Sintija Purgale atklāti par savu dzīvi: "Latvijā, uzzinot, ka cilvēks sēdējis cietumā, uzreiz nosaka diagnozi – norakstīts"

Izgājusi cauri neapskaužamiem dzīves līkločiem, par kuriem viņa piekrita pastāstīt Patiesajai Dzīvei, Sintija nokļuva Vācijā. Pēc divpadsmit Vācijā nostrādātiem gadiem atgriezusies dzimtajā pusē, viņa iekārtojās darbā būvuzņēmumā par biroja administratori. Darbs Sintijai ļoti patīk, gribētos studēt biroja vadību, taču pagaidām tas tiek atlikts. Viņa mierina sevi ar domu, ka tam vēl ir laiks, jo mācīties nekad nav par vēlu. Tāpat kā sākt visu no jauna... Sintijas dzīvē tas pierādījies jau vairākkārt un kļuvis par viņas dzīves moto. Tikai jāgrib. Ļoti, ļoti jāgrib.

Pārkāpt pāri pagātnei

   Tavā pagātnē ir diena, kad aiz tevis aizcirtās cietuma durvis, bet... pagājušajā gadā piedalījies forumā "Līdere 2023", ar savu dzīvesstāstu iedvesmojot daudzas sievietes. Kas tev pavēra šādas iespēju?

    Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne. Piezvanījusi man neilgi pēc tam, kad atgriezos no Vācijas, viņa teica, ka sagatavojusi man vēl vienu dzīves pārbaudījumu-izaicinājumu – pieteikusi dalībai forumā "Līdere 2023". Tā vadītāju Solvitu Kabakovu mans stāsts uzrunājis, un – laipni aicināta! Klātienē, tiešraidē... Vēl tagad, gandrīz pēc gada, neesmu īsti atguvusies no piedzīvoto pozitīvo emociju sprādziena. Latvijā ir tik daudz sieviešu, kurām būtu ko stāstīt par piedzīvoto un sasniegto, un es iekļuvu starp izredzētajām. Mani tas pacilāja un lika justies īpašai. Galvenais bija uzdrošināties un pārvarēt sevi. Man nav viegli runāt par piedzīvoto, bet atvērties lielas auditorijas priekšā, zinot, ka tiešraidē to skatās vēl nez cik tūkstošu... Toties cik viegli bija pēc tam! Beidzot biju atbrīvojusies no smaguma, kas gadiem ilgi burtiski spieda zemē. Beidzot biju pieņēmusi sevi un sev piedevusi – beidzot pārkāpusi pagātnei pāri.

   Arī atgriešanās uz dzīvi dzimtajā pusē, kur pavadīji ne tos saulainākos skolas gadus un iekūlies situācijā, kas noveda cietumā, ir ļoti drosmīgs solis. Cits savu kāju vairs tur nespertu...

   Manas saknes Smiltenes pusē ieaugušas tik pamatīgi, ka tās nekādi neizraut. Ļoti svarīgi, varbūt pat izšķirīgi ir tas, ka šejienieši vienmēr bijuši saprotoši un pretimnākoši, nevis nosodoši. Gan jau kāds arī nosoda, taču acīs neviens nav pateicis. Arī pēc mana dzīvesstāsta publicēšanas internetā negatīvus komentārus netiku lasījusi. Jau biju gatava ar tiem cīnīties – kā nu es bez cīniņa (Sintija par sevi pasmaida), bet tas izpalika. Varbūt tāpēc, ka ikviena skapī paslēpts kāds skelets un ir mazliet neērti apliet ar samazgām cilvēku, kurš uzdrošinājies to izvilkt.

Tavs grubuļainais ceļš 22 gadu garumā sākās ar vecāku šķiršanos. Tev bija seši gadi. Tas bija iemesls, lai ne tikai skolasbiedri, bet pat skolotāji sāktu par tevi ņirgāties. Kādu no viņiem tu noteikti satiec vēl tagad.

   Jā, bet tagad mums ir cieņpilnas attiecības. Pirms cietuma, kad vēl dzēru, gan dažreiz satrakojās vēlme atdarīt, sadot negantākajiem apsmējējiem pa muti. Un es sadevu! Jo dzērumā jau parasti pasaka un izdara to, no kā skaidrs prāts attur. Uzkurināja arī Auna raksturs – taisnīgums jānodibina! Tagad, protams, esmu sapratusi, ka to var izdarīt citādi, un nav arī vairs tas vecums, lai vicinātu dūres. Jāsmejas, to iztēlojoties vien! 

   Skolas gadi tiešām nebija viegli, būtībā tikai vecāku šķiršanās dēļ, jo vēl bija padomju laiks, kad to uzskatīja par kauna lietu. Skolotāji visu laiku meta acīs – no šitās nekas labs neizaugs! Klases un skolas biedrus tas vēl vairāk iedrošināja ņirgāties. Pastiprināti izstumta un nicināta tiku no ceturtās klases, kad vairs nebija skolas formu, jo mamma nevarēja atļauties vienmēr nopirkt jaunas drēbes, somu. Par to, kā jutās mans trīs gadus jaunākais brālis Raiko, es neinteresējos; man pietika ar savām problēmām.

   Savādi skolotāji jums bijuši – tā vietā, lai citus bērnus par ņirgāšanos norātu, viņi to pat veicināja.

   Un ne tikai, viena skolotāja pat atļāvās izrādīt agresiju. Kad, izsaukta pie tāfeles, nevarēju atrisināt matemātikas uzdevumu, jo to nesapratu, skolotāja mani saķēra aiz bizes un sita galvu pret tāfeli – visas klases priekšā, un es aiz bailēm apčurājos... Tas notika, kad gāju pirmajā klasē, un šo mirkli es atcerēšos līdz kapa malai. Turklāt es nebiju dumjš bērns, vecmamma lasīt un rēķināt līdz desmit mani iemācīja jau piecos gados. Tagad skolotāju, kuri to atļāvās, diemžēl vairs nav šajā saulē. Lai viņiem vieglas smiltis.

   Mammai par notikušo izstāstīji?

   Nē. Līdz vecāku šķiršanās brīdim biju laimīgākais bērns pasaulē ar vienmēr atvērtu, priecīgu sirsniņu, bet pēc tam ierāvos sevī. Es notikušo ļoti pārdzīvoju. Tēvs palika dzīvot vecmammas mājā, mamma ar mums pārcēlās uz Grundzāli. It kā visi netālu, bet kā bērnam man tas šķita milzīgs attālums. Un vieta tik sveša... Mana laimīgā bērnība palika vecmammas mājā, kur dzīvojām visi kopā, arī vectēvs. Atceros – dienā, kad pārvācāmies uz dzīvokli, kliedzu kā traka: es gribu palikt mājās!... Šādi notikumi, arī skolā piedzīvotais, ir ļoti traumatiski, tie nevar neietekmēt turpmāko dzīvi. To nesaku savu klupienu attaisnošanai, bet cenšos secīgi analizēt vēlāk notikušo. Esmu sapratusi, ka vienā brīdī visi pāridarījumi ieslēdza manī spītību, un es nostājos opozīcijā pret pasauli, cilvēkiem. Man bija apnicis norīt nicīgo attieksmi, apsmiešanu par ne tādām treniņbiksēm, kedām un vēl iznīcinošo skaudību – tāda un ar tādām kedām uzdrošinās aizlēkt tālāk, uzlēkt augstāk nekā mēs ar Adidas botām! Un, mācoties piektajā klasē, uz agresiju sāku atbildēt ar tādu pašu agresiju.

   Beidzot sevi pieteica normāls pašaizsardzības instinkts.

   Ja vien tas būtu bijis normāls... Nešķirojot, vai man pretī stāv puika vai meitene, situ pa zobiem tā, ka pēc tam viņu varēja glābt tikai zobārsts. Biju kļuvusi par mazu mežoni. Jaunāko klašu skolēnus gan neaiztiku.

   Ko par šādu pavērsienu teica skolotāji?

   Sadalījās divās daļās. Bija tādi, kas mani aizstāvēja un, kad mammu izsauca uz skolu, viņu mierināja – viss nokārtosies, maksāt nevajadzēs. Un bija tādi, kas aizstāvēja krutos bērnus. Pabeigusi septīto klasi, patstāvīgi pieņēmu lēmumu iet atpakaļ dzīvot pie vecmammas, kas nozīmēja arī mainīt skolu. Mācījos Ozolu skolā, kas bija iekārtota vecā muižiņā; tagad tā ir komponista Jāņa Lūsēna īpašums. Mazliet atguvos, nomierinājos, devīto klasi pabeidzu ar vidējo atzīmi 9,8. Pēc tam iestājos Smiltenes ģimnāzijā, bet to nepabeidzu – būtībā nu jau par manu sabiedroto kļuvušās spītības dēļ, proti, turpināt mācības ģimnāzijā nebija mana izvēle, to stingri uzspieda mamma un patēvs. Es gribēju mācīties Policijas akadēmijā vai iet armijā. Varbūt tāpēc, ka domāju – tas ļaus sevi aizstāvēt. Tēvs savu viedokli nepauda, viņš tolaik ļoti daudz dzēra.

   Un vecmamma? Viņa taču bija tev mīļš un svarīgs cilvēks?

   Kā jau kara laika bērnam, viņai galvenais bija, lai vispār mācos. Tolaik tiešām, līdzko izdzirdēju vārdu nedrīkst, par spīti visu darīju pretēji. Īpaši tāpēc, ka manī plosījās doma – kad vajadzēja mani audzināt un aizstāvēt, jūs to nedarījāt, tad ar kādām tiesībām jūs tagad diktējat noteikumus! Visvairāk to pārmetu mammai, un man bija pilnīgi vienalga, ko viņa saka un domā. Vidusskolas izglītību vēlāk nomocīju Valkas vakarskolā. Un tad arī viss sāka griezties kājām gaisā.

Arvien dziļāk bedrē

   Kas notika?

   Sākās dzeršana. Man palika astoņpadsmit, un kurš gan nepazīt sajūtu, kāda tad pārņem. Paveras liela un plaša pasaule, beidzot drīkst dzīvot, kā gribas! Vakarskolas audzēkņi bija sadalījušies divās grupās – tie, kas labi mācījās un ar citiem nekontaktējās, un otrā grupa, krutie pofigisti, kuriem pieslēdzos es. Sākās tusiņi, pīpēšana, dzeršana. Sākumā tikai brīvdienās, tad arvien biežāk. Pēc vakarskolas pabeigšanas uzdzīve pierima, bija doma par studēšanu, bet, tā kā atestāts nebija tik labs kā pēc pamatskolas,  budžeta grupā netiku, un apmaksāt studijas nebija iespēju. Bija jāiet strādāt. Darbu atradu ciemata veikalā... (Sintija nopūšas, jo vēlāk tas izrādīsies liktenīgi.) Arvien biežāk sāku atcerēties alkoholu. Kad biju viena, to nelietoju, bet veikala pārdevēja taču ciematā ir visiem zināma persona, un es arvien biežāk saņēmu uzaicinājumu iedzert draugu kompānijās. Neiebildu, jo jutos vientuļa, nesaprasta, nevienam nevajadzīga, mammai, tētim, brālim bija sava dzīve. Un es no šīs sajūtas gribēju aizmukt.

   Draudzeņu nebija?

   Nē. Domāju, ka bailes kādu pielaist tuvāk bija – un ir – piedzīvoto pazemojumu sekas. Par to būtu jāparunā ar psihologu... Tā nu es meklēju mierinājumu alkoholā un apšaubāmā kompānijā. Arī puisis uzradās. Pirms tam Valkā arī viens bija. Tagad saprotu, ka būtībā viņi abi piepildīja tikai tik ļoti trūkstošo sajūtu būt mīlētai, kādam vajadzīgai.

   No pirmā puiša ātri izšķīros. Viņš aizgāja armijā, es paliku gaidot, bet tad uzzināju, ka brīvdienās viņš brauc pie citas meitenes. Ar to arī mūsu attiecības beidzās. Tas bija vēl viens trieciens manai smagi iedragātajai pašapziņai. Ar otro attiecības ilga četrus gadus, un tieši viņš mani arvien dziļāk ievilka dzeršanā – dzērām kopā. Dienās, kad nevajadzēja iet uz darbu, nereti sākām plostot no paša rīta. gadījās, ka nodzērām visu nakti, un es gāju uz darbu ar sāpošu galvu. Grimu tai purvā arvien dziļāk... Pat slimības lapu dzeršanas dēļ tiku ņēmusi. Un, tā kā bieži dzērām arī lielākā kompānijā, neizpalika greizsirdība un vardarbība.

   Kas puisim lika kļūt greizsirdīgam?

   Dzēruma murgi. Cita iemesla nebija. Es gan viņu pieķēru ar citu sievieti. Viņš, protams, solīja, ka tas neatkārtosies, un es noticēju. Neilgi pēc tam paliku stāvoklī. Biju pārlaimīga, pārstāju dzert, bet puisim vēl neko neteicu. Pirms savas dzimšanas dienas viņš pārdeva mežu un, dabūjis naudu, neatnāca mājās. Gāju meklēt un atradu krogā ar to pašu sievieti. Abi dabūja dzirdēt visu, ko par viņiem domāju, un vēl vairāk, tad apcirtos un gāju prom. Viņš ar mašīnu piebrauca no muguras, izkāpa, nogrūda zemē, nospārdīja un aizbrauca. Pirms tam jau biju dabūjusi pa muti, zobu tika izsitis, bet tik traki... Bērns palika tur, kur mani sita... Bet es tik ļoti gribēju kļūt par māmiņu, tas bija mans sapnis! Pēc tam salūzu vēl vairāk...

Tu domāji, ka palikt stāvoklī vairs nevarēsi.

Jā, un šo pārliecību nostiprināja dzemdes kakla vēzis. Lai gan to atklāja pirmajā stadijā un veiksmīgi izoperēja, tas atstāja pēdas. Tomēr vēl piedzīvoju ārpusdzemdes grūtniecību – jau Vācijā. Turklāt ārsti sajauca analīzes – es neesot stāvoklī, man esot bijis spontānais aborts. Kaut gan sūdzējos par sāpēm vēderā, mani aizsūtīja mājās. Piecas dienas necēlos no gultas, kļuva arvien sliktāk. Tad saņēmos un aizkļuvu līdz ginekoloģei, viņa momentā izsauca ātros. Slimnīcā konstatēja, ka plīsis olvads, kurā bija ieligzdojusies apaugļotā olšūna, un sākusies iekšējā asiņošanu. Pēc operācijas man pateica – divas stundas vēlāk, un jūs vairs nevarētu glābt. Tas bija 2018. gada 5. oktobrī, un to uzskatu par savu otro dzimšanas dienu. Nezinu, kāpēc man pēc visa, cietumu ieskaitot, bija jāpiedzīvo arī tas. Man veicas...  

Par adopciju neesat domājuši?

Mans dzīvesbiedrs Ivo to negrib. Ja nav lemts pašiem savs, tad neko. Mums ir suns un divi kaķi, par ko rūpēties. Un desmit truši mīļumam, pa būrīšiem izmitināti. Pasarg, dievs, ja tiks kopā, –  cik tad mums viņu būs!

   Tava mamma tagad dzīvo kopā ar jums?

   Jā, mājā, kuru nopirku par Vācijā sapelnīto naudu. Mammai sava, mums sava mājas puse, sadzīvojam ļoti labi. Esmu viņai piedevusi aiziešanu no tēva, ko uzskatu par savu nebūšanu sākumpunktu. Kāpēc īsti viņa aizgāja, nezinu līdz šai dienai, jo mamma un tēvs pastāvēja katrs uz savu taisnību un abi – to gan labi zinu – nekādi nespēja izrunāties. Tēvu jau apglabāju, man palikuši tikai brālis un mamma. Vectēvu un vecmammu zaudēju, sēžot akadēmijā...

Paldies Dievam, ka nevienu nenogalināju!

   Par ko nonāci cietumā?

   Par dzērumā izraisītu avāriju.

   Kāds cieta?

   Pavisam viegli, viņam bija pārgriezta roka. Tikai tam, cilvēks avārijā cietis viegli vai smagi, nav nozīmes; cietušais pēc panta ir cietušais.

   Par to liek cietumā?

  Man jau bija sodāmība par veikala apzagšanu. Tā veikala, kurā strādāju. Fiziski tajā nepiedalījos – kamēr gulēju piedzērusies, veikalu apzaga kompānija, ar kuru kopā uzdzīvojām. Taču veikala atslēgas bija uzticētas man, un atbildība bija mana. Pēc tam atklājās – bet to vairs nevarēja pierādīt –, ka viens no kompānijas manam kārtējam kokteilim bija piebēris kaut kādu pulveri, varbūt miegazāles. Un tiesa, pieņemot spriedumu, abas lietas sasummēja. Tā kā braucu bez tiesībām un dzērumā, tiesnese mani nosauca pa potenciālu slepkavu. Atzīstu, ka būtībā tā ir, un es noteikti esmu par bargiem sodiem dzērušiem autovadītājiem. Varu teikt tikai paldies Dievam, ka nevienu nenogalināju.

    Tā 25 gadu vecumā aiz manis aizcirtās cietuma durvis, piespriesto trīsarpus gadu vietā tur sabiju divus ar pusi.

   Vai tiešām notiek tā, kā rāda filmās? Cietuma durvis ar troksni aizveras, kamerā bariņš ieslodzīto jau priekšā un nopēta tevi caururbjošiem skatieniem, tad sākas jauniņā testēšana...

   Nosacīti tā arī ir. Testēšana no citu ieslodzīto puses notiek dažādi. Piemēram, paskatās, kā reaģēsi uz izdalītā tualetes papīra, žāvēties izliktās apakšveļas pazušanu. Jau iepazīšanās brīdī tiek paziņots, ka jauniņajai jāmaksā, – kad atsūtīs naudu, iesi uz veikalu! Un priekšā nosviež sarakstu, ko kurai – kamerā bijām sešas – atnest. Tā mums naudas nebija, bet, ja atsūtīja, reizi nedēļā bija atļauts iet uz veikalu. Un es, labā dvēsele, pāris reižu tiešām sapirku visu pēc saraksta, bet, kad to papildināja arī blakus kamerās sēdošās, sapratu, ka tā nu gan tālāk neies. Ko darīju? Kad viena sieviete kārtējo reizi tuvojās ar vēlmju sarakstu, izkāpu no gultas, izslējos visā augumā un stipri viņu pagrūdu uz vannasistabas durvīm, kas bija iepretī manai gultai, teikdama: “Lai šī būtu pēdējā reize, kad to redzu un kad tu vispār ar mani runā!” Laikam izskatījos tik draudīga, ka pēc tam mani vairs neaiztika, jo nez vai kāda sadūšotos ar mani cīkstēties. Esmu augumā padevusies meitene!

   Tev vajadzēja spēlēt basketbolu.

   Mani visādi centās piespiest to darīt, tieši tāpēc iecirtos un atteicos. Turklāt tantes vīrs, sporta skolotājs, tik ļoti centās mani apvārdot, ka līdz šai dienai šo vārdu negribu pat dzirdēt. Bet, kamēr man ar to neuzmācās, biju basketbola fane, skatījos visas iespējamās NBA spēles, man bija burtnīca, pierakstīta ar komandām, spēlētāju vārdiem, rezultātiem. Mana Auna daba izpaužas pie katras iespējas! Dažreiz par to uz sevi dusmojos, bet dažreiz tā mani varbūt izglābusi – ja kaut ko ieņemšu galvā, iešu līdz galam.

Cietums kā pēdējā iespēja

   Pēc tādiem kritieniem un pārdzīvojumiem, kādi bijuši tavā ceļā, cilvēki sāk meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notika? Vai tas ir liktenis, vai varbūt maksa par kādiem paša vai senču grēkiem?

   Manuprāt, es līdz nonākšanai cietumā jau vairākkārt tiku brīdināta – apstājies, padomā, kurp ved tavs ceļš! Uzdzīves dēļ zaudētā iespēja iestāties augstskolā, veikala apzagšana... Nesapratu, neieklausījos, turpināju dzert. Un tad tiku skarbi apstādināta, man jau bez žēlastības lika saprast – vai nu lūsti, vai celies. Cietums kā pēdējā iespēja. Izklausās dīvaini, vai ne? Bet, ja nebūtu avārijas un cietumā pavadītā laika, es būtu turpinājusi dzīvot tāpat, un kas tad būtu ar mani? Varbūt būtu nositusies autoavārijā kopā ar to puisi, kurš mani nospārdīja? Varbūt dzīvesveida dēļ būtu sagandējusi kāda cita dzīvi? Es taču nespētu sev to piedot. Tāpēc tiešām pateicos Dievam, ka neviens, izņemot mani pašu, manu izdarību un lēmumu dēļ nav cietis. Jo attiecībā pret sevi pieļautās kļūdas varu risināt līdz mūža galam.

   Un vēl esmu ļoti pateicīga Rudītei Losānei. Kādu dienu kapelāne cietumā mani uzrunāja – varbūt gribi atnākt pie manis un aprunāties? Piekritu. Domāju, viņa, gana daudz pieredzējusi savā darbā, redzēja, kura sieviete nav neglābjams variants, kuru var aicināt dalībai kristīgajā resocializācijas programmā Mirjama. Kā aizgāju, tā arī tur paliku. Mirjamai cietumā atvēlētas atsevišķas telpas, katrā no četrām istabām dzīvojām četras meitenes. Ne vairs dzelzs gultu, ne burzmas, pašām sava virtuve, atsevišķas dušas, atpūtas istaba ar televizoru. Un kapela, kur varējām lasīt Bībeli, spēlēt sintezatoru vai vienkārši pabūt vienatnē ar savām domām. Paradīzes stūrītis cietuma vidē! Katru dienu bija nodarbības gleznošanā, dziedāšanā, adīšanā vai teātra pulciņā, Bībeles mācībā. Vislabprātāk pievērsos zīmēšanai – man padodas, par to jau bērnībā biju sapņojusi. Cietumā uzgleznotās gleznas tur arī palika – kā cietuma īpašums. Ar interesi lasīju Veco un Jauno derību. Mirjamā pavadītais laiks pamatos izmainīja manu vērtību sistēmu un līdz ar to turpmāko dzīvi. Jāatzīst, ka šeit es beidzot atkal jutos kādam vajadzīga, novērtēta un atzīta – kā bērnībā līdz sešu gadu vecumam...

   Kļuvi par pārliecinātu kristieti?

   Ne gluži. Dievam ticu, bet uzskatu, ka Viņš ir gan manā mežā, gan pļavā un upē, tāpēc baznīcā eju ļoti reti. Tomēr galvenais, ka daļu Dieva sajūtu sevī. Viņš ir mans atskaites punkts, mana sirdsapziņa, pret kuru neeju. Tāpēc mani vairs nesatrauc nosodoši izteikumi. Mans vienīgais soģis ir Dievs. Ne cilvēkiem mani tiesāt.

    Sākumā posmā cietumā vissmagāk bija aprast ar domu, ka tas tiešām notiek ar mani. Jā, varbūt izskatos draudīga, bet citādi nekādi neatbilstu kriminālam personāžam. Vienmēr esmu bijusi pret vardarbību, zagšanu, taču sanāca tā, kā sanāca, es taču ar to nelepojos... Cietums tiešām nebija vieta man; ja nebūtu Rudītes, pieļauju, ka būtu mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Jo, neraugoties uz to, ka strādāju jau no pirmās cietumā pavadītās dienas – par pavāra palīgu, galveno pavāri, tad lietvedi –, pamatkontingenta dēļ es tur juku prātā. Par manu mērķi kļuva darīt visu, lai ātrāk tiktu laukā, tāpēc izvairījos no visām provokatīvajām situācijām. Tikai nesaplēsties, nesakauties... Rudītes aicinājums uz Mirjamu tiešām bija mans glābiņš.

   Pēc tam ātri pienāca brīdis, kad varēju sniegt tiesā prasību par pirmstermiņa atbrīvošanu. Pilnībā tā netika apmierināta, bet mani pārveda uz atvērtā tipa cietumu. Paliku turpat Iļģuciemā un izmantoju privilēģiju nedēļu nogalēs braukt mājās. Pusgadu vēlāk iesniedzu atkārtotu prasību par pirmstermiņa atbrīvošanu, un tā tika apmierināta.

Beidzot brīva, laimīga un mīlēta

   Iznākusi no cietuma, uzreiz aizbrauci uz Vāciju?

   Nē, mani pieņēma darbā benzīntankā, kurā biju strādājusi pēc sodāmības par dalību veikala apzagšanā. Un tikai pateicoties priekšnieka labsirdībai – viņš pievēra acis uz to, ka man līdz neizciestā soda galam, lai es kaut kur neaizmuktu, bija atņemta pase. Tās vietā man bija apliecība par atbrīvošanu pirms laika. Pieņemt darbā tādu drīkst, bet kurš tad gribēs tādu darbinieku...

   Uz Vāciju aizbraucu, kad jau biju dabūjusi atpakaļ pasi. Viss sakrita – benzīntanku grasījās slēgt, pase man jau bija, un no Vācijā dzīvojošā audžutēva brālēna, slima vīra krietnos gados, saņēmu uzaicinājumu kļūt par viņa aprūpētāju. Saskatot iespēju sākt dzīvi no jauna, piekritu, jo Vācijā par mani neviens neko nezināja. Bet, ja kāds uzdotu jautājumu par cietumu, es tā arī pateiktu – jā, sēdēju.

   Tas būtu jānovērtē – biji, bet tagad esi šeit un dari labu darbu, tātad ar savām problēmām esi tikusi galā.

   Teorētiski tam tā vajadzētu būt, bet vai tad dzīvē tā notiek? Vismaz Latvijā, uzzinot, ka cilvēks sēdējis cietumā, neviens pat neprasa, par ko un kāpēc, bet nosaka diagnozi – norakstīts. Tā ir liela problēma, jo cilvēkiem, kuri tur tiešām nokļuvuši nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ, liedz pierādīt, ka viņi nav noziedznieki, kas ierindojami norakstīto sarakstā. Tāpēc daudzi ātri vien atgriežas cietumā. Kad Rudīte pirms gadiem pieciem mani uzaicināja ciemos uz cietumu, centos sievietes iedrošināt, stāstīju, ka arī man bija grūti visu sākt no nulles, bet, ja to grib no visas sirds, tas ir iespējams. Atmetot lepnību, maziem, maziem solīšiem, bet to var izdarīt.

   Ko tad, ja nav kur iet arī maziem solīšiem?

   Vai tā mēdz būt – vai tiešām kāds ir pilnīgs vientuļnieks? Tad jāmet kauns pie malas un jālūdz palīdzība svešiem cilvēkiem. Atradīsies kāds, kurš neatteiks. Arī man it kā nebija, pie kā iet, pie mammas atgriezties liedza spītība un nespēja piedot. Tomēr pārkāpu aizvainojumiem pāri, uzvarēja pārliecība, ka negribu atgriezties pie iepriekšējā dzīvesveida, jo tas atkal var beigsies ar cietumu vai pat ar sešām pēdām zem zemes. Devos pie mammas. Pēc tam viss pamazām sakārtojās.

    Kad onkulis Vācijā nomira, sāku strādāt veikaliņā, jo vācu valodu jau biju iemācījusies. Pēdējos četrus gadus Hamburgā biju veikala vadītāja asistente. Ar algu pietika gan dzīvošanai, gan varēju atlikt lauku mājas iegādei, kas bija mans sapnis.

   Un tagad man ir gan māja, gan ģimene – mamma, mans vīrietis, ārzemēs dzīvojošais brālis ar savu ģimeni, kuru bieži apciemoju. Es viņus visus mīlu – sirds man ir tikpat liela, cik es pati. Tikai aiz tās šerpās fasādes reti kurš to redz. Bet labi vien ir – vismaz daļa no tiem, kuri gribējuši man darīt pāri, tās dēļ ir noraustījušies, un mana maigā dvēsele tikusi pasargāta no vēl lielākiem pāridarījumiem. Tomēr paldies arī pāridarītājiem – viņi ir daļa no mana grubuļainā ceļa, kas atvedis līdz šai dienai, kad varu teikt – beidzot esmu brīvs, laimīgs, mīlēts cilvēks. Viss, kas piedzīvots, ir bijis tā vērts.

   Kur iepazinies ar Ivo?

   Esam pazīstami no skolas laika, jau tad bija abpusējas simpātijas, bet viņš bija četrus gadus jaunāks – tad ko ar tādu pīšos! Ivo uzradās, kad jau biju Vācijā, uzrakstīja un apjautājās, kur esmu, kā iet. Viņš tolaik strādāja Nīderlandē. Vārds pa vārdam, atklājās, ka abi esam vieni, vientuļi un skumīgi. Viņš atbrauca uz Vāciju, un tad jau abi kopā atgriezāmies Latvijā.

   Vēl tikai viena ļoti zīmīga epizode no manas dzīves. Kad tēvam dzīvot bija atlicis pavisam maz, izņēmu viņu no slimnīcas un aizvedu pie mammas, jo citu variantu nebija. Viņa pieņēma klusējot, rūpējās, vārīja tēvam debesmannu ar pienu... Bija piepildījies mans lielais sapnis – kaut pēdējā brīdī, bet ģimene atkal bija kopā. Tad iedomājos – varbūt mamma visus šos gadus sirdī tomēr mīlējusi tēvu, tikai tā sasodītā nespēja atklāti izrunāties visu sagandējusi. Tāpēc mēs ar Ivo esam vienojušies – lai vai kas nāktu, bet visu izrunāsim. Jo es labi zinu, kā dzīve var samezgloties to vārdu dēļ, kas paturēti sevī...