Dace Pūce atklāj savu skaistuma un labās formas noslēpumu: "Ja tev kaut kas sāp – ir jākustas"

Viņa sev saka: “Malacis, Dacīt!”, kad ir apmierināta ar savu darbu vai attēlu spogulī. Raud treniņu zālē un nepārtraukti mācās. Izskatās kā savu bērnu vienaudze un izvairās no skaistumkopšanas saloniem. Filmē kino, kas saņem balvas starptautiskos kinofestivālos. Teātrī debitē ar izrādi, kur uz skatuves ir vairāk nekā 30 aktieru, un tiek galā arī ar to. Malacis, Dacīte, Dace Pūce, režisore, mūziķe, pasniedzēja, māte, sieva, vecmāmiņa, gudriniece un skaistule.  

Dieva dāvana

Sievietes skaistums – mūsu ģimenē par to nerunāja. Un, ja man jaunībā kāds puisis teica, ka esmu skaista, to nekad neuztvēru kā komplimentu. Mana pirmā doma bija – skaidrs, viņam no manis kaut ko vajag. Man no viņa gan ne! Nekad pat prātā neienāca, ka tikai tāpēc, ka esmu glīta, dzīve man visu pienesīs uz paplātes. Zināju, ka ir meitenes, kas prot savu skaistumu izmantot izdevīgi. Es to nemācēju un negribēju mācēt. Tāpēc ka uz skaistumu nepaļāvos un ļoti daudz mācījos – lai kļūtu gudrāka un labāka. Droši vien smieklīgi izklausās, taču tā patiešām bija. Es mācījos. No savām kļūdām, dažādās skolās, arī dažādās valstīs. Kad pēc konservatorijas gāju studēt uz universitāti, ļoti gribējās pārvilkt kapuci pār galvu, lai neviens mani neatpazīst – nu kā tad tā, kameransambļa “Marana” dziedātāja tagad iet uz ekonomistiem… Ticiet, man tas nebija viegls un vienkāršs lēmums. Labi vēl, ka iestājos kopā ar draudzenēm. Bijām kopā pirmajā kursā, arī otrajā, bet trešajā paliku es viena. Un savu bakalaura grādu ieguvu…

Arī tagad esmu pārliecināta – ja Dievs ir cilvēkam devis skaistumu, tad ne jau kā ieroci kaut kādu savu mērķu sasniegšanai. Vajag ieguldīt nevis ārienē, bet iekšējās vērtībās. Ar gadiem tas iekšējais nāk uz āru, esat ievērojuši? Kad redzam skaistu vecu cilvēku, pēc viņa sejas uzreiz varam spriest, ka viņš ir labs, gudrs, inteliģents. Arī otrādi gadās: kas jaunībā bija skaistulis, ar gadiem šo skaistumu zaudē. Kā fabulā par sienāzi. Skaistā vasara nodziedāta, un visam beigas.

Uz augšu pa pakāpienam vien

Uz katru pirmizrādi jaunu kleitu es nepērku. Jā, esmu tāda neinteresanta! (Smejas.) Bet senāk taču gan adīju, gan izšuvu, gan šuvu. Sev mēteli, vīram džemperi – visu protu! Pareizāk sakot, pratu. Bet tagad pēc “Robina Huda” pirmizrādes Rīga Krievu teātrī izgāju paklanīties vecās drēbēs. Kāpēc tā, nezinu… Nu, pirmām kārtām nebija laika.

Protams, ir nekorekti un nepareizi vienmēr aizbildināties ar to, ka nav laika. Jo, godīgi sakot, man vienkārši šķiet, ka tas nav svarīgi. Es varu vienu kleitu valkāt desmit gadus. Agrāk, kad dziedāju Radio korī, man gribējās izcelties pūlī, būt spilgtai, oriģinālai… Kad atceros, kā es tolaik izskatījos, – ārprāts! Tirkīzzilas bikses, dzelteni zābaki, dzeltens džemperis, lillā fraka – un tāda es staigāju par Radiomājas gaiteņiem. Kā papagailis. 

Tagad pelēkā krāsa man ir mīļāka. Nezinu, kādēļ… Pēc visādām dzīves krīzēm tā ir sanācis. Kad nepalīdz nekas no tā, ko jau zini, kad visi soļi ir aplami, jāuzdod sev ļoti nopietni jautājumi: kas tu esi, kāpēc tu esi, kurp ej? Tad tu meklē atbildes visur – citu pēc citas aprij gudras grāmatas dažādās valodās. Tur raksta, ka tev jāsāk sevi cienīt, tev vajag paraudzīties uz pasauli citām acīm – tādas lietas. Taču padomus dot ir viegli, bet sevi pāraudzināt – grūti, ļoti grūti. Un sāpīgi. Ir jāpārvērtē visas savas darbības. Jāatceras katrs solis, katra rīcība, kas atkārtojas atkal no jauna. Un ir jādomā. Ik dienas jādomā. Pašai sevi jāapzinās.

Man tas bija ceļš augšup maziem solīšiem, pakāpienu pēc pakāpiena. Un man šķiet, ka man izdevās mainīties uz labo pusi, tikt ar sevi galā, izprast – un ne tikai sevi. Varbūt tas izklausās pārāk pašpaļāvīgi, taču, ja tagad man rodas kāda problēma, es saskatu tās cēloni un nomierinos. Nekad neesmu gājusi pie psihoterapeita – jā, daudzi to dara, bet es jūtu, ka nu jau varu uz visiem jautājumiem par sevi atbildēt pati.

Asaras pagrabā

Savam ķermenim pievērsos vēlu, pēc 30. Biju tieva kā sērkociņš, ne spēka, ne muskuļu. Skriet? Kas tas vispār ir, kam man tas? Garlaicīgi taču! Man vīrs (Komponists Valts Pūce. – Red.) – jā, viņš skrēja, par ko es savukārt ļoti brīnījos. Mani nevilināja nekādas fiziskās nodarbības. Toties tagad zinu, ka sportot var sākt katrs, turklāt jebkurā vecumā. Un nav jābīstas. Ja tev kaut kas sāp – ir jākustas. Ja ir depresija, uzdod nervi, viss krīt no rokām – ej uz zāli un svīsti! Tas ir ļoti veselīgi, tās ir zāles. Ar sviedriem aiztek visas raizes, visas iekšējās problēmas.

Vispirms manā dzīvē ienāca Anša Rūtentāla Kustību teātris. Vēlāk, 2005. gadā, joga – toreiz tā vēl nebija tik populāra kā tagad. Ar jogu jau sen nodarbojos patstāvīgi un gandrīz katru dienu, vairākkārt esmu bijusi Indijā. Bet tagad eju arī uz ekstrēmā sporta nodarbībām. Klubu sauc “Pagrabs”, tur notiek kaut kas līdzīgs desantnieku treniņiem. Tā ir ne tikai fiziskā, bet arī mentālā sagatavotība. Tu strādā ar savu ego. Tu kontrolē savu prātu un ķermeni. Divas stundas izpildi vingrojumus ar ļoti lielu fizisko slodzi – un ļoti lielu atbildību, turklāt kolektīvu atbildību, jo par tavām kļūdām maksāsi ne tikai tu, bet visi, kas ir tavā grupā. Kā dzīvē.   

Par “Pagrabu” man pastāstīja dēls, viņš tur sāka trenēties pirmais, es sākumā atrunājos, ka man pilnīgi pietiek ar fitnesu. (Godīgi sakot, pēdējo pusotru gadu es fitnesā garlaikojos…) Bet galu galā piekritu. Esmu taču nedaudz traka.

Visinteresantākās lietas “Pagrabā” notiek manī iekšā. Nebija viegli pieņemt, ka mani kāds komentē. “Kāpēc es to vispār klausos? Es taču pati esmu sev priekšniece! Kāpēc es bez atļaujas nedrīkstu pakustēties? Kāpēc man jādzer ūdens tikai pēc komandas?” Tas viens. Otrkārt, man kopš jaunības nekur un nekad nebija bijis tik ļoti bail! Man tas bija atklājums – ka var baidīties kļūdīties un pievilt citus, baidīties arī tāpēc, ka nezini, kāds sods par to gaida. Un, treškārt, bija tādi brīži, kad es raudāju. Nezinu, kāpēc, kā to izskaidrot. Vienkārši skrienam, vienkārši izpildām fiziskus vingrojumus. Kāpēc man jāraud?!

Tagad es saprotu, kāpēc. Tagad viss ir kārtībā, es nemaz nebaidos. Taču pirmās nodarbības tikai skrēju, baidījos un raudāju. It kā no manis būtu izsprādzis korķis, un emocijas laužas uz āru.  

Aizliegtais saldais

Nekad dzīvē neesmu ievērojusi diētas, nekad neesmu mēģinājusi ekstrēmi nomest svaru. Atceros, mans vīrs jaunībā, ap gadiem 20, badojās – nedēļām ilgi neēda vispār neko. Es skatījos ar šausmām, viņš bija tik ārprātīgi tievs! Un teica: pamēģini tu arī, tas taču ir tik forši, ēst negribas nemaz, toties oža saasinās… Bet es teicu – nē, es tāpat esmu slaida, man taču nevajag! Vājēt man ir ienācis prātā tikai vienreiz, kad pēc kovida biju pieņēmusies svarā par pieciem kilogramiem. Tad iedomājos – varbūt šis ir īstais brīdis? Tomēr ne. Nespēju.  

Ēdu divreiz dienā. Kārtīgi pabrokastoju, no rītiem vienmēr ēdu vienu un to pašu – kas, protams, nav pareizi, taču man tā patīk. Un pēc tam neko līdz apmēram sešiem vakarā. Kaitīgs ēšanas ieradums man ir tikai viens – saldumi. Taču pēdējo pusgadu es ar to cīnos, ļoti cīnos. Agrāk varēju vienā paņēmienā notiesāt puskilo konfekšu, bet tad man treneris pateica, ka tā ir tāda pati atkarība kā alkoholisms. Jo cukurs ražo alkoholu organismā. Un tad es aptvēru – oh, my God, esmu alkoholiķe! Man, protams, izstāstīja arī to, ka var atradināties nieka divu nedēļu laikā. Vajag tikai šīs divas nedēļas neēst neko saldu. Tā es arī daru. Tas strādā. Taču tikai līdz nākamajai reizei. Tiklīdz paņemu vienu konfekti, viss sākas no jauna. Esmu atkarībniece, jā.  

Zāle pret industriju

Sejas kopšanai man nav ne taktikas, ne stratēģijas. Nu, jā, lietoju krēmus, serumus, kolagēna maskas, man patīk pīlingi. Paskatos apkārt, kas kam ir paticis, ko kurš reklamē – varbūt arī man ir vērts pamēģināt? Taču nekādus brīnumlīdzekļus man tā arī nav gadījies atrast, tāpēc tādu iemīļoto kosmētikas līdzekļu un procedūru man nav. Tā taču ir tāda pati industrijas nozare kā farmācija, man šķiet: kurš pratīs izdomāt pareizo pudelīti un gudrāk pārdos, tas arī būs labākais! Un ar skaistu pudelīti mani var nopirkt pavisam vienkārši, jā! Uz tām es ļoti ātri reaģēju.  

Kaut kad senāk gāju arī uz skaistumkopšanas saloniem, tagad gan nekur neeju, esmu vīlusies, žēl laika, žēl naudas. Toties pēdējos mēnešos esmu atklājusi ļoti labu ādas atjaunošanas procedūru! Tajā pašā “Pagrabā”. Tur man tā līst sviedri, ka tek acīs un vispār visur! Atveras katra pora. Un, kad es no rīta pārnāku mājās – nodarbības sākas piecos vai, vēlākais, septiņos –, tad redzu – seja ir burtiski atjaunojusies, viss nevajadzīgais, liekais iztecējis līdz ar sviedriem. Un kļūst tik labi, ka nekādi saloni nav vajadzīgi. Savukārt pirts man nepatīk, lai arī princips it kā būtu tas pats…

Bumba ar laika degli  

Vecums – tas ir super. Vecums ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk tev ir pašpārliecinātības. Tās man tik ļoti trūka 20, arī vēl 30 gadu vecumā! “Es nemācēšu, man nesanāks…” Sev noticēju, kad aizbraucu mācīties uz Ameriku. Tur ieraudzīju, cik talantīga esmu! (Smejas.) Tas ir smieklīgi, bet es tiešām to sapratu tikai tad. Jo tur bija daudz cilvēku ar lielām ambīcijām, taču es redzēju rezultātus.

Un šeit tāpat – ilgus gadus sēdēju teātrī vai kino, skatījos un domāju – es varu labāk… (Smejas.) Domāju, domāju… un sāku darīt. Droši vien vēlu. (Smejas.) Kaut gan tomēr ne, ne vēlu. Daudziem droši vien šķiet, ka tas bija vēlu, bet es uzskatu, ka beidzot esmu kaut ko iemācījusies un tagad varu pateikt kaut ko savu. Ko arī daru. Pirms 10 vai 20 gadiem es vēl nebiju tam gatava. Arī saviem studentiem saku – kurp jūs steidzaties? 20 gadu vecumā jūs vēl neesat režisori. Divdesmitgadniekiem ir jāmācās kaut ko darīt pašiem – rakstīt, spēlēt, dziedāt, dejot… Iemācieties, apgūstiet kaut ko tā pa īstam, un tad kļūstiet par režisoriem.

Bet uz pases cipariem nav jāskatās. Tie ir tikai cipari. Esmu redzējusi cilvēkus, kuri jau 30 gadu vecumā ir veci, un cilvēkus, kam ir 70, bet viņi domā jaunas domas, dara jaunas lietas, nepārtraukti rada kaut ko jaunu... Cilvēks var būt ģēnijs gan 20, gan 70 gadu vecumā. Un var tāds nebūt. Galvenais, lai viņš dara to, kas viņam patīk, un lai viņam tas padodas!