Ja mēnesi ar mani gulēsi, es likšu tevi mierā. Patiess stāsts par vardarbību ģimenē
Publikācija balstīta uz patiesiem notikumiem, bet detaļas konfidencialitātes un drošības nolūkos mainītas. Diemžēl šis nav ārkārtējs stāsts, varētu pat teikt – klasika. Tādu ir simtiem. Arī bez Stambulas konvencijas – likumi ir, bet realitāte... Acīmredzot, kā paveiksies. Taču sākumā bija mīlestība.
Kad raksts jau bija sagatavots publicēšanai žurnālā Patiesā Dzīve, sākotnēji vispārinātais stāsts ar anonīmiem personāžiem pieņēma konkrētas un dramatiskas aprises. Neilgi pirms Ziemassvētkiem vīrietis, kam bija noteikts netuvošanās aizliegums šķirtajai sievai, novaktēja viņu Rīgas autoostā. Vīrietis izrāva sievietei no rokām somu, un, kad viņa centās sazvanīt policiju, salauza sievietes telefonu. Neviens no apkārtējiem nereaģēja. Sieviete lūdza palīdzību, bet ļautiņi izlēma ticēt varmākam, kurš skaidroja, ka tā ir viņa sieva, kura esot piedzērusies. Neviens arī nepievērsa uzmanību, ka turpat ir raudoši bērni.
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska Patieso Dzīvi informēja, ka policija ir saņēmusi informāciju par notikušo autoostā. Noskaidrots, ka vīrietis ir pārkāpis tiesas lēmumu un sācis konfliktu ar bijušo laulāto, kā rezultātā sasitis viņas telefonu. Materiāls par šo gadījumu ir pievienots iepriekš uzsāktajam kriminālprocesam pēc Krimināllikuma 168.1 panta par ļaunprātīgu nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Aizdomās turētajam piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Notiek pirmstiesas izmeklēšana, plašāku informāciju policija nesniedz.
“Jūs vēlaties iesniegumu policijai atsaukt?” advokāts jautāja, tālruņa sarunas laikā zīmīgi saskatoties ar sociālā centra darbinieci. Viņa pavadīja Elīnu, lai jaunā sieviete justos drošāk un uzrakstītu iesniegumu policijai par nu jau šķirtā vīra teroru, psiholoģisko spiedienu, seksuālo vardarbību un draudiem aizvest bērnus nezināmā virzienā.
Sociālā centra darbiniece viegli pagrozīja galvu, bet advokāts pēc īsās telefonsarunas noteica: “Viņa vairs nevēlas, lai ierosina lietu. Esot solījis, ka viss mainīsies, jo mīlot. Klasika. Drīz atkal būs tas pats.”
No kalna lejā
Sākumā bija mīlestība. Viņi ar Valēriju strādāja vienā darbavietā. Kā bieži gadās – sākumā sarunas par darbu, tad izrādījās, ka atsevišķās jomās ir līdzīgas intereses. Kolēģu vidū Valērijs nebija īpaši mīlēts – viņš mēdza būt pārāk bravūrīgs un lielīgs, arī darbs dažreiz tika paveikts pa roku galam. Reizumis par viņa paviršību darbā piktojās arī Elīna, reizumis viņai nepatika Valērija komunikācijas maniere, bet ko tu padarīsi – kā jau Blaumanis teicis: “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri.” Drīz vien tika rīkotas kāzas.
Kolēģi par šo savienību gan bija izbrīnīti – pārāk jau atšķirīgi abi bija pēc dzīves uzskatiem un mentalitātes. Bet… Kāda kuram daļa.
Cits pēc cita pasaulē nāca trīs bērniņi. Elīna vairāk dzīvoja pa mājām, rūpējās par bērniem un saimniecību. Valērijs strādāja, pelnīja. Dzīve ritēja savu gaitu, bērni auga, sāka iet bērnudārzā, tad jau vecākajam bija klāt arī skolas laiks. Elīna atgriezās darbā.
Kurā brīdī ieskanējās trauksmes zvans, Elīna īsti nepamanīja, bet Valērija dzīve vienā brīdī sāka velties no kalna lejā ar sniega lavīnas efektu. Alkohols, spēļu zāles, zaudēts darbs... Tiešu pierādījumu tam nebija, bet, iespējams, arī narkotikas.
Sākumā bija greizsirdības lēkmes, pēc tam uz Elīnas ķermeņa parādījās pirmais zilums, tad – nākamais, un vēl, un vēl.
Par bērniem, sadzīvi un komunālo izdevumu segšanu bija jārūpējas viņai. Dzeršanas periodi kļuva arvien biežāki un ilgāki. Valērijs naktīs zvanīja no spēļu zālēm, prasot pārskaitīt naudu. Un Elīna pārskaitīja. Kāpēc? “Es zināju, ka citādi viņš nāks mājās, rīkos traci, modinās bērnus. Tā vismaz varējām līdz rītam izgulēties,” skaidroja jaunā sieviete.
Tad vadzis lūza – Elīna iesniedza šķiršanās pieteikumu un arī prasību par netuvošanos. Valērijs bija prom, un mājās iestājās miers.
Un tālāk viss, kā parasti. Pēc kāda laika Valērijs ieradās nolūgties. Teica, ka apmeklējot psihologu un narkologu, meklējot darbu, lai varētu materiāli rūpēties par bērniem.
Pagaidām mitinoties pie mātes, jo citur jau neesot kur. Ja nu Elīna atļautu... Un… Elīna atļāva. (Tādu stāstu ir bezgala daudz.) Mājās atkal bija trači, sieviete regulāri sauca policiju, tā regulāri ieradās, pakratīja ar pirkstu un aizbrauca. Elīna neuzstāja, ka varmāka būtu jāved prom un jāsoda par netuvošanās aizlieguma pārkāpumu. Pati taču ielaida atpakaļ, tātad – vainīga. Viņa to nepieprasīja, šie izsaukumi netika protokolēti, un turpmākā interese vai darbības no policijas puses nesekoja. Vienīgi satraukumā Elīna neatminas, vai darīšana bijusi ar Valsts vai pašvaldības policiju.
Kad viss atkārtojas
Draugi ir vērtība – tā nodrāzta atziņa, par kuras patiesumu dzīvē nākas pārliecināties atkal un atkal.
Tovakar bija meiteņu vakars, tāds improvizēts klases salidojums, jo viena no skolas laika draudzenēm bija atbraukusi no Francijas, lai apciemotu dzimto zemi. Un kā gan bez foršās skolas laiku kompānijas – Sekss un lielpilsēta savā veidā dzīvo it visur! Valērijam bija skaidrais periods, viņš bija palicis mājās ar bērniem, bet draudzenes aizgājušas uz koncertu tuvējā parkā. Vēl gribējās pasēdēt kafejnīcā, papļāpāt, pārcilāt atmiņu stāstiņus, taču saviesīgo pasākumu pārtrauca tālruņa zvans.
Elīna saprata – Valērijs ir piedzēries. Viņš uzstājīgi pieprasīja, lai šķirtā sieva tūlīt nāk mājās.
Draudzenes devās līdzi, jo bija skaidrs, ka Elīnu vienu laist nedrīkst. Tālāk viss kā sliktā sapnī. Pilnīgā bezfilmā esošais vīrietis bija izsaucis policiju, mēģinot iestāstīt, ka cieš no vardarbības ģimenē. Kamēr notika izskaidrošanās ar kārtības sargiem un draudzenes visā tajā jezgā centās novērst uzmanību, Elīna saģērba bērnus, kuri jau bija pamodināti, un devās prom – naktī, tumsā. Policija atstāja agresīvo vīrieti mājoklī, uzņēma mašīnā sievietes, pa ceļam arī Elīnu ar bērniem, un aizveda pie vienas no draudzenēm.
Rīts gudrāks par vakaru...
Kur likties?
Bija skaidrs, ka atgriešanās mājoklī nedz nākamajā dienā, nedz vēlāk nav iespējama. Ja varmāku arī aizturēs, tad – uz cik ilgu laiku? Vēl skaidri atmiņā gadījums, kas izraisīja plašu rezonansi presē, kad Jēkabpils pusē varmāka Leons Rusiņš ar cirvi nogalināja ilgstoši vajāto dzīvesbiedri, jaunu sievieti, viņu bērna un sievietes mammas acu priekšā. Arī toreiz bija noteikts netuvošanās liegums, taču Rusiņš, neraugoties uz to, neatlaidīgi turpināja sievieti vajāt. Viņa atkal un atkal lūdza aizsardzību. Velti. Reāli novērst traģēdiju nepalīdzēja neviens. Ģenerālprokurors Jānis Stukāns pat atļāvās pārmest, ka nogalinātās sievietes advokāte neesot gana aktīvi meklējusi aizsardzības iespējas. Par šādiem izteikumiem amatpersona saņēma Latvijas Zvērinātu advokātu padomes nosodījumu. Vienu brīdi atbildība par notikušo tika futbolēta no vienas institūcijas pie citas, traģēdijas sakarā tika paziņots, ka amatu zaudēs viens no Austrumzemgales policijas iecirkņa vadības, un – ai, kā tagad attieksme pret šādām situācijām mainīšoties... Tiešām?
Atgriežoties pie mūsu gadījuma, jācitē sakāmvārds “Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.”
Cilvēki, kas iesaistījās, lai palīdzētu Elīnai, sazinājās ar vienu no institūcijām, kas sevi pozicionē kā atbalsta struktūru no vardarbības cietušām sievietēm.
“Nē, nē, mēs nevaram palīdzēt. Zvaniet uz XXX krīzes centru, varbūt tur ir vieta,” skanēja atbilde.
XXX krīzes centrā tālrunī balss laipna, bet atbilde noraidoša: “Nē, nē, mēs nevaram palīdzēt. Mums nav brīvu istabu.” – “Kad būs?” – “Rindā stāv vēl divas ģimenes. Varbūt pēc mēnešiem diviem.”
Un tas notiek brīdī, kad jārīkojas nekavējoties, lai māti ar bērniem nogādātu drošā vietā, jo draudu īsziņas no jēgu pārdzērušā bijušā dzīvesbiedra jau bija sākušas pienāk, un ar bērniem atgriezties mājoklī bija pārāk riskanti.
Iedarbinot privāto palīdzības programmu ar pilnu jaudu, ar lielu neatlaidību izdevās atrast krīzes centru attālā vietā, kur uzreiz atradās istaba un darbinieki bija atsaucīgi un iejūtīgi.
Ar steigu vajadzēja tikt turp, jo laika sprīži starp Valērija zvaniem, īsziņām un balss ziņām kļuva arvien īsāki, vēstījumi arvien agresīvāki: “Tu to nožēlosi... Nožēlosi!
Es pēdējo reizi brīdinu – brauc ar bērniem mājās! Tu gribi, lai ir slikti?” Un tā neskaitāmās variācijās bez gala.
Mēnesis seksa, tad es aiziešu!
Jau vēlāk advokāta kabinetā, rakstot prasības pieteikumu, Elīnai vajadzēja vēlreiz atminēties, stāstīt un ar pierādījumiem apliecināt to, ko būtu gribējies ātrāk aizmirst un nekad vairs neatcerēties. Bija jāizdzīvo vēlreiz visas šīs ziņas:
“Es aiziešu prom, ja tu mēnesi ar mani gulēsi.”
“Es gribu, lai tu seksa laikā esi priecīga un smaidi. Ja ne – tas neskaitīsies.”
“Nedomā atteikties – būs sliktāk.”
Jau pēc Elīnas aizbraukšanas:
“Kur tu esi? Atbildi! Es publicēšu tavas bildes. Nožēlosi!” (Foto, kurās Elīna vieglā mājas tērpā.)
“Man ir arī video. Tu gribi, lai es to ielieku un visi redz?” (Video, kurā Valērijs uzbrucis Elīnai, saplēsis drēbes un filmē.)
“Tu man bērnus neatņemsi. Tūlīt pasaki, kur jūs esat!”
“Tu taisies bērnus slēpt? Es jūs vienalga kur atradīšu, viņus paņemšu un aizvedīšu no Latvijas. Tu nemūžam neatradīsi!”
Vairāki Krimināllikuma panti te jau ir skaidri redzami.
Kad Elīna un bērni bija drošībā un sirdsmiers nedaudz atgūts, no dzīvesvietas vajadzēja paņemt mantas un dokumentus. Steigā bēgot, par to nebija padomāts. Atgriezties vienai vecajā mājoklī nebija droši, tāpēc tika meklēta palīdzība un aizsardzība.
Vispirms policijā, kur tika paskaidrots, ka tā ir privāta lieta un tiesībsargu pienākumos neietilpst apsargāt cilvēku mantu savākšanas procesā.
Jo varbūt tieši šajā laikā būs jābrauc uz nopietna nozieguma vietu. Kas arī loģiski.
Tālāk tika apzinātas apsardzes firmas, kuras par drošības garantēšanu vairāku stundu garumā prasīja ap 1000 eiro.
Kāda reģiona sociālajā dienestā, daloties līdzīgā pieredzē, skaidroja, ka šādos gadījumos cilvēku pavada sociālā dienesta darbinieks un pašvaldības policijas pārstāvis. Savukārt Rīgas Sociālajā dienestā telefonsarunā paskaidroja, ka tāda prakse nepastāvot, jo – kāda tur daļa sociālajiem darbiniekiem. Turklāt viņus nedrīkstot pakļaut riskam.
Visu rakstu lasi žurnālā "Patiesā Dzīve"
