Baļčunaite un Bindemanis: "Mēs aicinām katru atgriezties pie mīlestības"
Kaspars Bindemanis un Vita Baļčunaite, ekstravagantais multimākslinieku pāris, atzīst, ka agrāk abi vārtījušies dzīves dubļos, taču pieticis spēka izrāpties. Tagad viņi grib atbrīvoties no trakā bohēmieša un maigās šlāgermeitenes zīmoga, sniedzot atklātu interviju žurnālam „OK!”.
Rudenī „feisbukā” nācāt klajā ar paziņojumu, ka esat pāris. Visi tā nedara. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?
Kaspars: – Mēs esam cilvēki, par kuriem trin mēles – runas sākās jau pēc mūsu pirmās iziešanas sabiedrībā. Lai izvairītos no sadomātiem stāstiem, nolēmām, ka labāk būt pirmajiem, kas dara to zināmu.
– Abi kopā devāmies uz teātra izrādi Ditas Balčus 3 māsās, pēc izrādes notika šīs kultūras telpas atklāšanas pasākums. Nākamajā dienā telefoni kūpēja, jo mūs bija redzējuši daudzi preses pārstāvji. Tā kā nebija laika atbildēt katram atsevišķi, pateicām visiem uzreiz – gan draugiem, gan preses pārstāvjiem.
Tomēr pat daži jūsu paziņas nenoticēja un teica, ka tas esot joks. Varbūt jūs tiešām nesat cauri Latvijas sabiedrību? No jums abiem to varētu sagaidīt.
Kaspars: – Tikai viena paziņa teica, ka tas ir joks! Un pati uzreiz to izdzēsa.
Jūs noteikti ilgi esat pa vieniem gaiteņiem staigājuši...
– Bijām viens par otru dzirdējuši, bija radies arī kāds garāmejošs priekšstats. Bet mūsu pirmā saruna notika Kokteiļu festivālā uz skatuves.
Vita: – Man Kaspars bija jāintervē.
– Es liku mūziku Absolut stendā. Mēs abi tajā laikā alkoholu vairs nelietojām, tomēr mūsu pirmā saruna bija par šņabi.
Vita: – Es it kā nelietoju, tomēr, ja kādreiz gribēsies, iedzeršu. Neesmu sev to aizliegusi...
– Nu, nu, nu...
Vita: – ...bet ne man prasās, ne es vēlos. Alkohols ir ārpus mana pasaules redzējuma. Tā ir pilnīgi cita enerģētika – it kā tu ķermenī ielaistu indi.
– Bet tā jau arī ir inde! Visas tās sajūtas izraisa intoksikācija.
Vita: – Jā, tā reize, kad tikāmies, bija visai savdabīga un arī dīvaina. Es šim pasākumam vairāk biju kā uzraugs – vienam jāpaliek skaidrā un jāskatās, kas apkārt notiek.
– Tas bija 2012. gada 8. augustā.
Jūsu pirmā saruna notika pirms diviem gadiem?
Vita: – Tāda miniatūra, jā.
– Godīgi sakot, tad par Vitu neko tādu neiedomājos...
– Kaut kas tāds bija (nespēj valdīt smieklus)... Līdz brīdim, kad pagājušā gada 30. jūnijā feisbukā ar vienu čali diskutējām par Hemingveju un to, vai labāk būt muļķim un laimīgam, vai gudram un nelaimīgam. Un Vita iesaistījās sarunā.
Vita: – Tas bija dīvaini, jo parasti tā nedaru. Bet te... kaut kā nespēju palikt vienaldzīga.
Kaspars: – Tad vārds pa vārdam... Pēc sarakstes man bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir pareizais virziens, kurā jāskatās. Vēroju, ko Vita dara, bet telefona numuru nemeklēju, neuzrunāju. Zināju, ka vienu dienu viņu satikšu.
Nejauši?
Kaspars: – Nē, pareizajā brīdī. Un tas bija 2014. gada 6. jūnijā. Spēlēju kluba Mai-tai terases atklāšanā, Vita gāja garām, runājās ar direktoru. Ahā... Piegāju un teicu – kādu dienu es tevi uzaicināšu uz tēju. Pēc divām dienām arī uzaicināju, bet tējas dzeršana lika pagaidīt. Ļoti ilgi sarakstījāmies. Vēl aizbraucu uz Ameriku un tikai pēc atgriešanās pirmo reizi piezvanīju. Tad nāca laika posms, kad sazvanījāmies.
– Sākumā Kaspars īsti nespēja manu personu uztvert nopietni.
Kaspars: – Man bija izveidojies viedoklis.
– Savā ziņā – arī man. Varbūt tāpēc sarakste turpinājās tik ilgi.
Kaspars: – Tas bija sarežģīti. Šodien neiedziļināsimies, bet kā pa sviestu gluži negāja. Man bija jāpieliek diezgan lielas pūles, lai sabalansētu mūsu enerģētikas. Neraugoties uz to, ka ļoti rūpīgi ar sevi strādāju, lai atbrīvotos no iepriekšējā dzīvē savārītās putras, tas prasīja laiku – sakārtot sevi tik lielā mērā, lai, mūsu enerģijām saskaroties, nenotiktu katastrofa.
Katrs no jums ir spēcīga, spilgta personība, tomēr atšķirīgi – tāpēc var notikt enerģiju sadursme?
– To grūti izskaidrot. Es vienmēr uz pasauli esmu raudzījusies no enerģijas viedokļa – redzu, kā mijiedarbojamies viens ar otru. Mēs visi mācāmies, un pilnība šeit, uz Zemes, neeksistē. Mēs nākam no pilnības lauka un tiecamies šajā pretestību vietā, strādājot ar sevi, to sasniegt atkal. Bet tas, kas mūsu starpā ir tas patiesais, ko Kaspars sauc par čosi, tas ir tik vērtīgs, ka viss pārējais ir tikai darbs. No otra mēs neko nevaram gaidīt. Klausoties Kasparā, man bieži ir sajūta, ka runāju es pati, nevienā vietā nevaru palabot.
Kaspars: – Reizēm par kaut ko domāju, vēl neesmu pateicis balsī, bet Vita jau uz to atbild. Vai arī – viņa man zvana, bet es divas sekundes pirms tam esmu paņēmis rokā telefonu.
– Ar mani regulāri notiek tāpat...
Kaspars: – Teorētiski zināju, ka tā var būt, bet piedzīvot praksē... Tas ir neticami. Protams, izklausās ļoti banāli.
Drīzāk kā krievu romānos – tik ilga, romantiska saskatīšanās.
– Jā, bet to nevar devalvēt līdz vienkārši romantiskām attiecībām. Jūtu, ka apakšā ir daudz lielāks plāns. Jo ilgāk to vēroju no malas, jo dziļāk saprotu, ka tas ir fundamentāls projekts, par kuru varam tikai pateikties. Tas nav mūsu nopelns, jo ir tapis jau ļoti sen. Mēs šobrīd to virzām jaunā kvalitātē. Populārākais viedoklis, uzzinot, ka esam kopā, bija – kā gan varēja satikties tik ļoti atšķirīgi cilvēki? Patiesībā esam tik vienādi, ka dažbrīd tas pat krīt uz nerviem. Arī negatīvās iezīmes.
– Tur jau tā lieta! Otrā redzam to, kas mūs tracina pašos, un tas ļauj mums ar negatīvo pusi strādāt. Tā kā esam pieauguši un saprotam daudz ko tādu, ko agrāk nesapratām, tad nevis viens otru bakstām, meklējot vainīgo, bet cenšamies tikt no tā vaļā.
Vita: – Tāpat ir ar pozitīvo, jo otrā pamanām arī to, kas sevī patīk. Ir tāds kopējs lauks, kopēja pasaules lietu kārtības uztvere, kas mūs vieno. Jā, ar Kasparu pirms dažiem gadiem runājām, bet viens otru neredzējām. Nu esam viens līdz otram izauguši. Acīmredzot, kā Kaspars teica, tas ir lielais plāns. Man gribas domāt, ka to izplāno mūsu dvēseles, bet mēs ar savu cilvēcisko būtību esam izvēles priekšā – pa kuru ceļu doties. Milzīga pateicība mūsu dvēselēm un Visumam par to, ka neesam pagājuši garām!
Paldies feisbukam...
– Daudzi ikdienu devalvē, vairs neprotot komunicēt dzīvajā, ieskatīties otram acīs, pasēdēt kafejnīcā. Lielākā daļa sarunu notiek virtuāli, tas var palīdzēt ikdienas saziņā, bet dvēseļu līmenī tas nav daudz. Taču, kamēr neesam iemācījušies sazināties domu līmenī... Mēs ar Kasparu mācāmies. Pat ne speciāli, tas notiek dabiski, un es ticu – kādā brīdī mēs visi pie tā atgriezīsimies. Man šķiet, Zemes iemītnieki agrāk mācēja sazināties ar domām, tikai mēs to esam aizmirsuši.
Kaspars: – Tehnoloģiju dēļ civilizācija degradējas.
– Vajadzētu būt otrādi – mazāk stresa, mazāk darba, bet nē – cilvēki dzenas kaut kam pakaļ, ideālu vietā izvirza mantu un skrien tajā virzienā. Nupat Krievijā – meitene ar puisi pārdod savu tikko dzimušo bērnu, lai nopirktu jauno aifonu! Cilvēki ir kā aizmiguši, viņi nesaprot, ka nedzīvo, bet iet kā roboti, aizmirstot ieklausīties sevī, klusumā, būt ar dabu, saglabāt sevī garīgo lauku. Tajā ir ļoti skumji noraudzīties. Mēs lēnām mostamies.
Kaspars: – Tas ir virziens, kurā rokam. Būtībā – mūsu dzīves ass.
– Ar iekšējo apzināšanos, rūpīgo strādāšanu ar sevi mēs no iekšpuses veidojam pasauli, kas ir ap mums. Tas ir sistemātisks darbs, kas iespaido arī vidi – tu satiec līdzīgi domājošos. Un nav tā, ka nav atbilžu, varbūt neprotam uzdot pareizos jautājumus. Vai arī sadzirdēt atbildes. Tās atnāk vienmēr – grāmatā, sarunā vai nejaušas tikšanās laikā.
Jums ir gadu starpība...
Vita: – Dvēseles līmenī?
Nē, pasē.
– Mums ir 11 gadu starpība.
Ja sakāt, ka esat izauguši viens līdz otram, formāli Vita ir izaugusi ātrāk.
Kaspars: – Mēs jau neskatāmies uz to.
– Dvēseļu līmenī nekad nevar zināt. Vienmēr saku – nekad neskatieties, kas rakstīts pasē, jo jūs esat tieši tik jauni, cik jūtaties. Mūsu izaugsme apstājas brīdī, kad pārstājam sapņot, doties savu ieceru virzienā. Esam šeit, lai sevi radoši izteiktu, jaunradītu. Sadarbībā ar gaismu, mīlestību, harmoniju. Esam pateicīgi, ka mums ir vienojošā stīga – iespēja uzrunāt ar muzikālām vibrācijām. Tas ir viens no mūsu sapņiem.
Esi iesaistījusies kādā Kaspara projektā?
Kaspars: – Mums ir atsevišķi projekti, un ir viens kopīgs.
Veidots uz jūsu attiecību pamata?
Kaspars: – Nē, nav obligāti jājauc ar attiecībām. Saprotams, tās atstāj iespaidu uz radošām izpausmēm, bet nav akurāt jāafišē – ā, re, kur mēs (demonstratīvi apķer Vitu). Attiecības ir kā iedvesmas avots, bet mesidžs mākslas darbam varbūt ir pavisam cits. Vispār jau mūsu primārais mērķis ir cilvēku mudināt uz mīlestību. Nerunājot par vīrieša, sievietes attiecībām, bet globālu, visaptverošu mīlestību.
– Mīlestība ir visa pamatā, tā būvē esību. Mēs aicinām katru atgriezties pie tās. Jo, nonākot šeit, uz Zemes, mēs to zinām – bērni būdami, protam priecāties par mirkli, bet vēlāk aizmirstam.
Kaspars: – Neraugoties uz kristietības viedokli, ka bērns pasaulē nāk grēcīgs, uzskatu, ka bērns nāk pilnīgi tīrs, pie tā arī vajadzētu censties atgriezties. Negācijas tiek iemācītas vēlāk, jo bērns mācās no tā, kas notiek apkārt.
Kā spēles noteikumus?
– Savā ziņā. Man patīk salīdzinājums, ka bērns šajā pasaulē ienāk kā tīrs, dzidrs ūdens, un vecāki ir spainītis, kas cenšas to nosargāt. Pasniedzējs Pēteris Krilovs akadēmijas laikos teica – ļoti bēdīgi, ka bērniem piedzimst bērni. Ar to domātas nenobriedušas personas, kas par sevi vēl daudz ko nav sapratušas. Vienlaikus es varētu to apstrīdēt – daudzi, kuriem piedzimst bērns, mēģina ieklausīties un paši būtiski mainās.
Vai, kad sapratāt, ka būsiet kopā, iedomājāties, kā būtu, ja jūs satiktos pirms gadiem desmit?
Kaspars: – Redz, mēs neuzskatām, ka iespējama nejaušība. Ja reiz satikāmies tagad, tātad tam ir pamatojums.
– Dvēseļu līmenī ir tikai jaušības.
Kaspars: – Ja mēs būtu satikušies pirms desmit gadiem... (noliedzoši groza galvu)
Būtu katastrofa?
– Jā.
Vita: – Ui, ui! Tas nav apspriešanas vērts.
Domāju – vai cilvēks neilgojas pēc jaunības aizrautības...
– Aizrautība nav samazinājusies!
Vai briedums to nenoslāpē?
Kaspars: – Manī salīdzinājumā ar to, kāds biju pirms 20 gadiem, nekas nav mainījies. Vienīgi vairs nedaru stulbības.
Vairs neesi trakais bohēmietis?
– Patiesībā mana smadzeņu darbība ir daudz jaudīgāka. Dzīve ritējusi tā, ka neierakstos nekādos rāmjos. Līdz 21 gada vecumam biju superpareizs, tad uz laiciņu iekritu bohēmā, pēc tam uz vairākiem gadiem nogāju pagrīdē – negāju ārā no mājas, tad atkal patrakoju, tad pastrādāju, vēl patrakoju, un tagad vispār... Runājot par jaunības entuziasmu – nesaprotu, kāpēc cilvēkiem, pienākot konkrētam vecumam, sāk birt smiltis. Tā ir viņa paša izvēle, es tajā nesaskatu neko saistošu. Turpinu dzīvot tāpat, tikai ir lietas, kas mani vairs neinteresē, nespēj neko dot, – tas pats alkohols, narkotikas, mētāšanās riņķī pa pasauli. Tas bija izziņas posms, pieredze, kas deva saprašanu – es apdauzījos. Ja iepriekšējo dzīvi būtu dzīvojis hiperpareizi, iespējams, nebūtu nonācis pie tādām atziņām. Tāpēc nenožēloju, ka nācās ierakties līdz zemapziņas dzīlēm un iepazīties ar dēmoniem. Citādi nezinātu, ka man tur tādi ir, dzīvotu, bet šie tur urķētos, rušinātos. Es vienkārši ieniru un paņēmu pie rīkles.
– Absolūti!
Un tagad tev nav neviena dēmona?
Kaspars: – Ir lietas, ar ko jāstrādā, bet nav vairs tās čerņas, kas bija. Es zinu, jo esmu tur bijis un negribu atpakaļ. Bet ir cilvēki, kas dzīvo, dzīvo, un pēkšņi 50 gados šīberis ciet – noraujas, jo viņiem šajā ziņā nav nekādas pieredzes. Jumts aizbrauc un atpakaļ vairs nenāk... Pazīstu tādus, kas sākuši trakot cienījamā vecumā – die’s, pas!
– Arī es uzskatu, ka zināmā dzīves posmā jāiztrakojas. Man bieži saka – tu jau vienmēr smaidi, esi pozitīva, tāpēc nezini, kā tas ir. Oponēšu, jo esmu bijusi tādos dubļos... ļoti lielā bedrē un arī sapratusi, ka tur atgriezties negribu un nenovēlu to nevienam. Tāpēc cenšos otram dot spēku, atbalstīt, bet, ja ir slikts garastāvoklis, nedalos. Tagad esam augstākā apzināšanās līmenī, un mums nav degradējošu emociju, jo ir saprašana par to, kas notiek. Tomēr ir pieredze, no kuras otru nevari pasargāt, kam jāiziet cauri pašam. Varbūt tieši tas viņu motivēs uz dzīvi paraudzīties no cita skatu punkta. Reiz bērnībā peldēju ezerā, dziļi, dziļi, griezos atpakaļ, jo zināju, ka tajā vietā jābūt ezera gultnei, un man bija tieši tik daudz spēka, lai aizpeldētu līdz tai. Bet ezers bija viltīgs – ar bedrēm. Un brīdī, kad liku kājas, sapratu, ka dibena nav. Atceros kā palēninātā filmā – caur mākoņiem spīd saule, es lēnām laižos lejā, skropstām pārklājas ūdens... Un tad kaut kā atrodas spēks, tu tiec krastā un saproti, ka nekad vairs nevēlies to piedzīvot. Vienmēr ir izvēle – vai nu tu esi bedrē un mēģini citus paraut līdzi, vai esi radis spēku izrāpties.
Kur norit jūsu dzīve – Kaspars braukā no Barselonas?
Kaspars: – Tagad esmu Rīgā.
Vitas dēļ?
– Nē, saistībā ar mūziku. Kā būs tālāk, grūti prognozēt. Negribas ieslīgt minējumos. Bet mēs visu nokārtosim.
Vita: – Viss notiks pēc piemērotākā scenārija.
Barselonā tev palika dzīvoklītis?
– Mantas atstāju pie draugiem. Kad esmu Rīgā, tur dzīvokli neīrēju – nav jēgas. Kad braukšu atpakaļ, tā nebūs problēma.
– Jā, mēs brauksim janvārī, es viņai parādīšu.
Vita: – Ne reizi neesmu bijusi Barselonā. Protams, nojautas man ir ļoti labas, bet neņemos spriest, pirms neesmu to enerģētiski sajutusi. Man vienmēr paticis karmeniskais motīvs, flamenko, melna krāsa kombinācijā ar sarkanu, tāpēc domāju, ka man tur ļoti patiks.
– Katrā ziņā mums ir plāns, bet par to laikam labāk nerunāt.
Vita: – Zini, kā... labāk šajā pasaulē neko neidealizēt – ne cilvēkus, ne procesus. Citādi Visums piespēlēs situācijas, kas šo ideālu graus. Vajag būt pateicīgiem par to, kas ir, mācīties, pilnveidot sevi, negaidot neko no otra. Un vairāk aizdomāties par to, ka vainīgs tajā vai citā situācijā ir nevis otrs, bet saskatīt, kāpēc tas ar tevi vispār notiek.
Kaspar, vai tu esi neatkarīgāks par Vitu? Mākslinieks jau vispār ir kaķis, kurš staigā, kur pašam tīk, bet par tevi, šķiet, to var sacīt dubultā...
– Paga, paga, nevajag jaukt – kad es esmu viens, tad esmu viens. Bet, ja man ir nopietnas attiecības, jārēķinās ar otru cilvēku. Mēs visu laiku par to runājam – ka attiecības veidojam uz savstarpējas cieņas un sapratnes bāzes. Katrs ir personība, bet tas nenozīmē, ka tavs ego var dominēt. Atrast balansu – tas ir ārkārtīgi smalki.
Kā vairākkārt esmu uzsvēris, vienīgā cīņa, kas vispār ir ko vērta, ir pašam ar sevi. Varbūt cīņa nav īstais vārds, sauksim par darbu ar sevi, un viens no tā mērķiem ir atbrīvošanās no ego, jo tas neko nespēj piedāvāt. Tas, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās aktuāli, – tiekšanās pēc panākumiem, konkurence, sevis apliecināšana –, ir morāli novecojis. Tiek kultivēts daudz falšu vērtību. Tie nolādētie primitīvie preses izdevumi piedāvā cilvēkiem aptuveni tādu sviestu: divdesmit pieci padomi seksā, kā pavadīt laiku atvaļinājumā kūrortā, kā nocopēt džekus, kā labāk piekrāpt savu partneri... Sievietes lasa un tic! Tas ir tik šausmīgi ačgārni un kropļo attiecības. Un vēl brīnāmies, kāpēc viss ir tādā pakaļā...
Vai jums ir svarīga mājas sajūta?
– Protams!
Vita: – Man ir svarīga vieta, kur justies kā mājās. Savā ziņā – patvērums. Kur atgriezties un justies, jā, savā vietiņā.
– Mums ir slepenā mājaslapa, kurā liekam bildes, krājam idejas sapņu mājai.
Nopietni?!
Vita: – Jā! Jo, kā zināms, vēlmes īstenojas.
Jūs pasakāt Visumam priekšā – gribam šādu klubkrēslu...?
– Nu ja! Citādi – ja domas ir nekonkrētas, kā tad var zināt? Bieži vien cilvēki izdomā – gribu mašīnu, pasūta Visumam, bet līdzās palaiž vēl kādu domu – vajadzēs arī apdrošināšanu, tehnisko apskati, stāvvietu...
Tad nākamā doma dzēš pirmo?
Vita: – Jā, un cilvēks domā – kāpēc man nav mašīnas. Tā notiek ar daudz ko. Tas ir ļoti rūpīgs darbs ar sevi, savām domām.
Ir ļoti liela uzticēšanās attiecību sākumā pateikt otram – es gribu ar tevi kopīgu māju!
– Redz, mums tās attiecības jau pašā sākumā... Bija sajūta, ka esam pazīstami gadiem. Viss notika tā!... (Attēlo sprādzienu.) Kad tikāmies, nebija sajūtas – oi, pirmais randiņš...
Bet, neraugoties uz to, ka māju sajūta man ir ļoti svarīga, nejūtos komfortabli, ja vismaz reizi gadā neesmu kur aizbraucis. Man sākas mandrāža, obligāti vajag redzēt ko jaunu. Barselonā dzīvojot, ir bišķi vienkāršāk – izej no mājām un katru dienu kaut ko atklāj.
– Izbeidz! Man tā gribas uz turieni!
Kaspars: – Aizeju līdz veikalam nopirkt vīnu, pastaigāju un pēkšņi atklāju, ka turpat atrodas ciematiņš ar pilnīgi vienādām mājām, katra savā krāsā – kā meksikāņiem, bet pa vidu mazi laukumiņi ar strūklakām. Visa dzīvošana Barselonā ir viens vienīgs nepārtraukts ceļojums.
– Ak, cik skaisti! Es jau redzu – mūzika, gleznošana un dejas! Un pastaigas.
– Tas bija senāk. Tagad šad tad iedzeru bezalkoholisko vīnu.
To nesauc par sulu?
Kaspars: – Nē, tas garšo pēc vīna, bet tam termiskas apstrādē atdalīts alkohols.
– Es, piemēram, saku, ka varu noreibt no dzīves. Katru dienu. Varu dzert ūdeni. Mēs reibstam no ikdienas, kopā būšanas.
(Kaspars uz brīdi aiziet.)
Kamēr Kaspara nav klāt, sievišķīgs jautājums: vai tev nav bail, ka tu gribēsi vairāk? Viņš pēc būtības ir tik nepiejaucējams, ka vienu brīdi var aizpeldēt no tavas dzīves.
– Zini, es neko no viņa negaidu!
Vai pret tavu gribu galvā nelien domas par mājām, ģimeni, bērniem, suni un mauriņu?
Vita: – Pagaidi, tur ir drusku citādi, jo es pati pēc savas būtības esmu kaķis.
Bet tu esi sieviete.
– Daudzi saka, ka mēs esam ļoti dažādi, bet patiesībā – pārsteidzoši līdzīgi. Es pati sevi vienmēr esmu salīdzinājusi ar kaķi. Es tos dievinu.
Tu esi tā, ka aiziet no attiecībām, kad tevi grib piejaucēt?
Vita: – Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka tieši es esmu aizgājusi no attiecībām. Bet līdz šim arī vēl nebiju piedzīvojusi tik mistisku sajūtu, ka esmu kopā ar savu cilvēku – absolūti visās jomās. Tas ir daudz vairāk, nekā varu izstāstīt, daudz augstāk, iesniedzas Visumā, ar prātu neaptverami. Varu sajust, bet nevaru izteikt. Tas ir kaut kas ļoti īpašs, saudzējams, lolojams. (Atgriežas Kaspars.)
Jums tagad ir vienas mājas?
Kaspars: – Vēl nav, bet... Tas ir otršķirīgi.
– Jā, abi esam mākslinieki. Gan laiks rādīs.
Kaspars: – Man ir šausmīgi daudz darba. Nav laika to jautājumu atrisināt.
Pēdējais jautājums par Hemingveju un laimīgajiem gudrajiem. Kā tad ir – gudrais var vai nevar būt laimīgs?
Kaspars: – Redz... gudrībai līdzi nāk skumjas. Bet tas nenozīmē, ka tev jābūt nelaimīgam. Tās ir normālas emocijas.
– Tās nevajag noliegt, bet pieņemt.
Kaspars: – Man skumjas uzmācas brīžos, kad redzu cilvēku vienaldzību, virspusību. Un es tur neko nevaru padarīt. Vienkārši noskatos, kā cilvēki peras par kaut ko nenozīmīgu, nepievēršot uzmanību būtiskajam. Un tad brīnās, kāpēc rodas konfliktsituācijas. Vērtību skala ir apgriezta kājām gaisā.
Un kāda, Vita, bija tava replika, ar kuru tu iejaucies puišu diskusijā?
Vita: – Es vairs neatceros...
– Precīzi nepateikšu, bet doma bija tāda, ka mēs visi mācāmies. Jā, sajūta bija tāda... absolūti savējā. Viņa uzrakstīja to, ko es domāju.
Vita: – Biju domājusi uzrakstīt tikai vienu komentāru, man bija jāsteidzas.
– Mēs abi nokavējām darbu...
Vita: – Acīmredzot tas bija svarīgi mums abiem.
