Sevišķi skumja situācija ir zēniem laukos. Eksperte vērš uzmanību: valsts nedrīkst taupīt uz bērnu rēķina
Īpaši zemi lasītprasmes rādītāji Latvijā ir zēniem no laukiem. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova intervijā portālam Jauns.lv min vairākus faktorus, kā ietekmē situācija varētu būt tik slikta. Viņa akcentē, ka valsts nedrīkst taupīt uz bērnu lasītprasmes rēķina!
Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka pēdējo gadu starptautiskie pētījumi apliecina: Latvijā lasītprasmes rādītāji skolēnu vidū uzrāda strauju kritumu.
Pētījumi atklāj, ka īpaši zemi lasītprasmes rādītāji ir zēniem no laukiem. Ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā novērots, ka parasti meitenes ir čaklākas lasītājas.
Vai klasēs ir grāmatu plaukti?
Runājot par īpaši zemiem lasītprasmes rādītājiem zēniem, Tretjakova sacīja: “Acīmredzot visi faktori nostrādā negatīvi.
Pirmkārt, grāmatu pieejamība. Vai ir grāmatas turpat bibliotēkā? Vai klasē ir grāmatu plaukts? Labām, interesantām grāmatām, kas saista bērnu uzmanību, ir jābūt pēc iespējas tuvāk viņiem.”
Otrs svarīgs aspekts ir bērnu vecāki. “Vai viņiem ir darbs? Vai viņiem ir pārliecinošs dzīves ritums, kurā ir iespējams lasīt relaksējoši?
Bērnu tiesību pārkāpums
Es domāju, ka tā [lauku zēnu sliktā lasītprasme] ir saistīta arī ar to, ka lauku reģionos mēs tomēr nevaram nodrošināt vienlīdzīgus apstākļus. Un tas jau ir bērnu tiesību pārkāpums.”
Tretjakova atgādināja, ka 2012.gadā valsts pēkšņi paziņoja, ka nedos nekādu naudu lielajām bērnu lasīšanas programmām, jo valstij jāatdod parādi.
Nedrīkst taupīt uz bērniem!
“Tad mēs sacēlām riktīgu traci. Mēs aizsūtījām vēstules 11 atbildīgajām ministrijām un institūcijām, tostarp tiesībsargam.
Tajās mēs teicām: “Ziniet, jūs varat taupīt pilnīgi uz visu, bet, lūdzu, netaupiet uz bērniem!”
Katram bērnam jābūt pieejamiem kvalitatīviem materiāliem
Tad tiesībsarga atzinums bija: tiek pārkāptas bērnu tiesības.
Ir pilnīgi vienalga, kurā vietā bērns dzīvo, bet viņam ir jābūt pieejamiem kvalitatīviem materiāliem, kas viņu attīsta gan emocionāli, gan prāta ziņā,” Tretjakova teica.
Valstīm ir jāatbalsta bērnu grāmatu izdošana un izplatība.
Daļai bērnu nav iespēju tikt pie grāmatām
Ja bērns dzīvo pilsētā un vecāki mājās nelasa, tad viņam ir iespēja doties uz salīdzinoši netālo bibliotēku un paņemt tajā grāmatas.
Taču, ja bērns dzīvo laukos, kur tuvumā nav bibliotēkas, tad viņš viens pats nevar nokļūt citas apdzīvotas vietas bibliotēkā un paņemt grāmatas.
“Jā, viņš tādā ziņā ir atstāts viens. Varbūt mamma nevar aizvest viņu ar mašīnu [uz citas apdzīvotas vietas bibliotēku] vai arī pievest klāt grāmatas. Viņš nevar pats aiziet [pēc grāmatām].”
Bibliotekāriem var būt ļoti svarīga loma
Tretjakova atsaucās uz slavenā britu rakstnieka Roalda Dāla grāmatā “Matilde” aprakstīto savā ziņā neticamo ainu.
“Meitene ir ļoti maza, viņai ir tikai četri gadi, viņas ģimene ir absolūti nelasītāji, viņi skatās tikai televizoru. Bet meitene pati aiziet uz bibliotēku, kur, par laimi, ir ideālā bibliotekāre, kas nesaka: “Tu lasi to, šī grāmata tev ir par smagu.” Meitene lasa patiešām visas grāmatas, kas viņai šķiet interesantas.”
Daļai lauku bērnu ir ierobežotas iespējas
Diemžēl daļa mūsdienu Latvijas lauku bērnu cieš no apstākļiem, kādos viņi aug, piemēram, viņi vieni paši bez pieaugušo palīdzības nevar nokļūt bibliotēkās un iepazīties ar jaunāko literatūru.
“Par to mums arī vajadzētu domāt. Tās nav vienlīdzīgas iespējas.”
Bērni var iestrēgt burtošanas līmenī
Turklāt, ja šiem laukos dzīvojošajiem bērniem jau ir zema lasītprasme, tad viņi, visticamāk, vispār pat nevēlas doties uz bibliotēku un vērt vaļā grāmatas.
Tad viņi var ilgstoši neattīstīt savu lasīšanas prasmi un palikt zemas lasītprasmes līmenī arī skolas vecākajās klasēs, kad var būt grūti izlasīt matemātikas un citu mācību priekšmetu uzdevumu nosacījumus.
Nedrīkst aizmirst arī par pandēmiju
“Skolotāji saka, ka zināmā mērā tā [bērnu sliktā lasītprasme] varētu būt pandēmijas ietekme. Bet ne tikai. Mēs to nevaram norakstīt tikai uz pandēmiju.
Iespējams, tās ietekmē ir nācis klāt kāds procents [lasīšanas grūtību], jo bērni mūsu valstī visilgāk mācījās attālināti. Citās valstīs bērni atgriezās skolā ātrāk. Mēs visilgāk mācījāmies attālināti.
Ir jārunā par grāmatā izlasīto
Vispār grāmatu lasīšana ir sociāla lieta. Dažādi teorētiķi saka: “Tu nezini, par ko ir grāmata, pirms neesi par to runājis. Katrs izlasīto uztver citādāk. Ja mēs saliekam kopā dažādas izpratnes, tad tā kļūst par sociālu lietu.
Lasīšana un izpratne ir sociāla lieta. Tas nozīmē, ka mums ir vairāk jārunā par grāmatām, ko mēs lasām. Mums ir jādalās ar saviem viedokļiem,” Tretjakova ieteica.
