Jauniešu aizbildnis bez statusa. Saruna ar Ediju Klaiši

Ar Ediju tiekamies Maskavas forštatē, kur atrodas viens no jauniešu centriem. Dienas laikā tajos gaidīti pusaudži no 13 gadu vecuma, bet nakšņot var tie, kam ir vismaz 16 gadu. Centros jaunieši var gatavot sev ēst, mācīties un vienkārši pabūt mierā. Edijs savulaik bijis sliktais zēns. Pārmērīgi lietojis alkoholu un narkotikas, “vārījis pamatīgas ziepes”. Pats par sevi izsakās, asi ironizējot. Humora izjūta viņam ir lieliska! Varbūt tāpēc tik labi saprotas ar jauniešiem, ko dzīve neglauda tikai pa spalvai.

Vai tas, ko dari, ir tavs darbs vai tomēr kāds cits formāts?

Dzīvesveids. Man pašam nebija atbildes uz šo jautājumu, bet draugs pareizi pateica – tas ir tavs dzīvesveids. Smejoties saku, ka manas brīvdienas no darba dienām atšķiras tikai ar to, ka man nav nekādu oficiālu tikšanos. Pārējais viss ir tieši tāpat kā jebkurā citā dienā. Bet lūdzu neuztvert to kā sūdzēšanos – ak Dievs, cik man daudz darba! Nē! Tieši pretēji – tas man liek justies labi. Pēdējo trīs gadu laikā nav bijis neviena rīta, kad es pieceltos un domātu – šodien atkal ir tik daudz darba!

Kā izlēmi, ka veidosi šādus centrus jauniešiem?

Es neko neizlēmu, un tas nebija plānots. Manā dzīvē vispār nekas nenotiek plānoti, jo esmu bezatbildīgs un haotisks. (smejas)

Bet bija tā – rīkojām nekomerciālās kultūras pasākumus, piesaistot brīvprātīgos. Viņu vidū bija pāris ļoti apzinīgi puiši, kuri regulāri zvanīja un jautāja, kad atkal būs kāds pasākums, un vienā brīdī atklājās, ka šie jaunieši ir saskārušies ar ļoti nopietnām grūtībām.

Viņiem pašiem ir jāgādā sev ēdiens, apģērbs un pārējais ikdienā nepieciešamais. Tad mēs ar draugiem sākām viņiem dāvināt biļetes uz koncertiem, uz kino seansiem, šad tad kopā aizgājām paēst. Kompānija pamazām izauga.

Doma par telpām radās, kad visi kopā bijām aizgājuši paēst uz kādu Vecrīgas krogu. Toreiz paskatījos apkārt un pie sevis nodomāju – nav īsti normāli, ka es ar jauniešiem nāku ēst tur, kur citi nāk “pieliet acis”. Tā radās doma, ka vajadzētu atrast savas telpas, kur šai kompānijai būtu iespēja pavadīt laiku, pagatavot sev ēst, mācīties, izmazgāt drēbes, pašiem nomazgāties. Un tā tapa pirmais – Āgenskalna centrs. Tolaik man nebija nekādas vīzijas vai domas, ka tas varētu attīstīties plašāk.

Kā tu raksturotu jauniešus, kuri nāk uz centriem?

Nevajag domāt, ka pie mums nāk jaunieši, kas dzīvo uz ielas vai ir no maznodrošinātām ģimenēm. Nepareizi arī domāt, ka pie mums nāk tikai problēmu nomākti jaunieši. Pie mums nāk jebkurš, kuram mēs varam būt noderīgi. Ja viņš grib nākt, viņš var nākt! Es neveicu anketēšanu, kuras beigās paziņoju – tev ir pārāk maz problēmu, tu nedrīksti nākt. (smejas) Nē, tā nenotiek!

Nenoliedzami, daļa jauniešu ir saskārušies ar situācijām, kas viņu vecumā nebūtu jāpiedzīvo, piemēram, pašiem jārisina sadzīviski jautājumi. Un te es negribu dzirdēt – es viņu vecumā gāju ganos un vēl sazin’ ko! Okei, man ir prieks, ka tu gāji ganos, baigais malacis! Jaunietim šajā vecumā nav jāiet strādāt, lai nodrošinātu sev pārtiku. Ja viņiem gribas kādas ekstra lietas, viņi arī iet strādāt, bet pusaudzim nav jāstrādā, lai varētu paēst.

Izstāstīšu piemēru, bet aicinu sabiedrību to neuztvert kā pārmetumu. Nu jau izpratne par šo tēmu ir krietni uzlabojusies. Turklāt bez sabiedrības atbalsta mēs vispār nepastāvētu, jo centri darbojas tikai uz ziedojumu pamata. Tātad pagājušā gada augusta beigās paziņa saka: “Klausies, es zinu vienu lauku saimniecību, kur tavējie var aizbraukt un salasīt sev ziemai kartupeļus!” Es viņam prasu – tavējie arī brauks? Viņš apstulba.

Nav runa par to, ka lasīt kartupeļus būtu kas slikts. Es arī ar vecākiem kādreiz braucu pie radiem lasīt kartupeļus. Runa ir par attieksmi – ja gribi ziemā ēst, brauc, lasi kartupeļus. Tā ir nepareiza pieeja.

Arī sociālajos tīklos redzu līdzīgu domāšanu. Nesen, pateicoties vienam no sekotājiem, vietnē X cilvēki “sameta” naudu un mēs vienam jaunietim nopirkām ļoti labu telefonu. Bija cilvēki, kuri rakstīja – kāpēc pirkāt tik labu telefonu?! Par to naudu taču varēja nopirkt divus! Bet pajautājiet sev, kāds telefons ir jūsu bērnam.

Tāpat arī, kad vedu viņus uz veikalu pirkt jaunu apģērbu, cilvēki raksta: “Bet drēbes taču var saziedot! Kāpēc jāpērk jaunas, ja cilvēki var saziedot? Jūs ietaupīsiet līdzekļus!” Jā, protams, var, un šad tad mēs to arī izmantojam, bet ir jāsaprot, ka vienai daļai šo jauniešu nekad nekas nav bijis jauns, nemaz nerunājot par to, ka viņi nav bijuši apģērbu veikalā.

Un atkal, ja mūsu bērniem ko vajag, mēs taču viņus vedam uz veikalu. Mēs taču arī varētu aiziet pie kaimiņa un pajautāt, vai viņa bērnam nav apaugušas kādas bikses. Ja ir, lai atdod tavējam! Viņi ir tādi paši jaunieši kā citi, un viņi ir pelnījuši tieši to pašu, ko pārējie. Nevis ko sliktāku, lētāku utt.

Es, protams, neattaisnoju jauniešus, kuri pārkāpj likumu. Bet ir jāsaprot, ka liela daļa viņu likumpārkāpumu ir bijis izdzīvošanas jautājums. Tev ir kaut kas jāēd! Labi, tu vari neēst divas dienas, bet beigu beigās, izsalkuma dzīts, ieiesi veikalā un kaut ko nozagsi.

Arī, ja runājam par konfliktiem uz ielām, kuros iesaistīti ielu jauniešu grupējumi, būsim reāli – viens tu izdzīvot nevari. Ja tavs bars iet uz kautiņu, piedod, bet tu nevari neiet. Ja tu neiesi, tev nebūs nekādu tiesību ziemā prasīt, lai tevi ielaiž pagrabā sasildīties, nemaz nerunājot par ēdienu.

Diemžēl tie, kuri izvēlas neiet, kļūst par izstumtajiem, viņi mēdz griezt vēnas, mēdz izlēkt pa logiem, mēdz “sarīties ripas”. Pieaugušajiem saku tā – pamēģini iedomāties, ka esi uz ielas un tev nav pilnīgi neviena cilvēka, pie kā vērsties pēc palīdzības. Pilnīgi neviena, kam piezvanīt vai pie kā aiziet! Nu, cik ilgi pieaudzis cilvēks izturētu? Es domāju – pāris dienu un “širmis aizietu”!  

Kāds teiktu, ka ir taču sociālie dienesti!

Par lielāko daļu šo jauniešu sistēma, tostarp sociālie dienesti, neuzzina ļoti vienkārša iemesla dēļ. Lai kādi būtu vecāki, tie ir viņu vienīgie vecāki, kurus viņi mīl, un viņi nedarīs neko, kas vecākus apdraudēs. Šie pusaudži labāk par lielāko daļu sabiedrības zina, kā sistēma darbojas attiecībā uz viņiem.

Pastāsti, kāda centros ir kārtība! Noprotu, ka bez īpašas vajadzības tu ar savu ierašanos jauniešus nemaz nepārsteidz. 

Jā, jaunieši te visu dara paši. Kādreiz bija tā, ka jaunieši veidoja pārtikas sarakstu, es ņēmu kādu no viņiem līdzi uz veikalu, un mēs iepirkāmies kopā. Tagad es viņiem iedodu dāvanu kartes pārtikas veikalos un viņi paši iet un gādā pārtiku. Šajā lietā man būtu no viņiem ko pamācīties. (smejas) Viņi ēd daudz veselīgāk nekā es. Bet okei, kā saka mani draugi – jebkurš cilvēks ēd veselīgāk nekā es. (smejas) Viņi te marinē vistas, cep cepeškrāsnī, ļoti nopietni pieiet tai lietai.

Vai gadās arī pa kādai sūrai pieredzei?

Jā, protams, pa šiem gadiem ir bijuši deviņi negatīvi gadījumi un noteikti būs vēl. Mums ir ļoti vienkārši noteikumi. Nepiedodamās lietas: alkohols, narkotikas, zādzība, necieņa pret citiem centra apmeklētājiem. Minētajos deviņos gadījumos jaunieši zaudēja iespēju turpmāk apmeklēt jebkuru no mūsu centriem.

Un, nē, es nedodu otro iespēju! Soctīklos dalos arī ar negatīvo pieredzi, cilvēki raksta – jā, bet vajag dot vēl vienu iespēju. Es saku – labi, atsūti man savu tālruņa numuru, nākamajam, ar ko man būs negatīva pieredze, iedošu tavu numuru, lai zvana tev! Un ir vēl viens noteikums, kas izveidojies pats no sevis – tu nedrīksti veģetēt. Vienmēr saku, ka pirmajā vietā ir mācības un tikai pēc tam var domāt par darbu. To dzirdot, vairākiem maniem bijušajiem skolotājiem noteikti “atkaras žoklis”. (smejas) Bet tāda ir mana pieeja. Ir daudz jauniešu, kuri, sākot apmeklēt centru, ir atsākuši mācības, ko iepriekš dažādu iemeslu dēļ bija pametuši.

Kāds tev pašam šķiet visgrūtāk saprotamais iemesls, kura dēļ jaunieši pamet mācības?

Man drīzāk ir visnepieņemamākais iemesls, un tā ir pedagogu attieksme. Katram cilvēkam ļoti svarīga ir piederības izjūta. Tas, ka esi kaut kur gaidīts, ka kādam interesē, kā tev klājas. Ja mājās jaunietis šo piederības izjūtu nerod, viņš to meklē ārpus mājām.

Un ir tikai divas iespējas: vai nu viņš šo piederības sajūtu atradīs zīmēšanas pulciņā (ar pirkstiem rāda pēdiņas), vai noziedzīgā grupējumā. Būsim reāli, noziedzīgā grupējumā šo piederību atrast ir daudz vieglāk, jo zīmēšanas pulciņā ir tomēr kaut kādi kritēriji. Un šeit ir pārmetums skolām, jo, lai arī cik tas kādam neticami izklausītos, šie jaunieši līdz pēdējam turas pie skolām. Skolas ir tās, kur viņi var būt ārpus savas sociālās vides.

Manuprāt, visabsurdākais, divkosīgākais un liekulīgākais atklājas tad, kad šis jaunietis ir jau atradis piederību noziedzīgā grupējumā, – tad pēkšņi uzrodas speciālisti, kuri saka: “Klau, tu esi izvēlējies nepareizo kompāniju!” Man ir tikai viens jautājums – kur jūs bijāt, kamēr viņš šo piederību meklēja? Es saprotu, ka skolām nav resursu, lai palīdzētu jauniešiem, bet es arī neesmu dzirdējis, ka kāds par to kliegtu. Dzirdam tikai to, ka skolotājiem vajag lielākas algas.

Jā, es piekrītu, viņiem vajag lielākas algas, bet tas pedagogus tomēr nepārvērš par “svētajām govīm”, kurām neko nedrīkst aizrādīt! Man ir ļoti konkrēti skolas un pedagogu vienaldzības piemēri. Pie mums nonāca meitene, kurai redze izrādījās –4,2. Aizvedu pie optometrista, tur jautā – kad tev pēdējo reizi bija brilles? Viņa saka, ka nekad neesot bijušas brilles. Gribat teikt, ka skolā neviens nepamana, ka bērnam ir tik ļoti slikta redze? Nu, pamana taču!

Vēl viens piemērs – pirms diviem gadiem uz centru atnāca puisis. Kad jautāju, kā šobrīd veicas ar mācībām, viņš nodūra galvu un teica, ka neapmeklē skolu, jo nav normālu apavu. Es paskatījos uz viņa apaviem un ieraudzīju, ka “botas” turas kājās tikai tāpēc, ka zole ir pietīta ar līmlenti. Nu, tādas lietas skolā nevar nepamanīt! Tāpat arī pirms kāda laika sāku tēmu par higiēniskajām paketēm. Meitenei “skalo smadzenes” par to, ka viņa nenāk uz skolu, bet iemesls ir elementārs – viņai nav pieejamas higiēniskās paketes. Protams, viņa kavēs skolu! Neaizies vienreiz, otrreiz, pasliktināsies sekmes, mainīsies pedagogu attieksme, un viņa skolu pametīs pavisam.

Tomēr es nesaku, ka visi pedagogi ir slikti vai vienaldzīgi. Zinu daudz skolotāju un skolu vadītāju, kuri par saviem skolēniem stāv un krīt. Stāsts, kā vienmēr, ir tikai par attieksmi. 

Vai vieni un tie paši jaunieši uz centru nāk ilgstoši?

Jā, tie, kuri sāk nākt, – tie nāk ilgi. Ir jaunieši, kuri, mainot mācību iestādes, atrod mūsu centrus arī citās pilsētās un turpina nākt. Vēl bez centriem mums ir pagaidu drošās mājas – vietas, kas pieejamas jauniešiem no 18 gadu vecuma. Tās ir pieejamas uz laiku, līdz jaunietis kaut ko sakārto savā dzīvē. Patlaban apgūstam jaunu pieredzi ar meiteni, kurai ir elektroniskā uzraudzības sprādze. Esmu pārliecināts, ka tā ir ļoti noderīga pieredze, un vairāk nekā pārliecināts, ka šī meitene nav pēdējais jaunietis ar elektronisko uzraudzību. Mēs katru nedēļu braucam uz Valsts probācijas dienestu sastādīt grafiku nākamajai nedēļai. Tur ir jābūt ļoti punktuālam. Precīzā laikā jāiziet un precīzā laikā jāatgriežas.

Pēdējos trīs gados esmu iemācījies ļoti daudz jauna – matu detokss, nagu pieaudzēšana... (smejas) Ja pirms trīs gadiem man kāds teiktu, ka to zināšu, es atbildētu, ka šis cilvēks ir jucis. Nezinu, vai tas ir labi, bet šķiet, ka mentāli nenovecošu nekad, jo 90 procenti komunikācijas man ir ar jauniešiem.

Tu tātad neesi no tiem, kas uzskata, ka mūsdienu jaunatne ir slinki ekrānos sēdētāji.  

Zinu, ka pieaugušajiem nepatīk, ka jaunieši pavada laiku datorā, spēlējot spēles, taču paralēli tam viņi ar vienaudžiem no visas pasaules sarunājas par tēmām, kas neskar spēles. Viņu skatījums ir tik plašs! Tāpēc es ļoti gaidu nākamās Saeimas vēlēšanas.

Tajās ies vēlēt paaudze, kura nebalsos par atmiņām. Viņa nebalsos tāpēc, ka kāds tur labi izskatās, vai tāpēc, ka pazīst kāda kandidāta tēvu vai māti. Jaunieši uz procesiem skatās pavisam citādi, un viņus nevar polarizēt ar jautājumiem, ar kuriem var ietekmēt šībrīža vēlētāju loku. Tie ir nacionālie un LGBT kopienas jautājumi. Ja es centra jauniešiem pajautātu, ko viņi domā par LGBT kopienu, pretī saņemtu neizpratni – kāpēc man par to kaut kas būtu jādomā? Kāpēc man jādomā par to, ka spīd saule?

Viņiem daudz svarīgāk par nacionalitāti ir tas, kāds tu esi cilvēks. Tāpēc es vienmēr saku – ļaujiet jauniešiem būt! Mūsdienu jaunatne savos padsmit gados ir daudz gudrāka par mums savulaik. Mēs viņiem varam pienest ūdeni, jo mēs esam tie, kuri netiek līdzi šim laikam, un mēs šai paaudzei nedrīkstam teikt – kad es augu..., jo šim laikam nav nekā kopīga ar laiku, kad augām mēs. Neviens taču nenoliegs, ka pasaule, kurā mēs šobrīd dzīvojam, ir šķība un greiza. Un kas šo pasauli tādu izveidoja? Iepriekšējās paaudzes.

Uzskatu, ka jauniešiem nekad nav bijis tik grūti kā šobrīd. Viņiem ir jātiek galā ar tādu pat informācijas apjomu kā pieaugušajiem, arī tāda mācību slodze, kā tagad ir skolās, nav bijusi nekad. To atzīst arī pedagogi. Un vēl – pieaugušajiem ļoti nepatiks tas, ko teikšu, – šiem jauniešiem ir jātiek galā ar saviem vecākiem, kuri bieži netiek galā paši ar sevi.

Tev soctīklos izdodas raisīt diskusijas, aktualizēt zem paklāja paslaucīto. Kura, tavuprāt, šobrīd ir tā tēma, ko ir vērts iekustināt?

Jautājums, par kuru cenšos daudz runāt un arī turpmāk cilāsim ļoti nopietni, ir narkotikas. Vecākiem būtu vērts padomāt, kāpēc viņu pusaudzis ir sācis kaut ko lietot. Vienai daļai tas ir tusiņš, bet diemžēl otrai lielai daļai tā ir vēlme aizmirsties. Mēs, pieaugušie, esam ļoti pārņemti ar sevi, lai kā to negribētos atzīt. Mammai vajag retrītu, fāterītim vajag “iekapāt visīti” tāpēc, ka visa ir par daudz, un pusaudzis bieži paliek bez uzmanības. Pēc tam vecāki iepleš acis un jautā – kā?! Mans pusaudzis “rij ripas”? Jā, diemžēl viņš “rij ripas”. Lūk, par to ir jādomā un jārunā ļoti, ļoti daudz.

Uzziņai

* Open radošie centri jauniešiem atrodas Rīgā un citās pilsētās Latvijā. Tos apmeklē ap 300 jauniešu visā Latvijā.

* Kontakti: diennakts tālr. +371 ​​​22028398; Facebook.com/openrc.lv

* Ja esi jaunietis, kurš nonācis grūtībās un tev ir vajadzīga palīdzība un atbalsts, tad zvani vai raksti WhatsApp 22028398 (24/7)!

* Centri darbojas uz ziedojumu pamata. Kā atbalstīt centrus, uzzini šeit:

* Centra jauniešu dzīvesstāsti video formātā, kas tapuši kampaņas Es Esmu Mēs ietvaros, skatāmi šeit:

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".