Kāpēc sieva iet cietumā vīra vietā? Rakstniece Rolanda Bula un viņas neparastā dzīve

Rolanda ir ļoti laba stāstītāja. Viņa atklāti runā gan par pašas dzīvē pieredzēto, gan darba vidē novēroto. Rakstniece – protams, nevienu nenosaucot vārdā – ļauj ieskatīties cietuma ikdienā. Daudzas ieslodzītās sievietes domājušas, ka nebrīvē vairs neatgriezīsies; diemžēl viņu ceļš vedis atpakaļ.

Lielāko pārbaudījumu Rolanda piedzīvoja 1999. gada augustā, kad, kopā ar vīru braucot automašīnā, apstājās dzīvesbiedra sirds. Kopš tā laika viņa bija atbildīga ne tikai par sevi, bet arī par abiem dēliem. Nu viņi ir izauguši, un Rolanda var rakstīt, rakstīt, rakstīt… Attēlojot savu varoņu teikto, rakstniece izmanto arī tādus izteicienus kā jopseļ-mopseļ. Nav taču rupji, vai ne?

Ar blociņu pie gultas

“Esmu konstruktīvs cilvēks. Tas laikam ir darba dēļ, jo strādāju policijā, un tas jau ļoti pieradina pie konstruktīvā skatījuma. Līdz izdienas pensijai man bija viena dzīve, bet tagad dzīvoju otru dzīvi. Nu jau desmit gadu darbojos radošajā jomā, un arī tajā ir ienācis konstruktīvisms un mērķtiecība. Darāmo plānoju, un prozaiķim, manuprāt, tas ir nepieciešams. Kad es, bijusī policiste un izmeklētāja, jau biju ierakstījusies detektīvžanrā, sāku dziļāk pētīt šo žanru literatūrā. Mani interesē viss, kas notiek mums apkārt, it visā meklēju loģiku. Protams, tāpat kā daudzi ļaujos arī slinkuma periodiem, bet varu arī apsēsties pie datora un mērķtiecīgi rakstīt, atsakoties no visām izklaidēm. Kad esmu iekšā romānā, visas domas centrējas ap to. Vakaros, aizejot gulēt, bieži ir tā, ka prāts neaizmieg, bet turpina darboties romāna straumē. Tad pamostos ar domu, ka uzrakstītajā epizodē kaut kas nav pareizi, vai arī prātā iešaujas kāds trāpīgs vārds.”

Pie Rolandas gultas novietots blociņš un pildspalva, lai pierakstītu miegā atnākušo domu. Ja tas nav izdarīts, otrā rītā velti tirdīt atmiņu – aizmirsts. Romānus viņa raksta pragmatiski, jo sižets ir iepriekš izplānots ne tikai galvā, bet arī uz papīra. Reizēm, protams, kaut kas mainās, bet ne lielajos konstrukcijas mezglos. Klasiskā romāna autors, paguris rakstīt, kādā brīdī drīkst secināt, ka nu jau manuskripta apjoms ir pietiekams, varētu mest mieru un teikt, ka romānam ir atvērtais nobeigums. Detektīvromānā tā nevar – visām versijām ir jābūt izpētītām un noziegumam atklātam. Rolanda gan neraksta tikai detektīvus – viņai ir arī romāni par mūsdienām, arī viens vēsturisks un viens ironiskais romāns.

Ar Bulas vārdu vairāk pazīstama četru detektīvromānu sērija par izmeklētāju Asnāti Griezi un operu Juri Zvirbuli. “Bet man ir svarīgi attīstīties, uz vietas nestāvu, tādēļ gribu palepoties, ka februārī nāca klajā ļoti interesants kopkrājums Dzejas detektīvi. Tas ir novatorisks projekts – divpadsmit dažādu paaudžu un slavas pakāpi sasniegušu dzejnieku no neformālās apvienības Tekstūra un es kā prozaiķe izveidojām dzejas un prozas kopkrājumu. Dzejas cikli mijas ar manu prozu, kas ir ne tikai refleksija par konkrēto dzejas ciklu, bet veido arī savu stāstu. Dzejas detektīvu virstēma ir procesi kultūrvidē, kas dažkārt var būt pat noziedzīgi, piemēram, bibliotēku likvidēšana. Kāds dzejnieks domājis par to, vai, atliekot rakstīšanu, viņš noziedzas pret sevi; vairāki dzejnieki izteikuši sāpi par rusicismu un anglicismu izplatību. Prozas tekstu var lasīt arī kā ironisku romānu,” stāsta rakstniece.

Deviņu mēnešu garumā literātu grupa Tekstūra tikās Zoom; pamazām tapa dzejas cikli. Projektu vadīja dzejniece Sandra Ratniece. Tikai tad, kad dzeja bija gatava, Rolanda apjauta, cik vieglprātīgi, pat avantūristiski bija piekrist tik sarežģītam uzdevumam kā prozas ietvara radīšana divpadsmit dzejas cikliem. “Ilgi domājot, pavediens pie mums atnāk; aizņēmos tēlus no viena dzejas cikla un veidoju savu sižetu. Bet šoziem ir tapis arī jauns darbs – romāns Gulbja zvaigznājs, ko izdevniecība sola izdot jau vasarā. Ceru, ka šis darbs būs jaunas romānu sērijas aizsākums. Gulbja zvaigznājs būs mana desmitā grāmata. Ir arī citi darbi, varbūt jāpiemin sadarbība ar seriāla Nelūgtie viesi režisoru Vladu Kovaļovu, es mazliet palīdzēju konsultējot. Dzīve ir interesanta!” atzīst Rolanda.

Kāpēc sieva iet cietumā vīra vietā

Jaunībā Rolanda strādāja par skolotāju, bet vēlāk – cietumā. Tie bija deviņdesmitie gadi. “Ļoti interesanti skan – vispirms skolā, pēc tam cietumā. Jā, es strādāju skolā Smārdē un Jūrmalā, bet tad piedzima pirmais dēliņš, un laiki tā mainījās, ka doties atpakaļ uz skolu būtu tas pats, kas izrakstīt sev nabadzības apliecību. Radiniece sāka strādāt Iļģuciema sieviešu cietumā par ārsti. Mēs, pārējie, to vērtējām ļoti piesardzīgi, bažījāmies par viņas drošību. Bet radiniece dzīva un vesela, vienu dienu pat teica, ka arī es varētu tur strādāt. Mana pirmā reakcija bija noraidījums, bet solītais darba režīms un atalgojums bija vilinoši. Nolēmu, ka varu aizbraukt paskatīties, kā viss notiek, un, ja tas nebūs pieņemami, es tajā pašā dienā ap pusdienlaiku, kaut vai izlaužoties cauri žogam, tikšu ārā. Izrādījās, ka strādāt cietumā var. Nostrādāju tur sešarpus gadu.”

Rolanda tur bija ciešā saskarē ar cilvēkiem, un tas bija ļoti interesants dzīves posms. Uz darbu viņa brauca ar vilcienu, un ceļš ziemas tumsiņā deviņdesmito gadu vidū bija daudz bailīgāks nekā atrašanās aiz cietuma vārtiem. Tā, protams, bija īpatnēja subkultūra, taču šajā vidē Rolanda iemācījās izprast cilvēkus. “Slēgtā vidē var saprast ļoti daudz. Mēs jau bijām neatkarīga valsts, un cietuma sistēma nebija tāda kā PSRS. Latvija virzījās uz Eiropas Savienību, kurai bija savas prasības, un viena no tām bija cietuma vides sakārtošana un demokratizēšana, pirmām kārtām sieviešu cietumā un nepilngadīgo audzināšanas iestādēs. Sieviešu cietumā bija arī bērnunams un nepilngadīgas meitenes, tāpēc ātri vien sākās resocializācijas darbs. Ja es redzētu, ka cietumā tīši tiek radīti necilvēcīgi apstākļi vai tiek pieļauta vardarbība, es nespētu tur strādāt, bet nekā tāda tur nebija.”

Dzejniece un prozaiķe Maira Asare, kura pati ir pabijusi ieslodzījumā, reiz teica – dzīvei vajadzētu būt tādai, lai nevienai sievietei nevajadzētu nonākt cietumā. “Skan skaisti, bet dzīve ir skarba, un noziegumus izdara gan vīrieši, gan sievietes. Lai gan esmu feministe, man arī gribētos, lai vīrietis ir tas, kurš atnes nošauto briedi, un sieviete pie ugunskura var droši audzināt bērnus, nebaidoties no uzbrucējiem. Domāt, ka sievietes nenonāks ieslodzījumā, ir utopiski, jo noziedzība ir pastāvējusi vienmēr. Arī attīstītajās Eiropas demokrātiskajās valstīs notiek prātu stindzinoši noziegumi. Protams, sieviešu izdarītie noziegumi procentuāli ir mazākā daļa, taču tie notiek. Kādreiz viņas nonāk cietumā ļoti smagas, citreiz – ļoti vieglas dzīves dēļ. Pārbaudījumi gaida abās pusēs, turklāt kādreiz gadās arī lielā nejaušība.” Rolandas attieksme pret ieslodzītajām nekad nav bijusi nicinoša. Uzklausītie dzīvesstāsti reizēm bijuši tik smagi, ka viņai šķitis – tādus pāridarījumus nav iespējams aizmirst nekad. 

Vaicāju Rolandai, vai viņas pieredzē bijuši arī tādi gadījumi, kad cilvēki apgalvojuši, ka notiesāti bez vainas. “Būsim reālisti – zinu konkrētus gadījumus, kad sieviete uzņēmusies sava vīra vainu. Viņa zina visus nozieguma apstākļus, var par to liecināt un rezultātā pavada cietumā ilgus gadus. Vīram par to noteikti piespriestu mūža ieslodzījumu, bet, nosakot soda mēru sievietei, bieži ņem vērā faktu, ka viņai ir nepilngadīgi bērni. Jā, ir dzirdēts, ka saka – es neesmu vainīga, lai gan visi lietas apstākļi liecina par pretējo. Jāņem vērā, ka daži cilvēki ir patoloģiski meļi pēc savas būtības, un tādi melos arī par to, kas ēsts brokastīs. Šādos gadījumos cilvēki paši saviem meliem pat tic. Daudzi noziegumi tiek izdarīti ilgstošā alkohola reibumā. Sieviete dzer gadu, divus un tad izdara krimināli sodāmu darbību. Cietumā, piespiedu atturībā no alkohola vai narkotikām, varbūt vieglāk ir izdarīto noliegt,” domā Rolanda.

Rakstniece apgalvo, ka izmeklēšanas gaitā nav iespējams safabricēt krimināllietu un uzvelt vainu nevainīgam cilvēkam. Jā, ir bijuši gadījumi, kad sievieti aizved uz tiesu un tiesa viņu attaisno. Visbiežāk tā notiek, ja notikusi sadzīves slepkavība, piemēram, vīrietis ir sitis sievieti divdesmit gadu, divdesmit pirmajā reizē nāk viņai virsū ar cirvi, un ir skaidrs – vai nu vīrs viņu, vai nu viņa vīru ar steigā paķerto nazi.

Kad cilvēks pēc tiesas sprieduma nonāk cietumā, viņam ir psiholoģiski jāsarod ar faktu, ka šajā vidē būs jāpavada turpmākie gadi. Sievietēm ieslēdzas mehānisms, ka ir jāizdzīvo un jāsaglabā sevi nākotnei, jo dzīve taču turpināsies arī pēc soda izciešanas. Viņas vidi sev apkārt cenšas iekārtot tā, lai tā atgādinātu mājas, tāpēc ir sedziņas un spilventiņi, augi uz palodzes, pat akvāriji un kaķi, kuru Iļģuciema cietuma teritorijā nekad nav trūcis.

“Jāsaprot, ka tur nav restotu kameru, kā rāda filmās. Tās ir kopmītnes tipa telpas, kurās ir dažādu izmēru istabiņas. Ir tādas, kurās ir četras, sešas vai astoņas gultas, bet mēdz būt arī tādas, kurās ir tikai divas vietas. Cilvēku izvietošana notiek, ņemot vērā viņu raksturu. Divas mierīgas pensionāres, kas to vien darīs, kā sēdēs un tamborēs, cietuma administrācija neliks kopā ar jaunām meitenēm, kurām deg asinis, gribas klausīties mūziku vai dejot.”

Sarežģītā atgriešanās brīvībā

Kad vaicāju Rolandai, vai ieslodzījuma sistēmu var saukt par tādu, kas palīdzētu cilvēkam mainīties, viņa atbild: “Tā ir liela problēma. Cietumi tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, tādēļ sabiedrība ir ieinteresēta, lai cietums cilvēku labotu. Es uzskatu, ka tas ir iespējams, jo tolaik, kad strādāju, divas sievietes no cietuma mācījās teoloģiska novirziena augstskolā Jūrmalā. Cietumus apmeklē dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji. Pievēršanās ticībai notiesātās rosina domāt par to, kā mainīt savu dzīvi. Cietumā ir brīvā laika nodarbes – var, piemēram, iemācīties tamborēt un filcēt, un, kā jau minēju, tiek nodrošinātas iespējas mācīties un apgūt kādu profesiju. Protams, cietuma vide nav puķaina un rožaina, neviens tur arī tāds nekļūst. Taču ikvienam ir vajadzīgs gribasspēks un neatlaidība, lai kaut ko sasniegtu. Arī mēs, kas neesam cietumā, mēdzam kaut ko apņemties, bet neizdarīt. Ieslodzījumā, lai sevi mainītu, vajadzīgs divtik liels spēks.”

Cietuma vide ir noslēgta, un tur cilvēks tiek radināts sakārtot savu istabiņu un gultu. Tā viņš dzīvo piecus vai astoņus gadus, bet, kad nonāk brīvībā, viņam jātiek galā ar lielo pasauli. Dažkārt pa to laiku, ko viņš sabijis ieslodzījumā, valstī pat notikusi naudas maiņa. Mēs, brīvie cilvēki, nevaram iedomāties, cik liels stress tas ir un cik daudz jauna bijušajam ieslodzītajam jāapgūst. “Atceros gadījumu, kad jauna un gudra sieviete nosēdēja cietumā deviņus gadus. Izejot brīvībā, viņai bija stingra apņemšanās šajā vietā nekad vairs neatgriezties,” Rolanda turpina. “Taču brīvībā viņa sastapās ar mums neiedomājamām grūtībām, proti, viņai bija jāievācas dzīvoklītī, kas atradās pirmajā stāvā, ielā, pa kuru augu dienu brauca automašīnas. Dari, ko gribi, bet putekļi tādā mājoklī jāslauka katru dienu. Mēs to bez problēmām paveiktu trīs minūtēs, bet šo sievieti putekļi tracināja tik ļoti, ka viņa atkal ķērās pie alkohola. Visus garos gadus cietumā viņai bija jārūpējas tikai par savu gultas vietu un skapīti, bet te – putekļi visā istabā augu dienu. Rezultātā viņa tomēr atgriezās cietumā. Vai tas nav sižets stāstam? Tomēr es uzskatu, ka cilvēks cietumā var mainīties. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma pašvaldība, visticamāk, labiekārtotu dzīvokli nepiešķirs un probācijas dienests jauku darbavietu nesameklēs – pašam vien nāksies atrast spēku noturēties brīvībā. Kā bijušajai izmeklētājai man dažkārt vaicā, vai kāds nav gribējis ar mani izrēķināties. Bet par ko? Esmu godprātīgi veikusi savu darbu, un tā otra puse to zina. Bijuši gadījumi, kad uz ielas man klāt nāk cilvēks, kuru esmu iesēdinājusi, lai izstāstītu, ka viņam ir darbs, sieva un bērniņš, labā mājā tiek īrēts dzīvoklis. Man par to ir prieks – parunājamies kā cilvēks ar cilvēku.”

Kādēļ atšķiras vienādos apstākļos augušu brāļu vai māsu uzvedība? Viens spēj pastrādāt noziegumu, kamēr otrs nepaņems pat svešu sērkociņu kastīti. “Grūti pateikt, bet ģimenē var būt viena attieksme pret meitu, cita pret dēlu. Gadās, ka nepārtraukti mainās tēti. Tikai mums no malas šķiet, ka apstākļi ir vienādi. Es pati esmu vedusi uz tiesu psiholoģisko ekspertīzi vairākus vienas ģimenes bērnus un vērojusi, cik viņi ir atšķirīgi. Dažkārt mamma ir iecēlusi meitu par savu vietnieci, un viņa drīkst raut brāļus aiz matiem. Reiz piecgadīgs puisītis staigāja man apkārt, rokas salicis aiz muguras tā, kā to dara ieslodzītie. Kad prasīju, kāpēc viņš tā tur rokas, puika atbildēja: “Kad izaugušu liels, būšu zeks!” Viņam nav labāka modeļa, kam līdzināties, jo tētis ir zeks… Briesmīgi, protams. Kā izmeklētāja, izvērtējot vardarbības un pedofilijas gadījumus, esmu saskārusies ar to, ka ģimenē nežēlīgi izturas pret bērniņu ar īpašām vajadzībām. Tiek piekopti dzīvnieku dabas likumi pēc principa – izdzīvo stiprākais,” ar neiepriecinošu pieredzi dalās rakstniece.

Rolandai bija tikai 36 gadi, kad pēkšņi nomira vīrs un viņa palika viena ar diviem dēliem. Viņi jau sen ir pieauguši, abi – juristi. “Otrreiz neesmu precējusies. Melnā lakatā nestaigāju, bet tādu cilvēku, kuru gribētu ievest savā ģimenē un iepazīstināt ar dēliem, nesatiku. Kā sieviete jūtos piepildīta, laulība bija tāda, kas man šo piepildījumu deva. Manī nav sūruma un rūgtuma. Esmu pašpietiekama, un man ikdienā obligāti neprasās pēc atbalstoša pleca. Mana dzīve ir sakārtota, viss ir labi. Atceros, bija pagājis gads kopš vīra aiziešanas, un tikai tad dēli reiz sāka spilvenu kaujas, bet bērniem reizēm ir jākaujas ar spilveniem. Tolaik braucu ar dēliem uz Ķemeru parku, uz Rīgas muzejiem, pētījām Vecrīgas māju jumtus...”  

Kad Rolanda zaudēja vīru, viņa pameta darbu cietumā un kļuva par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. “Dēli bija mazi, un es tā konstruktīvi skatījos, kur varētu strādāt, lai spētu uzturēt bērnus un viņus neaudzinātu iela. Tā nu es mainīju darbavietu un kļuvu par izmeklētāju Tukuma policijā. Bija ļoti interesanti. Sākumā no jaunā darba sajēdzu maz, bet es ātri mācos. Mana specializācija bija vardarbība pret bērniem, psiholoģiski sarežģītas lietas. Sabiedrībā par labu uzskatīts cilvēks ģimenē var izrādīties varmāka. Runājot par pedofiliju – ir cilvēki, kuriem ir grūti pārvarama tieksme izmantot bērnus. Ja šādi cilvēki būtu zināmi, ar viņiem būtu jāstrādā psihiatriem. Ir pedofili, kuri varētu ierobežot savu tieksmi, tomēr viņi ir tiktāl izlaidušies, ka savām iegribām ļaujas. Tas ir stāsts par vectēviem, kuri izmanto mazbērnus, un tēvočiem, kuri nevis iepazīstas ar savam vecumam atbilstošu pretējā dzimuma pārstāvi, bet aiztiek neaizsargātus bērnus. Es negribētu izcelt vectēvus, jo tā rīkojas maza daļa, taču jāsaprot, ka vecākiem cilvēkiem dažkārt ar laiku zūd tabu – viņi dara to, ko nedrīkst,” atklāj Rolanda.

Cilvēks, kuram ir ļaunā iegriba, saprot, ko viņš dara, turklāt pedofilija ir novērojama visos sabiedrības slāņos, nevis tikai starp pagrimušiem ļautiņiem. Gadās, ka mamma ir pedagoģe, kura nevar nenojaust un nesaprast, kas notiek. Ir daudzas traumas, kas nāk no bērnības, bet ar tām ir jāstrādā. Lasīt taču cilvēki māk, arī internetā ir avoti, kur var sameklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc man gribas darīt nepieļaujamas un aizliegtas lietas, un uzzināt, kā savas tieksmes ierobežot, neļaujot tām vaļu. Varmākas lieliski apzinās, ko dara. Ne velti viņi savu nodarījumu slēpj, ne velti viņi upuri piekukuļo vai iebaida. “Manā praksē visi dzimumnoziedznieki ir bijuši pieskaitāmi, viņi apzinājās, ko dara. Zināja, ka ar savu meitu gulēt ir asinsgrēks, ka tas, ko viņš dara, ir izvarošana. Upurim nodarītais nozīmē traumu, ko viņi nekad līdz galam neaizmirst.”

Cilvēkiem vajag adrenalīnu

“Sāku rakstīt, kad biju pie 49 gadu sliekšņa. Līdz tam brīdim tiešām nebiju uzrakstījusi pat rindiņu – ne prozā, ne dzejā. Rakstīju tikai izmeklēšanas protokolus, kuros divdabja teicienus nelieto. Skolas laikā man ļoti patika lasīt, bet tik daudz, lai būtu ko teikt kā prozaiķei, manī nebija uzkrāts ne 25, ne 35 gadu vecumā. Četrdesmit piecos man reizēm jau bija domas par rakstīšanu. Es taču visu laiku biju krājusi dzīves vērojumus un darba pieredzi. Bieži ieklausījos, kā cilvēki runā, kādus smeķīgus teicienus izmanto. Man vienmēr ir paticis humors, gadās, ka pat aizdomās turamais asprātīgi komentē savu bēdīgo situāciju. Reizēm šķita, ka interesantie izteicieni var aizmirsties, tad sāku tos pierakstīt uz mazām lapiņām un liku tās atvilktnē. Piemēram, reiz kolēģis teica: “Laiks kā zīda drāna.” Manā pēdējā romānā ir vārds blezderis, un tie, kas ir lasījuši manuskriptu, teica paldies, ka izmantoju šo interesanto vārdu. Tā sakot Liepājas pusē, un tas apzīmē sliņķi un klaiņotāju. Bet, atgriežoties tai vasarā pirms 49 gadu dzimšanas dienas – paskatījos atvilktnē, sapratu, ka lapiņu ir gana daudz, prātā epizožu vēl vairāk. Es varētu rakstīt! Tagad smīnu – es nesāku ar dabas aprakstiņu vai stāstu, kā to pienāktos iesācējai. Es ķēros uzreiz pie romāniņa,” smejas Rolanda.

Uzdrošināšanās rakstīt bija drosmes jautājums, jo mēs bieži domājam, ka varētu kaut ko paveikt, bet tā arī neizdarām. Varbūt es varēšu uzrakstīt romānu, varbūt man nesanāks, bet es pat nepamēģinu... Rolanda nolēma mēģināt, turklāt atvaļinājuma laikā. “Pirmajā nedēļā, būdams konstruktīvs cilvēks, apdarīju visus mājas darbus un pēc tam apsēdos pie datora, galvā jau bija romāna sižets, un sāku rakstīt. Kad biju tikusi līdz ceturtajai lapai, secināju, ka es to varu un ka tas ir fantastisks process! Tas ir kaifs, un man ļoti patīk. Dēls šad tad skatījās man pāri plecam, pētīja, ko es tur rakstu. “Rakstu romānu,” es atbildēju. Dēls: “Nu tad tā arī vajadzēja pateikt.” Tā uzrakstīju pirmo romāniņu Klusēšanas varā. Toreiz man šķita, kas tas ir kaut kas īpašs, tagad saku, ka tas ir tāds garstāsts, bet tāpat jau mans bērns, vai ne? Sapratu, ka rakstniecība ir joma, kurā varu augt un ka tā var būt mana otrā dzīve. Es ļoti cenšos, lai katra nākamā grāmata būtu labāka par iepriekšējo.”                        

Rolanda vislabprātāk lasa mūsdienu detektīvromānus. Agatas Kristi gadsimtam tagad tiek izteiktas daudzas pretenzijas, par jaunu izdotie Kristi romāni tiek rediģēti – nēģeri tiek dēvēti citos vārdos, itāļus par makaronu rijējiem arī vairs nesauc. “Detektīvromāns ir prāta spēle, un mums, cilvēkiem, vienmēr bijis vajadzīgs adrenalīns – arī tad, kad tērpušies ādās, dzināmies pakaļ mamutam. Kas var būt labāks par to, ja lasītājs miera apstākļos, lasot detektīvromānu, gūst adrenalīnu un līdzdarbojas. Detektīvromāns ir pasaka pieaugušajiem, un tā ir labā sāga, jo noziegums tiek atrisināts. Tāpēc aizvien lasa Agatu Kristi. Domāju, to darīs arī pēc piecdesmit gadiem, jo tas būs labs prāta vingrinājums, kas ļaus brīdi nedomāt par ģeopolitisko situāciju, bet padzīvot citā vēstures posmā. Ne velti detektīvus lasa gan karaļnamu pārstāvji, gan mūsdienu filozofi,” uzsver rakstniece.

Detektīvi ir ļoti saistoši arī tāpēc, ka lasītājs var iejusties izmeklēšanas spēlē, prātot, kurš varētu būt vainīgais. Ja autors ir rakstījis par nazi, mēs lauzām prātu, vai tam būs izšķirīga nozīme vai ne.

Rolanda lasa detektīvus, bieži vien analizējot, kā autors konstruējis sižetu. Ir interesanti uzzināt, kā detektīvus raksta amerikāņi, kā – skandināvi. “Reizēm tā aizraujos, ka beidzu lasīt tikai četros no rīta. Jā, es lasu arī visiem labi zināmo Jū Nesbē. Viņa romāni ir biezi, bet viņš tos nepārslogo ar daudziem varoņiem jau sākumā. Pirmajā versijā parādās kādi astoņi varoņi, bet, kad pirmā versija atkrīt un parādās otrā, viņš statistus no pirmās aizmirst, un lasītājiem tie vairs nemaisās pa galvu. Arī otrā versija izrādās nepareiza, tātad arī tos varoņus var aizmirst, un tad nāk trešā, pareizā versija. Ja man būtu iespēja, es tādam metram kā Jū Nesbē, kurš tagad raksta arī bērniem, pavaicātu, kā viņš nonāca no asiņu pilnajiem detektīvromāniem līdz bērnu literatūrai, jo tas ir izaicinājums, kuram arī es varētu pieķerties. Gribētos uzzināt, tas ir likumsakarīgi vai arī nejaušība – no grāmatām, kurās teju vai pludo asiņu lāmas, noiet ceļu līdz bērnu literatūrai. Tas ir ļoti skaists ceļš.”