Laulība mūsdienās ir mirusi. Lai dzīvo ģimene!

Latvijas Satversmē ģimene nav definēta, tajā vienīgi teikts: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” Laikā, kad 70 procenti Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu un vairāk nekā puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās, Civillikuma 60. panta otrā daļa vēsta, ka laulības mērķis ir izveidot ģimeni, tātad ģimenes veidošanas pamats ir laulība un ne citādi. Pēdējos gados nereģistrētās attiecības ir dubultojušās, bet politiķi (paši dzīvojot šā tā, kā pagadās) izliekas to nemanām un turpina vilkt veco meldiņu par tradicionālās ģimenes stiprināšanu un laulības veicināšanu starp vīrieti un sievieti. Tikmēr valsts nekādi nevar piespiest viņus precēties.

Kad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess parakstīja jauno reģistrētās kopdzīves likumu, kas attiecas gan uz pretējā dzimuma, gan viendzimuma pāriem un kas stāsies spēkā 2016. gadā, viņš teica, ka Igaunija ir pārāk maza valsts, lai varētu atļauties daļu savu pilsoņu diskriminēt un padzīt. Vai mēs to varam? Tā vietā, lai neatpaliktu no mūsu daudzās jomās progresīvākajiem kaimiņiem un strādātu pie pārmaiņām likumdošanā, paplašinot ģimenes jēdzienu, politiķi turpina strīdēties ar realitāti un apelēt pie tradīcijām, kas izskatās smieklīgi, ņemot vērā, ka tradīcijas ir visādas, tostarp ne visai progresīvas, un laika gaitā mainās. Turklāt atliek vienīgi minēt, par kādām tradīcijām runā politiķi – padomju laika, Ulmaņlaiku, vēl tālāku senču? Senos laikos vecākais dēls mantoja tēva mājas, bet jaunākie bērni palika ar garu degunu, par ārlaulības bērniem vispār nerunājot. Tie bija kauna traips visai dzimtai. Tradicionāli latvieši dzīvoja viensētās kopā ar vecvecākiem, tantēm, onkuļiem un kalpiem. Vecos, trūkumā nonākušos radiniekus ielika nabagmājā. Par bērnu laulībām savā starpā vienojās vecāki, pamatojoties uz materiālām interesēm. Precības aiz mīlestības bija jaunievedums, kas izpelnījās asu vecās kārtības piekritēju kritiku un noliegumu.

Vienā brīdī reģistrētā laulība, ko ir grūtāk izjaukt, stāv pretim tam, ko saka sirds un dvēsele

Diskutējot par nereģistrētām attiecībām, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks saka: “Vajag vienreiz izbeigt to muļķību, ka laulība balstās mīlestībā. Kad to izbeigs, laulība būs mūžīga.” Klāvs Sedlenieks norāda, ka vēsturiski laulības institūcija tika izveidota, lai atrisinātu īpašumtiesības, tas bija ekonomisks, politisks darījums. Savukārt mūsdienās, Rietumu kultūrā šāda attieksme pret laulību ir nepieņemama. “Laulība ir salikta kopā ar mīlestību – emocijām, kas nav ilgtspējīgas. Turpretī īpašumtiesības ir ilgtspējīgas. Tās kopā neturas un savstarpēji disonē. Rietumu sabiedrībā akceptētais ģimenes pamats ir mīlestība, bet vienā brīdī reģistrētā laulība, ko ir grūtāk izjaukt, stāv pretim tam, ko saka sirds un dvēsele. Cilvēks mīl kādu citu, bet viņam jādzīvo amorālā kopdzīvē ar pielaulāto.”

Kamēr politiķi spītīgi klusē, tradicionālās ģimenes robežas turpina ļodzīties un stiepties plašumā. Ir ģimenes, kurās zem viena jumta dzīvo bērni no dažādām attiecībām, ir ģimenes, kurās kopā dzīvo divi viena dzimuma cilvēki, piemēram, divas sievietes, un abām ir bērni (vai vienai vairāki). Viņas vēlas būt kopā un nešķirsies tikai tāpēc, ka daži mācītāji, politiķi un ortodoksāli noskaņoti cilvēki uzskata, ka viņas nedrīkst viena otru mīlēt. Kāpēc tieši viņu bērniem jājūtas nepareiziem un diskriminētiem? Kāpēc viņas nevar kaut ko kopīgi iegādāties un justies valsts atzītas un aizsargātas? Tikpat nievāta jūtas daudzbērnu mamma, kurai ir pieci bērni – katrs no sava partnera. Neraugoties uz augsto sociālo statusu un spēju finansiāli nodrošināt ģimeni, viņa sabiedrības acīs ir “tā tur mātīte ar daudziem bērniem”.

Labklājības ministrijas ierēdņi ne pa jokam apjūk, piešķirot pabalstus daudzbērnu ģimenēm, jo nav skaidrs, kurš pie kuras mājsaimniecības pieder. Arī pašvaldības plāta rokas, kad jāgodina labākās ģimenes, jo nukleārā ģimene, pie kuras pieder mamma, tētis un viņu bērni, izrādās vīzija, nevis realitāte. Zolitūdes traģēdija iezīmēja problēmas, par kurām valsts līdz šim nebija domājusi. Kompensācija tika atteikta bojā gājušā ugunsdzēsēja dzīvesbiedrei, jo pāris nebija salaulājies. Rehabilitāciju, kas bija paredzēta bojā gājušo tuviniekiem, atteica pusmāsai un piešķīra tikai tad, kad iejaucās mediji.

Ģimene balstās uz emocionālām un finansiālām attiecībām, kopdzīvi vai kopīgiem bērniem

Lai gan arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma nesen atzina, ka ir jāievieš normatīvie akti, kas regulētu īpašuma tiesības starp civillaulībā dzīvojošiem pretēja dzimuma partneriem (viendzimuma pārus viņa neatzīst), realitātei pretim kā mūris, no vietas neizkustināms bluķis stāv novecojušais Civillikums. Cilvēktiesību aizstāvji, juristi un notāri jau vairākus gadus runā par to, ka ģimenes jēdziena definīcija būtu jāpaplašina atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam. Respektīvi, ģimenes jēdziens neaprobežojas ar juridiski noslēgtu laulību, bet ietver de facto attiecības, kas balstās uz emocionālām un finansiālām attiecībām, kopdzīvi vai kopīgiem bērniem.

Civillaulības riski izgaismojas sarežģītās dzīves situācijās. Piemēru ir tik daudz un dažādi kā pati dzīve. Piektā daļa sieviešu, kas pēc palīdzības vēršas resursu centrā sievietēm Marta, ekonomiskā krīzē ir nonākušas, pārtrūkstot attiecībām vai partnera nāves gadījumā, saka centra vadītāja Iluta Lāce. “Dzīvojot kopā, sieviete un vīrietis ir izveidojuši veiksmīgu uzņēmumu. Sieviete tajā ir ieguldījusi darbu, radošo potenciālu, finanšu resursus, bet tas ir reģistrēts uz vīrieša vārda. Vīrietis nomaina partneri, un bijusī draudzene paliek bez nekā. Traģisks ir stāsts par 82 gadus vecu sievieti, kuras kopdzīve bija ilgusi 40 gadu. Abi kopā bija uzcēluši māju, iekopuši dārzu. Kad dzīvesbiedrs nomira, ieradās viņa bērni no pirmās laulības, izpostīja dārziņu un izlika sievieti no mājas.”

Iluta domā, ka reizēm vienīgais veids, kā sievietei saglabāt māju, kas uz dzīvesbiedra vārda celta par viņas naudu, ir palikt tajā kopā ar bērnu, lai gan bijušais partneris blakus istabā dzīvo ar citu sievieti. “Tā ir emocionāla vardarbība pret sievieti un bērnu, bet cita risinājuma nav, jo valsts ģimenes neaizsargā.” Valsts vienādi neizturas pret visiem bērniem, jo nereģistrētās attiecībās dzimušie pēc vecāku šķiršanās nonāk sliktākās pozīcijās. Turklāt gandrīz trešdaļa sieviešu audzina bērnus vienas, neesot ne laulībā, ne attiecībās ar vīrieti, saka Iluta Lāce. “Jā, bērni ir arī no vienas nakts attiecībām, un gadās, ka pat no vienreizējām vardarbīgām attiecībām, bet tas nenozīmē, ka sievietes savus bērnus mīl mazāk. Un viņām būtu jānodrošina valsts tiesiskā aizsardzība.”

Iemesls, kāpēc mūsdienās cilvēki precas vai sāk kopdzīvi, kardināli atšķiras no mantiskajās attiecībās balstītajām laulībām, kādas bija agrāk

Organizācija jau gadiem klauvē pie Tieslietu ministrijas, Tiesībsarga un likumdevēju durvīm, aicinot domāt par valstiska mēroga risinājumu nereģistrēto ģimeņu juridiskai aizsardzībai, pretim saņemot kārtējo aicinājumu precēties. “Piemēram, Skandināvijā ir kopdzīves likumi. Citās valstīs normatīvajos aktos ir noteiktas pazīmes, pēc kurām var pateikt, vai ir bijusi kopdzīve. Ja kopdzīves fakts tiek konstatēts, valsts garantē aizsardzību. Iemesls, kāpēc mūsdienās cilvēki precas vai sāk kopdzīvi, kardināli atšķiras no mantiskajās attiecībās balstītajām laulībām, kādas bija agrāk. Mūs vairs tik ļoti neinteresē, kādi īpašumi pieder partnerim, tas ir otršķirīgi, jo prioritāra ir mīlestība. Tieši tāpēc valstij būtu jāparūpējas, lai cilvēki, kas kopā dzīvo, jūtu vadīti, tiktu juridiski pasargāti,” saka Iluta Lāce.

Pērn Notāru dienās, diskutējot par šiem jautājumiem, toreizējās tieslietu ministres Baibas Brokas atbilde bija, ka laulības institūts jāstiprina kā vienīgais pareizais ģimenes veidošanas modelis un tāpēc jāveic izglītojošs darbs. Tātad, pēc Nacionālās apvienības domām, vērtība ir nevis ģimene, kas sastāv no cilvēkiem, bet institūts. “Tā ir nostalģiska moralizēšana, bet mēs dzīvojam dinamiskā sabiedrībā, kurā de facto eksistē visdažādākie kopdzīves modeļi. Mamma ar bērniem var atrasties vienā valstī, tēvs citā vai otrādi un komunicēt, izmantojot modernās tehnoloģijas. Vecāki strādā ārzemēs, un bērni kādu laiku ir pie vecvecākiem, tad pie tēta, pēc tam pie mammas. Cilvēki vairs nesēž uz vietas, diendienā nav kopā, mobilitāte nosaka jaunās kopdzīves tendences.”

Pagaidām vienīgā valdības pretimnākšana ir Labklājības ministrijas sagatavotā aptaujas anketa, lai noskaidrotu iedzīvotāju, īpaši jauniešu, viedokli par laulību reģistrēšanas šķēršļiem un iespējamiem risinājumiem. Rezultātus izmantošot, rakstot rīcības plānu ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanai. “Būtu jāatrod Latvijai labākais tiesiskais regulējums, bet tur jau tā problēma, ka politiķi izvairās un vispār nediskutē,” saka Iluta Lāce. Labā ziņa ir tā, ka Tieslietu ministrijas atbalstu guvusi zvērinātu notāru iniciatīva laulību ne vien šķirt, bet arī slēgt pie notāra bez lieciniekiem. Iluta Lāce atzīst, ka tas ir labi, bet nav risinājums, jo atkal runā tikai par laulību.

Tie, kas uzskata, ka ģimenei jābūt balstītai laulībā un ģimenes definīcija nav jāpaplašina – lai viss paliek pa vecam, kā vienu no dzelžainiem argumentiem parasti min jēdzienu dabiskā ģimene, ar to domājot sievieti, vīrieti un viņu bērnus. Tikmēr antropologi iebilst, ka no antropoloģiskā viedokļa atbildi uz jautājumu, kas ir dabiskā ģimene, mēs nevaram rast, jo, salīdzinot ģimenes dažādās pasaules malās un meklējot, kas visām ir vienāds, jāsecina, ka ģimeņu formas ir ārkārtīgi dažādas.

Dabā nav dabisko un nedabisko ģimeņu. Drīzāk tas ir plūstošs jēdziens – grupa, kas vēlas identificēties kā ģimene. Turklāt māte daba ir daudzveidīga – dzimst ne tikai zēni un meitenes, bet bērni, kam tik viegli nevar noteikt dzimumu. Vēl vairāk, zinātnieki uzskata, ka, smalkāk izpētot, cilvēku iedalījums sievietēs un vīriešos izrādās primitīvs un neprecīzs. Iluta Lāce piebilst, ka tas, ko sagaidām no īstas sievietes un īsta vīrieša, ir konstrukcija, jo cilvēki ir dažādi. “Tu vairāk izskaties pēc sievietes, tātad tev jāpilda tāda loma, tu – pēc vīrieša, tad tev pienākas šāda dzīve un ne citāda. Ir jādod cilvēkiem iespēja būt tādiem, kā viņi vēlas, un jāļauj izvēlēties formu, kā veidot attiecības.”

SKDS aptauja rāda, ka divreiz biežāk nekā sievietes laulībai jēgu neredz vīrieši. Vienkāršoti tas tiek skaidrots ar to, ka vīrieši kļūst infantili un nespēj uzņemties atbildību. Pētījumi citās valstīs liecina, ka vīrieši boikotē laulību, jo apprecoties viņu dzīve zaudē kvalitāti. Mediji ir radījuši seksīga, neprecēta vīrieša tēlu, turpretī precētajam ir vēderiņš, viņš apkrāvies ar pārtikas maisiem, nav iekārojams.

Mediji ir radījuši seksīga, neprecēta vīrieša tēlu, turpretī precētajam ir vēderiņš, viņš apkrāvies ar pārtikas maisiem, nav iekārojams

Sociālpsiholoģe Laila Girsova vērtē, ka globālais process nosaka to, ka vīrieši feminizējas, bet sievietes kļūst vīrišķīgākas. “Jau Jungs teica, ka, esot ciešā sadarbībā, mēs pārņemam otram dzimumam raksturīgo. Zaudējot alfa tēviņu pozīcijas, vīrieši reizēm jūt nostalģiju pēc partnerattiecībām, kurās viņi bija noteicēji. Pēc vēsturiskās pieredzes, sievietes alkas būt precētai ir spēcīgākas nekā vīrietim, kura nevēlēšanos būt apgredzenotam nosaka arhaiska vēlēšanās netikt sagūstītam. Arhetipiskā līmenī precējies vīrietis ir zem sievas tupeles.”

Pieņemt reģistrētās kopdzīves likumu vai juridiski atzīt konvencionālas pāra attiecības mūsu politiķiem liedz konservatīvais domāšanas stils un kalpu gala mentalitāte, uzskata Laila Girsova. “Viņi turas pie mirušām formām, tāpēc roka neceļas pārskatīt laulības Svēto Grālu. Tas būtu vajadzīgs, jo situācijas dzīvē var būt dažādas. Var gadīties, ka cilvēks nonāk reanimācijā, bet pie viņa nelaiž partneri, ar kuru kopā nodzīvoti piecdesmit gadi. Viņa vietā ierodas tikpat ilgi nesatikti radinieki.”

Laila Girsova skaidro, ka lūzums ģimeņu veidošanā notika Pirmā pasaules kara laikā, kad daudz vīriešu aizgāja bojā un sievietes bija spiestas darīt vīrišķīgi marķētus darbus, atsakoties no sievišķīgā dreskoda, kas paredzēja korsetes, garas kleitas un kruzuļus: “Kad sieviete kļuva patstāvīgāka un veiksmīgāka, viņa atbrīvojās arī seksuālajā ziņā – viņai vairs nebija vajadzības sargāt uzticību vienam vīrietim. Par sievieti, kas citu pēc cita maina mīļākos, sabiedrība joprojām domā slampa, lai gan arī šo stereotipu pamazām nomaina cits priekšstats. Tas notiek arī tādu seriālu kā Sekss un lielpilsēta ietekmē. Turpretī vīrietis, kas maina sievietes, sabiedrības skatījumā ir mačo, sliktais puisis.

Arhetipiski sievietēm ir būtiski apprecēties, jo laulības apliecība sabiedrībā tiek pielīdzināta sievietes kvalitātes sertifikātam. Sasniedzot zināmu vecumu, ir jābūt ļoti rezistentai un iekšēji pārliecinātai par iemesliem, kāpēc es gribu būt viena, lai nepakļautos sabiedrības stereotipam, ka sievietei jāiziet pie vīra. Varbūt labāk apprecēties un ātri izšķirties, lai apliecinātu, ka vismaz vienreiz es tiku atzīta. Uz neprecētu sievieti sabiedrība raugās ar žēlumu, turpretī  uz neprecējušos vīrieti mūsu homofobiskajā sabiedrībā lūkojas ar aizdomām. Dzirdēju, kā kāds darba devējs reiz teica, ka neuzticas vīrietim pēc četrdesmit, kam nav bijusi vismaz viena laulība un bērns.”

Mūsdienās pašpietiekami indivīdi šķiras ar frāzi “saglabāsim draudzību” uz lūpām. Pirms pusgadsimta tas bija kaut kas neiedomājams

Šķiršanās statistika visā pasaulē ir ļoti augsta. Laulība ilgst septiņus astoņus gadus, kam seko slavenā septītā gada krīze, skaidro eksperte. “Mūsdienās pašpietiekami indivīdi šķiras ar frāzi “saglabāsim draudzību” uz lūpām. Pirms pusgadsimta tas bija kaut kas neiedomājams. Tolaik šķīrās ar lielu skandālu un trauku sišanu. To gan netrūkst arī mūsdienās, taču attieksme pret aiziešanu katram uz savu pusi mainās.” Tomēr doties pie altāra baltā kleitā un plīvurā pa ziediem kaisītu taku ir modē. “Trīs reizes laulāties baznīcā, kurā laulības sakraments ir nepārkāpjams, ir kropls konformisms,” uzskata Laila Girsova.

Kad vecākā paaudze runā par atbildību, ir skaidrs, ka tās ir muļķības, jo ne papīrs, ne bērni nav atbildības un stabilitātes garantija, saka sociālpsiholoģe. “Kā laulības līgums aizsargā māti un bērnus nabadzīgajos laukos, kur vīrieši nodzeras? Jaunā liberāli noskaņotā paaudze attiecības uztver adekvātāk un racionālāk – laulību ceremonija un zvērēšana būt kopā līdz kapa malai viņiem šķiet smieklīga un novecojusi. Mani kaitina pamācības “attiecības ir jākopj, attiecības ir smags darbs”. Tad es iztēlojos, kā viens svīzdams, elsdams smagi strādā, kopjot attiecības. Gultā ir jāsvīst, bet attiecības ir loterija – būs vai nebūs. Skaidrs, ka bez strīdiem neviens pāris neiztiek. Ja negrib strīdēties, jādzīvo dažādos kontinentos, kā to darīja Minhauzens.”

Lūkojoties uz vecākās paaudzes cilvēkiem, kas kopā nodzīvojuši līdz pat zelta kāzām, bieži vien pārņem nevis prieks, bet žēlums, jo tas panākts par pārāk augstu cenu. “Nu, ja cilvēkiem ir vajadzīgs rauts par godu statistikai...” saka Laila Girsova. “Vīrs un sieva gadiem ilgi strīdējās, necieta viens otru, bet dzīvoja kopā. Bērni pieauga, un viņi beidzot izšķīrās. Kad bērni mātei pajautāja, kāpēc jūs abi ar tēti cietāt, viņa atbildēja, ka neesot gribējuši traumēt bērnus. “Vai jūs mums pajautājāt, vai mēs gribam dzīvot nepārtrauktā stresā un naida gaisotnē,” jautāja pieaugušie bērni.”

Tāds pats monstrs ir stereotips – mūsu dzimtā nešķiras. Tas ir absurds, kas velkas līdzi no simtiem gadu senas pagātnes. “Domāju, ka sabiedrības daļa, kurā intelekts ir virs vidējā, respektē indivīdu izvēli,” uzskata Laila Girsova. “Postmodernā sabiedrība pamazām atbrīvojas no stereotipiem, piemēram, ka sievai jāseko vīram, ja viņš dodas strādāt uz ārzemēm. Arguments, ka viens no partneriem vai abi spers sānsoli, moderni domājot, vairs nedarbojas, jo īslaicīgs romāns nav būtiskākais, kas apdraud ģimeni. Kopdzīve, kādu veidos jaunā paaudze, atšķirsies no viņu vecāku un vecvecāku ģimenēm. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās. Vārds laulība kādreiz būs pagātnes palieka.”

Arvien populārāks attiecību modelis ir poliamoristi – cilvēki, kas veido tuvas attiecības ar vairākiem partneriem vienlaikus

Cits jautājums, ja cilvēki ir reliģiozi un laulību cementējošs faktors ir ticība. Ja vien mūs nepārņems islāmizācijas vilnis, Rietumos laulība būs tikai viena no kopdzīves formām, turklāt margināla. Laila Girsova piebilst, ka pasaulē un arī Latvijā aizvien izplatītāks kļūst seriālās poligāmijas modelis – otra, trešā ģimene, bērni no katra partnera vai partneri – ceturtais, piektais utt. Populārs ir arī modelis kopā un atsevišķi, kurā divi cilvēki veido stabilas, noturīgas attiecības, bet ikdienā kopā nedzīvo, tā teikt, viņiem nav kopēju katlu, pannu un mājdzīvnieku, bet ir nebeidzami randiņi, kopīgi ceļojumi un izklaides.

Tomēr cilvēku iztēle ir neierobežota, tāpēc, lai cik plaša būtu ģimenes definīcija vai cik liberāls kopdzīves reģistrācijas veids, vienmēr kāda minoritāte paliks aiz likuma borta. Piemēram, Amerikā (un ne tikai) sevi aizvien noteiktāk piesaka poliamoristi – cilvēki, kas veido tuvas attiecības ar vairākiem partneriem vienlaikus. Koncepcijas piekritēji nav svingeri – sekss ar nejaušiem partneriem viņus neinteresē, jo viņi dzīvo grupveida ģimenē un ir pārliecināti, ka ir iespējama ētiska nemonogāmija. Daži amerikāņu pētnieki pat uzskata, ka poliamorija iezīmē jaunu seksuālo revolūciju. Tiem, kas vīpsnā, ka šādi grupveida ģimeņu modeļi mūsu tēvzemītē nebūtu jāapspriež, der atgādināt, ka tepat pie mums daļa sabiedrības dzīvo tieši tā: ir sieva (vīrs) un viena mīļākā (mīļākais), ar kuru ir ilgstošas attiecības. Nav izslēgts, ka mīļākās (mīļākie) ir vairākas un sabiedrība to zina un akceptē.