Ja aiz dusmām gribas kaut ko sadauzīt, Rīgā par attiecīgu samaksu to var izdarīt

Iecienītāko rokmūzikas skaņdarbu un 2000. gadu alternatīvo hitu pavadībā par attiecīgu samaksu dusmu istabā iespējams sadauzīt visdažādākās lietas, sākot no Valmiermuižas alus kausiem (man arī par to iznīcināšanu ļoti sāpēja sirds) līdz pat iespaidīgam platekrāna televizoram.

Smash Room Riga dusmu istabu iespējams izīrēt kompānijām no viena līdz pat pieciem cilvēkiem, un ir pieejami dažādi dauzīšanas komplekti, kas atšķiras ar cenu un iznīcināmo priekšmetu apjomu. Mūsu komplektā bija dažādi trauki, vecas skandas, platekrāna televizors, pinata, klaviatūra, videomagnetofons. Pieejams arī plašs darbarīku klāsts dauzīšanai: āmuri, laužņi, beisbola nūja… Katrs atradīs instrumentu, kas pamodinās iekšējo vandāli! Runā, ka šī aktivitāte ir īpaši populāra vecmeitu un vecpuišu ballīšu ietvaros, jo ļauj visas potenciālās laulības dzīves dusmas izlikt uz traukiem un citiem priekšmetiem.

Iespējams, rodas jautājums, no kurienes Smash Room Riga īpašniekiem ir tādi krājumi ar iznīcināmiem priekšmetiem? Pavisam netālu no dusmu istabas atrodas tiem pašiem īpašniekiem piederošs hostelis. Liela daļa dauzāmā aprīkojuma ir hosteļa norakstītie priekšmeti, kuriem šādā veidā tiek piešķirta otrā, taču ļoti īsā elpa. Lai gan dauzāmo priekšmetu saraksts, kas katrā komplektā iekļauti iznīcināšanai, šķiet diezgan iespaidīgs, lietas kaut kā sadauzās pārsteidzoši ātri un uz trīs cilvēku kompāniju jau pēc pusstundas viss ir iznīcināts lupatu lēveros. Un, ja gadījumā dauzīšanas ietvaros sanāk iekarst, par atsevišķu samaksu iespējams piepirkt klāt citus priekšmetus, ko iznīcināt, tostarp datorus, vecus stacionāros telefonus un pat klavieres.

Gatavošanās process prasīja gandrīz vai tikpat daudz laika kā pati priekšmetu dauzīšana. Katrs dalībnieks uzvelk Covid-19 slimniekus kopjoša sanitāra cienīgu skafandru, ķiveri, aizsargbrilles un arī darba cimdus. Lai gan sākumā var šķist, ka šāda gatavošanās ir pārspīlēta, jau pie pirmajām pret sienu izšķaidītajām šķīvju lauskām nopriecājos par pamatīgo ekipējumu. Brīžam gan ir pagrūti saprast, kas no visa redzamā ir paredzēts dauzīšanai. Par masīvajām klavierēm tā kā būtu skaidrs, jo iespaidīgā 250 eiro cenu zīme uz tās norāda, ka iznīcināšana būs dārgs prieks. Tomēr, kad iekarstot gadās nogāzt arī kādu pie sienas piestiprinātu plauktiņu, rodas neliels apmulsums un izbīlis, vai tad to arī drīkst sašķaidīt sīkāk. Tagad zinu, ka atbilde ir – nē, tāpēc, pirms ķerties ar āmuru vai beisbola nūju pie darbiem, šādus sīkumus labāk precizēt pie apkalpojošā personāla.

Nenoliegšu – man šī aktivitāte šķita diezgan pretdabiska un, visticamāk, pirms tam vajadzēja piedzīvot mazliet dusmīgāku darbadienu, lai šo dauzīšanas procesu izbaudītu pilnībā. Visas glāzes un šķīvji taču vēl ir pilnībā lietojami, arī platekrāna televizoram nav nekādu redzamu nolietojuma pazīmju, pat energoefektivitātes uzlīme vēl palikusi… Triecot šķīvi pret sienu, varbūt drusciņ sajutos kā nokaitināta Holivudas filmas galvenā varone, bet skandas dauzīšana ar āmuru man tomēr šķita pārāk brutāla aktivitāte, kas vairāk uzdzina stresu, nekā radīja iekšējo mieru. Taču domas dalās – māsa, ar kuru kopā devāmies dauzīšanas piedzīvojumā, gan bija sajūsmā par iespēju izlādēt savu dusmīgo enerģiju un ar lielāko prieku dauzīja katru sīkāko detaļu.

Beigās nospriedām, ka lielāko meditāciju un miera sajūtu sniedza dusmu sesijas noslēgums – kad visi galvenie priekšmeti jau sadauzīti sīkākās lauskās, ir kaut kāds hipnotizējošs prieks katru lausku saplucināt sīkākās driskās. Katru šķīvja lausku atkārtoti triekt pret sienu, ar rokām sapluinīt katru televizora detaļu. Šajā brīdī varējām brīvāk darboties savā nodabā, jo, kad visi galvenie atribūti vēl jāsaplēš, tā vien gribas visu nofilmēt un iemūžināt, ka neatliek laika padomāt, kāpēc tu kaut ko dauzi un no kādām emocijām gribas atbrīvoties. Mazajos plucināšanas darbiņos katrs ienirst savā pasaulē. Var savilkt paralēles ar sēdēšanu parka zālītē un vēlmi meditatīvi izplucināt katru tuvumā esošo zāles stiebru.