Kolumbiete Esperanza dzīvo Latvijā jau 25 gadus: "Nopietnība ir jāatšķaida ar smaidu"

Mēs satiekamies Latvijas Nacionālajā teātrī. Meklēdamas telpu, kur netraucēti parunāt, satiekam teātra direktoru Māri Vītolu un pāris aktrišu. Esperanza ar katru no viņiem pārmij pāris teikumu angļu valodā. Teātra ļaudīm tā nav problēma, un tur ir arī kripatiņa viņas nopelna, jo kopš pagājušā gada nogales Esperanza šeit māca angļu valodu. Lai strādātu ar pieaicinātiem ārzemju režisoriem, tā vienkārši ir jāzina.

Kad klēpī iesēžas Pīters Pens

Kur un kam angļu valodu mācīji līdz tam?

Pirms 21 gada Rīgā izveidoju SIA Spāņu valodas centrs, kur mācīju un mācu spāņu valodu. Vēl bez tās pasniedzu arī angļu valodu. Būtībā strādāju savā profesijā, jo esmu spāņu un angļu valodas filoloģe. Arī dzimtenē pirmos gadus pēc augstskolas beigšanas strādāju par angļu valodas pasniedzēju, jo Kolumbijā netrūka cilvēku, kas gribēja to apgūt. Bet, kad pēc Latvijā pavadītajiem pirmajiem gadiem sāku domāt, ar ko es šeit varētu nodarboties, galvā pazibēja jautājums – ja šeit atrastos interesenti, varbūt varētu mācīt spāņu valodu? Tolaik tādu vēl bija pamaz, tomēr izlēmu mēģināt un nodibināju SIA. Jāatzīst, tas bija diezgan piņķerīgs process. Ierēdņiem galvenais bija SIA reģistrēt, taču tas, ar ko šī SIA nodarbosies, nebija tik svarīgi. (Pasmejas.) Kad vajadzēja izdomāt nosaukumu, pārliku dažādus variantus, līdz nolēmu neko nesarežģīt – lai cilvēki uzreiz saprot, ar ko nodarbojos. Bet, ja kāds piedāvā vēl papildu darbu, neatsakos – kā tagad teātrī. SIA strādā arī abas manas meitas, viņas valodu māca galvenokārt bērniem. Savukārt man labāk patīk strādāt ar pieaugušajiem – gan grupās, gan individuāli.

   Kādi ir aktieri kā studenti?

   Atsaucīgi, atvērti, nopietni velta sevi darbam. Paralēli lasām grāmatas, un viņi uz nodarbībām vienmēr ierodas sagatavojušies, izpildījuši mājasdarbu. Jo aktieriem ir mērķis, viņi zina, kāpēc valoda jāapgūst. Darboties ar aktieriem ir ļoti interesanti, neviens nav jābiksta, lai sāk runāt, viņi paši raujas to darīt. Tas arī ir nodarbību galvenais mērķis – attīstīt spēju sarunāties angļu valodā. Reizēm, lai sāktu jaunu tēmu, man viņi pat jāpārtrauc. Arī pēc nodarbības aktieri vēl runā, runā un runā, un tad man jānāk klajā ar sliktu ziņu – laiks, ko varu jums veltīt, ir beidzies, izklīstam!

   Tagad tev ir iespēja redzēt visas Nacionālā teātra izrādes. Tu to izmanto?

   Vēl pagājis pārāk maz laika, vispirms man jāiepazīst teātris, jāiejūtas, un tad šo iespēju noteikti izmantošu. Februāra sākumā noskatījos izrādi Pīters Pens. Sindroms. Man ļoti patika. Aktieri darbojās arī skatītāju zālē, un Pīters Pens iesēdās man klēpī! Protams, Egons Dombrovskis mani pazīst, viņš ir viens no maniem studentiem, bet tas vienalga bija pārsteigums. Es taču negaidīju, ka viņš no skatuves nāks tieši pie manis!

   Lai gan lielā izrāžu skatīšanās tev vēl priekšā, varbūt vari salīdzināt, kāds ir teātris Kolumbijā un kāds te, Latvijā?

   Man nav ne jausmas, kāds tas ir Kolumbijā! Ja šeit apmeklēt teātri, operu, dažādus kultūras pasākumus var visi, kuri to vēlas, un daudziem tā ir daļa viņu dzīvesstila, tad manā dzimtenē to darīt var atļauties ekskluzīva sabiedrības daļa, un ne jau tikai dārdzības dēļ. Vienkāršie cilvēki ir pārāk aizņemti ar sadzīves lietām – darbs, mācības, mājas solis. Viņi īpaši netiecas apmeklēt teātri. Viņi vispār netiecas ne pēc kā, kas atrodas ārpus pašu zonas. Jāatzīst, gandrīz vai obligāti būt klāt dažādās kultūras dzīves norisēs nav arī mana dzīvesstila daļa. Varbūt reizi gadā aizeju, piemēram, uz kādu izstādi, bet arī vairāk ķeksīša dēļ – tas ir izdarīts!

  Šeit daudziem ir svarīgi ievilkt kārtējo ķeksīti – arī es tur biju! Tāpēc arī viņi iet vai uz visiem pasākumiem un izrādēm.

   Es uzskatu, ka vērts iet tikai uz tiem pasākumiem, kas interesē, uzrunā. Man patīk izrādes, kurās ir labs humors. Nevis melnais, bet tāds, kas ļauj kārtīgi izsmieties, atbrīvoties no ikdienas rutīnas, kurā viss ir tik sarežģīti, grūti un nomācoši. Mēs tajā kaut kā esam iesprūduši. Tāpēc gribu smaidīt, smieties – piepildīt sevi ar gaišām, priecīgām emocijām.

Klimata ietekme uz smaidu

Kad smaidīji vairāk – agrāk, dzīvojot Kolumbijā, vai tagad?

 Tas nav atkarīgs no dzīvesvietas, bet no iekšējās sajūtas. Kad viss ir labi, esi ar visu apmierināts, tu smaidi dzīvei, priecājies par tās dāvāto.

 Jaunībā, kamēr ne par vienu nav jārūpējas, esi brīvs kā putns gaisā un baudi dzīvi, izklaidējoties ar draugiem, dejojot un priecājoties, protams, smaidīju vairāk. Nu un, ka vecāki dusmīgi, ka neesi laikus atnākusi mājās Uzsmaidi viņiem un, kādu stundiņu pagulējusi, traucies tālāk. Kad vēl tā varēs? Tad jau nāk pieauguša cilvēka nopietnā dzīve ar kaudzi darbu un citiem pienākumiem. Jaunības bezrūpība tās priekšā atkāpjas, bet tu, lai arī mazliet apjucis no pēkšņi uzradušās nopietnības, dodies tālāk. Tomēr to nopietnību vajag atšķaidīt ar smaidu, kādu draiskulīgu neprātību, jo dzīvei tie allaž nopietnie un dikti prātīgie nemaz tik ļoti nepatīk. Vismaz es tā domāju. Jāsmaida arī ikdienā, arī sarežģītās situācijās, arī darbu darot. Es, strādājot ar studentiem, smaidu, un viņi man smaida pretī. Jo smaids ir enerģija. Lipīga, bet labā nozīmē. Tāpat arī smiekli.

   Tomēr nevar noliegt, ka cilvēkus ietekmē klimats. Un kā vēl ietekmē! Atbraucot no siltajām zemēm, vēl labu laiku smaids sejai ir kā pielipis.

   Taisnība. Saule cilvēkus uzlādē, tā ielīst ķermenī, atbrīvojot prātu, kustības, apģērbu, frizūru. Viss ir tik viegli un viegls! Vai aukstumā satuntulējies cilvēks tā jutīsies? Skaidrs, ka ne. Tāpēc draiskus brunčus nomaina stīvas bikses, plīvojošus matus – kārtīga sasuka. Tomēr ir jāmeklē iespējas šo nomācošo stāvokli padarīt citādu, pašam to pārveidot. Kaut vai apģērbjot ko košāku, krāsaināku. Smaidīt – kaut vai aiz spīta. Bet viegli, tas, protams, nav. Un ne tikai tāpēc, ka īsti nav, par ko smaidīt, bet arī pretimnācēju dēļ; Rīgas ielās uz tevi skatās kā uz traku! Tad iekāp mašīnā, uzliec labu mūziku un smaidi tur. Esi no tiem, kas glāzi, līdz pusei pielietu ar ūdeni, sauc pilnu, nevis no tiem, kas par tukšu. Es savu dienu sāku ar rīta meditāciju, aizsūtu pasaulē domas – man šī diena būs jauka, es satikšos ar jaukiem cilvēkiem, mūsu sarunas būs pozitīvas. Tas arī pašu noskaņo būt jaukai.

   Vienmēr izdodas?

   Ne vienmēr, bet palīdz noteikti. Vismaz saglabāt emocionālo līdzsvaru. Vēl es cenšos darīt mazas lietiņas, kas mani dara laimīgu, piemēram, dodos pastaigās ar mūsu suni – šnauceru Emī. Neteikšu gan, ka vienmēr tas notiek labprātīgi, vislielākais ne-gri-bu! manī sarosās, kad ārā jāiet aukstā un slapjā laikā, bet, kad Emī mani no mājas jau ir izvilcis, varu staigāt kaut stundu. Klausos mūziku, kādu raidierakstu vai meditāciju, un manī iestājas miers, kas pāraug mazā laimes izjūtā. Vārdu Emī šnauceram deva manas meitas, nu jau viņam ir 16 gadu; Emī dzīvo no mīlestības.

   Laimīgu mani dara arī mans darbs, uzlādējošas enerģijas apmaiņa ar cilvēkiem. Man ir pat grūti iedomāties, ka es varētu darīt ko citu. Un priecājos, ka arī meitām ir dotības pasniegt valodas.

Piederu Latvijai ar visām četrām

  Kas tevi atveda uz Latviju?

Kas gan cits kā mīlestība! Ar savu nu jau bijušo vīru iepazināmies pirms teju 27 gadiem Amerikā, Konektikutas štatā, kur abi strādājām vasaras nometnē. Kad pajautāju, no kurienes viņš ir, un atbilde skanēja – no Latvijas, iepletu lielas acis: “Kur tāda ir?” Tolaik vēl nebija ne mobilo telefonu – vismaz man nebija –, ne interneta, un es skrēju uz bibliotēku, lai sameklētu kartē, kur tāda Latvija atrodas. Skaistā Amerikas vasara pagāja ātri, katrs atgriezāmies savā valstī, bet cik tad ilgi divi iemīlējušies cilvēki var izturēt atšķirtību. Pēc trim mēnešiem viņš atbrauca uz Kolumbiju, tad atkal devās atpakaļ, bet, tā kā gribējām būt kopā, izlēmu pieņemt aicinājumu braukt uz Latviju. Pārdevu mašīnu, nopirku lidmašīnas biļeti un, vēl pat nezinot, braucu ciemos, vai uz palikšanu, kāpu lidmašīnā. Un atbraukusi jutos laimīga. Apprecējāmies, piedzima meitenes, nodibināju savu uzņēmumu un sapratu, ka manas mājas ir šeit.

  Kā tavi vecāki skatījās uz to, ka precies ar cittautieti?

  Tētis tad jau bija miris, bet mamma manu izvēli atbalstīja, teica – brauc, izmanto visas iespējas, bet, ja neizdodas, atgriezies mājās.

    Tev, valodniecei, latviešu valodas apguve padevās viegli?

    Jau pēc pusotra gada latviski varēju sarunāties arī ārpus mājas – veikalā, pie daktera. Bet vispār jāsaka – es joprojām mācos! Latviešu valoda noteikti nav viegli apgūstama, visas tās deklinācijas... Esmu laba pasniedzēja, bet slikta studente, nekad neesmu gājusi uz kursiem, vienmēr domāju, ka valodu apgūšu pēc savas metodoloģijas. Jo es taču visu zinu un protu labāk… Tomēr tās vārdu galotnes – tās man joprojām kaut kur pazūd. (Smaida.)

   Kā tevi pieņēma vīra ģimene?

   Biju taču sveša, tumša... Tolaik Latvijā vēl nebija kā tagad, kad visapkārt redz tumsnējus sveštautiešus. Un, tā kā latvieši ir arī gana noslēgti, pieņemšana nenāca viegli un ātri. Vīra vecāki izturējās vēsi, bija ļoti piesardzīgi – sazin ko no kolumbietes var sagaidīt... Cits temperaments, varbūt sadomās mainīt ierasto kārtību. Mani tas garlaikoja, urdīja iekšējais protests – nu, izrādiet taču savas emocijas, pasakiet, ko domājat! Ļoti tuvas attiecības mums tā arī neizveidojās. Ar vīramāti pēc laika atradām kopīgu valodu, viņa izrādījās sirsnīgs cilvēks, taču pēc šķiršanās ar vīru un viņas nāves man ar vīra radiem vairs nav nekādu attiecību. Bet runāt varam! Citādi – katram sava dzīve. Pēc šķiršanās viņš attālinājās arī no meitām, tāpēc kādu laiku mums klājās diezgan grūti, ar visu bija jātiek galā man vienai.

   Kāpēc izšķīrāties? Tomēr pārāk atšķirīgs temperaments?

   Tam bija maza loma. Kad mūsu attiecības izira, ilgi raudāju, meklēju atbildi – kāpēc? Bet ar laiku jau visi sirdēsti pierimst, brūces sadzīst. Tāpēc tagad varu atbildēt filozofiskā mierā – mums bija lemts satikties, lai radītu mūsu meitas. Kad šis uzdevums bija paveikts, varējām iet katrs savu ceļu. Es esmu optimiste, man pusglāze ar ūdeni joprojām ir pilna! Ne man ko nožēlot, ne ko sev vai viņam pārmest. Viss ir labi, dzīve turpinās!

  Pēc šķiršanas saasinājās jautājums – ko tālāk darīt? Palikt Latvijā un audzināt meitas vienai pašai vai atgriezties dzimtenē? Krustceles. Sāku pētīt darba iespējas Kolumbijā, tad paņēmu papīra lapu un katram variantam sarakstīju plusus un mīnusus. Sapratusi, ka audzināt bērnus šeit ir vieglāk, ka maksa par augstāko izglītību te ir mazāka un ka Kolumbijā, sākot visu no nulles, nodrošināt tādu dzīves līmeni, kādu biju sasniegusi šeit, būtu pagrūti, nolēmu palikt Latvijā. Lai gan pirmajā laikā pēc šķiršanās, palikusi viena ar diviem bērniem, jutos kā vientuļa sala... Tolaik vēl biju Kolumbijas pilsone, bet situācija lika saņemties, aiziet uz Naturalizācijas pārvaldi, un – es dabūju pilsonību. Tas deva lielu drošības izjūtu – es piederu Latvijai, viena pati ar meitām varu izbraukt ārpus valsts, man nevienam nav jāprasa atļauja, un vēl, un vēl... Bet, tā kā Kolumbija nav NATO valsts, dubultpilsonību man nepiešķīra. Atkal krustceles – saglabāt Kolumbijas pilsonību vai pieņemt Latvijas? Rezultātā esmu Latvijas pilsone, man ir divas meitas – latvietes. Un Latvijā dibināts uzņēmums. Es ar visām četrām un vēl vairāk piederu šai valstij!

Kā Latvija apslāpē kolumbietes dabu

Sievietes un vīrieša loma Kolumbijas ģimenes modelī atšķiras no ģimenēm Latvijā?

Mūsdienās droši vien neatšķiras. Kā tur, tā šeit tie laiki, kad rūpi par ģimenes materiālo labklājību uzņēmās vīrieši, bet sieviešu pienākums bija gādāt par bērniem, māju un gatavot ēdienu, ir pagājuši. Protams, ir izņēmumi. Un jautājums – cik daudzi šodien pie tāda modeļa gribētu atgriezties.

Tavu vecāku ģimene Kolumbijā bija liela?

Ja saliek kopā no mammas un tēva pusi, tad milzīga! Mamma nāk no 15, tēvs no septiņu bērnu ģimenes. Pašu ģimenē bijām četri – man ir divas māsas un brālis, es esmu vecākā. Dzīvojām Bogotā, Kolumbijas galvaspilsētā. Tēvs strādāja bankā, mamma saimniekoja pa māju. Bijām situēti, nekā netrūka. Tomēr mamma piepelnījās, auklējot bērnus un šujot.

   Tad jau tev vienmēr bija jauna kleita!

 Jā, tikai es par to nemaz nepriecājos, gribēju veikalā pirktus džinsus un krekliņus kā visām manām vienaudzēm. Pusaudža vecumā tas ir ļoti svarīgi.

 Kad pēdējo reizi mammu apciemoji?

   Pirms vienpadsmit gadiem, kad kopā sabraucām visi – es ar meitām, abas manas māsas, brālis. Viena māsa ir juveliere, otra ekonomiste, brālis strādā uz kruīzu kuģa. Ar viņu tikos arī vēlāk Tallinā, jo kuģis bija piestājis Tallinas ostā. Pirms trim gadiem mūs Latvijā apciemoja mamma ar savu māsasmeitu. Priecājos par katru tikšanos ar savējiem, tikai tās nenotiek tik bieži, cik gribētos. Ceļš ir tāls un dārgs. Kad ar vīru vēl bijām kopā, varējām atļauties aizbraukt biežāk. Meitas Kolumbijā ir bijušas piecas reizes.

   Kāda ir Kolumbija? Lasīju, ka tā ir pirmajā vietā pasaulē putnu dažādības ziņā – vairāk nekā 1700 sugu.

   Un daba, izkrāsodama to spalvas ar košām krāsām, nav skopojusies – tāpat kā, radot pašu Kolumbiju. Tā ir skaista, liela, zaļa, daba krāšņa un ļoti daudzveidīga. Arī klimats ir daudzveidīgs, to nosaka kalni. Bogota atrodas 2600 metru virs jūras līmeņa, nobrauc 150 kilometru uz leju un esi jau pavisam citā klimatā. Mēro 1000 kilometru un esi pie Karību jūras. Un, lai gan visur dzīvo kolumbieši, katrā reģionā ir atšķirīgi ēdieni, dejas, tradīcijas, valodai cits akcentiņš. Turklāt, jo tuvāk jūrai, jo karstasinīgāki kļūst kolumbieši!

   Pirmais, kas, runājot par Kolumbiju, nāk prātā vidējam latvietim, ir kafija, rakstnieks Gabriels Garsija Markess un narkodīleri, no kuriem slavenākais ir Pablo Eskobara. Latvijā jau vairākkārt demonstrēta filma par viņu. Vai par tādiem cilvēkiem vispār vajadzētu uzņemt filmas?

   Ja tās parāda realitāti, viņu dēļ piedzīvotās sāpes, tad – jā. Ja Eskobaru attēlo kā varoni, ar kuru jālepojas, tad – nē. Protams, nav noslēpums, ka Eskobara, arī vairāki citi lieli narkodīleri nākuši no Kolumbijas, tikai tas nenozīmē, ka mēs ar to lepojamies. Bet kas tad vispār ir filma? Produkts, kas kādam ienes naudu. Tāpat kā kokaīns. Noteikti gribu uzsvērt, ka Kolumbijā ir maz cilvēku, kas lieto kokaīnu; tas ir eksporta produkts. Ja kolumbietim kāds prasa kokaīnu tikai tāpēc, ka viņš ir kolumbietis, tas ir apvainojoši. Eskobaras laikā mācījos universitātē, un viņa dēļ man šie gadi ir baiļu apzīmogoti. Katru dienu bija apšaudes un sprādzieni, izgājuši no mājām uz universitāti, nezinājām, vai atgriezīsimies, jo pa ceļam jebkurā vietā varēja sprāgt bumbas.

   Un ar ko tev asociējas Latvija?

   Ar mežu, jūru, klusumu, rupjmaizi un četriem gadalaikiem. Savā ziņā tas ir forši, tomēr gribētos, lai vasara ir siltāka, garāka. Bijuši arī gadi, kad šķitis – pēc vasaras uzreiz seko ziema. Pat nav bijis brīža, kad uzvilkt rudens mētelīti, uzreiz jāvelk ziemas jaka!

   Man patīk, ka Latvijā viss ir blakus, ne uz mežu, ne jūru nav jābrauc tūkstošiem kilometru. Tāpēc Kolumbijā daudzi līdz jūrai nemaz nav tikuši, kur nu vēl līdz Amazonei. Līdz tai pa ceļiem nemaz nevar aizbraukt, infrastruktūra nav attīstīta, tāpēc jālido ar lidmašīnu. Kolumbijā viss ir pavisam citādi – sākot ar smilšu graudiņu krāsu pludmalē un beidzot ar cilvēku temperamentu. Mani Latvijā laikam nolika dzīvot tādēļ, lai es apslāpētu savu karsto dabu.

   Tā arī ir noticis?

   Pavisam noteikti! Latvija un tās cilvēku piezemētība arī mani ir ielikusi rāmjos. Droši vien savu darījuši arī gadi – neesmu vairs tik emocionāla un eksplozīva kā jaunībā. Ja atgrieztos Kolumbijā, temperaments visdrīzāk atkal būtu savā vietā; apkārtējie ar savējo norautu visas bremzes! Kā es varētu palikt klusa vērotāja, ja pārējie visu dara paātrinājumā? Es taču skrietu līdzi!

   Nu nevar būt, ka te tava kolumbietes daba nekad neizsprāgst laukā!

   Viss atkarīgs no situācijas. Ja, braucot ar mašīnu, kāds bāžas priekšā vai gājējs ielai iet pāri neatļautā vietā, tad skaļi – un tā pamatīgi – izsakos spāniski. Un labi, ka to saprotu tikai es! Vēl daudz kas atkarīgs arī no mūzikas. Kad klausos salsu, man iekšā uzreiz viss mainās, savirpuļo, uzdzirksteļo – es gribu dejot!

Sapnis par mammas zupu

 Kādas Kolumbijā bija jūsu ģimenes tradīcijas?

Izņemot kopīgu Ziemassvētku sagaidīšanu, citu īpašu ģimenes tradīciju nebija. Pirms Ziemassvētkiem gan sarosījāmies – rotājām māju, gādājām dāvanas, tika gatavoti dažādi ēdieni. Pa starpu vēl bija citi baznīcas svētki, bet ne tik nozīmīgi. Arī ar ģimenes locekļu jubileju atzīmēšanu neaizrāvāmies. Mazlietiņ žēl, ka man nav atmiņu par vecmāmiņu, kura visus ap sevi pulcē kopā un palutina ar kaut ko garšīgu. Gan mammas, gan tēva mamma dzīvoja ļoti tālu no Bogotas. 

  Kādu kolumbiešu ēdienu atceroties, tev vēl tagad siekalas saskrien mutē?

  Kad ierodos Kolumbijā, mamma speciāli man gatavo īpašu biezzupu no dažādiem kartupeļiem un vistas gaļas. Par to sapņoju, vēl sēžot lidmašīnā, un varu izēst uzreiz divus šķīvjus.

  Tādu gatavo arī Latvijā?

 Te tādu zupu nemaz nevar pagatavot – tai vajag dažādu garšu kartupeļus. Un es vispār neesmu liela virtuvē saimniekotāja. Kad Daniela un Sofia bija mazākas, rosījos vairāk – gatavoju pupiņas, lēcas, sautējumus, zupas kolumbiešu gaumē. Salīdzinot ar latviešu virtuvi, Kolumbijā vairāk izmanto liellopa gaļu, bet neizmanto krējumu, majonēzi. Meitām pieaugot, gatavošanai veltu arvien mazāk laika. Man savs, viņām savs režīms, reti kad no mājas izejam un pārnākam vienā laikā, līdz ar to izpaliek arī kopīgas ēdienreizes. Katra apēd kaut ko savu, ātri pagatavojamu. Turklāt Daniela tikpat kā jau savā dzīvē, reti kad ir pie mums. Tad, kad pavisam negribas neko gatavot, var apēst banānu; tie mājās ir vienmēr. Cik stipri šeit nopērkamo banānu garša atšķiras no Kolumbijā pieejamajiem, pat vairs neatceros. Tāpat jau sen veikalos vairs nemeklēju Kolumbijas kafiju. Un, jā, ir vēl viens iemesls, kāpēc ļoti gaidu pavasari un vasaru, – jo tad atkal varēs ēst vietējos salātus, ogas, augļus un dārzeņus. Man ļoti garšo Latvijas tomāti un zemenes, rudeņos – ķirbji. No tiem gatavoju biezzupu – iznāk garda!

   Ar meitām saproties labi?

 Jā, mēs visu varam izrunāt, cita citu atbalstām. Daniela izmācījās par psiholoģi un jau strādā savā specialitātē, Sofia vēl mācās universitātē, angļu filologos. Mājās mēs runājam spāņu valodā.

 Filoloģe būdama, joprojām daudz lasi?

  Pēdējā laikā pārsvarā kopā ar studentiem. Ar tiem, kuri apgūst spāņu valodu, tagad lasām vienu mīlestības romānu, bet ar tiem, kuri mācās angļu valodu Ļeva Tolstoja Annu Kareņinu. Tas man būs atklājums, jo iepriekš neko no krievu klasiķiem nebiju lasījusi. 

 Vislabprātāk lasu romānus dzimtajā valodā. Spāņu valoda ir ļoti bagāta, un es, protams, to izjūtu daudz labāk nekā angļu valodu. Ja jautāsi par konkrētiem autoriem – man tiešām ļoti patīk Gabriels Garsija Markess. Arī Anhela Beserra. Viņa raksta Markesam līdzīgā stilā, un man patīk romāni ar jēgu, savu īpašo filozofiju, sajūtām, kas manī kā lasītājā izraisa pārdomas.

 Ļoti daudz atkarīgs no tulkojuma. Būtu interesanti, ja tu izlasītu kādu Markesa darbu latviešu valodā un salīdzinātu ar oriģinālu.

   Pieļauju, ka tulkojumā daudz kas būtu pazudis, bet manas latviešu valodas zināšanas nav tik labas, lai lasītu tulkotus romānus. Un ar rakstīšanu latviešu valodā ir vēl grūtāk. Lai pareizi uzrakstītu īsziņu, bieži lūdzu meitu palīdzību. Kur nu vēl saņemtie dokumenti – ar tiem bez meitām vispār skaidrībā netiktu, jo tie rakstīti no ikdienas valodas pavisam atšķirīgā valodā. Kad tu man piezvanīji un uzaicināji uz interviju, arī gribēju meitu aicināt līdzi – ja nu man pietrūkst vārdu, ar ko izteikt domas… Bet viņa bija aizņemta. Tad nu neatlika nekas cits, kā mēģināt pašai tikt galā, un es ceru, ka tiku.

 Tiki, tiki – desmit ballu sistēmā saņem deviņi!

Tad jau valodas eksāmens nokārtots!

Citus interesantus stāstus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" digitālajā versijā šeit:

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".