Pēc smagas izdegšanas Latvijā Kristīne pārcēlās uz Lielbritāniju un sāka vadīt savu radio šovu
Ir labi darīt to, kas liekas svarīgi un interesē, bet neizdegt. Par to pārliecinājusies arī aptuveni 10 gadus Lielbritānijā dzīvojošā latviete Kristīne Čeirāne. Viņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu izdegšanas pieredzi, kā arī to, kā sāka darboties vietējā radio un izdeva pirmo grāmatu.
Pašas izdomātajā un vadītajā radio šovā Kristīne daudz runā par lēnāku dzīvošanu un to, ka nevajag mūžīgi skriet vāveres ritenī.
Pandēmijas laikā radīja radio šovu
“”Poppyland Radio” ir vietējā radiostacija. Tas ir [kovida pandēmijas] mājsēdes laika projekts. Es dzīvoju laukos [Norfolkā], un blakus ciemata iedzīvotāji mājsēdē izdomāja dažādas radošas aktivitātes. Tā nejauši radās radio.
Es viņiem pievienojos jau pašā sākumā, kad vajadzēja dīdžejus un viss bija tapšanas stadijā. Man radās doma par savu šovu “Slow Living with Kristine”.
Aicina dzīvot lēnāk un pārdomātāk
Runāju par dažādām tēmām, piemēram, par ēdienu, par to, cik svarīgi ir zināt, kas atrodas uz mūsu šķīvja un no kurienes tas nāk.
Es runāju arī par lēno modi – varbūt nevajag katru nedēļu pirkt jaunas drēbes un nepieciešams attīstīt savu stilu.
Lēnais dzīvesveids var būt dārgāks
Runāju arī par finansēm, piemēram, kā plānot savas finanses, jo lēnais dzīvesveids bieži vien maksā vairāk naudas. Runāju arī par dažādām citām lietām – par to, kas ir dzīvē galvenais, ka varbūt nevajag visu laiku būt vienā skriešanā.”
Jau aptuveni divus gadus viņa vada šo raidījumu, taču intervijas laikā bija iecerētas būtiskas izmaiņas, piemēram, piesaistīt otru raidījuma vadītāju – Kristīnes paziņu no amatieru teātra trupas.
Smaga personīgā pieredze
Kāpēc Kristīnei svarīgi runāt par lēnāku dzīvošanu un neskriešanu vāveres ritenī? “Tāpēc, ka pašai tā ir gadījies. Tad viss krīt uz nerviem un neko vairs negribas. Tad nevar saprast, kā no tā visa izkļūt. No vienas puses, visu gribas paspēt un izdarīt, bet, no otras puses, ilgstoši tā nevar.
Kad biju jaunāka (toreiz man bija 24 gadi), tad strādāju pilnas slodzes darbu no pulksten 9 līdz 17. Toreiz Latvijā darbojos ar Eiropas Savienības projektiem, man tas patika. Paralēli tam darba dienās es studēju Latvijas Universitātē no pulksten 18 līdz 21.30. Mājās es biju pulksten 22.
Pēc pusgada es totāli izdegu!
Tad man bija vēl citi radošie projekti. Tolaik rakstīju arī grāmatu. Savu grāmatu "Šķautnes" uzrakstīju laikā no 2008. līdz 2010.gadam.
Bet man bija arī citas lietas, ko vajadzēja darīt. Tobrīd gulēt gāju ap pulksten 2 vai 3, bet jau pulksten 7 bija jāceļas. Pēc pusgada es totāli izdegu!
Pēc tam no tā bija diezgan grūti atgūties. Jo jaunāks cilvēks, jo ātrāk atgūstas, bet visiem pēc kāda laika vienkārši sakrājas nogurums.
Atrodi laiku tam, ko gribi darīt!
Tāpēc man arī radās doma par savu radio šovu – kā darīt to, kas ir svarīgi, bet neizdegt.
Esmu satikusi cilvēkus, kuri saka: “Es gribētu nodarboties ar radošām lietām, piemēram, spēlēt teātrī, bet man nav laika.” Tad es parasti saku: “Atrodi laiku!””
Leģendas par ēdienu Anglijā
Kristīne uzskata, ka ir būtiski runāt arī par lēnu un pārdomātu ēšanas kultūru. “Ēdiens Anglijā ir svarīga tēma. Par ēdienu ir dzirdētas leģendas. Šeit ēdiens ir ļoti masveidā ražots. Daudz cilvēku vienmēr nopērk kaut ko gatavu un pat neiedomājas, ka varētu to pagatavot paši.
Latvijā man nekad tā nebija gadījies. Mēs toreiz tik bagāti nedzīvojām [lai varētu atļauties regulāri pirkt gatavās maltītes].
Bet arī tad, ja es Latvijā, piemēram, “Maximā” nopērku kādu gatavo maltīti, tad tā garšo daudz labāk nekā gatavā maltīte kādā Lielbritānijas lielveikalā. Es nezinu, kā viņi to dabū gatavu!”
Dažkārt slinkumu jauc ar izdegšanu
Kristīne novērojusi, ka Lielbritānijā ļaudis pārsvarā saprot, ko nozīmē izdegšana. “Šeit tieši šobrīd vairāk tiek runāts par garīgo veselību. Tomēr reizēm man šķiet, ka ir sasniegts otrs grāvis. Varbūt cilvēkam tiešām ir slinkums, bet viņš aizbildinās ar izdegšanu.
Latvijā nav pieņemts par tādām lietām runāt. Ja Latvijā kāds sūdzas, ka viņam ir slikti, tad tas nozīmē, ka viņam patiešām ir slikti.
Izdegšana ir kā telefons, kuru nevar uzlādēt
Ir atšķirība starp izdegšanu un slinkumu. Izdegšanu es varētu salīdzināt ar telefonu, kas nelādējas. Vajag uzlādēt telefona bateriju, citādi tas nevar veikt savas funkcijas, bet tas nelādējas. Ar cilvēkiem ir tieši tāpat! Nevar atjaunoties!”
Viņa piekrita, ka izdegšana mūsdienu sabiedrībā ir liela problēma, it sevišķi tajā cilvēku daļā, kas grib būt aktīva un iesaistīties dažādos procesos, piemēram, strādāt, mācīties un nodarboties ar radošām lietām. Daudziem ir grūti sadalīt savu laiku un viņi atrodas nepārtrauktā skrējienā.
Sirds alka rakstīt, bet sāka studēt juristos
Tā kā radošām nodarbēm Kristīnes dzīvē ir ļoti svarīga loma, tad pārsteidzoša šķiet viņas studiju izvēle Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
“Es studēju juristos, lai gan kopš bērnības zināju, ka gribu darīt radošas lietas. Gribēju rakstīt, bet ģimenē prasīja un skolā tramdīja: “Ko tu studēsi? Ko tu studēsi? Rakstniecību nestudēsi?” Es nezinu, vai tolaik varēja studēt literatūru.
Noderīgi zināt likumus
Studijas juristos sanāca nejauši. Man patika diskutēt, likās, ka tā ir noderīga profesija. Tolaik mūsu ģimenes mājas vairākas reizes bija iezīmētas nojaukšanai, bet mēs, protams, strīdējāmies pretī, jo tās ir mūsu dzimtas mājas.
Man likās, ka būtu derīgi zināt likumus – kas un kā notiek. Vajadzētu zināt vismaz aptuveni, kur meklēt. Visu dzīvē izdarīt pats nevar, bet var palīdzēt tas, ka vismaz aptuveni zina, kā virzīties tālāk.
Dārgi, bet interesanti
Tā es aizgāju uz juristiem. Bija interesanti, jo mēs mācījāmies daudz ko, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesības, kas man bija noderīgas. Mācījāmies arī par patērētāju tiesībām, kas arī noder dzīvē. Apguvām daudz dažādu lietu, piemēram, diskutēt un skatīties uz lietām no vairākiem skatu punktiem.
Mums bija ļoti labi pasniedzēji, un es satiku interesantus kursa biedrus. Dārgi tas viss izmaksāja, bet man liekas, ka bija interesanti studēt.
Nevarēja atrast darbu specialitātē
Krīzes laikā atrast darbu specialitātē bija praktiski nereāli. Kad aizbraucu uz Angliju, man visi teica: “Tev taču nav vietējā diploma, tu esi mācījusies pilnīgi citu tiesību sistēmu.”
Bet tagad redzu, ka ar savu juridisko izglītību varu daudz ko darīt. Varu strādāt ar projektiem, varu strādāt žurnālistikā. Man patīk analizēt un pētīt informāciju.
Izmanto iespēju cīnīties par labiem apaviem
Arī patērētāju tiesības man šeit noder. Ir gadījies nopirkt kaut ko tādu, kas galīgi neatbilst aprakstam. Tad es uzreiz skatos, ko varu darīt.
Tā ir vēl viena lieta, kas man Anglijā patīk – patērētāju tiesības šeit ir diezgan augstā līmenī. Te neviens nesaka: “Vai tev kurpes izjuka? Tu jau tādas nopirki!”” Lielbritānijā ir plašas iespējas cīnīties par labiem un kvalitatīviem apaviem, nevis samierināties ar pēkšņu apavu saplīšanu.
Veikals apmaksāja zābaku remontu
“Nezinu, varbūt pēdējā laikā Latvijā kaut kas ir uzlabojies, bet kādreiz, ja Latvijā kāda lieta izjuka, tad bija nereāli pierādīt savu taisnību.”
“Reiz [Anglijā] nopirku zābakus par 50 mārciņām. Kad biju mēnesi nēsājusi, tiem atlīmējās zoles. Es aizgāju uz veikalu un teicu: “Ir nedaudz par agru, ja pēc mēneša atlīmējas zole.” Viņi man samaksāja par apavu remontu!”
Turklāt tas notika bez pretenzijām, neapmierinātības un dusmām. Process bija korekts.
Nejaušs sludinājums pamudināja rakstīt stāstu
Pirms izdegšanas, kad Kristīne vēl dzīvoja Latvijā, viņa sarakstīja savu pirmo grāmatu “Šķautnes”. “Iesākumā nebija grāmatas. Tas notika pilnīgi nejauši. Bija 2008. gada sākums, es studēju Latvijas Universitātē. Uz sludinājuma dēļa ieraudzīju informāciju, ka “Radio Naba” taisīja pasaku raidījumu.
Ideja bija tāda – katrs klausītājs var uzrakstīt savu stāstu un iesūtīt to, bet labākos viņi ierakstīs un nolasīs ēterā. Man šāda doma ļoti patika. Tikai problēma bija tāda, ka man vispār nebija, ko iesūtīt!
Lielā finanšu krīze izjauca plānus
Es aizgāju mājās, un trīs dienas man bija prāta vētra. Es domāju: “Ko lai uzrakstu, ko lai uzrakstu!?”
Pēc tam pie manis atnāca tāda kā vīzija – es redzēju vientuļu siluetu. Zināju, ka tas ir vīrietis, bet īsti nevarēju redzēt viņa seju. Viņš atradās meža vidū un bija ļoti skumjš. Es sāku domāt, kas tas par kontekstu, kāpēc viņš ir melnbalts un kas tas ir par vīrieti. Tā pilnīgi nejauši radās pirmais vampīru stāsts.
Es visu pierakstīju, aizsūtīju “Radio Naba”. Tas notika maijā. Viņi teica: “Jā, izskatās interesanti, bet pavasaris un vasara jau ir pilni. To varētu ierakstīt rudenī.” Tas notika 2008. gadā. Rudenī sākās krīze, un nekāda pasaku raidījuma vairs nebija.
Apstājās pie 12 stāstiem
Tad es šo stāstu nopublicēju draugiem.lv, un cilvēki teica, ka ļoti labi sanācis. Prasīja turpinājumu, bet man likās, ka tas nav vajadzīgs, ka tas ir vienkārši stāsts un ka es jau visu pateicu.
Tad sāka nākt otra, trešā un ceturtā [stāsta] ideja. Beigās man sanāca 12 stāsti. Grāmatas ideja visu laiku attīstījās. Vienas no grāmatas varonēm – Lukrēcijas – sākumā vispār nebija, bet tad es gribēju kādu varoni, kas balstīta uz mani, un tas mainīja visu sākotnējo ideju. Kad biju uzrakstījusi 12 stāstus, domāju: “Kāpēc tieši 12 stāsti? Kāpēc ne 13 stāsti?” Es varētu rakstīt un rakstīt, bet tad sapratu, ka kādā brīdī ir jāpabeidz.
Tikai kovida laikā atcerējās par grāmatas izdošanu
Krīzes laikā bija pāris izdevēju, kas interesējās par manu grāmatu, bet tolaik pirktspēja valstī bija zema. Tas viss kaut kur pazuda. Ap to laiku iznāca arī “Krēslas” sāga, un visu, kas iznāktu šajā jomā, būtu salīdzinājuši ar “Krēslu”.
Tāpēc es domāju: “Grāmatu izdošu kaut kad, kad sanāks.” Kad pārvācos uz Angliju, bija stress par to, kur dzīvot, kur strādāt un ko darīt. Tolaik par šīm radošajām lietām aizmirsu.
Tikai pirms aptuveni 3 gadiem – kovida pandēmijas laikā – sāku domāt, ka gribu izdot grāmatu un kā to varētu izdarīt. Sanāca drusciņ ilgāk, nekā bija plānots, bet beidzot grāmata ir iznākusi.” Grāmata tapusi izdevniecībā "Sava grāmata".
Vēlreiz izdos grāmatas anglisko versiju
Grāmata ir latviešu valodā, bet Kristīne jau radījusi arī tās anglisko versiju.
“Angliski es to iztulkoju 2011.gadā. Cik nu man toreiz bija laba angļu valoda! Laika gaitā esmu devusi to lasīt cilvēkiem, kam angļu valoda ir dzimtā valoda. Arī savu dzīvesbiedru [angli] tajā visā ievilku.”
Novērtē ilustratores darbu
Grāmatas anglisko versiju Kristīne paguva izdot jau kovida laikā. “Tagad gribu to visu uztaisīt smukāku – ar jaunu vāku un ilustrācijām.
Grāmatas latviskajā versijā ir ļoti skaistas ilustrācijas, jo sadarbojos ar Latvijas ilustratori Santagoru Tormu. Mēs kādreiz kopā strādājām žurnālā "Ātrāk un Skaļāk", tāpēc zināju, ka viņa ļoti skaisti zīmē.” Arī turpmākajos projektos Kristīne vēlētos sadarboties ar Santagoru.
