dzīves uzdevumu. Līdz tam bieži piespiežam sevi darīt to, ko negribam, tēlot, kas neesam – kā es savulaik inženieri, armijas virsnieku, motobraucēju un braukšanas apmācības instruktoru. Tas noved strupceļā, un jāgriežas atpakaļ, kas ceļu pagarina. Būtībā Sīzifa stāsts – nevajag velt akmeni pret kalnu.

   Kas tad tevi spieda to darīt?

   Sistēma – padomju laikā citi labāk zināja, kas mums jādara, par ko jākļūst. Mūs gribēja izveidot par viegli vadāmiem robotiem, salaužot brīvo gribu, sakropļojot domāšanu un reālo uztveri. Vienīgais labums – es iemācījos mācīties. Taču, ja tu kaut kur tiec bīdīts, pašam negribot, agrāk vai vēlāk sajutīsies nelaimīgs. Kļūsi nervozs, kašķīgs, sāksi slimot. Labi, ja ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts un cilvēks saprot, ka vairs nespēj darīt to, kas neatbilst dvēseles mērķim. Mana iekšējā balss gan vienmēr tiekusies iet pret straumi. Jau kopš bērnības, kad bija jāpalīdz vecākiem, lai kaut ko atnestu, padotu. Bet – aizsūta Daini pēc atslēgas, un viņš pazūd. Kad tēvs iet lūkot, kur dēls pazudis, atrod viņu aizrautīgi lasām gudru žurnālu. Bet kurš gan rēķinājās ar manu citādo dabu! Tāpēc ir piedzīvoti gan strupceļi, gan zaudējumi.

 Atalgojums tomēr ir svarīgs jautājums, īpaši mūsdienu materiālajā pasaulē.

   Protams, tikai – vai cilvēkam tiešām vajag tik daudz, cik viņš patērē? Bet ir spēki, kuriem izdevīgi deklarēt, ka bez materiālās pasaules labumiem tu neesi nekas, tādējādi iedzenot cilvēku banku parādnieku jūgā. Un viņš taču ir gatavs to vilkt, lai tikai māja un mašīna būtu vismaz tikpat kruta kā kaimiņam. Būtībā tas ir traģiski, jo gandarījuma un brīvības izjūtu dod tikai brīva izvēle. Lai izvēlētos sliktāk apmaksātu darbu, kas sagādā prieku, jābūt garā stipram. Daudzi no tāda dīvaiņa, iespējams, novērsīsies, dēvēs par nabadziņu, bet vēlāk tas atmaksāsies ar uzviju. Jo, darot sev tīkamu darbu, cilvēkam nav laika ne slimot, ne novecot. Pretstats – cilvēks ieciklējies uz mērķi uzcelt māju. Viņš sūri strādā, nežēlodams veselību, bet, kad māja uzcelta, nekas viņu vairs neinteresē. Te sāp, tur sāp... Un viņi pēc pensionēšanās drīz vien nonāk melnā rāmītī.

   Labi, ka tagad debesis pavērušās jaunām enerģijām un nāk sapratne – paliekošs ir tas, kas nāk viegli, ar prieku. Uzskats, ja tu neesi nomocījies, sasvīdis un netīrs, tad neko nedari, būtībā ir pagātnē, tomēr daudzi joprojām nesaprot, ka cilvēkam nav paredzēts mocīties. Tāpēc prieks, ka tagad bērni jau piedzimst citādi; viņi saprot, ka bagāts ir tas, kuram pietiek. Tāpēc no viņiem ir ko mācīties.

   Mēdz uzsvērt, ka tādi cilvēki nedzīvo ar prātu, bet sirdi.

   Jā, esmu empāts, ātri iejūtos otra emocionālajā stāvoklī – esmu kā viņu dvēseles spogulis. Tie, kuri negrib vai baidās redzēt patieso sevi, no tādiem kā es baidās, neskatās acīs. Savukārt savējie manī spoguļojas, un es ļauju to darīt.

   Daudz empātu bijis Dienvidamerikas svēto klaunu, šamaņu vidū. Gudri viņi bija, arī nākotnē spēja ielūkoties. Iepriekšējās dzīvēs esmu darbojies gan tajās zemēs, gan Indijā, bet šajā dzīvē praktizēju Latvijā. Tagad lieliski saprotu, kāpēc inženiera un virsnieka darbā jutos tā, it kā visu laiku halturētu. Būtībā tā arī bija, jo dvēsele mocījās diskomfortā. Kad beidzot tiec uz īstā ceļa, pamazām uzplauksti.

Parādīšu sertifikātus, kas apliecina, ka esmu apguvis dažādas masāžas, un savas fotogrāfijas, kas uzņemtas šajā laikā. (Dainis mudina pievērst uzmanību norādījumam, ka diploms nedod tiesības apmācīt citus.) Skolotājam jābūt Skolotājam. Viens divnieku bērns ir viens divnieku bērns, bet viens divnieku skolotājs jau ir daudzi divnieku bērni. (Aplūkojusi fotogrāfijas, nevaru noslēpt apjukumu.)

    Tas jau nemaz neesi tu!

   Tur jau tā lieta, ka esmu! Pavisam citi vaibsti un acu skatiens? Tieši tā! Tās uzskatāmi ilustrē, kā cilvēku maina nostāšanās uz SAVA ceļa. Vispirms viņš mainās iekšēji, tad izmaiņas sāk atspoguļoties sejā. Izlīdzinās krunkas, izzūd rūpju rievas, acis sāk starot. Mūsu izskatu veido mūsu emocionālais stāvoklis. Šodien esam tādi, kā domājām vakar, rīt būsim tādi, kā domājam šobrīd. Neticami, bet tā notiek.

Galvenais – iekšējais miers

Klienti stāsta, ka tavas rokas pašas sajūtot problemātisko vietu. Vai jūti kādus ķermeņa signālus?

   Grūti izskaidrot... Kamēr vēl mācījos, vadījos pēc skolotāja dotās programmas un instrukcijas, bet ar laiku sāku uzticēties savai sirdij un plaukstām. Tāpēc nekad nevaru pateikt, vai masāža ilgs vienu vai trīs stundas, jo klienta ķermenis manas plaukstas nelaiž vaļā, kamēr nav savests kārtībā. Un es nesteidzos. Katru masāžu veicu kā pirmo. Cilvēkos iekodēta visa nepieciešamā informācija un ājurvēdas tradīcijas palīdz to atcerēties. Masāžas mehāniskais izpildījums ir tam pakārtots, prātam šajā procesā ir tikai piepalīga loma.

    Tu labprātāk strādā ar sievietēm.

   Jā, jo vīrieši pēc manas masāžas, pat tikai stundu ilgas, jūtas tā, it kā viņiem būtu pārbraucis pāri veļas rullis. Sievietes ir enerģētiski spēcīgākas, šajā ziņā vīrieši viņām pat klāt nestāv. Masējot sievietes, ir ļoti jācenšas, jāsagrupējas. Un arī tad sieviete, pašai nezinot, paņem to un tik, cik viņai nepieciešams.

   Pirms vairākiem gadiem pie manis nez no kurienes atnāca informācija, ka Dievā dominē sievišķā enerģija. Nezinu, no kuras reliģijas tā nāk, un mani arī tas neinteresē, jo ieklausos tibetieša Lobsanga Rampas, kuru saucu par savu Skolotāju caur grāmatām, ieteikumā par reliģijām un tautībām nediskutē, kā arī nepieminēt sarunās personas, kuras tajās nav klāt. Sākumā to ievērot bija grūti, bet pieradu. Runāšana, īpaši saturīga, patērē ļoti daudz enerģijas. Kad tā ir iztērēta, cilvēki sāk kādu apžļembāt, tādējādi nosūknējot viņu enerģiju. Būtībā kļūst par vampīriem, bet man to nevajag. Turklāt, to ievērojot, es ievēroju arī bausli nedarīt otram to, ko negribu, lai nodara man.

   Vai tu pats izmanto masieru pakalpojumus?

   Regulāri! Masāža ir labākais veids, kā ārstēt slimības, kuru vēl nav. Un diezgan droši varu teikt, ka pieredzējis masieris jau pēc izskata redz, vai cilvēks iet vai neiet uz masāžām. Sevišķi jau pusmūža vecumā.

   Tagad masē ar akmeņiem, ar dzintaru, ar rožu lapiņām...

  Var masēt arī ar pitonu, ir arī verbālā un smadzeņu masāža. (Smejas.) Tagad esmu atklājis kaķu pēdiņu masāžu – mācos no kaķa, kā viņš mīcās ar ķepiņām, un ar tādām pašām kustībām mīcu ķermeni. Nopietni – tajā ir dziļa gudrība. No kaķa vispār var daudz mācīties. Mierīgs, velti enerģiju netērē, bet, ja vajag, būs tāds lēciens! Savulaik ilgi strādāju pie iekšējā miera atgūšanas, bet tagad jāstrādā pie tā saglabāšanas. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēks tērē daudz enerģijas, uztraucoties par lietām, kuras viņš nevar mainīt. Ja tās vēl sāk apspriest ar kaimiņiem, satraukums iesējas arī viņos, un vilnis veļas tālāk, kļūstot arvien spēcīgāks. Tad brīnāmies, ka vilciens pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ noskrien no sliedēm.

Kā izārstēties pirms saslimšanas

  Ar ko ājurvēdas masāžas ir atšķiras no citām?

  Jebkura masāža ir pieskārienu terapija, sistēma, bet ājurvēdas masāža ir papildināta ar dzīves kvalitātes uzturēšanas principiem. Iedarbojoties uz enerģētiskajiem punktiem fiziskajā ķermenī, notiek iedarbība arī uz smalkajiem ķermeņiem. Sīkāka izskaidrošana lai paliek profesionāļu ziņā.

  Piekrītu uzskatam, ka slimības izraisa bloki enerģijas plūsmā, kurus rada ķermeņa, prāta un gara piesārņojums. Un slimību pirmie simptomi ir kā sarkanās lampiņas, kas signalizē, lai dotu laiku parakāties sevī un saprast, ar kādiem darbiem vai domām esi sevi piesārņojis. Jo godīgāks pret sevi būsi, jo ātrāk atklāsi slimības cēloni. Mēģinot lampiņas aizlīmēt ar plāksteriem vai nodzēst ar tabletēm, var panākt tikai problēmas saasināšanos. Tātad galvenais atveseļošanās darbs gulst uz pašu cilvēku, ājurvēdas masāža ir tikai palīgs.

    Ja cilvēka enerģija plūst brīvi un harmoniski, paaugstinās vibrācijas, un viņš lido, var iet cauri sienām. Pats praktizēju no Japānas nākušu metodi ar plaukstu uzlikšanu. Tā man palīdzēja, kad augšāmcēlos – beidzu darīt to, kas nebija mans. Apguvu šo metodi pie skolotājas, jaunas meitenes. Vairāk ne viņu, ne citus savus skolotājus neesmu saticis. Tikšanās un šķiršanās notiek pati par sevi, un nožēlai te nav vietas – šis posms vienkārši ir beidzies.

   Kas bijuši tavi garīgie skolotāji?

   Par vienu no Skolotājiem, kā jau minēju, uzskatu Lobsangu Rampu. Vairākus gadus viņa grāmatas, sākot ar Tu esi mūžīgs, biju nolicis malā, izdalījis tiem, kuriem tās tobrīd vairāk vajadzēja, bet nu esmu pie tām atgriezies, lai gūtu apstiprinājumu, ka eju savu ceļu. Manī dziļi iegūlies Rampas teiktais, ka ir viens Dievs – visuresošs, ir viena kasta – cilvēku kasta, ir viena ticība – sirds ticība, un ir viena reliģija – mīlestības reliģija. Diezgan ilgi praktizēju budismu, bet nu esmu nonācis pie šamanismam tuvā lamaisma jeb Tibetas budisma, kas vairāk vērsts uz brīvību, prieku, atvērtību, atļaušanos. Protams, dzīvē ir posmi, kad mūs vajag kontrolēt, vadīt, lai nolauztu negatīvās īpašības. Rampa teicis arī to, ka pastāv spēki, kas paradīzi uz Zemes var radīt vienā mirklī, bet, kamēr cilvēks nebūs garīgi izaudzis, arvien atsāksies laupīšana, karošana, cita mantas piesavināšanās. Es neatgriezeniski esmu izvēlējies garīguma ceļu. Arī garīgo došanu, kalpošanu, palīdzēšanu.

   Mēs varam zināt daudz, bet visu tāpat nekad nezināsim.

   Uzminēt jeb saskatīt zīmes, kas ļautu ielūkoties pagātnē un paredzēt nākotni, – to gan varam attīstīt. Tā jau ir augstāka pakāpe par prātu, pieslēgums zemapziņai un informatīvajam laukam jeb Ākāšas hronikām, kurās viss ir ierakstīts. Protams, tā ir teorija. Tādu stāvokli var sasniegt tikai tad, ja esi ļoti uzcītīgs skolnieks, bet es tāds neesmu. Tamdēļ no visām zināšanām esmu izvēlējies praktizēt mīlestības vispatiesāko izpausmi – darbību, rīcību, kalpošanu. Mēs mācāmies, tikai darot, katra situācija ir citāda, un no katras mēs gūstam tieši sev vajadzīgo mācību. Tikai jāiemācās to noķert un saprast.

Melns kaķis pārskrien ceļu, dzeguze aizkūko neēdušu, kad kabatā nav ne kapeikas... Arī tādas zīmes tu ņem vērā?

  Ar tādām gan nenojaucu patiesībai ceļu. Tāpat nedomāju par to, ko esmu darījis pareizi vai nepareizi. Jo ceļš, kurš mani novedis līdz šim brīdim, ir man vispiemērotākais, vajadzīgākais.

   Gribu piebilst, ka pievērsties tagadējam ceļam mani iedrošināja daudziem zināma psiholoģe, hipnoloģe un Austrumu masāžu meistare. Sākumā biju viņas pacients, bet mans pats pirmais skolotājs bija Sai Baba. Ar laiku iemācījos darboties ar Tibetas traukiem, apguvu zināšanas dziedniecībā. Tad vienā mirklī sapratu – manī var liet nez cik daudz zināšanu, bet pēc brīža viss iztek laukā, un tā būs tikmēr, kamēr pats nedarbošos šajā jomā. Sākumā biju ļoti nedrošs, šķita – es taču neko nezinu… Bet darbs izmāca darītāju. Vēlāk turpināju mācīties pie vēl vienas masāžu meistares. Un vienmēr ar mani ir senā spēcīgā Gajatrī mantra, ko zinu no galvas. Esmu pārliecināts, ka tā darbojas. Agrāk ar mantrām aizrāvos vairāk, tagad mazāk. Latviešu mantras ir tautasdziesmas? Kas tā domā, lai skaita tās, es vados pēc savas izjūtas. Esmu izaudzis no līmeņa, kad ļaujas tam, ko saka citi.

Komforta zonas lamatas

  Tu visu laiku uzsver, ka tava dzīve ir ceļš un tu dzīvo ceļā.

   Tas notiek gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un visās dimensijās. Ceļš ir šeit, kur mēs esam. Priekšā ir tas, ko vēlamies sasniegt, bet aiz muguras vairs nav nekā.

   Protams, kamēr dzīvojam materiālajā pasaulē, mums ir vajadzīga mājvieta, apģērbs, fiziskā ķermeņa labsajūtai ģeldīga pārtika. Tikai četri procenti radošās darbības pārtransformējas materiālajā-fiziskajā pasaulē, bet enerģētiskajā pasaulē notiekošais nav ne redzams, ne izmērāms, ne samaksājams naudā. Pasaciņai uz zemes nav māju! Ne velti visās pasakās bijušas ļaunās pamātes un citi personāži, kas neļauj dullajiem Daukām, arī Harijam Poteram iesēsties komforta zonā, bet liek darboties un attīstīties. Komforta zona liek stagnēt, tā iznīcina radošumu. Viss it kā ir labi – televizors, čipsi –, līdz vairs neredzi pāri savam vēderam. Viena no izaugsmei vajadzīgajām sajūtām ir izsalkums. Ja to nomāc ar negausīgu ēdiena patēriņu, izsalkums pēc zināšanām tiek apmānīts un noklusināts. Paliek tikai tusnīgs, neapmierināts ķermenis un sajūta –vairs neko negribu un nevaru. Lai fiziskais ķermenis funkcionētu un labi justos, būtībā vajag ļoti maz.

    Visi lielie Skolotāji un svētie pārtikuši no ļoti vienkārša ēdiena, ēduši tikai tad, kad izsalkums jau gāž gar zemi. Es arī ēdu arvien mazāk, jo gremošanas process patērē enerģiju. Un ēdiens būtībā ir transporta līdzeklis, kas no ķermeņa izvada ar domām un apkārtējo emocijām savākto lieko informāciju. Jo vienkāršāks ēdiens, jo ātrāk viss tiks izvadīts. Par to īpaši iesaku padomāt tiem, kurus moka aizcietējumi. Empātiem tas ir svarīgi pats par sevi, jo viņi tik izteikti jūt savējos, ka pārņem pat viņu slimības un pārdzīvojumus. Es klienta problēmas sajūtu jau dažas dienas pirms procedūras un – atkarībā no problēmas smaguma – vēl pāris dienu pēc tam. Tāpēc uz ēdienu tagad tiešām raugos vairāk kā uz līdzekli negatīvā izvadīšanai.

   Ja ēdienu uztver kā transportu negatīvā izvadīšanai, ko teiksi par pašlaik tik aktuālajām runām par sabalansētu uzturu un dažādām diētām?

   Neko. Manuprāt, svarīgākais ir dot organismam to, ko tas pieprasa, kaut vai katru dienu gadiem ilgi ēd brokastīs auzu putru. Ieteikumi, kas nāk no citiem avotiem, domāti tikai maldināšanai, lai mēs patērētu daudz par daudz, kļūtu atkarīgi no nevajadzīgiem, pat kaitīgiem produktiem, jo tas ir izdevīgi ražotājiem un mediķiem.

   Diemžēl nepareizas attiecības ar ēdienu bērniem māca jau no piedzimšanas brīža – viņš knapi ir ieradies šajā pasaulē, kad viņam uzreiz grūž ēdienu. Bērniņš čīkst, nevar aizmigt – viņam atkal dod ēst. Kur nu vēl modināšana un barošana ik pēc trim stundām. Tā taču ir teju vardarbība! Iedomājies, ka tev visu laiku liktu ēst, pat nejautājot, vai gribi un ko gribi. Mazam bērnam pilnīgi pietiek ar mātes pienu.

   Gan dažādu reliģiju, gan reklāmu uzspiestais cilvēku pietuvina slimībām – kā fiziskām, tā garīgām. Un tad piedāvā tabletes, kas būtībā nav risinājums. Lai nonāktu pie risinājuma, jāmēro atpakaļceļš līdz patiesajai būtībai un tad jāattīrās gan no falšā risinājuma, gan sākotnējās problēmas. Jo būtībā cilvēks piedzimst svēts, pilnīgs, un viņam ir dots viss dzīvībai nepieciešamais – gaiss, ūdens, zeme un tās augļi.

Jābaidās tikai no pašām bailēm

   Tavā ceļā ir tādas pieturas vietas kā mājas, vecāki?

   Mana dzīves filozofija ir nebūt piesaistītam vietām, lietām un cilvēkiem vairāk nekā atļauts. Kas to nosaka? Paša iekšējā sajūta. Bet, kad esmu vietā, lietās un ar cilvēkiem, ir absolūta visa pieņemšana.

   Sena gudrība vēsta, ka nekam nevajag pārlieku pieķerties, jo tad tevi varēs sāpināt.

 Lai izietu visas mīlestības pakāpes un nonāktu līdz beznosacījumu jeb absolūtajai mīlestībai, jāapgūst arī tāda mācība.  Jāsaprot, ka neviens nevienam nepieder, ka visi dzīves ceļā uz īsāku vai garāku brīdi satiktie cilvēki ir tikai tavi ceļabiedri un skolotāji. Kā jau teicu, kamēr nonācu līdz tādai sapratnei un arī dzīvei, es daudz kam esmu gājis cauri. Esmu brīvs un izbaudu brīvību. Un apzinos, ka atbildes uz visiem jautājumiem ir manī pašā.

   Cik un kādos grāvjos esi kritis, līdz nostājies uz sava īstā ceļa?

   Tieši grāvji, nelaimes, ciešanas, atkarības un vājības ir mūsu vislabākie skolotāji. Ja no tām mācāmies, tās visas summējas ar plusa zīmi. Ir naivi dzīvot ar domu, ka viss nāks viegli; tā nav paredzēts. Protams, visi zina, ka zelta ceļš ir vidusceļš, bet dažkārt kāja paslīd. Par to sevi nav jāšausta. Pareizības un nepareizības rāmji patiesībā nodara ļaunu, jo ierāmē cilvēka brīvību. Domās, jūtās, uzvedībā, rīcībā, izvēlē. Protams, dzīvojot sabiedrībā, tas nav viegli, tomēr tikai brīvs cilvēks var pietuvoties mūžībai.

   Tu esi brīvs arī no visādiem pienākumiem?

   Vismaz no tiem, kas jāveic pienākuma un pieklājības pēc. Piemēram, no tikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem negribi tikties, no pasākumiem, kurus negribi apmeklēt. Kad cilvēks beidzot atļaujas dzīvot savu dzīvi, mainās arī to cilvēku loks, ar kuriem viņš grib komunicēt, turklāt vēlme pēc sabiedrības kļūst arvien mazāka. Tu vairs nevēlies velti izšķiest enerģiju un laiku. Kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāatgriežas uz Zemes, lai vēlreiz mācītos dzīvot SAVU dzīvi.

   Protams, arī tagad viss ir vērsts uz to, lai mūs padarītu par marionetēm, par pūli. Ziņas, sociālie tīkli, reklāma… Mēs nepārtraukti tiekam biedēti, jo tieši bailes vada pūli, un tās mūsos cenšas iekodēt šūnu līmenī. Te atkal jāpiemin Rampas teiktais – vienīgais, no kā cilvēkiem jābaidās, ir bailes. Ar tām galā tikt nav viegli, tās ir ļoti viltīgas, slēpjas zem dažādām maskām. Bailes ir arī kompleksi, mazvērtības izjūta, ka nespēj līdzināties uzpūstajam laimīga un veiksmīga cilvēka tēlam, žēlums pret sevi. Bet tā ir milzīga alošanās! Paša patiesais ES nekam nav jāpielīdzina – tu tāds esi vienīgais, un tāds tev arī jāmīl.

  Es tiešām jau sen ne uz ko neiespringstu, bet ļaujos notikumiem, jo tas stāsts jau ir uzrakstīts. Mums tas tikai jāizdzīvo. Vienīgais, ko mēs varam mainīt, ir attieksme pret notiekošo. Tāpēc es bailes no kovida, kariem un globālās sasilšanas pie sevis ciemos neaicinu.

Kas jāzina par ājūrvēdu

Ājurvēda tulkojumā no sanskrita nozīmē – zinātne par dzīvi, dzīves zināšanas, ilgas dzīves zināšanas. Ājurvēda aptver visus dzīves aspektus, piedāvājot gadsimtiem ilgi pārbaudītu un pilnveidotu zināšanu sistēmu tiem, kas vēlas iegūt veselību, mieru un harmoniju, dzīvot ilgu mūžu.

Saskaņā ar ājurvēdu pilnīga veselība ir stāvoklis, kad prāts, ķermenis un gars ir līdzsvarā. Visas ķermeņa darbības un prāta stāvoklis ir atkarīgs no trīs fundamentālu fizioloģisku principu, trīs došu – vatas, pittas un kaphas – līdzsvara organismā.

Došu pazīmes

Vatu veido ētera un gaisa elementi. Tā ir enerģija, kas nodrošina jebkuru kustību ķermenī: muskuļu kustību, elpošanu, sirdsdarbību, pat plakstiņu mirkšķināšanu. Vata nosaka arī nervu sistēmas darbību. Tās nelīdzsvarotība izraisa nemieru, bailes, nervozitāti. Vatas konstitūcijas tipa cilvēki parasti ir kalsni, ar vāji attīstītu muskulatūru, locītavas izspiedušās un kustību laikā var krakšķēt. Viņi slikti panes aukstumu, āda ir sausa, vēsa, paraupja, ar tendenci plaisāt. Vatas tipa cilvēkiem raksturīgas radošas spējas, kustīgums, ātra domāšana un uztveršanas spējas, arī nekārtīgs dzīvesveids – viņiem ir ļoti grūti iedibināt noteiktu kārtību. Šiem cilvēkiem uzturā iesaka lietot sātīgus, skābus, saldus, sāļus, eļļainus un siltus produktus un ēdienus. No sausiem, viegliem, asiem, rūgtiem, savelkošiem, aukstiem labāk izvairīties.

Pitta ir uguns un ūdens elementu savienojums, tulkojumā no sanskrita – žults. Pitta nodrošina ēdiena pārstrādi, gremošanas procesu, vielmaiņu, ķermeņa temperatūru. Pittas nelīdzsvarotība izsauc niknuma, greizsirdības, naida lēkmes. Šā tipa cilvēki parasti ir vidēja auguma, vidējas ķermeņa uzbūves, ar labi attīstītu muskulatūru. Āda silta, mīksta, sarkanīga, bieži ar vasarraibumiem un dzimumzīmītēm, mati parasti taisni un gaiši. Šiem cilvēkiem ir ass prāts, labas koncentrēšanās spējas, daudz seksuālās enerģijas. Viņi ir uzstājīgi, konkurētspējīgi, prasīgi, agresīvi, kaislīgi. Cilvēkiem ar paaugstinātu pittu uzturā iesaka lietot gan aukstus, gan siltus, rūgtus, saldus, savelkošus, liesus produktus un ēdienus. Neiesaka treknus, sāļus, skābus un asus.

Kapha ir ūdens un zemes elementu savienojums, sanskritā nozīmē – gļotas. Šī doša nodrošina organisma pretestību, locītavu ieeļļošanu, ādas mitrumu, imūnās sistēmas darbību, apgādā visus ķermeņa audus un orgānus ar nepieciešamajiem šķidrumiem. Kaphas nelīdzsvarotība izraisa alkatību, skaudību, pārlieku pieķeršanos materiālām lietām. Šiem cilvēkiem ir nosliece uz apaļīgumu un spēcīga miesas uzbūve. Āda bieza, mīksta, taukaina, bāla un auksta. Viņi ir lēnīgi, maigi, mīloši, līdzjūtīgi un uzticami.

Kaphas tipa cilvēkiem iesaka uzturā lietot vieglu, sausu, rūgtu, asu, siltu, savelkošu ēdienu un produktus. Neiesaka aukstus, treknus, saldus, skābus, sāļus produktus.

Ājurvēdas masāžas

Bez plašāk zināmajām galvas (čampi), muguras un visa ķermeņa masāžām (abjanga) ar individuāli piemeklētu eļļu pa enerģētiskajiem meridiāniem un punktiem lielā cieņā ir vēl vairāki masāžas veidi.

Ājurvēdas līdzsvarojošā masāža – galvas, roku un kāju masāža ar eļļu. Mazina spriedzi. Reflektori, caur marmas punktiem (cilvēka ķermenī ir 108 īpaši enerģētiskie punkti, kas fizisko ķermeni savieno ar smalkajiem; ājurvēdā tos sauc par marmas punktiem) uzlabojas visu orgānu sistēmu darbība.
Marma čikitsa – marmas punktu masāža ar eļļu un izsildīšana ar vīraku. Veicina fizisku, mentālu un emocionālu līdzsvaru. Aktivizē enerģijas kustību pa kanāliem.
Padabjanga – apakšstilbu un pēdu marmas punktu eļļas masāža. Uzlabo asinsriti un limfas atteci, reflektori iedarbojas uz orgānu sistēmām. Nomierina.
Garšan – trīs etapu procedūra svara samazināšanai un limfodrenāžai. Stimulē ādas un zemādas vielmaiņu, samazina celulītu un izvada toksīnus.
Mukhabjanga – bioloģiski aktīvo punktu masāža ar eļļu sejas, galvas, dekoltē un plecu zonā, kā arī rokām un muguras augšējai daļai. Noņem spriedzi un atslābina muskuļus, baro un mitrina ādu, uzlabo tās elastību, mazina grumbas.
Sambahana – visa ķermeņa masāža ar eļļu. Stimulē laimes hormonu endorfīnu izstrādi. Uzlabo asinsriti un audu trofiku, noņem sasprindzinājumu, izvada šlakvielas, regulē endokrīnās sistēmas darbību.