"Vācēju fenomens" - kāpēc māja pilna ar lietām, kas kādreiz noderēs, skaidro Diāna Zande
Cilvēkiem bieži vien ir grūti atbrīvoties no mantām, kuras viņiem vairs nav vajadzīgas. Īpaši tas attiecas uz lietām, ar kurām saistās sentimentālas atmiņas. Kā vislabāk rīkoties, iesaka kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande.
Mums, kas piedzīvojuši laikus, kad gandrīz neko nevarēja dabūt, kad apģērbi tika pāršūti un vairākkārt laboti zābaki nodoti kā liels dārgums no viena bērna nākamajam, ļoti bieži ir grūti šķirties no mantām.
Tomēr šajā gadsimtā lietu pasaulē valda citi noteikumi, tāpēc jāmācās no nevajadzīgām mantām atbrīvoties.
Kāpēc nespēju izmest bērnu drēbītes un zīmējumus?
Tam, kāpēc cilvēki uzglabā mantas, kas viņiem vairs nav nepieciešamas, ir dažādi iemesli. Mūsu platuma grādos liela ietekme ir vēsturiskajai pieredzei – ka bija laiks, kad kaut kā nebija vai pietrūka. Līdz ar to radās ieradums gadiem ilgi uzglabāt to, kas varbūt kādreiz noderēs, piemēram, mammas glabāja bērnu drēbītes, kas lieliski kalpoja nākamajiem bērniem un vēlāk arī mazbērniem.
Joprojām ir gana daudz omīšu, kuras no skapja dziļumiem velk ārā senas bērnu drēbītes, lai nodotu tās mazbērniem valkāšanai,
tomēr viņām lielākoties nākas piedzīvot vilšanos, jo tagad apģērbs ir viegli pieejams, un jaunie vecāki paši grib pucēt savus bērnus un paši pieņemt lēmumu, ko vilkt mazulim mugurā. Vēl grūtāk ir atbrīvoties no sentimentālām vērtībām, piemēram, apsveikumu kartītēm, bērnu zīmējumiem un ceļojumu bukletiem.
Nereti kāre uzglabāt mantas ir pārmantota tradīcija – ja tavā ģimenē bija ierasts mantas krāt un taupīt, tad, ļoti iespējams, arī tu esi to pārņēmusi. Jāsaprot gan, ka visos laikos, arī toreiz, kad nekā nebija, bija cilvēki, kuri no nevajadzīgajām lietām atbrīvojās salīdzinoši viegli.
Šis gan noteikti noderēs
Viens no visbiežāk izmantotajiem argumentiem, lai nevajadzīga manta nenonāktu atkritumos vai cita cilvēka īpašumā, kam tā patiešām būtu noderīga, ir – nedrīkst mest ārā, jo var taču noderēt. Šis arguments parasti nāk no senčiem, kuri izmantoja katru grābekļa kātu, katru podziņu un skrūvīti, jo tikt pie jaunas nebija viegli, dažkārt pat neiespējami. “Arī es bērnībā krāju mulinē diegus, jo tos nevarēja dabūt. Pieaugot man bija patiešām skumji tos izmest, bet nekad par tiem neesmu raudājusi,” stāsta Diāna Zande.
Taisnības labad gan jāatzīst, ka tie, kuri ir pārliecināti, ka mantas var noderēt, nekļūdās.
Vienlaikus jāsaprot, ka ir racionāli glabāt tikai to, ko tu noteikti izmantosi, turklāt zini, kur šīs lietas stāv, kad ievajagas, tāpēc bez šaubīšanās vari aiziet un paņemt.
Šādu cilvēku psiholoģe sauc par saimniecisku, piebilstot, ka nedrīkst māju pārvērst par noliktavu.
Tomēr vairums glabā lietas, kuras it kā var noderēt, bet brīdī, kad tās tiešām ir vajadzīgas, ir aizmirsuši par to esamību, tāpēc nopērk jaunas, vai arī zina, ka nepieciešamā lieta kaut kur ir, bet lielajā mantu juceklī to nevar atrast. Šādā situācijā nereti nonākt tie, kuri skapjaugšā, bēniņos vai šķūnīti saliek mantas, kuras vasarā, pēc svētkiem vai vēl kaut kad izšķiros, tikai šis "kaut kad" tā arī nepienāk.
Dažkārt pieaugušie bērni savas it kā vajadzīgās lietas saliek kastēs, aizved pie vecākiem un noliek tās bēniņos, šķūnīšos un pagrabos.
“Ja tu tā dari, paturi prātā, ka vairs nedzīvo pie vecākiem un tas vairs nav tavs šķūnītis, tāpēc nav pieklājīgi piekraut citu cilvēku šķūnīti ar nevienam nevajadzīgām mantām,” norāda Diāna Zande.
Pasaki paldies un tad atdod
Vecas, salūzušas, nederīgas mantas, tostarp suvenīrus, blociņus, ķocīšus un citas tamlīdzīgas lietas, ir jāmet ārā bez žēlastības, jo tās vairs nav izmantojamas. Savukārt mazlietotas un joprojām funkcionējošas mantas, ko tu nelieto, ir jāpārskata un jāatdod.
Ja nevari to izdarīt, tad, visticamāk, tevī runā trauksme – ja nu es kādam atdošu vai izmetīšu un pēc tam nožēlošu?
“Kad mācījos psiholoģiju, mums bija seminārs par atvadīšanos no mantām, kurā mēs strādājām ar savu pieredzi – analizējām lietu pasauli, kādā dzīvojām bērnībā un tagad.
Daudzi atzina, ka bērnībā katra lieta bija ļoti liela vērtība, tāpēc tagad ir grūti kaut ko izmest. Pasniedzēja stāstīja, ka katrai mantai mūsu galvā ir vieta, un brīdī, kad to ir ļoti daudz, galva ir pārpildīta ar nevajadzīgām mantām, tāpēc nav vietas nekam jaunam – ne mantām, ne darbībām, ne idejām.
Ja izmetam nevajadzīgo, parādās telpa, lai varētu domāt.”
Tāpēc reizi pusgadā vai gadā pārskati savas mantas un par katru no tām uzdod sev jautājumu – kad es to pēdējoreiz izmantoju? Ja neesi izmantojusi vismaz 2–3 gadus, tev tā nav vajadzīga.
Katru lietu, no kuras nepieciešams atbrīvoties, aplūko un atceries, uz kādu pasākumu tu, piemēram, vilki šo kleitu, cik mīļa tev tā bija, pasaki tai paldies un tikai tad atdod, pretējā gadījumā būs sajūta, ka tu sev atņem kaut ko ļoti nozīmīgu.
Pieredze rāda, ka daudz vieglāk ir atvadīties no mantām, ja tu tās atdod vai pārdod, nevis izmet miskastē, jo tad tevī valda pārliecība, ka tās turpina dzīvot. Ir iespēja apģērbu atdot cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams, ievietojot speciāli šim nolūkam paredzētā konteinerā.
Grāmatas vari atdot bibliotēkā, ievietot grāmatu apmaiņas kastē, ja tavā pilsētā tāda ir, vai pārdot vietnē www.ibook.lv, www.andelemandele.lv vai Facebook grupā Grāmatas – mainies, pārdod, dāvini, meklē.
Mēbeles, interjera priekšmetus, apģērbu un vēl daudz ko citu vari pārdot vietnē www.andelemandele.lv, kā arī dažādās Facebook grupās, piemēram, Pērc un pārdod Latvijā, Marketplace un tamlīdzīgās.
Svarīgi
Atvadīšanās no mantām ir personisks process, tāpēc nedrīkst izmest to, kas nav tavs.
Krāšana kā psihisks traucējums
Dažkārt mantu krāšana ir psihisks traucējums – cilvēks nespēj neko izmest, lai arī, iespējams, gribētu, bet pat doma par to rada lielu trauksmi. Dažreiz mantas krāj cilvēki ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, jo viņiem šķiet, ka notiks kaut kas slikts, ja viņi tās izmetīs. Savukārt tie, kam ir uzmanības deficīta vai hiperaktivitātes sindroms, nereti krāj lietas, jo nespēj sakoncentrēties, lai pārskatītu visu, kas ir sakrājies daudzu gadu garumā.
Varētu likties – ja es nekad neesmu uzglabājusi nevajadzīgas mantas, tas ar mani nenotiks. “Diemžēl tā nav taisnība. Stresa situācijās, kad, piemēram, nomirst dzīvesbiedrs vai bērni aiziet savā dzīvē, var rasties vēlme uzkrāt mirušā dzīvesbiedra mantas vai arī vēl daudzus gadus nevainojamā kārtībā uzturēt bērnu istabas ar visām tur esošajām mantām. Un vēl – lietu krāšanai ir tendence attīstīties un pastiprināties novecojot.”
