"Meitai ir jauka audzinātāja, bet ir zināms, ka viņa smēķē..." Ko darīt, ja vecākiem nepatīk bērnudārza audzinātāja?

Par to, kā vecākiem saprasties ar audzinātāju, žurnālam Mammamuntetiem.lv "Bērnudārznieks" stāsta Sabīne Bērziņa, psiholoģe, “Mammamuntetiem.lv” eksperte.

Ko var darīt preventīvi jeb pirms dārziņš ir izvēlēts

Lai nebūtu tā, ka vecākiem bērnudārzā noteikti kaut kas nepatiks, ir jāveic sagatavošanās darbi. Vēlams sākt ar atbilstoša dārziņa izvēli. Iespējams, apkārtnē ir divi vai varbūt pat vairāki bērnudārzi. Svarīgi būtu apzināt visas iespējas un atrast savai ģimenei piemērotāko. 

Atbilstošs bērnudārzs ir tāds, kas piemērots vecāku un bērna vajadzībām, piemēram, vecākiem var būt svarīgi piedalīties adaptācijas procesā un būt klātesošiem ne tikai ārā, spēļu laukumā, bet visur, kur bērns veido savas jaunās attiecības un piesaistes. Vecākiem var būt būtiski, ka bērnudārzā turpina bērna podiņapmācību, kas ir uzsākta mājās, vecākiem var būt svarīgi sajust, kāda ir bērnudārza kopējā atmosfēra, kā bērnudārza vadība attiecas pret vecākiem – vai ir gatavi ņemt vērā vecāku individuālās vajadzības, kas saistītas ar viņu atvasi.

To var izdarīt jau pirmajā sarunā, skaidri pasakot, kas vecākiem ir svarīgi bērnudārzā. Ja sarunas ir bijušas tikai ar vadību, varbūt var palūgt satikties ar konkrēto audzinātāju, kas strādā ar bērniem, pavērot audzinātājas darbu.

Papildus sarunai ar bērnudārza pārstāvjiem vecāks var ievākt atsauksmes no citiem vecākiem un jautāt, kā viņiem patīk konkrētais dārziņš, un uzdot sev interesējošos jautājumus, piemēram, par adaptācijas procesu vai podiņapmācību, vai audzinātāju sadarbību. 

Attiecīgi, jo vairāk vecāki būs sagatavojušies, jo lielāka iespējamība, ka nebūs jāsaskaras ar problēmām tad, kad dārziņa gaitas jau uzsāktas. Vecāku interesēs ir pēc iespējas sagatavoties, jo bērnudārza uzsākšana ir krīze visai ģimenei, un būtu svarīgi, ka šis process notiek pēc iespējas mierīgāk.

Ko noskaidrot pirms dārziņa izvēles: 

• kāds ir adaptācijas process dārziņā;
• kāds ir vecāku un audzinātāju sadarbības modelis;
• kādas ir atsauksmes par dārziņu no citiem vecākiem;
• kāda ir dārziņa nostāja vecākam svarīgajos jautājumos (podiņapmācība, knupīša lietošana, mīļmantiņu ņemšana līdzi, bērnu disciplicēšanas metodes u. c.).

Vai nepatikai ir iemesls 

Lai saprastu, vai nepatika pret audzinātāju ir subjektīva vai arī pastāv reāli objektīvs iemesls, būtu svarīgi apdomāt, vai ir kāds konkrēts jautājums, kurā nesakrīt vecāku redzējums ar audzinātājas. Vai ir kāda konkrēta audzinātājas darbība, kura vecākiem nepatīk.? Vai tie ir jautājumi, kas attiecas uz bērna audzināšanu, un vienlaikus tas var ietvert arī attieksmes jautājumu, piemēram, audzinātājas neverbālā valoda ir neatsaucīga, noraidoša vai nosodoša? Ja nepatīk veids, kā audzinātāja runā, pirmām kārtām svarīgi definēt, kas tieši nepatīk, un tad var mēģināt saprast, kā šādas pedagoga darbības liek vecākiem justies un vai ir kaut kas, ko var darīt lietas labā. Tāpat, lai pārliecinātos, ka nepatika ir objektīva, var pajautāt, kā otrs vecāks vai citu bērnu vecāki jūtas komunikācijā ar šo pedagogu. Šāda savstarpēja saruna var palīdzēt identificēt, vai nepatika nav subjektīva. 

Kategoriskās domas – vai arī manī?

Mēdz gadīties, ka nepatika var būt saistīta ar mums pašiem, ar mūsu pārliecībām vai domām, kuras mēdz būt neapzinātas, nepārdomātas, ātras un emocionālas. Piemēram, “neviens nevar uzaudzināt manu bērnu, to varu tikai es”, “audzinātājus nemaz neinteresē bērni”, “neviens neko nesaprot un nemāk”. Ar šādām automātiskām domām tiek meklēti visi pierādījumi, kas šādu nepatiku apstiprina, un tiek noraidīti tie pierādījumi, kas liecina par pretējo. Piemēram, ja domāsim, ka audzinātāju bērns neinteresē, būs vieglāk atrast visu to, ko audzinātāja nedara tā, kā mēs gribētu, bet aizmirsīsies tas, ka audzinātāja katru rītu pieiet un bērnu samīļo. 

Automātiskie domāšanas grābekļi 

• Tipiskie automātiskie domāšanas grābekļi jeb automātiskās negatīvās ir “visu vai neko” domas, piemēram: “vai nu audzinātāja visu dara, kā es vēlos, vai arī vispār neko neprot”.
• Pārlieku liela vispārināšana: “audzinātāja šodien pacēla balsi uz manu bērnu. Viņai mans bērns nemaz nepatīk”.
• Apsaukāšana jeb birku likšana: “viņa ir nekompetenta audzinātāja”.
• Emocionālie fakti: “tā ir slikta audzinātāja, jo es tā jūtos, tā ir mana intuīcija”. Šādas domas ir visai neobjektīvas un ienāk prātā patiešām automātiski.
• “Jābūt, jādara” (angliski must un should) domas – “audzinātājai ir jābūt tikai ar veselīgiem ieradumiem vai pašai ar bērniem”.

Mūsu uzdevums ir tādas domas pamanīt un paanalizēt, vai tiešām šādi spriedumi palīdz un kādi ir pierādījumi, ka šīs domas ir patiesas. Ja pamanām, ka nav neviena objektīva iemesla, kāpēc audzinātāja nepatīk, tad darbs ir vairāk pašam ar sevi – apzināties, kāpēc tieši man šis pedagogs nepatīk.

• Tomēr! 

Ja dārziņā tiek konstatētas tādas lietas kā fiziska vai emocionāla vardarbība, šis jautājums nekavējoties ir jārisina, iesaistot gan audzinātāju, gan bērnudārza vadītāju.

Cieņpilna saruna ar pedagogu par nepieciešamajām izmaiņām

Taču pat tad, ja piemeklēts vecākiem un bērnam atbilstošākais bērnudārzs un pienāk situācija, kad vecākam nepatīk konkrētās audzinātājas darbība vai attieksme, vajadzētu mēģināt izrunāt tieši to, kas neapmierina. Tipiski tam, ka vecākiem audzinātāja nepatīk, ir kāds pavisam konkrēts iemesls, un tieši par to būtu jāmēģina runāt. Ja saruna ir uz sadarbību vērsta, ir vislielākā iespēja, ka situāciju varēs veiksmīgi risināt.

Cieņpilna saruna ar pedagogu nozīmē, ka mēs neejam uzbrukt vai aizstāvēties, bet ieņemam pozīciju, kurā gan pedagogs ir svarīgs sarunas dalībnieks, gan arī mēs, vecāki, esam līdzvērtīgi svarīgi sarunas dalībnieki. Citiem vārdiem, “manas vajadzības ir svarīgas”, un arī “pedagoga vajadzības, skatupunkts ir svarīgs”. Sarunas galvenais uzdevums ir rast risinājumu konkrētai nesaskaņai un veidot sadarbību. Tipiski saruna neiet sadarbības gultnē, ja kāda no pusēm sāk otru pusi vainot. 

Kā izvairīties no otra vainošanas? Jāņem vērā pāris svarīgu punktu: 

1. Skaidrojums, balstoties uz faktiem.

Pēc iespējas “sausāk”, ar faktiem izskaidrojam radušos situāciju, audzinātājas rīcību, kura neapmierina, piemēram, “mans bērns, pēc trīs nedēļu slimošanas atgriežoties bērnudārzā, skaļi raudāja, prasīja, lai mamma neiet prom. Audzinātāja aiz rokas ieveda viņu grupiņā, kamēr bērns mēģināja pretoties, rāvās atpakaļ pie mammas, kliedza un raudāja ļoti skaļi.” 

Šo pašu situāciju varētu pateikt arī visai emocionāli, ieliekot savu personīgo attieksmi pret situāciju, kas savukārt turpmāko sarunu jau padarītu sarežģītāku, emocionālāku. Piemēram, “mans bērns bija histērijā, viņam bija bail no audzinātājām, un tās viņu ar varu ievilkta grupiņā. Izskatījās, ka viņām ir vienalga, ka bērns tik traki kliedza. Viņām nekad mans bērns nav paticis.” Ja mēs problēmu piesakām emocionāli, pastāv risks, ka turpmākā saruna sastāvēs no vainošanas, aizstāvēšanās un uzbrukšanas, un šāda saruna neved pie risinājuma. 

2. Savu un bērna vajadzību paušana. 

Pēc tam vajadzētu pateikt, kāda ir vecāku vajadzība formā, kurā nenorāda, kas otram jādara. Tas ir, šajā gadījumā vecāks teiktu: “Redzot, cik bērns skaļi raudāja pēc atgriešanās bērnudārzā, man kā vecākam būtu svarīgi, ka varam atgriezties dārziņā lēnākā tempā. Man būtu svarīgi pabūt bērnam klāt, līdz viņš atkal aprod ar situāciju.” 

3. Kopīga risinājuma meklēšana.

Tipiski mums gribas norādīt risinājumu, piemēram, “tad nākamreiz es pirmo pusstundu sēdēšu bērnam klāt”, bet uz sadarbību vērstai sarunai ir svarīgi, ka vecāki un pedagogs kopīgi vienojas par risinājumu. To var izdarīt, uzdodot jautājumu, piemēram, “Kā mēs varam šādu situāciju risināt?”, “Kā pedagogs saredz risinājumu?”, “Kā pedagogam izklausās vecāka izteiktā vajadzība?”. 

4. Vienošanās par izmērāmu rīcību. 

Dažkārt vienošanās varētu izklausīties kā “mēs jūsu bērnam vairāk pievērsīsim uzmanību, būsim maigāki” vai “nākamreiz tad jau skatīsimies”, taču šīs atbildes īsti neļauj izsecināt, ko tieši katra no pusēm darīs, tāpēc ir svarīgi vienoties konkrēti. Piemēram, vecāks var precizēt: “Tad nākamreiz, kad bērns slimos ļoti ilgi, es pirmās divas stundas drīkstēšu  pavadīt ar bērnu grupiņā.” Iespējams, šis arī jāpieraksta vai nu elektroniski, vai rakstiski, lai nākamajā reizē nevienai no pusēm “neaizmirstas, kas ir norunāts” un varētu sekot līdzi, lai notiek, kā sarunāts. 

Sadarbība starp vecākiem un visu bērnudārzu

Citreiz runājot tikai ar pedagogu, nesanāk nonākt pie konkrēta sadarbības modeļa. Var gadīties, ka audzinātāja vienkārši nezina, kādas izmaiņas drīkst veikt vai kā to izdarīt vislabāk. Tādās situācijās saruna ar vadību var palīdzēt kopīgiem spēkiem rast vislabāko risinājumu. Šajā gadījumā ieteiktu vecākiem iesaistīt arī citus, piemēram, bērnudārza vadību vai bērnudārza psihologu, lai kopīgi varētu nonākt pie tāda risinājuma, kas der visiem. Bērnudārza psihologs var iet un veikt novērojumus. Novērojums ir objektīvs instruments, ko izmanto psihologi. Speciālista uzdevums ir pa minūtēm piefiksēt, ko dara bērns, ko dara pedagogs. Ja ir sajūta, ka pedagogs izturas citādi, kamēr psihologs ir klātesošs, novērojumu var atkārtot vairākas reizes.

Galējais solis – pedagoga vai bērnudārza nomaiņa

Ja tomēr neizdodas rast risinājumu konkrētajā jautājumā, vecākiem ir jālūdz palīdzība bērnudārza vadībai noskaidrot, vai ir iespējams nomainīt viņu bērnam audzinātāju. Iespējams, bērns var pāriet uz citu grupiņu. Taču jārēķinās, ka grupas – un vēl vairāk bērnudārza – maiņa būs vēl viens jauns adaptācijas posms bērnam. Ja mazais apmeklē pašvaldības dārziņu, visticamāk, nomainīt bērnudārzu nebūs tik vienkārši. 

Kā norāda Raimonds Grants, Rīgas domes Komunikācijas pārvaldes Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinators, noteikumos ir atrunāts, ka pašvaldības izglītības iestādes maiņa ir iespējama, ja ir vecāki, kas var savstarpēji vienoties par šo maiņu, un vecāki vai bērna likumiskie pārstāvji iesniedz iesniegumu par pašvaldības izglītības iestādes maiņu abu pašvaldības izglītības iestāžu vadītājiem. Lai sameklētu ģimeni, ar kuru mainīties vietām, var gan iesniegt sludinājumu, gan skatīt citu vecāku publicētos sludinājumus par dārziņa vietas maiņu vietnē www.izglitiba.riga.lv sadaļas “Pirmsskolas” apakšsadaļā. Var arī izstāties no pirmsskolas izglītības iestādes un reģistrēt jaunu pieteikumu. Tādā gadījumā jārēķinās, ka rindā jāstāv no jauna. 

Lasītāja jautā:

“Meitai ir jauka audzinātāja, bet ir zināms, ka viņa smēķē, turklāt pusdienlaikā. Audzinātāja iet smēķēt ārpus dārziņa teritorijas, un arī pēcpusdienā un vakarpusē, ejot mājās ar bērnu, sanāk iet netālu no šīs neoficiālās smēķētavas. Pret pedagogu man iebildumu nav, bet mulsina šis fakts. Vai būtu iemesls iebilst pret to, ka audzinātāja darba laikā smēķē?”

Atbild Sabīne Bērziņa:

Pirmais precizējošais jautājums, ko svarīgi saprast, – vai audzinātājas rīcība kaut kādā veidā apdraud bērnus, piemēram, pusdienlaikā bērni paliek vieni paši, nepieskatīti? Vai audzinātāja smēķē bērnu klātbūtnē un tādējādi apdraud bērnu veselību? Ja šādu bērna apdraudējumu nav, nav iemesla iejaukties audzinātājas rīcībā viņas atpūtas pauzes brīdī. 
Protams, no vienas puses, pieaugušajiem jāmodelē pareiza rīcība, taču audzinātājiem (atšķirībā no vecākiem) tas attiecas tikai uz darba laiku. Ja audzinātāja savā atpūtas pauzē katru dienu grib ēst ātrās ēdināšanas ēdienu vai smēķēt, tā ir viņas izvēle. Turklāt droši vien mūs neuztrauktu ātrās ēdināšanas produktu patēriņš katru dienu, bet smēķēšana uztrauc. Svarīgi saprast, kāpēc tā ir? 

Ne vienmēr viss ir melns vai balts – audzinātāja un visi citi pieaugušie ne vienmēr dara tikai labas lietas. Vēl var padomāt par to, cik lielā mērā uz mums attiecas “jābūt, jādara” automātiskā doma “bērnudārza audzinātājām ir jābūt ar labiem ieradumiem” vai jebkurš cits “jābūt”. Vai mums nav izveidojies tēls, kādai ir jābūt labai audzinātājai, kas ietver arī audzinātājas personību, hobijus un citas lietas? Ja audzinātāja pēc darba apģērbjas kā panks vai metālists, vai tas maina, ka viņa ir laba audzinātāja savā darba laikā? Ja tas to nemaina, tad audzinātājas privātā dzīve un atpūtas pauzes paliek tikai viņas ziņā, tāpat kā arī mums pašiem nepatīk, ja kāds no malas norāda, kā mums jāuzvedas savā privātajā telpā vai atpūtā, lai mēs atbilstu otra izpratnei par labu vecāku.