Dzīvesstils
2023. gada 26. novembris, 05:48

“Es varēju nomirt…” Aleksa uzvarējusi ļaunu un ilgstošu slimību

Jauns.lv

Portāls Jauns.lv jau rakstīja par studenti Aleksu, kura cīnījās ar ēšanas traucējumiem. Aleksa intervijā arī pastāstīja par to, kas viņai palīdzēja uzvarēt slimību, un ieteica, kā reaģēt, redzot citus cilvēkus ar iespējamiem ēšanas traucējumiem. Viņa mudināja nepalikt vienaldzīgiem, bet gan iespēju robežās mēģināt palīdzēt saslimušajiem.

Jau vēstījām, ka Aleksa pusaudzes gados bija tik ļoti tieva un ar tik mazu svaru, ka knapi varēja pastaigāt. Kādu laiku viņa ēda ļoti maz (tikai aptuveni 500 kaloriju dienā), taču sportoja vairākkārt dienā - līdz nelabumam.

Plašāku stāstu par Aleksu varat izlasīt šeit:

Lai sāktu atkal dzīvot, vajadzēja mainīt vidi

Kas Aleksai visvairāk palīdzēja pilnībā mainīt dzīvi un no neirotiskas pusaudzes, kas sver mazāk par 40 kg, kļūt par brīvu, laimīgu un priecīgu sievieti? “Domāju, ka tā bija vides maiņa. Es tiku prom no visiem, no vides, kurā uzaugu.

Sapratu, ka vieta, skola un varbūt cilvēki apkārt mani ļoti slikti ietekmēja. Man vajadzēja izrauties uz citu vietu, kur es justos mierīgāk.” Tāpēc pēc Liepājā pabeigtas vidusskolas Aleksa 19 gadu vecumā devās uz galvaspilsētu, kur sāka studijas Rīgas Stradiņa universitātē.

Negatīvā un postošā pieredze skolā

Ļoti negatīvi un postoši bija tas, ka skolā Aleksu apcēla. “Mani ļoti apcēla skolā. Mājās arī nekas labs nebija.” Pusaudzi apcēla ne tikai par viņas sievišķīgajām ķermeņa formām, bet arī saistībā ar savdabīgumu.

“Es kā bērns nejutos droša un pietiekami pieņemta, es biju ārpus kontroles. Es nekad nevarēju paredzēt, ka mani kāds apcels, ka man būs jāpiedzīvo tas un tas, ka es jutīšos tā un tā. Domāju, ka ēšanas traucējumi sākās kā mana vēlme pēc kontroles,” viņa sprieda.

Ēšana kā kontroles veids

“Ļoti viegls kontroles veids ir uzraudzīt to, ko tu liec savā mutē un kā tu izskaties. Lielākai daļai meiteņu un puišu, kas iet cauri ēšanas traucējumiem, ļoti jāpaskatās, kas notiek viņu sociālajā dzīvē un vispār dzīvē.

Varbūt viņi vienkārši vēlas kaut ko kontrolēt. Ja viņi to saprot, tad ir nedaudz vieglāk un var palikt labāk.”

Aicina paskatīties uz pusaudžu dzīvi plašāk

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Tad, ka mēs, pieaugušie, pamanām, ka pusaudzim, iespējams, ir ēšanas traucējumi, tad mums vajadzētu pievērst uzmanību ne tikai tam, ko viņš ēd un neēd, bet arī tam, kas notiek viņa dzīvē, prātā, domās un dvēselē.

“Pirmā lieta, kas jāņem vērā, ir ģimene. Ir jāskatās, kādas ir attiecības ar vecākiem. Dažreiz vecāki var novest savu bērnu līdz šim stāvoklim [ēšanas traucējumiem]. Var būt disfunkcionāla ģimene, kur vecāki ir dzērāji vai fiziski un emocionāli dara pāri savam bērnam. Viņš nejūtas mīlēts un pieņemts, viņš vēlas iederēties un izskatīties perfekts vecāku acīs.

Var būt, ka viņam ir klasesbiedri, kas apceļ. Ir ļoti daudz iemeslu [kāpēc var attīstīties ēšanas traucējumi]. Tas viss nāk no ģimenes, no skolas un no dzīves.

Cilvēkiem nav dabiski neēst

Nav dabiski cilvēkiem neēst. Cilvēku smadzenēs nav ieprogrammēts, ka mēs pēkšņi beigsim ēst.

Tieši otrādi – mēs virzāmies uz izdzīvošanu. Mums ir jāēd, mums fizioloģiski ir nepieciešama pārtika enerģijai.”

Viens vemj, bet cits neēd gandrīz neko

Aleksa arī skaidroja, ka ēšanas traucējumi ir dažādi, piemēram, kompulsīvā pārēšanās, anoreksija un bulīmija.

“Katram cilvēkam ir savs mehānisms, kā viņš pielāgojas. Piemēram, es [gandrīz neko] neēdu, bet man ir draugi, kas pārēdas. Viņi nenormāli daudz ēd, kad ir stresā vai depresijā. Man ir pilnīgi pretēji.”

“Es nevēmu, paldies Dievam! Man ir bijušas tādas domas [par vemšanu], bet vienmēr no tā ir bijušas paniskas bailes.”

Ir tik forši, ka mēs ēdam!

“Arī studiju programmu es izvēlējos saistībā ar savu pagātni, arī tā man palīdzēja uzvarēt ēšanas traucējumus. Es studēju Rīgas Stradiņa universitātes programmā “Uzturs”.

Tā palīdzēja paskatīties uz lietām no citas puses – kā ēdiens ietekmē mūsu veselību, kā strādā mūsu fizioloģija, kā strādā ķermenis. Es sapratu: ir tik forši, ka mēs ēdam un ka ēdiens dod daudz ko svarīgu!”

Studijas palīdzēja paskatīties uz ēdienu bioloģijas, bioķīmijas līmenī. “Tas ir tik fenomenāli! Manī radās doma: “Jā, man jāturpina ēst, lai manī tas viss notiktu!” Es gribēju būt vesela! Tik naivi un stulbi tas izklausās, bet tas ir tik vienkārši un patiesi!”

Jo vairāk kontrolēs, jo dziļāk ieslīgs ēšanas traucējumos

Viņa aicināja līdzcilvēkus, kas pamana pusaudžos iespējamus ēšanas traucējumus, paskatīties uz to, kādas ir pusaudžu attiecības ar apkārtējiem un vai viņiem nav traumu no pagātnes.

Ko varētu ieteikt vecākiem un pedagogiem, kuri pamana, ka viņu ģimenē vai klasē kāds skolēns ēd dīvaini, savādi? “Pēc pašas pieredzes es teiktu: jo vairāk tu vēlēsies kontrolēt cilvēku, kam ir ēšanas traucējumi, jo vairāk viņš ieslīgs tajos!

Ļoti gudri cilvēki, kas labi melo

Šie cilvēki ir ļoti spītīgi un gudri. Viņi māk slēpt [savus ēšanas traucējumus], viņi ir lieli meļi.

Es arī biju liela mele tikai tāpēc, lai noslēptu [ko es esmu un neesmu apēdusi]. Ēšanas traucējumi man lika melot, cik daudz esmu apēdusi utt. Šiem cilvēkiem ir milzīgs gribasspēks.

Vajag pieņemt nevis atstumt

Domāju, ka viņus nevajag raustīt, viņus vajag pieņemt nevis atstumt. Vajag likt viņiem justies mīlētiem un sniegt komfortablu vidi. Paralēli tam vajag runāt ar vecākiem un iesaistīt speciālistus un skolotājus. Varbūt var sākt ar skolas psihologu.

Varbūt var parunāties ar to cilvēku. Ja viņš nereaģē, tad, manuprāt, ir jārīkojas, jāsper ļoti drastisks solis, lai cilvēku izvilktu uz pareizā ceļa. Piemēram, var aizvest pie psihiatra vai psihologa.

Jāmeklē galvenais cēlonis

Ir jāatrod galvenais iemesls, kāpēc cilvēkam ir ēšanas traucējumi. Tas var būt vienkāršs iemesls, piemēram, draudzene ir smuka un tieva, un meitene vēlas līdzināties viņai, jo pašai nav mugurkaula.

Bet var būt arī dziļāki iemesli, piemēram, ģimenē kaut kas ir noticis. Ir jāmēģina ar to [galveno iemeslu] strādāt. Šad tad noder arī antidepresanti. (..) Bet, manuprāt, tas nav viens no pirmajiem variantiem, ko vajadzētu īstenot.”

Stacionārā redzēti atminas ar šermuļiem

Vai Aleksa redz risinājumu, kādu pirms vairākiem gadiem noteica viņai pašai – psihiatrs nosūtīja uz slimnīcu? Pusaudze stacionārā pavadīto laiku atceras ar šermuļiem, nekad negribētu tur nokļūt vēlreiz un arī savus bērnus tur nevestu.

“Domāju, ka tas nebija risinājums, bet, no otras puses, tas man atvēra acis kaut kādā ziņā. Tas pateica: “Hei, šis nav labi!” Tas atkarīgs no tā, kā to izdara.”

“Es varēju nomirt…”

Ne vienmēr būs pareizi izraut pusaudzi no ierastās vides, iesēdināt mašīnā un aizvest uz slimnīcu, viņa pauda. “No vienas puses, tas nebija patīkami, bet, no otras puses, iespējams, citu variantu nebija, jo es varēju nomirt… Ir jāskatās pēc situācijas – cik slikti cilvēkam ir.”

Aleksa tolaik bija nonākusi tik tālu, ka varēja drīzumā nomirt. “Es domāju: ja būtu turpinājusi [gandrīz neko neēst un drastiski sportot], tad man būtu reanimācija un asinīs laistu glikozi.” Diemžēl pusaudzes situācija tolaik bija tik traka.

Neignorēt iespējamās problēmas

Viņa sacīja, ka pieaugušajiem nebūtu vēlams ignorēt jauniešus, kuriem, iespējams, ir ēšanas traucējumi. “Protams, ir jāuzrunā un jāpalīdz, bet ir ļoti svarīgi saprast, kā to darīt.

Šī vispār ir ļoti, ļoti grūta tēma. Es pat nezinu, kā paskaidrot, tas atkarīgs arī no cilvēka. Bet domāju, ka ir jāuzrunā cilvēks. Tas jādara neuzbrūkoši un nenosodoši. Var vaicāt: “Hei, vai tev viss ir kārtībā? Es redzu, ka tu neēd. Vai tam ir kāds iemesls? Varbūt es tev varu kaut kā palīdzēt?”

Censties palīdzēt pat tad, ja atraida piedāvājumu

Protams, cilvēks teiks: “Nē, nē, man nevajag palīdzēt!” Bet kaut kā vajag mudināt cilvēku runāt un dot mīļumu, atbalstu un empātiju. Varbūt cilvēks tad atvērsies pašās beigās. Ir jābūt ļoti pacietīgiem,” Aleksa ieteica.

Redzot kādu cilvēku ar iespējamiem ēšanas traucējumiem, var mēģināt viņu uzrunāt vairākkārt un dažādos veidos. “Domāju, ka vienkārši jāpieiet pie cilvēka un jāpasaka: “Klau, es vēlos ar tevi parunāt.” Protams, nevajag nekādā veidā uzbrukt. Vairāk vajag vaicāt: “Ko tu saskati, kā tu jūties, ko tu vēlētos?”

“Hei, es vēlos ar tevi parunāt!”

Piemēram, kad redzu, ka kursa biedrenei ir ēšanas traucējumi, es pieeju pie viņas un saku: “Hei, Līga, es vēlos ar tevi parunāties. Pēdējā laikā esmu novērojusi, ka tev ir tas, tas un tas. Ja tev vajag palīdzību, tad vari vērsties pie manis.””

Ja līdzcilvēks nav personīgi saskāries ar ēšanas traucējumiem, viņš var pieminēt, ka zina cilvēkus, kas ir bijuši līdzīgā situācijā.

Nevajadzētu uzbrukt, nejauki sakot: “Paskaties, kā tu esi notievējusi! Tu izskaties pēc skeleta. Apēd kaut ko!” “Drausmīgie komentāri vēl vairāk iedzen cilvēku [ēšanas traucējumos un problēmās].”

Varbūt atvērsies pirmajam palīdzības piedāvājumam

“Protams, sākumā būs maza iespēja, ka cilvēks gribēs, lai viņam palīdz. Bet tas ir atkarīgs arī no paša cilvēka, tur nav vienas atbildes. Es pēc dabas esmu ļoti spītīga un stūrgalvīga, tāpēc ar mani bija grūtāk, bet man ir paziņa, kura atvērās uzreiz un gribēja, lai viņai palīdz.”

Uzrunājot kādu cilvēku ar iespējamiem ēšanas traucējumiem, noteikti jāņem vērā viņa temperaments. “Skaļākiem cilvēkiem var būt vieglāk jautāt palīdzību, bet citi ir vairāk vērsti uz iekšieni un baidās, ka kāds pieies pie viņiem un jautās. Viņiem ir bail par to runāt, viņiem ir kauns par to,” Aleksa sacīja un aicināja līdzcilvēkus nebūt vienaldzīgiem.