7. klases skolniece Aleksa tik briesmīgi notievēja, ka svēra tikai 39 kg un nevarēja pastaigāt

“Domāju, ka man tie [ēšanas traucējumi] sākās jau bērnudārza vecumā. Iespējams, tie bija saistībā ar manu raksturu, tā īpašībām – es biju ļoti spītīgs bērns. Droši vien tas nāca no manas ģimenes, audzināšanas.

Es vienmēr gribēju panākt savu, protams, ne no sliktās puses. Tā bija mana dabiskā reakcija un veids, kā protestēju. Es biju ļoti izvēlīga savos ēšanas paradumos.

Kotletes slēpa bērnudārza atvilktnēs

Piemēram, es nekad neēdu zupas. Gaļu vispār neaiztiku. Atceros, ka auklītes man uzlika mērci uz kartupeļiem, es brēcu un raudāju. Auklīte pastāstīja, ka es kotletes slēpu atvilktnēs un tās atrada tikai pēc pāris dienām.

To [ēšanas traucējumu saikni ar bērnību] sapratu tikai tad, kad devos uz terapiju. Iestājos biedrībā “Būt brīvai” un, pateicoties terapijai, sapratu, ka man tas sākās jau agrā bērnībā.

Pubertātes laikā parādījās sievišķīgas formas

Tad bija pauze no vecuma, kad sāku iet skolā, līdz pat pubertātes laikam. Bērna vecumā ķermenis vēl ir diezgan slaids, ir diezgan vienalga, ko ēd. Galvenais – lai garšo!

Bet tad pienāca pubertātes laiks, un es sāku redzēt, ka mans ķermenis mainās. Es pie tā nebiju pieradusi. Man sākās menstruācijas, un svars nedaudz pieauga. Es bija viena no tām klases meitenēm, kurām pubertāte sākās visātrāk. Nebiju apaļa, bet man bija [sievišķīgas] formas.

Klasesbiedri apcēla gan par ķermeni, gan par savdabību

Es jutos ļoti neērti par to. Bija komentāri no klasesbiedriem ne tikai par manu ķermeni. Es vispār tiku apcelta, jo biju nedaudz citādāka. Tiešām, man bija savas dīvainības, bet tagad ar savām dīvainībām lepojos un priecājos par tām, jo man vismaz ir sava personība.”

Aleksai bija sarežģītas attiecības ar klasesbiedriem. “Es ļoti gribēju iederēties un izpatikt visiem. Tad manī radās perfekcionisms.

Sākumā ēda veselīgi un nesportoja līdz ģībonim

Paralēli parādījās sociālie tīkli, kas arī [negatīvi] ietekmēja. Mani ietekmēja “Instagram”, “YouTube” un viss pārējais, kur bija redzamas modeles ar slaidiem augumiem, treniņiem un ēšanu. Es sāku tam visam sekot līdzi, manī parādījās dabiska interese par pareizu ēšanu un citiem jautājumiem.”

Sākumā viss bija kārtībā. “Es ēdu pietiekami veselīgi un pietiekamu kaloriju daudzumu, kā arī nesportoju līdz ģībonim.”

Sāpēja tuva cilvēka teiktais par pieņemšanos svarā

“Tad kaut kas notika. Godīgi sakot, man tas viss ir kā nelielā miglā. Mēs visi zinām, ka mūsu organisms cenšas no atmiņas izslēgt nepatīkamākās lietas, lai vienkārši taupītu nervus. Domāju, ka bija kaut kāds pagrieziena punkts, kurā es sāku redzēt, ka mans ķermenis mainās.”

Aleksa arī pieminēja kādu ļoti svarīgu detaļu: “Kad man bija 12 vai 13 gadi (tas bija pirms laika, kad sāku mest nost svaru), es no ļoti tuva cilvēka dzirdēju to, ka esmu pieņēmusies svarā un ka man ir palikušas būdīgas kājas. Tas mani ļoti, ļoti ietekmēja un sāpināja. Patiesībā tas bija galvenais motivators, kāpēc es sāku tievēt.”

Šos sāpīgos vārdus izteica kāds no meitenes ģimenes locekļiem.

Sāka tievēt un sportot līdz nelabumam

“Tas notika 7.klasē. Tad es sāku tievēt. Es sportoju ļoti daudz – līdz nelabumam. Es praktiski neko neēdu. Tiešām, es apēdu tikai vienu apelsīnu vai jogurtiņu dienā. Dienā apēdu knapi 500 kalorijas.

Es skaitīju kalorijas, biju diezgan gudra šajās lietās. Es lasīju tiešām ļoti daudz informācijas [par ēšanas jautājumiem].”

Tik tieva, ka knapi varēja pastaigāt

7.klases beigās meitene bija zaudējusi vairāk nekā 10 kg. “Es vairs nevarēju pastaigāt.

Vecāki redzēja, kas ar mani notiek, bet viņi nezināja, kā uz to reaģēt. Protams, viņi nāca ar mani runāt utt., bet es jau neklausījos.

Pilnībā pazaudēja prieku

Tajā stāvoklī cilvēka smadzenes ir pilnīgi izslēgušās un viņš nereaģē uz citiem ļaudīm. Cilvēks koncentrējas tikai uz to [tievēšanas un ēšanas jautājumiem]. Slimība pārvalda cilvēka smadzenes.

Es kļuvu ļoti noslēgta, man izzuda prieks, vairs nesmaidīju.

Kļuva par izcilnieci mācībās

Es kļuvu par perfekcionisti skolā. Pēkšņi no viduvējām atzīmēm, ko saņēmu 6.klasē (5.klasē es gandrīz nepabeidzu matemātiku), 7.klasē es mācījos tik labi, ka saņēmu 9 un 10 balles.

Perfekcionisms ļoti gāja roku rokā ar ēšanas traucējumiem. Es sāku mācīties kā izcilniece!

Negāja uz ballītēm, jo baidījās kaut ko apēst

Ar draugiem vispār netikos. Negāju uz nevienu dzimšanas dienas ballīti. Vienkāršāk sakot, mana sociālā dzīve bija nekāda. Man bija bail, ka ballītēs būs iekļauta ēšana, ka es kaut ko apēdīšu un uzreiz pieņemšos svarā, ka mana kontrole tiks pārtraukta, ka es izlaidīšu kādu treniņu utt.

Tie bija klasiskie [ēšanas traucējumu skarto cilvēku] uzskati. Man bija trauksme un viss pārējais. Tolaik nebiju ievērojusi, ka man bija arī depresija. Tajā laikā man tas netika diagnosticēts, es to sapratu tikai pēc tam.

Tik kritisks svars, ka nokļuva pie psihiatra

7.klases beigās man bija tik kritisks [mazs] svars, ka vecāki vienkārši aizrāva mani pie psihiatra. Mani nosēdināja viņa kabinetā. Vecāki noraizējušies skatījās un runāja ar ārstu. Psihiatrs pilnīgi “sacepās” arī uz maniem vecākiem, ka viņi varēja mani tik ļoti tālu nolaist.

Viņš vienkārši pateica: “Viss, pēc dažām dienām rakstīšu nosūtījumu uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu Gaiļezerā.” Man tur būšot jāguļ tik ilgi, cik vien vajadzēs.”

Tolaik meitenes svars bija 39-40 kg.

Bija sajūta, ka tūlīt izdzisīs

Tajā brīdī man bija tik ļoti vienalga! Es sēdēju krēslā, man vairs nebija spēka, manī bija sajūta, ka es izdziestu. Es tiešām to [došanos uz slimnīcu] negribēju, bet tajā pašā laikā puse no manis kliedza, ka man vajag palīdzību. Man vajadzēja kādu, kas izrauj no tā [postošajiem ēšanas traucējumiem]!

Es nepretojos un iekāpu mašīnā kopā ar vecākiem. Viņi mani aizveda uz Rīgu, es pati nāku no Liepājas. Mani vecāki speciāli brauca no Liepājas uz Rīgu.

Šermuļi no atmiņām par slimnīcā piedzīvoto

Mani ielika Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Gaiļezerā. Pateikšu godīgi: tā bija mana briesmīgākā pieredze dzīvē. Latvijā vajadzētu ļoti strādāt ar psihiatrijas jomu un to, kā izturas pret tās pacientiem.”

Atceroties slimnīcā redzēto izturēšanos pret cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām, meitenei pārskrien šermuļi. Viņa nekad nevēlētos tur atgriezties un arī savus bērnus nevestu uz turieni.

Aleksa slimnīcā nesajuta patiesas rūpes un radās sajūta, ka slimnīcas pārstāvju attieksme nebija centrēta uz pacientiem.

Riktīgi traka cīņa vairāku gadu garumā

“Kad mani izlaida ārā, protams, viss [ēšanas traucējumi] sākās no sākuma, jo es tur speciāli uzbarojos tikai tādēļ, lai mani izlaistu ārā un lai es varētu sākt visu no sākuma.

Pēc iznākšanas no slimnīcas meitenei bija 14 gadi, un ar ēšanas traucējumiem viņa “uz savu galvu” cīnījās līdz aptuveni 18 gadu vecumam.

“Ik pa laikam es biju zem [normāla] svara, tad metu nost svaru, atkal pieņēmos svarā. Bija riktīgi, riktīgi traki!

Iedzīvojās pamatīgos veselības sarežģījumos

Es nebiju pamanījusi, ka esmu izlaidusi ļoti svarīgu posmu no savas dzīves, tas ir, pubertāti. Man ir sajūta, ka man bijusi nepilnīga pubertāte, jo pašlaik ir problēmas ar reproduktīvo sistēmu, ar menstruācijām.

Man viss hormonālais fons ir sabojāts, man ir policistisko olnīcu sindroms, “pateicoties” tam, ka sabojāju smadzeņu darbību – tās pietiekami labi nesūta signālus uz olnīcām. Par to es ļoti pārdzīvoju. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku meklēt palīdzību un domāt ar galvu. Sapratu, ka tas nav labi.”

Rīgā sāka jaunu dzīvi

Pēc vidusskolas pabeigšanas Aleksa pārvācās no Liepājas uz galvaspilsētu un sāka mācīties Rīgas Stradiņa universitātē. Patlaban viņa studē trešajā kursā. “19 gadu vecumā es pārvācos uz Rīgu.

Pirmajā kursā man bija sajūta: “Hei, neviens mani te nepazīst! Pupu mizas, ka pieņemšos svarā! Ir kovida laiks, man nav jāiet ārā.” Es jutu, ka varu būt jauna persona. Neviens mani nepazina. Es varēju pārvērst sevi, un cilvēki mani iepazīs tādu, kāda es pārvērtīšos. Viņi nemaz nezinās par manu pagātni.

Sāka pieņemties svarā un atguva menstruācijas

Tas man bija iedrošinājums sākt domāt par to, ka jāpieņemas svarā un ka beidzot jāsakārto sava veselība utt. Ar to viss sākās.

Sāku pieņemties svarā, dabūju atpakaļ menstruācijas, bet tad sākās hormonālās problēmas. Tas manī raisīja trauksmi un depresīvu noskaņojumu.

Iepazina brīnišķīgu profesionāļu komandu

Es ilgstoši ar to cīnījos, bet tad atradu biedrību “Būt brīvai”. Man ļoti, ļoti tur palīdzēja. Varēju satikt gan savu personīgo terapeitu, gan apmeklēt deju terapiju, gan tikties ar personisko kouču. Es pateikšu godīgi: tas ļoti, ļoti mainīja manu dzīvi.

Pirmo reizi Latvijā bija kaut kas tamlīdzīgs. Biedrībā tiešām koncentrējās uz cilvēku problēmām ar visu empātiju un uz pacientu centrētu aprūpi. Turklāt to iespējams saņemt bez maksas.

Iekšējais bērns atdzīvojās

Sāku savu terapijas kursu, kas ilga sešus mēnešus. Protams, ir jābūt gribasspēkam, lai saņemtos un sāktu domāt, ka vajag palikt labāk. Es saņēmos, sāku visu darīt, un tagad man ir daudz labāk! Es esmu tik labā vietā savā prātā, ka jūtos kā bērns! Mans iekšējais bērns ir atdzīvojies.

Es atkal esmu laimīga un sociāla. Neesmu perfekcioniste. Manas trauksmes ir beigušās, es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Līdz ar to, ka savācu sevi, sāku arī aplipināt citus cilvēkus ap sevi. Cilvēki redzēja, ka ar mani viss ir kārtībā. Viss sāka atgriezties manā dzīvē.”

Vegānisms kā sevis kontroles veids

Aleksa sacīja, ka patlaban viņa ēd visu un nebadojas. “Es aizmirsu pieminēt, ka pēc tam, kad iznācu no slimnīcas, biju vegāne gandrīz četrus gadus. Sākumā domāju, ka tas bija tikai intereses pēc, ka tas bija kaut kas jauns un trendīgs. Man gaļa īsti nekad nav garšojusi.

Bet pašās beigās sapratu, ka tas vienkārši bija veids, kā noslēpt, ka man ir ēšanas traucējumi. Tā bija sava veida kontrole. Es kontrolēju, ko liku savā mutē. Turklāt biju salasījusies, ka ar vegānismu var sevi uzturēt formā.

Reizēm nopērk arī kādu kūciņu

Tagad es ēdu visu, pilnībā visu!” Aleksa atklāj un pastāsta, ka agrāk dažādos veidos izvairījusies arī no saldumiem.

“Es cepu visādus desertus bez cukura, bet tagad, ja gribu, tad nopērku kūciņu. Ja negribu – nenopērku. Es pat nedomāju divreiz un nepārdomāju. Klausos savā ķermenī.”

Sporto tikai tad, ja pati grib

Arī sportošana viņas dzīvē ir normalizējusies. “Ir daudz labāk. Ja jūtos slikti, tad palieku mājās un atpūšos, bet, ja man ir daudz enerģijas, ja kāds uzaicina pasportot, ja jūtu, ka to vēlos, ja galvā nav spiediena, ka tas jādara obligāti, bet gan varu to darīt prieka un labsajūtas pēc, tad es pasportoju. Bet, ja jūtu, ka man ir par daudz, tad vienkārši apstājos.”

Tagad Aleksa daudz labāk izjūt savu ķermeni un tā vēlmes. 

Nesatraucas par svaru un bikšu izmēru

Kāds patlaban ir jaunās sievietes svars? “Man nav ne jausmas! Es nesveros! Man ir ļoti vienalga! Man pat svaru nav mājās!”

Aleksa uzsver: “Galvenais, lai cilvēks jūtas labi savā ķermenī, lai viņam patīk, kā izskatās drēbes. Protams, nevajag ieslīgt perfekcionismā, kādam jābūt. Bet, ja cilvēkam viss ir kārtībā, ja viņš jūtas enerģisks un viņam ir labs miegs, garastāvoklis un koncentrēšanās spējas, tad kāda starpība, kāds ir viņa svars vai bikšu izmērs!?

Vairs nesver ēdienu un nesporto vairākas reizes dienā

Svarīgi, lai cilvēkam visu laiku nav prātā domas par ēdienu, bet viņš var koncentrēties uz citām lietām, piemēram, ģimeni, partneri, darbu, kā arī izbaudīt dzīvi un skaistu dienu.

Kad man bija 13 gadi, es vispār uz to nekoncentrējos. Viss, uz ko es koncentrējos, bija tas, ka plānoju ēdienreizes, sekoju līdzi kalorijām, skaitīju tās, svēru ēdienu, trīs reizes dienā pēc katras ēdienreizes sportoju. Bet tagad pēc mūsu sarunas es vienkārši aizbraukšu uz tirgu pēc gardumiem!”

Cep un arī ēd lauku tortes

Aleksai patlaban nav arī problēmu ar socializēšanos un viņa labprāt dodas uz ballītēm. “Galīgi nav tādu problēmu. Ir tieši pretēji – es tagad virzos uz socializēšanos, man prasās to darīt, man prasās iet uz dzimšanas dienas ballītēm.”

Dažas dienas pēc intervijas Aleksas draudzenei bija dzimšanas diena. “Es cepšu viņai kūku un pati to kūku arī ēdīšu. Turklāt kūka nebūs diētiskā. Tā būs lauku torte,” atklāj Aleksa.