Aizkustinoša mīlestības vēstule, ar kuru 33 gadus vecais Māris grib atgūt savu meiteni
"Ir lietas, kad mēs saprotam tikai tad, kad viss beidzies," atzīst 33 gadus vecais rīdzinieks Māris. Viņš patlaban ir sastrīdējies un gandrīz jau izšķīries ar savu ilggadējo meiteni. Draudzene ir apvainojusies, Mārim nav nekādu iespēju ar viņu sakomunicēt, tāpēc viņš lūdz portālā Kasjauns.lv publicēt savu vēstuli dzīves lielajai mīlestībai. "Varbūt tas viņai dotu spēju man kaut kā piedot," viņš saka.
Es atceros to rudens dienu, kad aizgāju uz kursiem mācīties dejot. Bija jāizvēlas partnere, bet Tevis vēl nebija. Es apjukumā stāvēju un nesapratu, kas notiek, jo nevēlos izvēlēties nevienu no tām dāmām, kuras tur bija. Paliku pēdējais “neizvēlīgais”, bet sajūtas jau mēnesi man bija - aizej, tur tu satiksi ko īpašu!
Un es gaidu, un nekā nav... Un tad ienāk meitenīte, ļoti smaidīga, aizelsusies un tādām mīļām acīm! Un esmu paralizēts, bet saņemos un pieklumpučoju Tev klāt, un vairāk neatceros... Biju satraucies kā puika. Jau pēc 5 minūtēm Tu šķiti kā pazīstama visu mūžu.
Tu biji tik romantiska, atceros, ka to Tev tā arī pateicu, jo visi citi vārdi šķita Tev par prastu.
Tu biji tik skaista, tik starojoša, tik īpaša!
Neticamā kārtā samainījāmies ar numuriem, tas bija manas dzīves satraucošākais mirklis... Bet Tu tikai smaidīji un sauci cipariņus.
Pagāja nedēļa, un Tu vairs neatnāci uz kursiem. Man bija jādejo ar citu partneri. Atceros, ka nolēmu nedejot ar citu, bet gaidīt Tevi. Tomēr biju spiests dejot, bet mans skatiens bija vērsts tikai uz durvīm, tik ļoti gaidīju... Un tajā brīdi sapratu, ka nevēlos bez Tevis ne dejot, ne priecāties, ne bēdāties. Viss bija palicis ļoti pelēks.
Atceros, ka pirmo sms Tev rakstīju vismaz 100 reizes, dzēsu, rakstīju, dzēsu, beidzot nosūtīju. Un saņēmu Tavu atbildi:). Tie bija svētki! Ar nepacietību gaidīju vakaru, lai varu pateikt nosūtīt salda miedziņa vēlējumu, un atkal gaidīju rītu, lai varu novēlēt jauku dienu.
Mūsu pirmais randiņš gandrīz pie Laimas pulksteņa. Es biju tik satraucies, ka atceros tikai to smaidīgo un laimīgo meiteni tajā koši, koši saulainajā jaciņā, kas nāca pretim starojot. Nez vai todien kāds bija laimīgāks visā pasaulē.
Pirmais skūpsts krastmalā, it kā nejauši, it kā netīšām, tik naivs un patiess bija šis mirklis.
Gāja laiks, un dzīve bija kā pasaka. Ar Tevi bija viss tik krāsains un īpašs! Naksnīgās pastaigas, sarunas par nieciņiem, pārdzīvojumi, lai tas nekad nebeigtos, pavadīšana uz darbu, sagaidīšana mājās. Tas vienmēr Tev sanāca unikāli īpaši!
Es Tevī iemīlējos toreiz, kad satikāmies pirmo reizi, un pa šiem gadiem jūtas kļuvušas tikai stiprākas, un nespēju iedomāties dzīvi bez šīs man tik īpašās meitenes.
Mums ir nepiepildīts sapnis - kamīns jūras krastā, kad ārā plosās vētra, bet telpā kamīns mierīgi liesmo. Mums nesanāca atrast šādu vietiņu.
Es ceru, ka Tu spēsi piedot manu rīcību, kas nav attaisnojama ne ar ko, ceru, ka spēsi piedot. Un sākt no tās vietas, kur es kļūdījos.
Ir lietas, kad mēs saprotam tikai tad, kad viss beidzies.
Nav nekā svarīgāka par laimīgu ģimeni, tik žēl, ka esmu to sapratis tik vēlu.
Es Tev no sirds lūdzu piedošanu par visu, ko esmu nodarījis!
P.S. Ļoti Tevi mīlu!
