Kā tagad klājas bijušajai "Dejo ar zvaigzni" dalībniecei Ievai Kemlerei? Dejotāja: "Tagad visi grib ātri un viegli"

Šūpuļsvētkiem par godu Ieva Kemlere rīkoja īpašu koncertu, lai sniegtu ieskatu savā daudzveidīgajā daiļradē, par kuru plašāka publika uzzināja, pateicoties šovam Dejo ar zvaigzni. Savukārt horeogrāfijā pēdējais veikums ir lieliskās dejas mūziklā Mežrozīte.

Ievas un dziedātāja Daumanta Kalniņa meitiņa Agate jau tiktāl paaugusies, ka māmiņa var atrast laiku jubilejas koncerta Pieskārieni gatavošanai. 8. jūnijā, kad gaviļniece ar radošo komandu pieskandināja un piedejoja Dzērbenes estrādi, mazo aizkulisēs pieskatīja Ievas mamma Inese, lai meitai ļautu izbaudīt savu lielo kaislību – deju. Varbūt izklausīsies skaļi, bet tai ziedots viss mūžs – kopš deju pulciņa bērnībā Dzērbenē līdz solo dejas izrādei BūtNe, ar kuru Ieva dzimšanas dienu svinēja pirms pieciem gadiem. “Man pēc meitas piedzimšanas vajadzēja tieši gadu, lai pilnvērtīgi atgrieztos, pērn decembrī jau uzkāpu uz skatuves, un tagad ir neizsakāms prieks un saviļņojums dejot savā dzimtajā vietā.”

Kādreiz dejotprasme bija inteliģences un vispusīgas personības neatņemama sastāvdaļa. Skolās bija ritmikas stundas, mācījāmies balles dejas sambu un ča-ča-ča. Kāda situācija ir pašlaik deju izglītības jomā?

Cik esmu dzirdējusi, ir skolas, kur saglabā deju tradīcijas, vismaz pirms pēdējā zvana vidusskolēni apgūst valsi, polonēzes soļus, bet mācību priekšmets tas noteikti nav. Ir sabiedrības daļa, kurai patīk dejas, tā sūta savus bērnus tās apgūt, vismaz līdz zināmam vecumam. Nelielai daļai rodas profesionāla interese, viņi turpina, bet lielākā daļa līdz ar vidusskolu atsakās no sporta dejotāju karjeras. Sporta dejām ir sava federācija, tiek rīkotas sacensības, ir vēl pāris dejotāju apvienību, bet es visdrīzāk esmu kā vientuļā sala. Līdz ar šovu Dejo ar zvaigzni no sporta dejām aizgāju, jo sapratu, ka mani ļoti interesē horeogrāfija. Lai vai kā, sporta dejas vairāk ir sports nekā māksla. Protams, ir plastika, skaisti kostīmi, attīstīti ķermeņi – līdzīgi daiļslidošanai, ko es vienmēr skatos. Arī tur ar šarmu un iznesību sportisti panāk to, ka redzam tikai skaistumu, nevis izlietos sviedrus. Patiesībā tas ir ļoti nežēlīgs sporta veids.

 Arī dejošana ir smags darbs. Ir stāsti, ka cilvēkam prognozē – tu nemūžam nedejosi –, bet paiet gadi, un viņš kļūst par čempionu. Manā gadījumā tā nebija, deja man ielikta šūpulī, dejoju kopš apzinīgā vecuma – četriem pieciem gadiem.

Dzimusi esmu Cēsīs, dzīvoju Dzērbenē, kur bija tautiņdejas un mūzikas skola. Mana mamma pieder tiem cilvēkiem, kuri bērnus grib maksimāli izglītot. Esam trīs, man ir vecāks un jaunāks brālis, un mēs visi dejojām. Es, protams, visilgāk, bet jaunākais, Kārlis, piedalās mūziklā Mežrozīte, viņš ir ļoti talantīgs, pāris gadu studēja Mūzikas akadēmijā. Bet vīrieša cilvēkam jāpelna naudiņa, un tagad viņš ir brīvā laika dejotājs. Latvijā nav iespējams izdzīvot tikai ar dejošanu. Profesionālie baletdejotāji strādā operteātrī, kur maksā algu, un tas ir viss. Nav vairs pat profesionālā tautu deju ansambļa kā kādreiz.

Agrāk bija lieliski varietē dejotāji restorānā Jūrmalas pērle, viesnīcā Latvija. Tagad šo tukšumu esat aizpildījuši arī jūs ar Daumantu ar muzikāliem priekšnesumiem, piemēram, viesnīcās.

Tie ir privāti pasūtījumi, līdzīgi kā Viktors Runtulis rīko gadumijas šovu Cabaret, kurā, starp citu, mēs ar Daumantu iepazināmies. Tie ir atsevišķi projekti, nevis Ievas Kemleres deju kompānija. Pazudusi šī izklaides deju uzvedumu tradīcija, arī tirgus par mazu, kaut gan deja visiem patīk – ļoti iekustina publiku. Jā, dejotājam jācīnās, kā nu māk, bet manā gadījumā priekšrocība ir tā, ka esmu horeogrāfe, un abi darbi iet paralēli. Mana trešā joma ir pedagoģija, privāti mācu dejot tiem, kuri mani uzmeklē. Daži vēlas iestudēt kāzu deju vai kādu īpašu priekšnesumu dzimšanas dienā.

Arī pēc horeogrāfijas studijām Latvijas Mūzikas akadēmijā sapratu, ka gribu vairāk pievērsties tieši šim darbam. Starp citu, no sava kursa dejā esmu palikusi laikam vienīgā, pat nezinu, ko pārējie dara. Jābūt ļoti stipram, lai tirgū atrastu savu vietiņu, tā ir īsta izdzīvošanas skola. Darbs nevienam nav garantēts. Kā jau mākslā – viss atkarīgs no paša talanta, uzņēmības.

Kāda tagad ir dejas un dejotāju vieta kultūrā? Zinām tādus vārdus kā Mata Hari, Aisedora Dunkane, mūsu pašu Marta Alberinga un Vija Vētra. Tagad jau visi paši dejo, filmē un izliek tiktokā.

Tagad visi grib ātri un viegli. Ja vēlas dejot augstā profesionālā līmenī, nepieciešama milzīga disciplīna, nemitīgi jākopj savs instruments – ķermenis. Turklāt jāattīsta daudzpusība – jāspēj gan nolēkāt hiphopu, gan dejot baleta klasiku, kas, protams, ir bāze. Arī es savos sporta deju laikos apmeklēju baleta nodarbības – sāku Dzērbenē, tad mācījos Cēsīs sporta dejas pie Daiņa Liepiņa, pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu. Turpināju Rihtera deju skolā un paralēli strādāju ar ārzemju pedagogiem, kuri pasniedza privātstundas.

Paldies vecākiem, ka viņi mani atbalstīja, kaut sākumā nebija skaidrs, ciktāl aizdejošos. Mācījos Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, vēlāk skrēju uz mūzikas skolu, pēc tam braucu uz deju treniņiem. Vasarās nometnes ar krosiem, fiziskās sagatavotības treniņiem. Mamma man ir skolotāja, tētis tehnisks darbinieks, un viņi raizējās – vai tad visu mūžu dejošu? Man tolaik bija problēmas ar deju partneri, tādēļ pēc vidusskolas iestājos Tehniskajā universitātē arhitektos, kur izturēju pusotru gadu. Mani ievilka atpakaļ dejās kā sporta deju treneri, vēlāk atsāku piedalīties sacensībās, un drīz pienāca Dejo ar zvaigzni laiks. Iestājos JVLMA horeogrāfijas nodaļā, kur lēkājām tautiņdejas, laikmetīgās un raksturdejas, un sapratu – o, var arī tā! Jo sporta dejās tu kā zirgs ar klapēm ej tikai vienā virzienā.

Ko no plašā Ievas Kemleres arsenāla var piedzīvot uzvedumā Pieskārieni – Kustība. Deja. Mūzika? Vai Dzērbenē skola vēl darbojas?

Jā, bet, ja agrāk tur bija pāris tūkstoši iedzīvotāju, tagad palikuši varbūt seši septiņi simti. Vecāki tur iepazinās, kad pēc mācībām bija nosūtīti praksē. Vispirms mums bija dzīvoklis, vēlāk radās iespēja iegādāties māju. Uz Dzērbeni aizbraucu diezgan bieži, jo tur dzīvo mana mammīte. Reiz kādā ciemošanās reizē mēs pastaigājāmies un vārds pa vārdam sākām runāt par manu 10. jūnijā gaidāmo jubileju. Starp citu, mums ar mammu dzimšanas diena ir vienā dienā!

Negribēju, ka visi sasēžas pie galda, apēd kotletes, un ar to ballīte beidzas. Vēlējos sarīkot kaut ko grandiozu vietā, ar kuru ir īpaša saikne. Dzērbene ir mans pamats un radošais sākums, tur taču sarīkoju savu pirmo koncertu – piespraudu afišu pie mājas koridora sienas, bet mamma, tētis, brāļi nāca skatīties, kā es dziedu, dejoju, kaut ko klimperēju uz klavierēm.

Dzērbenes estrāde ir vieta ar īpašu auru, mamma piezvanīja kultūras dzīves organizatorei, un viss aizgāja. Arī Daumants piekrita piedalīties, tāpat mūziķi un dejotāji – mans pastāvīgais partneris Rolands Šteinbergs un brīnišķīgie kolēģi Zane Stūre, Mārtiņš Kagainis, kas arī piedalījās Dejo ar zvaigzni, protams, arī brālis Kārlis. Esam burtiski saauguši kā cimdiņš ar rociņu, jo gadiem ilgi kopā strādāts. Tās ir dažādu stilu dejas, mans horeogrāfes rokraksts ļauj dejotājam būt pašam un izpaust savu personību. Es dejoju solo, viens numurs ir Daumanta izvēlētā Imanta Kalniņa dziesma Mūžu mūžos būs dziesma ar laikmetīgu horeogrāfiju. Studiju gados dejoju pie Indras Reinholdes kamerbaletā, ar kuru piedalījāmies konkursā Francijā, un jāatzīst, ka modernais balets bija ne tikai izaicinājums, bet arī labs rūdījums. Savukārt otra solodeja atgādina par uzvedumu BūtNe ar spāņu mūziku – speciāli papildus pamācījos flamenko elementus. Tas būs vēstījums par sievietes vietu šajā pasaulē. Kaut esmu pozitīvs un smaidīgs cilvēks, reizēm jābūt ļoti stiprai un burtiski jāsper kāju pret zemi, lai dotos uz priekšu.

Jā, dejotājiem daudz kas jāiztur, esmu dejojusi arī pie zibeņiem un pērkona – māksliniekus tas netraucē. Uzstājos muzikālo strūklaku uzvedumā Satikšanās pilsētā kopā ar Ilonu Bageli un Ati Ieviņu, jumta nebija, un Aizkrauklē uznāca pamatīgs negaiss – papildu scenogrāfija! Man toreiz bija sirreālas, pacilājošas izjūtas, jo dejot tādos apstākļos ir izaicinājums. Interesanti, ka toreiz ne notecēja skropstu tuša, ne arī frizūra izjuka, laikam ātri kustējos. Manī laikam dzīvo vēlme izaicināt sevi, un izrāde Pieskārieni ir lieliska pieredze.