Kā apstākļu sakritība ieveda Austru Miezi restauratores arodā, ko tagad jau iemīlējusi

Jaunā, enerģiskā sieviete “Būvuzņēmumā Restaurators”, atjaunojot logus, strādā jau piecus gadus. Pati spriež, ka tā nav sievišķīga profesija, tomēr domā, ka dzīvē atradusi savu īsto vietu – darbu veic ar lielu mīlestību un turpina apgūt jaunas zināšanas.

Maģistra grāds komunikācijā

Austras diploms ir no pavisam citas jomas. “Esmu bakalaurs socioloģijā un mārketingā, un man ir maģistra grāds komunikācijā un mediju studijās. Es pat īsti nezinu, kāpēc šajā jomā nestrādāju, bet kādā brīdī, lai dotos darba tirgū ar savu izglītību, sapratu, ka gan ekonomisku, gan personīgu apsvērumu dēļ tas nav domāts man. Pēc maģistrantūras beigšanas centos atrast vietu kādā reklāmas, mediju aģentūrā, bet īsti neveicās,” “Kas Jauns Avīzei” atklāj Austra.

Uz pirmo darbavietu viņa atnāca, pateicoties paziņām, iepriekš pat īsti neesot zinājusi, kā notiek vecu logu restaurācija, domājusi – uztriep krāsu un ir labi.

Austrai uzreiz piedāvāja darbu, piebilstot, ka pārējo iemācīšot. Iesākumā bijis vienkārši, vajadzēja tikai piekrāsot logus. “Tādi finiša darbiņi, kur parādās arī sievietes. Sena patiesība, ka daiļais dzimums ir rūpīgāks un acīgāks par vīriešiem, redz visus sīkumiņus. Vienubrīd šajā firmā bijām pat piecas vai sešas sievietes, kuras darīja dažādus krikumiņus, lai beigu rezultāts ir tiešām skaists,” klāsta Austra.

Vēlāk bija jāapgūst fēnošana, slīpēšana, citi darbi. Diemžēl bijis iemesls, kāpēc no pirmās darbavietas nācās aiziet – veselība tobrīd neļāvusi turpināt, darbnīcā nav bijuši sevišķi labi apstākļi.

Nebaidās un pati uzprasās

“Tad mani uzaicināja uz “Būvuzņēmumu Restaurators”, te ir normālas darbnīcas, labi darba apstākļi – man šeit uzreiz iepatikās. Visu laiku esmu strādājusi tikai ar koka izstrādājumiem. Šurp atnākot, arī pateica, kāpēc mani vajadzēja: re, kur stāv pāris komplekti ar logiem no konkrēta objekta, taisi tik augšā! Es pa vidu biju pāris logus atjaunojusi draugiem un paziņām, protams, bija arī lietas, kuras vajadzēja iemācīties no jauna. Arī tādas, ko parasti dara vīrieši, un vairāk nepieciešama tehniskā domāšana, jāstrādā ar bīstamākām iekārtām – piemēram, frēzēm un lielajiem zāģiem. Sievietes parasti baidās no tā visa, bet es pati uzprasījos. Gribu mācēt un spēt izdarīt visu, ko vien varu paveikt,” saka restauratore.

Palīdz arī mācības Rīgas Celtniecības koledžā, pašlaik otrajā kursā – par būvdarbu vadītāju – var uzzināt vēl daudzas dažādas lietas, kā mūsdienās jāvirza būvniecība. Tās ir vēl pāris stundas pēc astoņu stundu darba dienas, taču Austra sapratusi, ka spēj arī organizēt un plānot.

“Diemžēl arī to, ka mans ķermenis reizēm sāk pievilt. Nebūšu no tiem, kuri spēs līdz 50–60 gadu vecumam darīt roku darbu, bet es varu strādāt restaurācijā tieši organizējot – ceru kļūt par darbu vadītāju. Jānokārto arī restauratora sertifikāts,” turpmāko ieskicē meistare. Jau tagad viņa palīdz kolēģiem, skaidrojot projektus, izrunājot situācijas, arī savam būvdarbu vadītājam darbus saplānot, lai viss raiti iet uz priekšu, lai gūtu labus rezultātus un visi būtu apmierināti.

Pieskāriens vēsturei

Uzņēmuma pamatdarbs ir saglabāt vēsturi, tostarp 100 līdz 150 gadus vecus logus. “Diemžēl daži neiztur, bet tas ir arī veids, kā mēs iegūstam materiālu, kuru izmantot citu logu atjaunošanai. Projektētājs jau redz, ka logs ir diezgan sliktā stāvoklī un nebūs pat iespējas atjaunot. Tas netiek gluži norakstīts, var iegūt detaļas, kuras ir labā stāvoklī. Rūpīgi jāseko līdzi, kā gatavots to laiku logs – lai mēs nenodarītu pāri un tas varētu vēl simt gadu pastāvēt,” saka Austra.

Viņa strādājusi pie konstrukciju tīrīšanas Svētā Jēkaba katedrālē, pie Farmācijas muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja logu atjaunošanas. Par šiem pati ļoti lepojas, pēc vecām metodēm kārtīgi atjaunoti un, ejot garām, vienmēr priecājoties, ka logi izskatās arvien tikpat labi, kādi bija pirms gadiem, kad tos tikko ielika. Šobrīd darba objekts ir Latvijas Radio nams, kam arī atjauno logus un durvis.

“Man mājās ir Rīgas karte – sāku spraust tajā ķeksīšus, kuros objektos esmu strādājusi. Esmu pieskārusies konkrētai ēkai, bez manas līdzdalības viss tik skaisti nebūtu izdevies,” lepojas restauratore.

Vecākais logs, kuru atjaunojusi, ir apmēram 150 gadu vecs. “Vēstures un kuģniecības muzejā man parādīja logu, kurš ir krietni vien vecāks, bet tos neaiztiek – lai stāv, tie ir pasargāti no ārējās ietekmes. Kādi ir vecie logi? Sakustējušies, satrunējuši, bet tieši tāpēc mēs, restauratori, ķeramies tiem klāt, pārlīmējam, sastiķējam no jauna, varbūt jāieliek kāda jauna detaļa.”

Pūš garām, atvērt nevar

“Tas ir  fiziski ļoti grūts darbs, bet man patīk. Mēs atnākam pie veca loga, kuram daudz problēmu – pūš garām, nevar attaisīt un aiztaisīt, stikls saplaisājis, pat ūdens tek iekšā. Mēs to izveidojam par skaistu, funkcionējošu, kalpos vēl daudzus gadus. Mēs to varam paveikt! Ir liels gandarījums par savu darbu.”

Restauratori cenšas, lai finālā logs izskatās apmēram tāpat, kāds bija pirms daudzajiem gadiem. Tas savā ziņā ir arī pētniecisks darbs, ir vajadzējis noņemt krāsu slāņus, atrast pašu pirmo krāsojumu, paraugus sūtīt uz laboratoriju izpētei. “Pētām arī mehānismus, no katras situācijas mācāmies,” teic Austra.

Pirms ķerties pie darba, svarīgi vispirms apskatīt un saprast, vai logam drīkst laist klāt mūsdienu meistarus un tehniku. Ja nepareizi rīkosies, var notikt visādi, bijušas reizes, ka kāds ir logam nodarījis pāri un restauratoriem jāglābj situācija.

Ozols un priede

Vecākais logs, kuru Austra redzējusi, ir Doma baznīcā, apmēram no 1700. gada – vairāk nekā trīssimt gadu sens un vēl aizvien kalpo.

Logi ir darināti no diviem kokiem, visbiežāk no priedes, kas ir viens no lētākajiem materiāliem, bet otrs ir ozols, cēlkoks, domāts smalkākām vietām. Dažreiz nepieciešama ozola izturība, citreiz arī dizaina dēļ. Priedi parasti nokrāso, bet ozols savukārt ir dekoratīvs, to viegli ietonējot vai nolakojot. Pastaigājot pa Rīgu, var novērot, ka ārdurvis bieži ir darinātas no ozola, tikai pārklātas ar beici vai laku, piesātinātas – redzama cēlā koka būtība.

“Būtu labi pašai radīt logu no A līdz Z, bet diemžēl es nekad tik tālu netieku. Man ir vēlēšanās un esmu dzirdējusi, ka ir darbnīcas, kur var pie meistariem šo prasmi apgūt. Restaurācijas procesos esmu strādājusi arī ar zāģiem, kur vajadzēja sagatavot detaļas ievietošanai durvīs. Taču logu pēc izmēriem visu kopumā vēl neesmu izveidojusi,” nosaka sieviete, piebilstot, ka  viņai ir ļoti interesants darbs, nekad nav garlaicīgi un  nekas neatkārtojas. Protams, kādā brīdī pie 124 logiem, kam ir divas kārtas, sāk jau kļūt mazliet garlaicīgi – logs sastāv no septiņām detaļām, katra jāapčubina, un skaitlis vienā objektā ir paliels.

Logam ir jāelpo

Salīdzinot veco laiku un mūsdienu logus, Austra secina, ka vecie noteikti ir labāki. “Logus mēs varam saglabāt kā sava laika liecību. Arī vēsturiskos logus ir iespējams sagatavot tā, ka tie kalpo pareizi.”

Bieži vien ēku energoefektivitātes projektā ietverta logu atjaunošana. Vecam visu nevar nomainīt, tāpēc vieglāk ir ielikt jaunu. “Vienubrīd bija topā – liekam plastmasas logus! Salika, sapakoja, un tikai tad viss sākās, jo vērtēja tikai vienu lietu – lai nepūš vējš, bet logam arī jāelpo. Vecie logi ir tieši tādi, kā jābūt, tāpēc, ka meistari tolaik zināja, ka mājai ir pasīvi jāelpo visu laiku, gaisa apmaiņai jābūt diezgan nemanāmai. Tad sākās nedienas ar jaunajiem plastmasas logiem – svīst ciet, telpā liels mitrums un vēl visādas ķibeles. Tāpēc mēs sirsnīgi cīnāmies, lai vecos logus atjaunotu un tie vēl gadiem kalpotu.”

Skaistu namu kļūst vairāk

Staigājot pa Rīgas ielām, Austrai iekrīt acīs vēl palikušie vecie logi. “Mums ir ļoti interesanta arhitektūra. Vecrīga, Klusais centrs, vairāk jūgendstils, bet ir samaisījums, kur dažādos periodos daudz kas no jauna uzcelts un pārveidots. Ir ko redzēt, un man dažreiz žēl, ka cilvēki, ejot pa ielu, vairāk skatās uz leju, lai kājas neaizķertos aiz kādas bedres. Kad man ir izdevība, izvēlos maršrutu, kur var kaut ko jaunu apskatīties, kur neesmu sen staigājusi vai pievērsusi uzmanību. Pilna Rīga ar visādiem brīnumiem!” priecājas Austra.

Un arī atzīst: “Un lielākā daļa no tiem ir katastrofālā stāvoklī. Tagad gan viss nedaudz aktivizējies. Var pamanīt – daudzas fasādes ir aizsegtas ar sietu, notiek atjaunošana. Tas priecē, būs vairāk uz ko skatīties. Skaistu namu ir aizvien vairāk, savulaik noplukušās mājas sāk atdzimt. Man vislielākais prieks ir par savu un kolēģu darbu. Būs skaisti, un mēs varēsim priecāties par brīnišķīgu galvaspilsētu. Ne tikai Rīgu, Latvijā ir arī citas pilsētas.”

Nav jāiet uz sporta zāli

Mēdz teikt, ka logi ir mājas acis. “Tāpēc arī koledžā mums māca projektēšanu, jo kā nākamie būvdarbu vadītāji iesaistāmies jaunajā būvniecībā un varam arī diskutēt ar arhitektiem. Gaisma cilvēkam ir nepieciešama, bez tās viņš nebūs laimīgs. Logam ir jādod gaisma, jānodrošina arī tas, ka siltums tik ātri neaizmūk – sevišķi ziemās, jo vasarās jau veram vaļā, lai būtu iespēja elpot svaigo gaisu,” atgādina Austra.

Lielākais gandarījums ir nama iemītnieku atzinība, kad kļuvis ne tikai skaisti, bet arī ērti, kad agrāk sēdējuši jakās satinušies un saluši, bet tagad pat ziemā logs jāvirina vairākas reizes dienā, lai ielaistu svaigu gaisu.

“Tāpēc es allaž gaidu to brīdi, kad dosimies projām un cilvēki pateiks – jā, beidzot ir labi! Man šobrīd šķiet, ka esmu atradusi savu īsto vietu dzīvē. Ja man nepatiktu tas, ko daru, piecus gadus šeit nebūtu nostrādājusi. Mēs visi smejamies – mums nav jāiet uz sporta zāli, jo darbā sanāk mūžīgā izkustēšanās. Tas arī mūs uztur dzīvelīgus un veselīgus,” pasmaida Austra.