Mana misija tuvojas beigām... Saruna ar "Iļģu" dvēseli Ilgu Reiznieci

Ar Iļģiem apceļota puspasaule, taču tikpat nozīmīga kā muzicēšana bijusi folkloristes pedagoģiskā darbība, strādājot gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, mudinot neaizmirst, ka esam latvieši. Tāds bija arī Ilgas tēva Andreja dzīve moto, ar to pašu saukli Reizniece audzinājusi savus četrus dēlus un tagad priecājas par četriem mazbērniem. Protams, viņa nav un nebūs apcerīga ome ar adīklīti un klēpja sunīti. “Man ir tikai dažas darba vietiņas,” Ilga paziņo un turpina strādāt, jo viņai tas patīk.

Minimālisma cienītāja

Tu esi teikusi – caur mani enerģija nāk uz cilvēkiem. Kur tu to smelies pati?

Dažādos laikos bijis dažādi, tagad ir tas brīnišķīgais periods, kad daudz laika pavadu vienatnē, kuras man pietrūcis visu mūžu; daudzbērnu mātēm tā ir. Ļoti labi jūtos viena, arī laukā vai uz sava balkoniņa un, protams, pie jūras. Turp braucu reizi nedēļā – joprojām strādāju Jūrmalā, bērnudārzā. Kā pirms trīsdesmit gadiem sāku, tā turpinu. Brīvajā stundā noteikti aizeju līdz jūrai, man patīk skatīties viļņos. Tagad arī mājās patīk sēdēt. Agrāk man ļoti patika viesnīcu bezpersoniskais tukšums, liekas lietas netraucē. Kad bija pilna māja bērnu un lietu, es ilgojos pēc tukšuma. Tagad beidzot varu tā dzīvot, man ir liela, skaista siena, uz kuras nekarinu pat bildes. Kad uz sienas atspīd saule, top lieliskas kustīgās gleznas. 

Kad visa Rīga būs zem ūdens, Dzegužkalns, kur tu dzīvo, neapplūdīs…

Jā, tas ir Rīgas augstākais kalns, tur uzkāpju diezgan bieži. Ja pamostos ļoti agri, dodos paskatīties, kā saulīte lec. Savulaik dzīvojām seši cilvēki divās istabās, tagad esmu viena pati trijās – ekskluzīvi! Beidzot ir, kur turēt instrumentus, to ir simts, vesela kolekcija, sākot ar maziem varganiem un svilpauniekiem. Vairākus gadus strādāju kādā bērnudārzā, lai tikai man būtu vieta instrumentiem, esmu pat īrējusi tiem telpas. Kad Jurģis, jaunākais dēls, no šī dzīvokļa aizgāja, uztaisīju remontu, lai beidzot instrumentiem būtu sava istaba. Pie visām sienām ir plaukti – protams, man ir arī daudz grāmatu, kas saistītas ar mūziku un folkloru. Nevaru iedomāties dzīvokli bez grāmatām – tās ir mani draugi. Ļoti daudz grāmatu piederēja manam vīram, kura jau desmit gadu vairs nav šai saulē. Viņam bija insults nedēļu pēc Zolitūdes traģēdijas, vīrs ļoti pārdzīvoja Maxima notikumus. Taču principā esmu minimālisma piekritēja, tāpēc tagad manās mājās ir samērā tukšs. 

Nevienas tamborētas sedziņas un kaķīša figūriņas?

Nē, neesmu liela rokdarbniece. Savulaik, kad biju tikai viena bērna mamma un attiecīgi laika bija vairāk, ārkārtīgi aizrāvos ar celmainēm – rakstainu jostu aušanu ar celiem jeb dēlīšiem, kam ir četri mazi caurumiņi. Pēc tam sāku izšūt villaini, bet nepietika laika. Ar Vitauta Straupes palīdzību esmu izveidojusi sudraba Nameja gredzenu, tomēr āķis lūpā neiecirtās – tas tomēr ir vīrieša darbs.

Kaķīši gan man ir, koka, no Portugāles, sasēdināti uz plauktiņa. Strādājot ar bērniem, katrreiz jāaiznes kaut kas pārsteidzošs, tad suvenīri noder. Par instrumentiem – kādreiz mājās bija tikai klavieres, kuras spēlēja vecākā māsa, un mana vijole. Tad astoņdesmito gadu sākumā, kad jau biju saskārusies ar folkloru, nejauši nokļuvu bērnudārzā, kur bija tikai baltkrievu ražojuma lāgā neskanoša koklīte un divi pussalauzti marakasi.

Aizrāvos ar Karla Orfa sistēmu, kuras pamatā ir bērnu brīvā muzicēšana. Vēl pirms viņš sāk staigāt, bērnā jau ir attīstīta ritma izjūta. Lai savus audzēkņus rosinātu muzicēt, kaut kādus instrumentus taisīju pati. Tā pakāpeniski veidojās kolekcija, jo bērniem taču negribas dienu no dienas kratīt vienu un to pašu grabulīti. Iespēju robežās esmu pirkusi visādus ritma instrumentus. Ir arī mandolīna, dažādas stabules, par koklēm un vijolēm nerunāsim.  

Ģitāristi parasti lepojas ar savām ģitārām, pērk arvien jaunas. Cik tev to vijoļu?

Ir āra un iekšas. Savu iekšas vijoli, ko spēlēju koncertos, sniegā un lietū nelietošu. Tagad cenšos tādos laikapstākļos neuzstāties, bet ir nācies. Folkloras cilvēkam jādara daudz kas tāds, kas normālam vijolniekam pat sapņos nerādītos.

Patāšņas senči tēva grāmatā

Tava vēlme un spēja darīt cilvēkiem labu ir apbrīnojama – gadiem ilgi esi mācījusi svinēt Jāņus, bridusi sniegus, bluķi velkot… No kurienes šī misijas apziņa?

Savā garajā mūžā esmu mainījusies, vismaz bluķi vairs publiski nevelku. Bet, ja Dievs mani radījis kā latvieti, tad man kaut kas jādara kā latvietei. Tas nav tikai folkloras ietekmē, mani arī ļoti nacionālā garā audzināja. Mana tēva Andreja Reiznieka vectēvs izceļoja no Latvijas, jo Krišjānis Valdemārs latviešiem apsolīja zemi Novgorodā. Citi, kā zināms, aizceļoja pat līdz Sibīrijai, Reiznieki devās tepat uz Baltkrieviju, Vitebskas guberņu, mans tēvs uzauga latviešu kolonijā Patāšņā. Šogad beidzot iznākusi viņa sarakstītā grāmata Patāšņas latvieši. Ceļā. Uzaudzis Krievijā, tēvs Latvijā ieradās tikai pēc Otrā pasaules kara gandrīz četrdesmit gadu vecumā.

Vai viņš latviski runāja?

Protams! Zinot, ar kādām pūlēm viņa senči tos mūžamežus iekopa, viņam latvietība bija ļoti svarīga. Tēva tēvs agri nomira, un manam tēvam kā vecākajam dēlam nācās rūpēties par pārējiem ģimenes locekļiem. Iesaukts armijā, viņš palika virsdienestā tieši tādēļ, lai pabarotu māti un brāļus. Tie ir traki stāsti, 1937. gadā, kad visi latvieši tika likvidēti, tēvs, pateicoties kādam polim, izglābās no nošaušanas. Jaunākais tēvabrālis, kurš spēlēja latviešu teātrī, izdzīvoja, jo viņu īsi pirms tam paņēma armijā. Mamma dzīvoja Kazahstānā, māsa piedzīvoja īstos bada gadus, ēda zāli… Tās ir šausmas, kā tā valsts mērdēja savus cilvēkus.

Tēvs aizdienēja līdz majora pakāpei, taču partijā neiestājās. Izgāja visu karu, saņēma medaļas, bet lepojās, ka, būdams sakarnieks, nav nogalinājis nevienu cilvēku. Uz Patāšņu, no kurienes latvieši bija izsūtīti uz Sibīriju, tēvs aizveda arī mūs, man tad bija deviņi gadi. Knapi atradām mājvietu, viss bija aizaudzis. Toties lepnākais ciema nams – skola, kurai vietējie latvieši savulaik sameta naudu – joprojām stāvēja.

Pēc tam devāmies uz Ļeņingradu, kur pagāja tēva jaunība. Kad viņš atbrauca uz Latviju, sāka studēt Endzelīnu, ļoti piestrādāja pie valodas. Tēvs strādāja tādos darbos, lai varētu daudz lasīt, pats rakstīja, arī par karu, sūtīja dažādiem žurnāliem, bet neviens to neiespieda. Tagad beidzot izdevām viņa atmiņas. Tēvs ļoti daudz paguva izrunāt ar savu mammu, viņš arī noskaidroja, kas noticis ar visām Patāšņas latviešu ģimenēm. Tur ir simtiem uzvārdu, tai skaitā Eihenbaums, Gailis, Vepris, Krampis – interesanti! Zīmēja shēmas, kur katrs dzīvojis, aprakstīja, kas ar viņiem noticis. Varbūt grāmata kādam palīdzēs sameklēt savus radus.

Tēvs nomira 1986. gadā, nesagaidījis Latvijas brīvību, par ko man ļoti žēl. Pie kā tik es negāju! Piecus gadus manuskripts nogulēja vienā redakcijā, tad otrā. Tad mana māsa Laimrota Kriumane, pianiste un mūzikas pedagoģe, ievadīja tekstu datorā, sameklēja maketētāju un parūpējās, lai grāmata beidzot tiktu izdota. Nav pat simt eksemplāru, šovasar bija ielā radu saiešana, katrs dabūja grāmatu. Uz Nacionālo bibliotēku, protams, aiznesām, direktoram Andrim Vilkam iedevām rokās. 

Interesanti, manam tēvam bija četri brāļi, viens gan nomira maziņš, un viena māsa, bet mammai bija četras māsas un viens brālis. Tēvs visus atveda uz Latviju. Viņš bija kultūras cilvēks, izlasījis visu latviešu literatūras klasiku. Daudz ceļojām pa Latviju, tēvam bija jāsameklē visi rakstnieki, izstaigājām daudzas kapsētas. Prātā sevišķi palikuši Piebalgas braucieni. Sešdesmitajos, kad braucām uz Saulrietiem, Kārli Skalbi pat nedrīkstēja pieminēt. Tur vēl dzīvoja Skalbes radinieki. Atceros Vecpiebalgas kapus – lietus līst, es un māsa, divas mazas meitenes, stāvam pie Kaudzīšu kapa. Tēvs bija arī fotogrāfs, turklāt pedants. Viss pierakstīts – filmas, kadra numurs, kas tie par cilvēkiem. Tās bija romantiskas naktis, kad drīkstēju tēvam asistēt, kad viņš sarkanajā gaismā kopēja fotogrāfijas.

Tēvam bija sāpe, ka brāļiem Reizniekiem dzima tikai meitas. Viņam mūsu uzvārds bija ļoti svarīgs. Atbraucis uz Latviju, tēvs tūdaļ atšķīra telefonu grāmatu un zvanīja visiem Reizniekiem. Daži bija gluži pārbijušies, ka zvana kaut kāds Krievijas latvietis, ar dažiem izdevās sadraudzēties. Viņa latvieša izjūta mums ar māsu ir asinīs.

No kuras puses nāk jūsu senči?

No Vietalvas. Arī no Ērgļu puses. Dana Reizniece, piemēram, ir no Kurzemes Reizniekiem, neesam jau visi viena ģimene. Tēvs uzrakstīja grāmatu arī par mūsu bērnību – Tas, ko es neatceros. Tā pagaidām glabājas mašīnrakstā. Tēvam bija liels prieks, ka vecākajam dēlam Dīvam devu uzvārdu Reiznieks, lai tas nepazūd, pārējie ir Ločmeļi. Nu jau man ir divi pusaudži – mazbērni – Reiznieki: Mare un Andrejs; par godu manam tēvam. Tā ka dzimta turpinās.

Tāpat kā interese par kultūru!

Jā, protams, mēs ģimenē par naudu nekad nerunājām. Bija citas, svarīgākas lietas. Tēvs deva mammai varbūt rubli dienā, knapinājāmies, cik iespējams. Dzīvojām Āgenskalnā, Vīlipa ielā, mājā ar gruntīgu pagrabu. Pagrabā bija muca ar pašu salasītajām sēnēm, skābiem gurķiem, kastes ar kartupeļiem, burkāniem un āboliem. Ziemā ēdām gandrīz tikai to, ko bijām paši salasījuši vai rudenī sastrādājuši. Tēvs strādāja kinostudijas laboratorijā pie ķimikālijām, toreiz bija iespēja tikt pie zemes vasarnīcai.

Tur, Pabažos, tagad māsa dzīvo arī pa ziemu, jo viņu saimnieks izmeta no Rīgas dzīvokļa. Rīga nav labākā vieta, kur pavadīt bērnību, priecātos, ja būtu dzimusi, piemēram, Ērgļos, tad būtu īsti lauki. Man to nebija, jo senču mājas palika Baltkrievijā. Savulaik Janīna Kursīte zvanīja, kad veda ekskursantus uz turieni: “Ilga, te daudz Reiznieku guļ kapos, vai tie tavējie?” Nu ja, ka manējie, turklāt mans vectēvs vispār ne reizi nav bijis Latvijā, piedzimis un nomiris Baltkrievijā. Latviešu koloniju bija simtiem, izkaisītas pa Krievijas impēriju, un ne jau aiz vieglas dzīves viņi aizbrauca…

Visi taču gribēja strādāt, zemi kopt, ne jau pabalstus saņemt! Tu arī no darba neesi vairījusies.

Nu, mana vijoļspēle ir tēva ambīcijas – viņš bija ļoti muzikāls, ar labu balsi. Tēvs teica: “Man tik grūta dzīve bijusi, manām meitām būs viegli darbi.” Viņš apzināti meklēja sievu un mūsu mammu atrada Vecrīgas namu pārvaldē, kur viņa strādāja. Mamma ar māsām padsmit gadu vecumā pārcēlās uz Rīgu, sapelnīto sūtīja uz mājām, lai viņu tēvs varētu izpirkt māju Liepnā. Jā, varējām atgūt tur zemi, bet ar radiem nospriedām, ka tas ir par tālu, kurš tur brauks.

Žēl, tagad bērni pārmet, bet tur no vectēva mājas nekas nav palicis, kara gados tajā vietā bija lidlauks. Tur mana māsa pa vasaru ir dzīvojusies. Ir labs stāsts, kā meitene stāv uz celiņa un pļavā neiet, jo iemācīta, ka pilsētā nedrīkst zālīti un puķītes nobradāt. Mēs vispirms dzīvojām Jūrmalā, bet, kad māsa sāka mācīties mūzikas skolā, no Slokas uz jurjāniem izbraukāt bija par tālu, un tēvs samainījās uz Rīgu, divām istabām. Vienā es spēlēju vijoli, otrā māsa klavieres. Mamma visu laiku saimniekoja – vārīja aknu pastēti, taisīja šprotes, marinēja zivis tomātos.

Atceros, majonēzes veikalā nebija, krējumam likām klāt sinepes, rīvētu olas dzeltenumu…

Mārrutkus. Kad rīvēja mārrutkus, logi vaļā, mamma sēž uz palodzes, un asaras ripo pa vaigiem, kā kož acīs. Mamma gatavoja visu. Es katru rudeni taisu kaut ko citu. Pērn taisīju kimči, šogad daudz lečo. Cik nu man vienai tā ēdiena vajag, bet man patīk vārīt zupas. Pandēmijas laikā savārīju lielo katlu un izvadāju bērniem – riktīga zupas virtuve.

Latviešiem mīlestība iet caur vēderu, vecvecāki mani bez ciemakukuļa no mājas ārā nelaida.

Tas jau raksturīgi arī daudzām citām tautām. Daudzi zināja, kā ir tad, kad nav ko ēst. Piemēram, Mārim Muktupāvelam (Ilgas kolēģis grupā “Iļģi” – D. M.) vecāmamma kā iemācīja, tā viņš līdz šim nespēj kaut ko neapēstu atstāt uz šķīvja. Tā bija svēta lieta.

Ģimenē – mainītās lomās

Ko saki par mūsdienu bērniem? Daži ar viņiem nevar sadzīvot, tādēļ pat pamet pedagoga darbu.

Protams, daudz kas mainījies, kopš, kā es saku, pasaules šļura pie mums ienāca caur internetiem un spēlītēm. Skolā ar to visu konkurēt man kļuva par grūtu, varbūt tāpēc aizgāju, bet bērniem bērnudārzā joprojām ļoti patīk tas, ko es daru un mācu. Bērni ir ļoti dažādi, nekad neteikšu, ka viņi ir tādi vai šitādi. Šad tad programmā Skolas soma braucu uz Latvijas skolām, tas ir Ivetas Mielavas projekts Latviešu tautas mūzikas instrumenti. Iveta ir izveidojusi spēli puzles veidā, stāstām, rādām. Stundas laikā iznāk spēlēt 25 instrumentus, tas bērniem ir liels brīnums. Tā ir tautas māksla – vai nebūtu brīnišķīgi, ja savam priekam katrs cilvēks prastu spēlēt kādu instrumentu? Kokli var spēlēt jebkurš, katrs pusstundas laikā spēj apgūt divus akordus. Kokle mums tiešām ir īpaša, ne velti Japānā ir cilvēki, kas to spēlē, dzied latviešu dziesmas, izada mūsu cimdu rakstus.

Vai viņiem nav savu kokļu?

Ir tāds milzīgs instruments koto, ar daudzām stīgām. Stunda paiet, lai uzskaņotu vien. Ivetas Mielavas veikalā Upe kokles pērk ļaudis no visas pasaules – tie, kuri spēj novērtēt šī instrumenta unikālo skaņu. 

Atgriežoties pie bērniem – mums bērnudārzā ēdienreizēs ir galds, uz kura ir vairāki ēdieni, katram jāpaņem vismaz trīs. Ne tikai kartupeļi vai makaroni, jābūt  salātiem, vēl kaut kam. Tad nav divu vienādu šķīvīšu, katram bērnam cita kombinācija. Tur arī uzreiz redzams, vai bērnam mājās ēdienu gatavo vai izber no bundžiņas vai paciņas. Tie bērni ēd zupas, sautējumus, dārzeņu ēdienus. Jā, viņi ir dažādi, un apbrīnoju skolotājus, kuri mūsdienās strādā diendienā.

Es Jūrmalā strādāju vienu dienu nedēļā, vēl pāris vietās dažas stundas dienā, un prieks redzēt, ka bērniem joprojām patīk rotaļas. Žēl, ka augstākās izglītības programmā nesagatavo folkloras skolotājus, tādēļ mūsu otrais projekts Skolas somā ir Ejam rotaļās, kur es izvēlējos rotaļas, mana mazmeita ar draugiem iedziedāja un Iveta visu sazīmēja. Ir QR kodiņš – viss sagatavots, labs palīgs skolotājiem.

Manā bērnībā Kas dārzā vai Ādamam bij’ septiņ’ dēli bija dabisks klases vakara noslēgums…

Kādreiz arī ģimenē bija daudz bērnu, varēja iet rotaļās, tagad, ja viņš ir viens, neko darīt. Ir jau skaitāmpantiņi, ucināmie pantiņi, folklora piedāvā ārkārtīgi bagātu materiālu mazu bērnu dvēselēm. Bet ko redzam? Māmiņa stumj ratiņus, un deguns telefonā.

Tu savulaik brauci pa dzemdību nodaļām, lai mācītu jaunajām māmiņām latviešu tautas šūpuļdziesmas.

Tas bija sen un man sagādāja prieku.

Un ko pašas bērni pa to laiku? Algoji auklīti?

Man bija citādi. Desmit gadus pēc kāzām, 1993. gadā, mans vīrs, pirotehniķis, cieta nelaimes gadījumā. Kopš tā laika līdz mūža beigām viņš dzīvoja kā redzes invalīds, ciezdams milzīgas sāpes. Šad tad pastrādāja, taču pārsvarā dzīvoja mājās, gatavoja ēdienu, bija kopā ar dēliem. Bet es pelnīju maizi, dragāju pa pasauli, ieskaitot Ameriku un Austrāliju. Bijām pilnīgi mainītās lomās. Telefonu, protams, nebija, rakstījām vēstules.

Sirds taču tāpat nemierīga – kā tur, mājās, iet. Tik trakas lietas, kā darīji tu, muzicējot ar Iļģiem, arī ar grupu Jauns mēness, laikam var darīt tikai jaunībā.

Bet visam cauri gāja skola. Atbraucu ar Jaunu mēnesi no koncerta Daugavpilī piecos no rīta, pēc divām stundām cēlos, posu bērnus, kuri mācījās manā Jūrmalas Alternatīvajā skolā, un skrējām uz vilcienu, katrreiz baidoties nokavēt. Trīspadsmit minūtes līdz Zasulauka stacijai raitā solītī. Tā vēl tagad staigāju, kaut mazbērni dažreiz iebilst – vecmāmiņ, nav taču jāsteidzas! Vienmēr bija kaut kur jāpaspēj, joprojām neprotu tāpat vien pastaigāties.

Turklāt vēl vijole rokā!

Un viens bērns pie otras. Pat nezinu, kā mēs to izturējām. Toties nu jūtos ļoti labi, jo visi mani četri dēli ir tepat Latvijā, kas noteikti ir arī mans nopelns. Visi kādu laiku pabijuši ārzemēs, Jumis Amerikā laikam nodzīvoja pat septiņus gadus, bet visi ir atgriezušies. Liels prieks sapulcēties pie manis vakariņās un svētkos, man ir nopirkts īpašs galds, jo manā mazajā ģimenē (bez māsas ģimenes) ir vienpadsmit cilvēku.

Liktenīgās Jurjānu Andreja burtnīciņas

Tev ir otra ģimene – Iļģi, ar kuriem varbūt esi pavadījusi pat vairāk laika nekā ar bērniem.

Kā dēlu māte biju pieradusi būt puišu kompānijā, līdz ar to Iļģu mūziķi man problēmas neradīja ne koncertos, ne braucienos – mēs tiešām labi sadzīvojam. Mazliet dīvaini, ka Iļģi joprojām turpinās, kaut pēdējos piecus gadus palaikam murminu, ka jābeidz spēlēt. Man vairs nav iekšējas vajadzības uzstāties – esmu pateikusi, ko gribēju, viss ir izpildīts. Iedomājies, konservatoriju beigusi meitene atrod Emiļa Melngaiļa savākto tautasdziesmu trīs sējumus, katrā pusotrs tūkstotis melodiju!

Esmu tos – un arī visus pārējos folkloras vākumus – izšķirstījusi. Bet, kad pirmoreiz atvēru Jurjānu Andreja burtnīciņas, kuru vērtība ir tāda pati kā Krišjāņa Barona Dainu sējumam, jo notis pierakstīt prata tikai retais, ieraudzīju fantastiskas, taču nevienam nezināmas melodijas. Tas mani burtiski satrieca, radās vēlme tās darīt visiem zināmas, kaut gan kā skolotai vijolniecei skatuve bija pēdējā vieta, kur vēlējos atrasties.

Esi teikusi, ka jūties kā pele un labprāt nelīstu no alas ārā, ja ne šī vilkme dalīties ar savu mīlestību pret folkloru.

Jā, un uz skatuves mani izstūma šis dārgums, kuru atradu. Taču mana misija tuvojas beigām, jo izaugusi jauna paaudze, to turpina arī mani bērni un skolnieces. Mazbērniem padziedu, mazākajam ir pusotrs gads, varbūt viņš gribētu to telefonu aiztikt, jo ir jau pamanījis – patīk, ka tur kaut kas iedegas. Bet vecāki nedod, jo mēs dziedam, spēlējamies. Viņi dzīvo Ķīpsalā, un man ar ratiņiem bija visburvīgākās pastaigas gar Daugavu visdažādākajos laika un gaismas apstākļos. Ar iepriekšējo mazmeitiņu, kurai tagad ir vienpadsmit, man nebija laika staigāt, toties to paguva mans vīrs, tas bija viņa pēdējais gads. Savukārt lielākajiem mazbērniem biju šoferītis, braucām krustu šķērsu pa Latviju, īrējām viesu namus, gājām pa dabas takām – nekādas ārzemes.

Kas ir mainījies, kopš tu vairs nebrauc pa Latviju, dziesmas mācot?

Sākumā jutos par maz sociāli aktīva, tad nolēmu vismaz iestāties apkaimes biedrībā. Cilvēki spriež par praktiskām lietām, konkursiem, lai piesaistītu savai apkaimei finansējumu. Basketbola laukumi mani īsti neinteresē, toties es rīkoju bērniem dziesmu un rotaļu vakarus. Skaitos Dzirciemā, un man ir iekšēja pretestība, jo pareizāk būtu Dzegužkalns. Vispār šī vieta ir senais Zunda ciems, blakus – Iļģuciems, kur dzīvoja Johans (Jānis) Šteinhauers, ar kura personību pēdējos gados esmu aizrāvusies. Viņam vajadzētu pieminekli, ar tādu domu arī iestājos biedrībā, nākamgad tam nopietni pievērsīšos.

Šovasar Jāņos bija atbraucis Šteinhauera mazmaz…dēls no Venecuēlas. Jānis daudz darījis, lai atjaunotu Zāļu vakara svinēšanas tradīciju, tas viss 18. gadsimtā noticis netālu no manas mājas, kur dzīvoja latvieši. Otrpus Daugavai pārsvarā dzīvoja vācieši. Tāpēc man prieks, ka pēdējos gados Dzegužkalnā Jāņi tiek svinēti tik tradicionāli, cik nu mūsdienu pilsētā iespējams. Savukārt, mājās sēdot, nodarbojos ar sava veida arheoloģiskajiem izrakumiem. Tiem gatavojos vairākus gadus. Uz mana darba galda ir saliktas grāmatas, pieraksti, visādas lapiņas. Paskatījos uz to visu un aizvēru durvis, līdz saņēmos, jo vajadzēja tomēr no Iļģu ierakstu simtiem noskaidrot, kuras dziesmas nākušas no šīm grāmatām, kuras no teicējām, bet kuras ir mūsu pašu radītas.

Apmēram zinu, kurā diskā kas ir, bet jāatrod pareizais numurs īstajā grāmatā. Gribu atšifrēt visas melodijas, jo neviens cits, izņemot mani, to izdarīt nevar. Šad tad piezvana (folkloriste) Zane Šmite un saka, ka feisbukā, kurā manis nav, izcēlusies diskusija par kādu no dziesmām, tad nu es paskaidroju, kā tur īsti ir. Piemēram, Pie Dieviņa gari galdi. Es šo dziesmu astoņdesmito gadu sākumā atradu Emiļa Melngaiļa otrajā grāmatā, pierakstītu latgaliski – svātā Muora, zīžautiņus raksteidoma. Es zīžautiņu vietā ieliku villainītes un svētā vietā mīļā Māra. Tagad rakstu dziesmas pasīti un atvainojos par savu pārdrošību. Bet, ja mēs Iļģos būtu dziedājuši par zīžautiņiem un svēto Māru, varbūt visa Latvija, ieskaitot Mārtiņu Freimani, nebūtu dziedājuši Pie Dieviņa gari galdi.

Mēs pirmie sākām dziedāt manis latviskoto versiju, tad dziesma kļuva par Vides aizsardzības kluba himnu, un pantu dod, Dieviņi, kalnā kāpt, man liekas, pielika  Andris Mičulis, saukts par Prievīšu Andri, jo oriģinālā tā nav, tāpat kā pašas Laimas atslēdziņas – tas arī ir pielikts. Tāda ir dziesmas vēsture, un man taču tas jāpasaka! Grāmatas ar tūkstošiem dziesmu – jāšķirsta, jāpēta… Slinkums ir,  bet beidzot tas jāizdara.

Vai tāpēc nav laika iet pie tautas, lai joprojām mācītu, kā lēkt dančus ar budēļiem?

Reizēm jau vēl dančus uzspēlēju, bet ne kā agrāk 3x3 saietos – caurām naktīm. Kādreiz muzikantu ļoti trūka, tagad izaugusi jauna paaudze, lai nu spēlē. Danču kustība gājusi plašumā un dziļumā, par ko man liels prieks un gandarījums.

Sākumā gan neviens īsti nezināja, kā īsti dejot. Tad izrādījās, ka ir simtiem pierakstu, var meklēt, uzzināt. Šajā ziņā lietuvieši bija stipri priekšā, viņiem folkloras kustība sākās daudz agrāk. Kad aizbraucu uz Viļņu pirmoreiz, tur jau viss universitātes pagalms dancoja tautas dejas. Pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem beidzot arī mums tā ir.

Vai tautas teicējas Latvijā vēl ir? Pie kā aizbraukt īsti autentisku, neskatuvisku dziedāšanu paklausīties.

Jā, dažviet Latvijā, piemēram, Latgalē, Dienvidkurzemē, suitu novadā, tradīcija tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bet mūsu laikos katram ir iespēja klausīties autentisku dziedāšanu Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā www.garamantas.lv.

Arī es esmu saņēmusi mantojumā šādu autentisku dziedāšanu – Liepnas balsus. Kad sāku interesēties par folkloru, braucām meklēt teicējas, vērsos pie savas ģimenes. Bērnībā, protams, dziedājām, bet ziņģes un melodiskas dziesmas, taču izrādījās, ka mana mamma ar māsu un māsīcu arī ir teicējas. Gadus četrdesmit viņas nebija dziedājušas šīs senās dziesmas, jo pēdējā sūdu talka Liepnā tika rīkota varbūt piecdesmitajos. Bet, kad sāka atcerēties, tantēm nāca vaļā aumaļām. Kad beigšu arheoloģes darbu, jāķeras klāt mammas dzimtas dziesmām. Par laimi, ir ieraksti, arī video, šo tradīciju esmu pārņēmusi pilnībā, arī mani dēli un skolnieces. Man bija folkloras ansamblis Vārpas, trīs manas skolnieces tagad dzied Saucējās, kas ir visautentiskākā folkloras kopa.

Dalos pieredzē arī semināros mūzikas skolotājiem. Pirms desmit gadiem uzkāpu uz skatuves un ieraudzīju zālē nogurušas sievietes. Ļoti sagribējās viņas uzmundrināt, un es teicu – vai jūs saprotat, cik mums ir laimīga dzīve? Labi, ir kaut kādas krīzes, bet nav karu! Mūsu dēli ir mājās. Man kā dēlu mātei tas ir ļoti svarīgi. Bet, redz, laiki mainās, un atkal jādomā par tādām lietām.

Ir daudz tautasdziesmu par karavīriem. Visvairāk mums laikam ir darba dziesmu?

Nē, kāzu dziesmu. Ļoti daudz Jāņu dziesmu – laikam nevienai tautai nav tik daudz dziesmu, kas veltītas gada īsākajai naktij. Protams, daudz ir arī darba dziesmu, jo folklora senos laikos pavadīja ikdienu ik uz soļa. Lai padarītu grūtu darbu, viens otram palīdzēja ar dziesmām, tāpēc ir daudz dažādu talku balsu.

Šogad piedalījos 3x3 nometnē Ludzā. Tās apkārtnē savulaik ar vīru esmu devusies folkloras vākšanas ekspedīcijā. Nometnes tēma bija tautas, par ko ļoti daudz domāju. Tas ir interesants paradokss, jo tautasdziesmās tautas ir svešie – tie, kas nav radi. Tautietis ir svešais, precēties drīkst tikai ar tautudēlu. Bet nozīme ir mainījusies, jo mūsdienās tauta ir savējie. Interesanti, tāpēc sāku domāt, kurā mirklī tas notika. Savējo mīlēšana vienā vārdā ir nacionālisms. Tā ir patiesā nozīme. Taču ne uz citu rēķina. Ir daudz mītu, par kuriem gribam, lai tie būtu patiesi, taču jābūt godīgam pret vēsturi. Uun vēsture būtu jāzina.

Protams, folklora attīstās, un interpretācija man ir svarīga. Piemēram, Iļģos – lai nebūtu kauns un nebūtu jāizliekas. Mūsu Ziemassvētku koncerts ir brīnišķīga tradīcija, kas turpinājusies visu laiku, izņemot divus pandēmijas gadus. Saulgriežu koncerti Jāņos un Ziemassvētkos man ir īpašs notikums, šoreiz gan būs veseli trīs koncerti. Ir cilvēki, kuri nāk vai katru gadu, tā ir kļuvusi par viņu Ziemassvētku tradīciju. Man ir ļoti mīļa šī mūzika, mūsu saspēlēšanās, tur ir prieks, lai varētu pagriezt sauli. Tāds pasaules radīšanas brīdis ar lielu atbildību un īpašu saskanīgumu.

Paldies par atbalstu materiāla tapšanā Laurai Kalniņai un telpai Aminori!