Inese Krūmiņa ieklausās senču balsīs: "Iespējams, latvieši sevī ir attīstījuši mocekļa gēnu"

Krūmiņu mājā Juglā, ienākot pa durvīm, uzreiz acīs krīt skaistie rokdarbi – rakstainu cimdu pāris un tautiska josta, kuras nēsātāja jau iecerēta. Citā istabā pie sienas tikpat krāšņi musturotas jostas un, protams, Ineses pašas darināts ir arī tautastērps, kurā viņa tērpjas, piemēram, 3x3 nometnēs. Inesi dēvē arī par šīs ģimeņu kustības ciltsmāti. Krūmiņiem ir seši pieauguši bērni un deviņi mazbērni, un, kad visi sanāk kopā, māja var šķist par mazu.

Pirmsākumos tas bijis parasts grausts, kuru vēl padomju laikos ar pacietīgu, ilgu ciešanos dzīvokļu rindā viņi izprasīja savai kuplajai saimei. Tālāk jau remontēja pašu spēkiem, nu tapusi jauna piebūve, kurā reiz būs arī pirts. Virtuvē Krūmiņi saimnieko uz pusēm – mēneša pirmās divas nedēļas ēst gatavošana ir Ineses ziņā, otrajās divās par maltītēm atbild vīrs. Tas paver iespēju lieliski saplānot darāmo, kura ne vienam, ne otram netrūkst.   

Viena no miljoniem iespēju

Šis ir gada tumšākais periods, latviešiem rudens ir arī veļu laiks. Vai tiešām jānoliek pie mājas pakša kāds kārums senču gariem?

Sakot vārdu gari, mēs iztēlojamies kaut ko mītisku, ezoterisku, bet latviešiem ar veļiem saistās diezgan gaišs un konkrēts priekšstats par aizgājušajiem senčiem. Jā, velis var būt arī viens, un tas nav spoks. Ja es veļu laikā domāju par mielastu, tad pieminu, piemēram, vecmāmiņu; viņa man ir gaišs tēls. Šo to par viņu zinu no dzimtas nostāstiem, esmu redzējusi arī kādu fotogrāfiju. Un tas nav spoks, bet personība, kura vairs neeksistē kā cilvēks. Varbūt vietā būtu arī gara jēdziens, taču vienlaikus tas ir skaidrs norādījums uz mūsu šai saulē vairs neeksistējošajiem dzimtas locekļiem.

Vai tāpēc latviešiem tik svarīga ir kapu kultūra, ka negribam atrauties no saviem senčiem arī tad, kad tie jau mīt aizsaulē?

Jā, un, manuprāt, tas ir saprātīgi. Reizēm mēģinu skaidrot ar piemēru – ja mani vecāki būtu izšķīrušies agrāk, es nebūtu piedzimusi. Savukārt, ja mans vectētiņš, karojot balto pusē, nebūtu nonācis Krimā un saticis manu vecomammu, katram no viņiem būtu piedzimuši citi bērni, nevis mana mamma.

tāpēc varbūtība, ka piedzimšu tieši es, ir bijusi visai niecīga. Ja mums piedāvātu loterijas biļeti ar tik minimālu iespēju laimēt, mēs to nepirktu. Ir tautasdziesma par dieva dēliem, kuri sēd aiz galda rakstīdami, “kam būs mirti, kam dzīvoti šai baltā saulītē”. Mēs visi šajā loterijā esam izvilkuši laimīgo lozi.

Tomēr daži atļaujas pārmest vecākiem – kāpēc tu mani laidi pasaulē, es to nemaz negribēju! Gadās, ka iedota kļūdaina programma, ģenētiskas anomālijas. Arī jūs romānā "Vilkme" aprakstāt iedzimtu noslieci uz alkoholismu.

Tā ir ērta atruna – vainīgi ir vecāki, jo viņi mani tādu laida pasaulē. Vecāki iedod cilvēkam visu viņa dzīvi, kurā ir miljoniem iespēju. Ja tu pats tās neizmanto, ir muļķīgi kaut ko pārmest vecākiem.

Kā tad ar karmu, kura nesnauž? Ja tic dvēseļu pārmiesojumam, šai dzīvē atstrādājam arī iepriekšējo dzīvju nedarbus.

Ticēt karmai ir ļoti aizraujoši. Pārmiesošanās varētu izskaidrot daudz ko no tā, kas un kā notiek manā dzīvē. Mani uzrunāja arī Maikla Ņūtona grāmatas par dvēseļu ceļojumiem, varu viņa uzskatiem pievienoties, bet nezinu, vai tā ir absolūta patiesība. Kādu laiku praktizēju meditāciju lietuviešu skolotāja vadībā, uz jautājumu par karmu viņš atbildēja ļoti vienkārši: “Jā, esmu dzirdējis, ka karma eksistē un cilvēki vēlas to izpirkt, bet nevēlos tajā iedziļināties. Es vienkārši vēlos šajā dzīvē paveikt ko labu, un, ja karma eksistē, tad nākamajā dzīvē mana eksistence būs labāka.”

Kā atrast izlīgumu?

Kā jums radās interese par ezoteriku? Nereti pie tā noved sāpīgi pārdzīvojumi, kad cilvēks meklē atbildi uz jautājumu – par ko man tas?

Protams, bet attiecībā uz neizskaidrojamo mana pozīcija ir interesanta. Mana pirmā izglītība ir matemātika, un mans racionālais prāts grib apmierinošu skaidrojumu arī mistiskām lietām. Es pati esmu daudz strādājusi, lai skaidrojumus ietērptu vārdos. Ceru, ka nākamgad iznāks RSU kūrēts zinātnisko rakstu krājums par dažādām garīguma izpausmēm. Krājumā būs arī mans raksts par garīgumu latviešu tautasdziesmās, kurā aplūkota tēlu simbolika, skaidrojumi.

Milzīgs paldies jāsaka Janīnai Kursītei, kas izdevusi Dainu kodeksu ar jēdzienu skaidrojumiem, tomēr tautasdziesmās atainotā glezna un stāsts nav mehānisks jēdzienu salikums. Varbūt to var salīdzināt ar ēģiptiešu hieroglifiem, kur atsevišķs hieroglifs nozīmē vienu, bet kontekstā var mainīt jēgu atkarībā no atrašanās vietas.

Man nāk prātā vārds rakstīt.

Tieši tā, lai gan senākos laikos ar rakstīšanu vairāk saprata rokdarbus, ornamentu veidošanu. Es jau skolā iemācījos obligāto daļu tautasdziesmu, man ļoti patika lasīt, interesēja folklora. Mans vīrs Jānis Atis folkloras kopā Vilki darbojās vēl tad, kad kopas nosaukums bija Liepavots. Kāds atdalījās, kāds pienāca klāt, un, ja nemaldos, 1992. gadā viņi pieņēma Vilku vārdu.

Pēc trim gadiem atsevišķā kopiņā apvienojās Vilku dzīvesbiedres, tā radās Vilcenes, un es biju viena no viņām. Mūsu repertuārā bija karavīru līgaviņu, māšu un meitu dziesmas, izdevām tieši vienu disku. Kopā ar Vilcenēm nodziedāju vienpadsmit gadu, bet, kad mēģinājumus pārcēla no trešdienas uz pirmdienu, man nācās aiziet, jo pirmdienās mums ir lielās ģimenes vakariņas.

Mums ir seši pieauguši bērni, visiem ir partneri, pieciem pāriem ir bērni. Otrais dēls Jānis ar ģimeni dzīvo Amerikā, viņi mums pievienojas tikai vasarās. Parastais vakariņu komplekts ir astoņpadsmit cilvēku. Ceram atjaunot arī kopīgās dziedāšanas tradīciju, kas pēdējos pāris gados izpalika mazbērnu vecuma dēļ. Savulaik pirms Ziemassvētkiem ar labdarības koncertiem braucām uz pansionātiem, šogad varbūt aizbrauksim padalīt mandarīnus, jo dziedāšanai neesam sagatavojušies.

Kāpēc tieši pirmdiena, kuru nereti dēvē par grūtu dienu?

Tas sākās, kad mums bija iepriekšējais mēģinājumu grafiks – man savs, vīram savs. Turklāt divi dēli, Ingus un Eduards, dzied folkloras kopā Vilkači. Mans trešais dēls Kārlis ar klasesbiedru Reini tikām dīdījās, līdz sarīkoja pirmos mēģinājumus tepat mūsu mājās. Kompānijā iesaistījās arī Dāvis Stalts, uzņemoties vadītāja atbildību, tagad Vilkaču vadītājs ir Edgars Zilberts.

Vispirms Vilkačos dziedāja pirmais un trešais dēls, tagad – pirmais un piektais, jo Kārlis ir pārāk aizņemts. Viņš ir teātra cilvēks – aktieris, dramaturgs un Kultūras akadēmijas pasniedzējs. Jā, pirmdiena ir grūta diena, un es daru visu, lai jaunajiem Krūmiņiem tā būtu vieglāka. Viņi var atbraukt un pavakariņot pie klāta galda. 

Vai jūsu senčos ir ar teātri un mūziku saistīti cilvēki?

Jā, sevišķi jau ar mūziku. Paaudžu kontekstā man no prāta neiziet brīdis, kad mūsu dēli kādā svētku vakarā muzicēja: vecākais ar ģitāru, trešais ar akordeonu. Man negaidīti uzsita tādu emociju vilni, ka nevarēju parunāt. Es pēkšņi redzēju savu bērnību – tēvu ar akordeonu un tēvabrāli ar ģitāru. Man bija arī brālis ar absolūto dzirdi, kurš dzīvi neizmantoja tā, kā būtu varējis.

Šķiet, jūsu grāmatā "Vilkme" ir ļoti daudz patiesības. Līdzīga situācija aprakstīta kontekstā ar dziesmu Atzīšanās – “miglā asaro logs”…

To zinu kopš trīs četru gadu vecuma. Jā, "Vilkme" ir pa daļai autobiogrāfiska. Lielākā daļa ir dzīvie dzimtas stāsti. Protams, dažas situācijas bija jāiztēlojas, neviens jau tik detalizēti neizstāstīja. Sākumā gan to nerakstīju publicēšanai, bet kā dzimtas hroniku. Kad sapratu, ka darbu publiskošu, mainījās gan personu vārdi, gan dažas situācijas.

Jūs nebaidījāties izpaust briesmīgos notikumus, lai tie būtu fiksēti precīzi kā matemātikā?

Esmu mācījusies matemātiku ne tikai Latvijas Universitātē, bet vēlāk arī Sistēmisko sakārtojumu un konsultēšanas institūtā Maskavā; arī sistēmfenomenoloģiju. Tā savukārt balstās Berta Helingera metodē, kas ir kaut kas līdzīgs psihodrāmai. Ja tu, cilvēks, dzīvē esi savārījis tik daudz, ka vairs netiec ārā, kaut kas jāmeklē un jādara. Apzinājos, ka esmu pārāk daudz ieguldījusi mātes lomā, pārlecot pāri sievas lomai.

Tā rīkojas daudzas no mums.

Protams, tas it kā ir dabiski, bet nepaliek bez sekām.

Ja rodas sekas, vairums apstaigā draudzenes, tad zīlnieces…

Ar tādām īstām sirdsdraudzenēm man nav paveicies, varbūt tas ir bērnības rezultāts. Ne velti izvēlējos matemātiku – manī dominē sievietei ne pārāk raksturīga loģiskās domāšanas daļa, iespējams, kā atbalss no tā, ka mamma bija sadomājusies par dēlu.

Manuprāt, tas ir mīts, ka vīrieši ir loģiski. Esmu sastapusi daudz izteikti emocionālu, pat histērisku šī dzimuma personu.

Jā, taču man ļoti patīk Venta Sīļa teiktais – ja mēs bloķējam kādu savu emocionālo daļu, tā no apzinātā lauka pāriet ēnas pusē, kā to sauc psiholoģijā. Mēs to it kā paslaukām zem tepiķa, un, kad tur sakrājas par daudz, tas sprūk ārā nekontrolēti.

Ir lietas, kuras atstrādājam un vairs par to nedomājam. Piemēram, man šķita, ka bērnībā vecāmamma bija par daudz stingra, jutos apspiesta, mazliet apvainojusies. Tagad jau sen vairs tā nejūtos, tomēr attiecībās ar mammu, kuras domu gājienu saprotu, es nevaru pilnībā visam piekrist un māt ar galvu – jā, viss bijis savā vietā, savā laikā un man vajadzīgs. 

Vai varam ar senčiem turpināt izlīgt arī kapos? Nolikt cienastu veļiem? Varbūt pietiek ar fotogrāfiju un sarunu domās?

Jā, to var darīt – ja rīkojas ar cieņu un bez bailēm, rezultāts ir labs. Bet Helingera metode piedāvā situācijas, kurās nav panākts izlīgums, labot grupā, tādējādi veicot dzimtas sakārtojumu. Tur mums parāda to, ko, atrodoties burciņas iekšpusē, reizēm neredzam. Lai izspēlētu kādu no grūtajām situācijām, tiek uzaicināti cilvēki no malas, kuri faktoloģiski par dzimtu neko daudz nezina.

Tas ir lieliski, jo tu noskaties, kā grupas biedri ar apbrīnojamu precizitāti piedzīvo atbilstīgas emocijas, bet viņiem nav traumatiskās pieredzes, ko radījusi šī situācija. Tādēļ viņi vieglāk un ātrāk visu noved līdz atrisinājumam, pasakot priekšā, kur slēpjas atbilde.

Ir uzskats, ka nomirstot tiek atmesta Ego daļa, kura veido negodīgus plānus, ir pārāk autoritāra vai ievelk bērnu ne-bērna lomā, bet paliek dvēseles daļa. Tā izlīgumam ir daudz labvēlīgāka.

Kā jūs atklājāt Helingera metodi?

Ar Helingera terapiju pirmo reizi saskāros 3x3 saietā – vienā no tiem bija šīs metodes pasniedzēja. Kad uz savas ādas piedzīvoju, cik precīzi tiek atspoguļotas emocijas un notikumu būtība, tas pārņēma mani savā varā. Nevaru izskaidrot, kā, bet par simt procentiem varu apgalvot, ka tas darbojas! Protams, mans racionālais prāts joprojām turpina uzdot jautājumus.

Starp citu, mans pasniedzējs Andrejs pēc pirmās izglītības ir inženieris, loģiskās domāšanas struktūra mums ir līdzīga. Pēc viņa teiktā, citu cilvēku emociju atspoguļošana ir saistīta ar spoguļneironiem. Mūsu smadzenēs ir dažādu struktūru neironi, kurus pēc formas var iztēloties kā pūķus ar garu asti un pušķīti galā. Signālu translē pušķīši – jo tie ir kuplāki, jo mazāka iespēja precīzi atspoguļot signālus. Savukārt neironi, kas atbild par emocijām, ir vienkāršāki, tāpēc informāciju var spoguļot ar daudz lielāku ticamību. To var novērot arī ikdienā. Piemēram, birojā sēž pieci cilvēki, ienāk sestais, viņš vēl nav ne vārda teicis, bet atmosfēra kļūst nokaitēta acumirklī, jo viņš ieradies ar stresu, kā tagad saka, ar tarakāniem galvā. 

Sajust senčus kā savējos

Kā nonācāt līdz 3x3 nometnei?

Latvijā tā pirmo reizi notika 1990. gadā, iepriekš to rīkoja tikai ārzemēs. Bija ļoti liela interese, bet vietu maz. Tolaik dziedājām daudzbērnu ģimeņu korī Dēkla, bijām aktīvi arī biedrībā Dēkla.  Mums kā gaišiem latviešu skolotājiem piedāvāja četras vietas, divi no četriem bērniem bija kaut kur jāatstāj.

Tas bija liktenīgs pagrieziens, jo 3x3 man deva garīga komforta sajūtu – ka viens latvietis otru var uztvert kā vērtību, kurā vērts ieklausīties. Sajūtu motivators bija tik spēcīgs, ka 1993. gadā mēs ar vīru paši sarīkojām pirmo nometni. Sākumā bijām neformāla domubiedru grupa, ar laiku nodibinājām sabiedrisko organizāciju, kas savukārt pārtapa biedrībā. Pirmais priekšsēdētājs deviņdesmitajos bija žurnāla Skola un Ģimene galvenais redaktors Jānis Gulbis, nu jau 25 gadus priekšsēdētāja esmu es.

Daudzi zina, kas ir 4x4, bet kas ir 3x3?

Pie kustības šūpuļa stāvēja daudzi ārzemju latvieši, bet galvenā bija Līga Ruperte, sporta skolotāja un psiholoģe. Sākumā bija jauniešu nometne 2x2 – ar domu, ka ir latviskas lietas, kuras jāzina kā divi reiz divi. Ar Līgas gādību 3x3 tika izveidota kā nometne ģimenēm. Trijnieks simbolizēja tēvu, māti, bērnu, tad – trīs paaudzes, bet, kad 3x3 nostiprinājās šeit, pamanījām vēl vienu nozīmi, jo nometnēs piedalījās pašmāju, Rietumu un Austrumu latvieši.

Nometnē mēs vienu nedēļu pavadām kopā, runājot un domājot par latvisko, par vērtībām, pārmantojamību. Top nākamā gada plāni, no 1. februāra ir oficiāla pieteikšanās.

Jā, izzūd senā tradīcija, ka vecvecāki audzina mazbērnus, kamēr vecāki pelna maizi, un kopā dzīvo visas trīs paaudzes. Vecākie nodeva garamantas jaunākajiem…

Mana mamma nomira jau 1988. gadā. Vecākajam dēlam bija astoņi, otrajam – seši, trešajam – divi gadi, meitiņai Baibai – gads, bet Eduards un Mētra vēl nebija piedzimuši. Neko daudz no mazbērniem viņa nepiedzīvoja. Savukārt es pati komunikāciju ar mazbērniem izbaudu – risinām atjautības uzdevumus, šo to skaidroju par tautasdziesmām, runājam par pasaules uzbūvi.

Vasarā dārzā laistījāmies ar šļūtenēm. Visi esam slapji, atnāk vecāki un brīnās, bet ir tik aizraujoši atļauties kādreiz būt bērnišķīgai. Iesaku manis teiktajā ieklausīties arī citiem vectētiņiem un vecmāmiņām. Mana atbildība nav mazbērnu apgādāt, tas jādara vecākiem, bet mans uzdevums ir ar viņiem komunicēt, un man tas patīk. Nevaru tam veltīt ļoti daudz laika, jo man ir arī citas intereses, bet, kad esam kopā, ir interesanti visiem. 

Traucē arī nogurums, darba stress, vakarā gribas atslēgties no pienākumiem…

Arī 3x3 runājam par to, kā tikt klāt saviem resursiem. Kāds iesaucas: “Kāpēc es to nezināju, kad auga mani bērni?” Un es atbildu: “Priecājies! Tagad tu to zini, būs mazbērni, nekas nav nokavēts.”

Runājot par piekļuvi iekšējiem resursiem, ir kāds pragmatisks aspekts – mēs pēc savas uzbūves esam dienas dzīvnieki. Mums nav nakts redzes kā kaķim vai pūcei, esam aktīvi dienā, bet naktī jāguļ.

Ziemā tas būtu no četriem pēcpusdienā līdz rītam?

Nosacīti jā. Mūsu ķermeņa resursi dabiski pielāgojas šādam ritmam, jo dzīvojam šeit. Ziemā spējam mazāk nekā vasarā, jo ķermenis neakumulē tik daudz enerģijas. Novembris un decembris ir vistrakākie mēneši – atskaites, bilances, ap Ziemassvētkiem pieaug slodze un spriedze. Gan tautas, gan kristīgā tradīcija mudina visu tvert vieglāk – ne velti Adventa laiks ir klusais un mierīgais pārdomu laiks. Taču cik daudzi ņem to vērā? Novembra beigās atzīmējam Mirušo piemiņas dienu, tur saskatu ciešu saistību ar seno senču veļu rituālu. Laiki un uzskati ir mainījušies, bet iekšējā vajadzība – sajust senčus kā savējos – ir palikusi.

Vai pietiek sakopt kapus un nolikt egles zaru? Varbūt aizdegt sveces nav obligāti?

Man nešķiet ērts tāds uzstādījums, ka kaut kas jādara obligāti. Tas ierobežo. Mēs jau tā esam ierobežoti laikā, jo esam mirstīgi, esam ierobežoti redzē, dzirdē, uztveres ātrumā. Senču godināšana lielākoties ir apziņas process. Ja bērns ir sabijies, redzējis sliktu sapni, varam desmit reižu viņam teikt – tev tikai izlikās. Viņa bailes ir īstas, tās mājo apziņā. Varam neaizbraukt uz kapiem, tā vietā apdomājot, kā paiet soli tuvāk tam, lai ar mammu izlīdzinātos pilnībā. Prioritāra ir apziņa, bet kapu kultūrā savu domu mēs apliecinām ar ārējo darbību, tāpēc nebraukt uz kapiem nemaz būtu muļķīgi.

Dažiem ir slinkums, varbūt neliekas svarīgi tērēt laiku mirušajiem.

Mans redzējums – jo vairāk un smalkāk es zināšu, kas bijis dzimtā, jo labāk sevi pazīšu. Es taču esmu no viņiem uzbūvēta! Savu senčiem veltīto grāmatu "Vilkme" es rakstīju trīs gadus, tad bija liels darbs – iejusties katrā no viņiem. Šo un to sapratu Helingera metodes uzstādījumos, risinot personiskās problēmas.

Mācoties mums metode bija jāizmēģina arī pašiem, kārtojot savas iekšējās lietas.

Izrādījās, ka viņai nebija tāda gribasspēka potenciāla kā man, bet es savā paštaisnumā nesapratu, ka māsa ir citādi uzbūvēta. Notikumi pirms viņas dzimšanas bija ļoti smagi – mammai nomira pirmdzimtais dēliņš, kad viņa jau gaidīja manu māsu.

Var likties, ka tā nav bērna personiskā pieredze, taču mammai un bērnam ir kopīga asinsrite. Mammas stress, sēras un sāpes maina bērna hormonālo vidi, vēl nepiedzimis viņš saņem šausmīgas adrenalīna devas, kas smadzeņu darbības programmatūru iekrāso noteiktā tonī. Tad tas vairs nav tik vienkārši – saņemties un iet.

Latvijas vēsturē bijis milzum daudz vientuļu sieviešu ar traģiskiem likteņiem, kas vīrus un mīļotos zaudējušas karā, izsūtījumā. Smagi klājies arī vīriešiem, kuri palika kara laukā, nonāca gūstā, slacīja salauzto dzīvi ar alkoholu. Vai esam tauta ar nolemtības izjūtu?

Kurai tautai tad klājies vieglāk? Varbūt tikai ir citādi musturi. Varbūt Ziemeļamerikā, varbūt var runāt par Zviedriju, bet viņiem ir savas problēmas. Iespējams, latvieši sevī ir attīstījuši mocekļa gēnu, tas bija vērojams arī manā ģimenē. Mana mamma dzimusi 24. decembrī, es 24. oktobrī. Protams, bērns grib līdzināties mammai, datums tāds pats, bet vecāmamma saka: “Tava mamma piedzima Ziemassvētkos, un poļu kalpone teica, ka šis bērniņš būs tāds pats moceklis kā Jēzus Kristus.” Tas man lika domāt, ka mamma kā lielāka mocekle ir nozīmīgāka...

Tagad šķiet, ka veģetatīvā distonija ir modes lieta un ar psihotraumām jālepojas.

Ja tev nav problēmu, tu neesi īsti riktīgs! Daļēji tā var būt. Kamēr atrodamies komforta zonā, mēs atpūšamies, savukārt stresojot attīstāmies, jo ir jātiek galā ar situāciju. Taču – kāpēc ir tik daudz kompleksu, kļūdu un problēmu, kurās esam ieķēpājušies? Nereti mūs iesviež ne tikai stresa zonā, bet aizsviež daudz tālāk – traumas zonā. No turienes nevar tā uzreiz atgriezties, vispirms jāsadziedē trauma. Nesadziedētās traumas ir mūsu – un arī iepriekšējās paaudzes – visaptveroša problēma.

Jaunajai paaudzei ir citas traumas – narkotikas, digitālā atkarība, uzmanības deficīts.

Pirmām kārtām informācijas plūsma ir milzīga – tagad notikumi mūs vajā, nevis mēs tos gaidām. Tas rada pastiprinātu stresu. Ja būtu jānosauc dzīves lielākais notikums, domāju, tie cilvēki, kuri dzīvoja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, to varētu, ilgi nedomājot. Tiem, kuriem tagad ir zem četrdesmit, notikumu virpulis bijis tik straujš, ka nāktos ilgi filtrēt, kas tad bijis nozīmīgākais.

Realitāte mums apkārt satur neiedomājamu informācijas blīvumu, bet mūsu uztveres kapacitāte ir tāda, kāda ir. Cilvēks ir kā uztvērējs, bet mēs neuztveram visu lauku, darbojamies kā radiouztvērējs ar traucējumiem. Ja tas, ko uztveru, vienmēr ir tikai sliktais, varbūt man jāpārslēdz savs iekšējais aparāts? Jāatrod citi viļņi? Ja negatīvā ir par daudz, būtu saprātīgi noregulēt skalu uz citu staciju.

Skatāmies uz vienu un to pašu, bet katrs redz kaut ko citu. Var jau laist caur sevi informāciju kā siets, taču kaut kas vienalga nosēžas galvā pret mūsu gribu.

Tā ir tā daļa, kur uztvere nostrādā bez apzinātas līdzdalības. Kādēļ mūsu uztvere izvēlas šo informāciju? Tas atkarīgs no programmas, ko saņemam no vecākiem, senčiem un audzināšanas. Ja ar to par maz, sākam paši sevi programmēt. Reizēm sekmīgi tiekam uz priekšu, bet varam arī stipri kļūdīties.

Kailums ir brīvība

Kāds gudrais teicis, ka vislabākā mūzika ir klusums, kas nozīmē attīrīšanos no skaņām. Attīrīties var arī pirtī, turklāt ziemā tur var kārtīgi sasildīties. Jūs esat pirtslietu speciāliste, arī grāmatas Pirts rituāla garīgie aspekti autore.

Uz savu roku intuitīvi sāku darboties jau sen, bet brīnišķīgais gadījums, kuram pateicoties kļuvu par sertificētu pirtnieci, pie manis atnāca 2010. gadā. Uz Mazsalacas 3x3 nometni bija uzaicināts Batņu pāris – vienā no interešu grupām bija pirts mācība.

Mēs ar vīru nometnē bijām lektori, mums sakrita brīvais laiks. Nesarunājuši abi satikāmies pirts nodarbībā. Izmēģinājuši uz savas ādas pilno pirts rituālu, nolēmām iestāties pirts skolā, ko arī pabeidzām. Pamatzināšanu kurss ilga gadu, pēc tam bija jāapgūst papildu zināšanas. Tagad pati esmu lektore pirtsskolās – stāstu par latvisko dzīvesziņu un vadu praktiskās pēršanas nodarbības.

Nav viegli izģērbties plikam un nogulties sveša cilvēka priekšā.

Ir pirtnieki, kuri atsakās pērt peldkostīmu. Ja atnāk cilvēks ar priekšstatu, ka viņš nevar pērties kails, es to respektēju. Tās jau nav tikai bruņas, retais no mums ir pilnībā apmierināts ar savu ķermeni. Filozofs Mirča Eliade, kurš pētījis cilvēku psihi un domāšanas īpatnības, raksta, ka brīdī, kad cilvēks ir kails, uz viņu nedarbojas novalkāšanās princips. Simboliski viņš izkāpj no tā lineārā laika, kurā novecojam, pārlecot uz citu paralēlā laika dimensiju.

Mēs taču sakām – kails kā no mātes miesām nācis. Tātad – tikko piedzimis. Pasaules neskarts. Ja pirtī esmu peldkostīmā, laupu sev iespēju nonākt šādā stāvoklī. Bet, ja es, sieviete, peru kailu vīrieti, tad uz viņa intīmās vietas uzlieku slotiņu, lai perot tur nejauši netrāpītu. Es arī domāju, ka mums bieži ir bail justies pa īstam brīviem, jo nezinām, kas notiks. Tādēļ svarīgi atrast pirtnieku, ar kuru jūties droši un vari atbrīvoties. Kāpēc cilvēkiem patīk peldēties pa pliko? Arī tur dabū to sajūtu kā no mātes miesām, arī gravitācija it kā ir, it kā nav. 

Esmu mēģinājusi pērt, bet ātri pagurst rokas un sirds…

Jāļauj strādāt gravitācijai – slota jāpaceļ, tad jāļauj tai krist. Kad runāju par pirtslietām, saku: “Nodarboties ar psihoterapiju man nav laika, bet ar slotu varu uzšaut!” Man ļoti patīk, ka latviskā pirts nav pārāk karsta. Ja ir vairāk par 65, slotiņa sāk cepties un zaudē savas īpašības. Man patīk arī vadīties pēc formulas vai tēla – pirtī labākais ir senču teiciens “Jūtos kā no jauna piedzimis”.

Atvērušās poras, noberzta, attīrīta āda – gandrīz kā zīdainim. Aktivizēta imūnsistēma. Un es nebaidos apgalvot, ka pirtī mēs piedzīvojam izmainītus apziņas stāvokļus – izņemot gadījumus, ja esam paniski kontrolējoši un nepielaižam sev klāt.

Karstā un aukstā kontrasts ķermenī rosina loģisku nervu sistēmas restartu. Pēc šī brīža arī es saku, ka esmu kā no jauna piedzimusi, jo ķermenis un emocijas ir atbrīvojušies, prāts nav tik piesārņots. Ir, protams, vesels paņēmienu komplekss, ko pirtī darām un ko nedarām. Katrā ziņā ar pilnu pirts rituālu ir iespējams noslēgt iepriekšējo un atšķirt jaunu nodaļu savā dzīves grāmatā.