Uzreiz pēc skolas Bruno devās tirgot grāmatas uz ASV. Latviešu pieredzes stāsti
Dati par to, ka 106 studenti no Latvijas 2023. gadā apgrozījuši 4 miljonus ASV dolāru, var likties mazliet neticami. Par to, kā patiesībā ir strādāt citā valstī, nodarbojoties ar pārdošanu, stāsta students Bruno Mārtiņš Binovskis, pārdomās dalās arī skolotāja Māra Ozola, kuras divi bērni izmēģināja šo pieredzi.
Šie dati nav ne izdomājums, ne pārspīlējums, bet reāls sniegums Southwestern Advantage programmas ietvaros, kas dod iespēju augstskolu studentiem nopelnīt naudu, iegūt darba pieredzi, uzņēmējdarbības prasmes un veidot raksturu savu mērķu sasniegšanai.
Darbs ārzemēs var likties nedaudz biedējošs. Īpaši tad, kad esi vēl students bez darba pieredzes.
Arī vecākiem var rasties trauksme – kā palaist savu atvasi valstī, kas līdz šim redzēta vien TV ekrānos? Par to, kā patiesībā ir strādāt citā valstī, nodarbojoties ar pārdošanu, stāsta trešā kursa students Bruno Mārtiņš Binovskis, un ar pārdomām dalās ar Māra Ozola – divu programmas dalībnieku mamma.
“Mēs visi esam cilvēki, visi baidāmies, un tas ir tikai normāli,” stāsta Bruno, atceroties savas bažas. Par darba iespēju viņš uzzināja gandrīz vai nejauši – šo iespēju aktīvajam jaunietiem ieteica paziņas. Programmas ilgums – 3 mēneši, darba specifika – mācību literatūras pārdošana no-durvīm-uz-durvīm, un tas viss – ASV tveicē.
Izklausās visnotaļ avantūristiski, taču Bruno atgādina – studenti tiek nopietni sagatavoti un par viņu drošību padomāts.
“Lai arī šī bija mana pirmā pieredze darba tirgū, nevaru teikt, ka lēcu aukstā ūdenī. Kuru katru uz programmu neņem – jāiztur atlase. Katram studentam, kas iztur atlases procesu, piešķir mentoru. Es savam mentoram stāstīju pilnīgi visu, kas uz sirds. Kopā ar viņu izvirzīju mērķus un sapratu, kādi soļi jāveic, lai tos sasniegtu.
Galu galā, šai programmai jau ir vairāk kā 160 gadu – ja daudziem pirms manis sanāca, kāpēc lai man nesanāktu? Veiksmes stāsti izklausās iedvesmojoši un viegli, bet aiz tiem stāv smags darbs. Jāmācās pārdošanas, runas, klausīšanās un pārliecināšanas prasmes, stingri jāseko līdzi taktikai, ko iemāca pieredzējuši pārdevēji. Arī kautrība un šaubas jāmet malā – tie nebūs labs sabiedrotais cilvēku uzrunāšanā.
Jāuzsver arī tas, ka jābūt gatavam neierastam darba formātam. Mums, kautrīgajiem latviešiem, šāds darbs, tiešā pārdošana, var likties svešāds.
Taču komunikabliem un atvērtiem ASV iedzīvotājiem tas ir daudz ierastāks formāts,” stāsta jaunietis.
Kas jāzina, pirms uzsākt darbu ASV?
To nevar darīt tāpat vien, ielecot lidmašīnā un izkāpjot ārā. Jādabū vīza ar darba atļauju – tas nav lēts prieks, maksā ap 1500 eiro. Jāiegādājas arī lidmašīnas biļetes.
Šī programma jauniešus ved cauri visam procesam, un, ierodoties galamērķi, parasti palīdz iekārtoties viesģimenē. “Es biju palicis pie fantastiskas ģimenes: mamma ir pasniedzēja Minesotas štata universitātē, tētis – matemātikas skolotājs. Ģimenē ir 3 bērni, un viņi, tāpat kā es, ļoti mīl sportu. Bērni bija aizdevušies uz vasaras nometni, un man bija iespēja padzīvot viņu mājā. Joprojām sazināmies sociālajos tīklos! Bija sanāca palikt vairākās ģimenēs, jo savu darba lokāciju regulāri mainām,” saka Bruno.
Ar savu pieredzi dalās arī divu programmas dalībnieku Silvijas un Haralda mamma, skolotāja, rakstniece un zinātņu doktore Māra Ozola: “Ziniet, es par tādām viesģimenēm toreiz nezināju. Iespējams, tāpēc arī bija skepse un bailes savu meitu – viņa devās pirmā – laist. Tikko skolu pabeigusi, ārpus Latvijas īsti nav bijusi, bet te uzreiz – uz ASV! Arī par darbu es nezināju itin neko. Ar mani sazinājās programmas vadītāji, visu smalki izskaidroja. Studenti tiek pieskatīti, par viņiem rūpējas, viss ir absolūti legāli. Katru rītu ar visiem sazinās, vai kāds nav pazudis. Gaitām visu laiku seko līdzi. Jāsaka, ka tās darba stundas ir tik garas, ka nav laika darīt blēņas.”
Taujāts, cik viņam sanāca nopelnīt, Bruno nekautrējoties un lepni stāsta – desmittūkstoš sešsimt eiro pa vienu vasaru.* Tas gan atkarīgs no katra paša –
dažiem izdodas nopelnīt vairāk, dažiem mazāk. Bruno arī atzīst, ka pirmajā dienā pats neesot pārdevis nevienu pašu grāmatu – tikai taustīja augsni.
“Ir mazliet kultūršoks, satiekot citas mentalitātes cilvēkus un apzinoties, ka būs jāiet pie viņiem ciemos, lai pārdotu grāmatas. Taču visi bija tik jauki un pretimnākoši! Nebiju ne reizi saskāries ar agresiju – no 3000 cilvēku, ko uzrunāju, iespējams tikai kādi pieci man ļoti pieklājīgā manierē teica, ka nevēlas ar mani runāt. Ir arī droši. Mūs nekad nesūta strādāt uz nelabvēlīgiem, nedrošiem rajoniem. Ziniet, tas nav arī izdevīgi, jo mēs tiecamies meklēt cilvēkus, kuriem ir reāla iespēja iegādāties mūsu grāmatas, ” stāsta Bruno.
Vai grāmatas iegādājas labprāt? Izrādās – jā! “Literatūra, ko pārdod, nav apšaubāmas kvalitātes drukas darbi, bet izglītības programmai atbilstošas mācību grāmatas. Te jāzina vēl viens fakts, kas ASV atšķir no Eiropas – mācību literatūru bērni parasti nenes mājās no skolas, līdz ar to, ja mammai vai tētim jāpalīdz atvasei pildīt mājasdarbi, viņiem nav grāmatu, kurās ieskatīties. Mēs piedāvājam atrisināt šo problēmu, pie durvīm piegādājot mācību vielu gan pavisam maziem bērniņiem, gan tiem, kas drīz pabeigs vidusskolu. Grāmatas 21. gadsimtā, protams, līdzi nav jāstaipa – visu varam parādīt planšetē un ar 1–2 paraugiem. Izvēlētās grāmatas ģimenēm nosūta pa pastu,” stāsta Bruno.
Kāda ir vērtīgākā pieredze, kas iegūta, strādājot ārzemēs?
“Kad es atbraucu atpakaļ, spilgti sapratu, cik ļoti uzlabojušās manas komunikācijas prasmes un pašvērtējums. Es vairs nebēgu no problēmām, bet risinu tās.
ASV arī iemācīja nebaidīties uzstādīt lielus mērķus un censties tos sasniegt. Agrāk biju bailīgs, likās, ka visi citi ir labāki par mani. Ka nekad nebūšu tik veiksmīgs. Programma iedeva pārliecību, ka, cītīgi cenšoties sasniegt savus mērķus, viss izdosies. Izdodas arī! Šobrīd es esmu Latvijas Universitātes trešā kursa students. Studēju starptautisko ekonomiku. Paralēli tam Latvijas Universitātes vēstnesis, daudz sanāk sadarboties ar Komunikācijas departamentu un Karjeras centru. Vadu jauniešu organizāciju, kur apgūst prasmes, ko skolā nemāca, piemēram, finanšu pratību un investēšanu. Organizēju pasākumus. Un paspēju arī kārtīgi pasportot, lai parūpētos par savu fizisko un mentālo veselību,” tā Bruno.
Gandarīta ir arī Māra Ozola: “Mani bērni arī ieguva nenovērtējamu pieredzi. Dēlam tas nāca par labu rakstura veidošanā, attīstīja komunikācijas prasmi, bet meitai palīdzēja veidot karjeru. Es noteikti ieteiktu savus bērnus laist. Tas ir droši, un procesā bērns pats noskaidros, vai tāda veida darbs viņiem piemērots. Mana meita ar pārdošanu saistījusi savu profesionālo dzīvi, bet dēls, kas kļuvis par skolotāju, izmanto iegūtās pārliecināšanas iemaņas ar skolniekiem.”
