Noklusētā pagātne: Biruta Skujeniece. Sieviete, kura darīja nemierīgus slavenus vīriešus, to skaitā arī Raini un Sudrabkalnu
Aktrise un dzejniece Biruta Skujeniece bija sieviete, kuras seksapīls pievilka un darīja nemierīgus daudzus slavenus vīriešus, to skaitā arī Raini un Sudrabkalnu. Viņa tik tiešām bija īpaša – spilgta, temperamentīga, ekstravaganta, pārgalvīga un arī kaprīza. Viņas dzīve negaidīti aprāvās, ejot bojā vilciena katastrofā.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
“Manu biogrāfiju nevar tik viegli uzrakstīt. Mana biogrāfija ir kā dažādi krāsu pavedieni, kas sajaukti mezglu mezglos, – tos neatrisināt nevienam – ne man, ne citiem. Labi, ja vienu otru pavedienu var nosekot un atmezglot līdz pašam sākumam,” rakstīja Biruta Skujeniece.
Viņa bija dzimusi radošā un inteliģentā ģimenē: tēvs Eduards Skujenieks, zināms kā dzejnieks un žurnālists Vensku Edvarts, māte – Luīze Skujeniece bija vācu un franču valodas skolotāja, iecienīta teātra kritiķe, latviešu teātra pamatlicēja Ādolfa Alunāna māsa. Vietā piebilst, ka Birutas brālis Marģers Skujenieks vēlāk kļuva ietekmīgs politiķis un divas reizes bija Latvijas Ministru prezidents. Laikabiedri Skujenieci raksturoja kā skaistu sievieti ar lielām brīnumzilām acīm, sulīgām lūpām un kairinošu augumu. Viņas zeltainie mati, izteiksmīgais profils un skanīgā balss apbūra daudzus.
Jau mazotnē Biruta sāka piedalīties Ādolfa Alunāna teātra izrādēs un 16 gadu vecumā spēlēja lielas lomas. 1905. gada revolūcijas laikā, kad Skujeniecei bija tikai 17 gadu, viņa kļuva ārkārtīgi populāra, deklamējot Raiņa un Aspazijas dzeju. Tolaik jaunā aktrise tuvāk iepazinās ar abiem dzejniekiem, un viņu draudzība izveidojās diezgan cieša, jo ne velti savam vienīgajam, 1909. gadā dzimušajam dēlam Biruta deva vārdu Rainis.
Vērtējot Birutas Skujenieces talantu, aktieris Edgars Zīle savās atmiņās rakstīja: “Daba viņu bija tik izšķērdīgi apveltījusi ar daudzām dotībām, ka pietiktu desmit, piecpadsmit cilvēkiem – un arī tad tie visi būtu spilgti talanti. Viņa bija viena no labākajām dzejas runātājām. Un īpaši es gribētu pasvītrot viņas balsi. Man toreiz likās, ka tas ir viens sudraba zvans. Mazs, dzidrs, ļoti garīgs zvans. Tāpat kā viņas personība. Tā bija ļoti garīga, pat astrāla. Un viņas dzejas runas pamats, tās lielākais spēks, man liekas, bija muzikalitāte, ko viņa spēja dot ar savu balsi. Skaidra doma, skaidri jēdzieni, viss absolūti skaidrs, bet, ja noņemtu nost šo dzidro sudraba toni, tad es domāju, ka ļoti daudz kas zustu.”
Skujenieces dzīve bija trauksmaina un piedzīvojumu pilna. Aktrise tiecās pēc spilgtām un talantīgām personībām, ar kurām viņa reizēm ielaidās arī mīlas dēkās. Māksliniecei bija radošas ambīcijas ne tikai uz skatuves, bet arī literatūrā. Trīsdesmit septiņu gadu vecumā viņa laida klajā savu dzejas krājumu Staru spārni pār dūmainu upurtrauku, tad atstāja skatuvi un sāka mācīties Mākslas akadēmijā glezniecību un tēlniecību. Četrdesmit divu gadu vecumā viņas dzīvi pēkšņi pārrāva vilciena katastrofa.
Ar tiesībām uz galvenajām lomām
Biruta Skujeniece dzimusi 1888. gada 21. septembrī Jelgavā četru bērnu ģimenē. Meitene auga strauja, pārgalvīga un arī nepaklausīga. Reizēm mātei bija jāķeras pie siksnas, lai meitu ieliktu labas uzvedības rāmjos. 1897. gada pavasarī, nokļuvis finansiālās grūtībās, Birutas tēvs beidza dzīvi pašnāvībā, un ģimene palika bez apgādnieka. Luīze Skujeniece no mājsaimnieces kļuva par latviešu teātra recenzenti, bet mazā Biruta sāka piedalīties tēvoča Ādolfa Alunāna teātra izrādēs. Vēlāk dzīves ceļš meiteni aizveda uz Rīgas Latviešu teātri, sešpadsmit gadu vecumā viņa spēlēja lielas un nozīmīgas lomas.
Radošs izrāviens notika 1905. gada revolūcijas laikā, kad bija īstais brīdis deklamēt Raiņa un Aspazijas dzeju. Abi dzejnieki pieķērās jaunajai aktrisei, un viņa bija lepna, ka var būt tuvs draugs šiem izcilajiem literātiem. Rainim arī vēlāk bija liela nozīme Skujenieces radošajā karjerā, jo tieši viņa lugās Biruta spēja sevi apliecināt kā talantīgu aktrisi. Indulī un Ārijā viņa bija Vizbulīte, Ugunī un naktī – Laimdota, bet Pūt, vējiņos! – Baiba.
1907. gadā Skujeniece devās uz Maskavu, lai dziļāk apgūtu teātra mākslu, jo prakses bija pietiekami, bet trūka teorētisko zināšanu. Pēc gada viņa atgriezās Rīgā un kļuva par jaunā jurista Jāņa Dambekalna sievu, un jau drīz vien lūdza savu lielo draugu Raini kļūt par viņas dēlēna Rainīša krusttēvu. Jāatzīst, aktrise nebija ģimenes cilvēks – ne priekšzīmīga māte, ne mīloša sieva; pirmajā vietā bija teātris un profesionālās ambīcijas. Ģimenes dzīve viņai nesniedza apmierinājumu, Skujeniece alka apliecināties uz skatuves. Diemžēl pārlieku lielā ambiciozitāte sāka traucēt darbam, viņa sabojāja attiecības ar skatuves kolēģiem, jo uzskatīja, ka tikai viņai ir tiesības uz galvenajām lomām sava drauga Raiņa lugās.
1916. gadā Skujeniece pameta vīru un uzsāka attiecības ar Rīgas Jaunā teātra aktieri Kārli Hamsteru, visai dīvainu un ekstravagantu personību – maza auguma, atraktīvu un neirastēnisku. Kā stāsta laikabiedri, viņā bijis arī kaut kas dēkains un fascinējošs – Hamsters valkājis krāsainus kreklus, spilgtus apģērbus un sieviešu augstpapēžu kurpes, ar grimu apēnojis savas lielās acis, lai tās iegūtu īpašu mirdzumu. Neskatoties uz sīko augumu un sievišķīgo stilu, viņš pratis valdzināt sievietes. Tā kā Skujeniecei patikušas neordināras personības, aktrises aizraušanās ar Hamsteru bijusi vai gluži likumsakarīga. Pēc nostāstiem var spriest, ka Dambekalns bijis labs un iejūtīgs cilvēks, taču dīvainais un neparastais Hamsters – tā bijusi aktrises pēkšņā kaislība, kurai viņa nav spējusi pretoties.
Neievērojot mātes protestus un pametot vīru likteņa varā, 1916. gadā Skujeniece ar Hamsteru devās uz Maskavu, kur abi sāka strādāt vietējā latviešu teātrī. Tas bija kara laiks, kad liela daļa latviešu bija emigrējusi uz Krieviju. Skaistā, zeltmatainā aktrise bija kā sapņu tēls daudzajiem kara nomāktajiem un no dzimtenes šķirtajiem latviešiem, kas ar klusu aizrautību vēroja Skujenieci izrādēs un klausījās viņas skandēto dzeju.
Baudkārībā rafinētā miesa
1918. gadā abi dēkaiņi atgriezās Rīgā un dzīvoja kopā. Skujeniece turpināja rīkot deklamāciju vakarus un iesāka vadīt Raiņa kluba dramatisko sekciju. Viņa bija izcila daiļrunātāja – pārliecinoši deklamēja gan dzeju, gan prozu. Dzeju runājot, viņas dzidrā balss skanēja līdzīgi sudraba zvanam.
Brīvās Latvijas laikā Skujenieces skatuves gaitas sākās Nacionālajā teātrī, kur 1919. gada rudenī viņas režijā pirmuzvedumu piedzīvoja Raiņa sērdieņu dziesma Daugava. Pirms tam uz Nacionālās operas skatuves viņas iestudējumā izrādīja Morisa Māterlinka mistēriju Māsa Beatrise. Taču drīz vien Skujeniece aizgāja no Nacionālā teātra, jo nespēja samierināties ar naturālismu, kas toreiz valdīja uz skatuves. Aktrises mērķis, kā viņa pati norādīja, bija izkopt skatuves mākslā dziļo, dvēselīgo, reliģisko. Režisors Eduards Smiļģis viņu aicināja uz Dailes teātri, taču aktrise tiecās pēc patstāvības. Viņa nodibināja savu dramatisko studiju, bet vēlāk izveidoja Intīmo teātri, kur uzveda Tagores Pasta namu, Gētes Brāli un māsu un Hauptmaņa Hanneli. Teātrī notika arī dzejas lasījumi, galvenokārt tā bija Raiņa, Aspazijas, Skalbes, Bārdas, Virzas un Sudrabkalna lirika. Tomēr šis teātris, kā izrādījās, bija par klusu un smalku toreizējai trokšņainajai dzīvei un drīz vien izbeidza pastāvēšanu.
1920. gadā Skujeniece nolēma šķirties no Hamstera un atgriezties mājās pie Dambekalna un nodrošinātas dzīves. Viņš bija kļuvis par pirmo neatkarības laika Rīgas policijas prefektu. Taču arī Hamsters nepalika bešā – viņš atrada glītu meiteni no bagātas ģimenes – Annu Liepiņu, kas līdz pat viņas nāvei 1923. gadā rūpējās par aktieri, kurš sirga ar tuberkulozi.
Kā vēlāk stāstīja paziņas, valdzinošajai aktrisei pielūdzēju nav trūcis. Kaut vai – latviešu dzejas patriarhs Rainis.
Vērtējot iespējamās Raiņa mīlas dēkas, literatūrvēsturnieks Kārlis Dziļleja paudis pārliecību, ka viena no dzejnieka favorītēm noteikti bijusi Biruta Skujeniece: “Pāvila Gruznas romānā Jaunā strāva viņa notēlota visai negatīvi kā izlaidīga hetēra. Rainis, aiziedams trimdā, paņēmis līdzi no viņas mīļas atmiņas, sarakstījies ar viņu, dēvēdams par savu skolniecīti, un viņa to arī apmeklējusi Šveicē. Pēc atgriešanās Latvijā Biruta Skujeniece bijusi kādu laiku viena no viņa visintīmākām draudzenēm.” Tomēr ar laiku attiecības kļuvušas distancētākas un vēsākas. Dziļleja raksta: “Nepārprotami skaidrs kļūst tas, ka tās bijušas vairs tikai druskas, ko Rainis uzlasījis no Birutas dvēseles mielasta galda, un ļoti jāšaubās, vai viņas krāšņā, baudkārībā rafinētā miesa maz vairs solīja un deva sirmajam dzejniekam kādu baudījumu.”
Mīlas mokās salauztais Sudrabkalns
Birutu Skujenieci interesēja spilgtas un talantīgas personības; tika runāts par viņas tuvajām attiecībām ar gleznotāju Voldemāru Toni un rakstnieku Kārli Ieviņu. Taču vislielākās mīlas mokas viņa sagādāja dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, kurš veltīja aktrisei savus skaistākos mīlas dzejoļu ciklus Klodijai, Nonas, Puķes. “Sudrabkalnu vēl pirms padomju okupācijas salauza nelaimīga mīlestība,” tā izteicās ne viens vien abu paziņa, kas bija liecinieks dzejnieka neprātīgajai mīlestībai pret aktrisi.
Sudrabkalns neglābjami iemīlējās, kad Pirmā pasaules kara laikā viņš kā kara feldšeris viesojās Maskavas latviešu studentu biedrības sarīkojumā, kur Skujeniece deklamēja dzeju, turklāt skandēja arī Sudrabkalna pantus. Jaunais dzejnieks bija pārāk kautrs un bikls, lai tuvotos aktrisei; viņš sāka aktrisei rakstīt vēstules, bet nosūtīt tās neuzdrošinājās. Tomēr reiz, pārvarējis bailes, viņš vēstules nosūtīja adresātei, un tā sākās abu sarakste.
Sākumā starp Sudrabkalnu un Skujenieci pastāvēja tikai sarakste, vēlāk sekoja arī tikšanās. Aktrisei ļoti glaimoja mūzas un iedvesmotājas statuss. Viņa dēvēja Sudrabkalnu par lielu dzejnieku un nākotnes pravieti. Ja mēs teiktu, ka Sudrabkalns mīlēja Skujenieci, tā būtu tikai puspatiesība. Viņš viņu dievināja, apjūsmoja, slavināja un apdzejoja – viņa bija Sudrabkalna dzīves centrs un jēga. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Es nekad neaizmirsīšu kādu vakaru, kad Jūs teātrī gadījāties man blakus ložā. Jūs teicāt man pāris vārdu pieliecoties, un tad Jūsu matu sprogas pieskārās manam vaigam. Viss, ko es esmu piedzīvojis savā dzīvē, ir tik niecīgs pret šo mirkli; valdonīgākas sajūtas nav bijis manā mūžā. Un, kad es satiekos, es neprotu Jūs paturēt pie sevis.”
Vēstulēs Sudrabkalns nemitīgi apliecināja savu mīlestību, ik pa laikam atvainojoties un lūdzot piedošanu, ja uzrakstījis kaut ko ne tā. Vēstulēs viņš aktrisi dēvēja par Birutu Brīnišķīgo, Birutu Neizteicamo, Birutu Zvaigžņaino, Birutu Ābeļziedaino, Birutu Nesasniedzamo, Birutu Debesaugsto, Birutu Mēness Liego, Birutu Samtaino, Birutu Ķēnišķīgo, Birutu Bezgalmīļo un Birutu Vareno.
Bieži vien Sudrabkalns savās vēstulēs izpaudās gluži kā mazohists, kas sūta vēstules savai saimniecei un pavēlniecei: “Es noskūpstu garā Tavu brūno kurpīti – es gribētu pazemoties, saplakt sāpēs Tavā priekšā – vienīgā. Mīlu, mīlu, mīlu Tevi.” Vai arī: “Kā man gribētos nokrist uz ceļiem un skūpstīt Tavas drēbes, raudāt un sajust Tavus pirkstus savos matos.” Un vēl: “Es domāju par solīto nakti, par baltajām cakām, Tavām brīnišķīgajām kājiņām melnajās zeķēs, par tevi pašu, Vijīgā, Spīdīgspīdīgā, varenā Biruta. Es palieku arvien nemierīgāks – Tu, Biruta Dievišķā, valdi pār dvēseli un miesu.”
Dzejnieks ļoti pārdzīvoja un cieta greizsirdības mokas, kad uzzināja par Skujenieces attiecībām ar citiem vīriešiem. Viņš juka vai prātā, ilgodamies pēc tuvības: “Es teikšu arī (Tu tak nedusmosies), ka es ilgojos bez gala pēc Tava miesas daiļuma. Es iedomājos bieži apkampt Tavu lokano, mīļo stāvu, es sažņaudzu Tavus karstos gurnus (piedod – nedusmojies!) un, redzot Tavu plecu balto spīdumu, noreibstu gluži, it kā Tu tiešām būtu pie manis.”
Vairākās vēstulēs aktrise norādīja, ka Sudrabkalns vēlas miesīgu mīlu, bet viņa tādu nespēj dot. Viņa piedāvāja garīgu mīlestību un garīgu draudzību.
Tā, šķiet, aktrise vazāja dzejnieku aiz deguna. Jau vēlāk laikabiedri atzina, ka Sudrabkalns aktrisi interesējis kā talantīgs un daudzsološs dzejnieks, bet kā vīrietis – ne sevišķi. Nesaderīgāku pāri bija grūti iedomāties — intravertais, biklais un pašpārmetumu pārņemtais dzejnieks un daiļā, temperamentīgā aktrise, kas lauza vīriešu sirdis kā sērkociņus un priekšroku deva par sevi pārliecinātiem vīriešiem.
“Mana vien Tu neesi bijusi nekad,” skumji atzina Sudrabkalns kādā greizsirdības mirklī. “Es palieku arvien nemierīgāks – Tu, Biruta Dievišķā, valdi pār dvēseli un miesu. Es domāju, domāju par mirdzuma pilnajām acīm, par baltajām cakām, par Taviem krūšu baložiem, par Tevi – Mūžīgā.”
1920. gada Ziemassvētku priekšvakarā Biruta pielika punktu viņu mīlestībai: “Es neesmu vairs Tava. Es vairs nebūšu Tava.” Viņi gan turpināja uzturēt draudzīgas attiecības, taču mīlas stāsts bija beidzies. Tiesa gan, Sudrabkalns turpināja mīlēt un ciest mīlas mokas, taču Skujeniece ieturēja pieklājīgu distanci.
Vērtējot Skujenieces un Sudrabkalna attiecības, populārais operas tenors Mariss Vētra rakstīja: “Neskatoties uz trīs skaistiem vārdiem, aiz tiem slēpās gauži kautrs, vienpusīgs cilvēks, kas prata lasīt grāmatas, bet neprata saskatīt nedz mēnesnīcu, nedz dzīvi zem mēness un saules. Dzīvot priecīgā, dzīvi domāt un dzīvot spējīgā Biruta Skujeniece nevarēja ilgi mīlēt pārāk šaurā individualitātes ieslogā iesprostoto Peini – Sudrabkalnu – Olivereto. Kad Biruta Skujeniece apprecēja Rīgas prefektu, garbārdaino juristu Jāni Dambekalnu, Sudrabkalns iedomājās dzīvi tik netīru, ka viņam derdzās pat painteresēties, kas ir patiesā dzīve. Viņš sāka dzīvot tikai sevī un – pats sev.”
Kad vainīgs ir pārmijnieks
1925. gadā Biruta Skujeniece pēkšņi pameta skatuvi un sāka mācīties Mākslas akadēmijā glezniecību un tēlniecību. Tajā pašā gadā iznāca viņas dzejoļu krājums Staru spārni pār dūmainu upurtrauku, kurā literatūrkritiķi izcēla dzejas rindu izsmalcinātību, ekstravaganci un neparastas poētiskas konstrukcijas. Kārlis Egle rakstīja: “Daudz un dažādi mistiski, pat spokaini tēli, neparasti redzējumi un nojautas pilda viņas dzeju saturu. Tur atēnojas arī viņas pašas stipri fantastiskā dvēsele, kas ikdienā nerod ne prieka, ne apmierinājuma. To pat pavisam maz interesē sīkā pelēkā dzīves kņada, un viņa vairāk lūkojas augšā, debesu izplatījumā, vai arī iedomātā pazemē. Protams, tādu sajūtu izteikšanai tad vajadzīgas arī stipri sabiezinātas, raksturīgas krāsas. Birutas Skujenieces dzejā tad ik uz soļa mēs sastopamies ar krāsām vai krāsu kombinējumiem, kas daudz nemainās: melns, tumšs, zaļš, zeltains, tumši violets, ugunszaļš, ogļumelns utt. viņa lieto visbiežāk. Visvairāk taisni melns un zaļš.”
Kaut teātri viņa atstāja, Skujeniece turpināja uzstāties dzejas vakaros. Iemesls aiziešanai no skatuves bija vilšanās sava laika teātra dzīves ideālos. Kādā intervijā 1930. gadā viņa teica: “Laika kavēklis es neesmu. Tad jau es būtu varējusi aktrise palikt. Publika prasa no aktrises laika kavēkli. Tas nav pārmetums aktrisēm, bet publikai.” Skujenieces dzīve kļuva klusāka, tā vairāk tika vērsta savas iekšējās pasaules sakārtošanai. Viņa lasīja grāmatas, rakstīja dzeju, klausījās simfonisko mūziku. “Nekas man nevar sniegt lielāku baudu kā simfoniskie koncerti,” atzina aktrise. “Manas gaitas tagad ierobežo trijstūris – māja, Mākslas akadēmija un Nacionālā opera.”
Un tad notika tas, kam daudzi atsacījās ticēt, – 1931. gada 8. augusta vakarā Mellužos aktrise gāja bojā vilciena katastrofā.
Viņas nāve bija pēkšņa un šokējoša: aktrise mira vilcienā – braucienā no Jūrmalas uz Rīgu viņu saspieda un nogalināja vilciena smagās durvis. Notikušais radīja lielu rezonansi sabiedrībā un vēl vairāk romantizēja skaistās un apdāvinātās sievietes apjūsmoto tēlu.
Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka no Slokas nākošais pasažieru vilciens pie pārmijas bija iebraucis sānos no Rīgas pienākošajam. Neskaitot pamatīgos materiālos zaudējumus, dažādas smaguma pakāpes ievainojumus bija guvuši četri pasažieri, taču vienīgā, kas zaudēja dzīvību, bija Biruta Skujeniece.
1932. gada novembrī Rīgas Apgabaltiesā izskatīja apsūdzības pret trim dzelzceļa darbiniekiem, kurus vainoja šajā dzelzceļa katastrofā. Tiesai bija liela rezonanse, jo kā nekā – bojā bija gājusi Latvijas sabiedrībai labi pazīstama aktrise un dzejniece, Rīgas policijas prefekta Jāņa Dambekalna sieva. Papildu intrigu deva apstāklis, ka Skujeniece bija politiķa un tiesas brīdī Latvijas premjerministra Marģera Skujenieka māsa.
Pavisam tika nopratināti 33 liecinieki. Uz apsūdzēto sola sēdēja vilciena pārbaudītājs Kārlis Būdnieks, vilciena mašīnists Rūdolfs Diškats un pārmijnieks Jānis Mendelis. Būdnieku apsūdzēja, ka viņš nebija kārtīgi pārbaudījis visu vagonu bremžu sistēmas, bet Diškatu, ka pārāk vēlu ieslēdzis lokomotīves atpakaļgaitu. Tiesa pirmos divus attaisnoja, bet Mendeli atzina par vainīgu, piespriežot mēnesi cietumā. Pārmijnieks bija ieslēdzis iebraukšanas signālu Rīgas vilcienam, kurā atradās Skujeniece un citi vēlāk cietušie, kļūdaini uzskatot, ka Slokas vilciens jau apstājies Mellužu stacijā, taču vilciens bija nedaudz paskrējis tai garām.
Skujenieces negaidītā nāve īpaši sāpīga bija dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, kurš visus turpmākos gadus turpināja viņu mīlēt. Uz aktrises bērēm dzejnieks neaizgāja, toties noīrēja istabu rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas bija iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi vērās tajā. Jau dzīves nogalē, 1968. gada 6. aprīlī, viņš savai labai paziņai Mirdzai Šternai rakstīja: “Ai, pie Skujenieces kapa sažņaudzas sirds: tik garā mūžā vienu vienīgu reizi esmu mīlējis dziļi, kaislīgi, ar miesu un dvēseli, aizmirsdams visu pasauli un paceldamies spodros gara augstumos, un zemes mīlestību, sievietes miesas burvību pilnā mērā izbaudīdams. Tas ilga tikai pusotra gada, bet iegūlies manu likstu un grabažu pilnajā dzīvē, rupjiem un nejēdzīgiem plītēšanas, smaga reibuma skurbuļiem, tukša laika izšķiešanai par spīti kā tāds mazs dimantiņš, kas nenodziest, neapsūbē, nenobalē, bet spīd kā rīta un vakara zvaigznes.” Sudrabkalna ciešanas pēc aktrises nāves sabiedrībai nebija noslēpjamas, nelaimīgas mīlas sāpes viņu grauza visu mūžu.
