foto: Rojs Maizītis
Kapelāne Dace Soldāne: "Cilvēkā ir ļoti daudz resursu, daži spēj jokot pat dzīves pēdējos mirkļos"
Cita pasaule
2023. gada 26. novembris, 07:56

Kapelāne Dace Soldāne: "Cilvēkā ir ļoti daudz resursu, daži spēj jokot pat dzīves pēdējos mirkļos"

Antra Krastiņa

"Patiesā Dzīve"

"Man šorīt bija septiņi pacienti, un katram uz šo neizbēgamo notikumu bija savs skatījums. Arī manā rīcībā nav nāves formulas, ir tikai garīgās aprūpes metodika, kuru izmantoju, lai cilvēkam palīdzētu," par savu darba ikdienu teic Vidzemes slimnīcas kapelāne Dace Soldāne.

Uz Valmieru pie Vidzemes slimnīcas kapelānes, Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes locekles Daces Soldānes mani aizveda... rudens. Jo, kamēr pierodi pie arvien kailākiem kokiem, aukstākiem lietiem un tumšākiem vakariem, par tavu "māsu" kļūst grūtsirdība. Labi, ja izdodas to aizgaiņāt ar retam saules staram pieķērušos smaidu. Sliktāk, ja skumjas tomēr neatstājas, un tad vēl tu Friča Bārdas dzejas grāmatā uzšķir rindas: “Vai dievs un dzīvība nav baltais saules stars,/kas dvašās dažādās lūst varavīksnes krāsās?” Var teikt, ka tāds jau tas veļu laiks ir, – šajās naktīs kapi atveras un ciemos nāk mirušo gari. Tomēr tā vien gribas par galu un sākumu parunāt nopietnāk. 

Vidzemes slimnīcas kapela ir iekārtota ļoti askētiski. Krusts, kas nepārstāv nevienu konfesiju, plaukts ar reliģiska satura grāmatām, krēsli un kancele. Uzrunas no kanceles gan tiekot teiktas tikai svētkos vai īpašos gadījumos, piemēram, kad sākās karš Ukrainā. Būtībā galvenais kapelā ir logs, no kura paveras skats uz koku audzi. To vērojot, kapelā ienākušie sirdzēji var sekot gadalaiku maiņai un netraucēti ļauties domām. Kapelā Dace ar cilvēkiem sarunājas reti, lielākoties tas notiek palātās. Mūs sagaidot, viņa dzirkstoši smaida, sarunas laikā nevairās no tiešuma un smiekliem, bet vienlaikus nerunā par to, ko kapelānam nav ļauts izpaust, un ir acīm redzams, ka pamatu pamats ir dziļa un visu pieņemoša ticība.

Gars un ticība ir katram

  Kādas ir jūsu attiecības ar rudeni?

  Mans mīļākais gadalaiks! Man patīk mitrums, lietus un migla, un es tam esmu gatava – mājās ir trīs dažādu krāsu gumijnieki.

   Tomēr lielai daļai cilvēku rudens izraisa depresīvu noskaņojumu. Vai jūtat to arī kapelānes darbā – varbūt cilvēkiem biežāk gribas pasēdēt klusumā vai parunāt par eksistenciāliem jautājumiem?

   Es to nesaistu ar rudeni, vispār neesmu manījusi, ka manu pacientu stāvokli ietekmētu gadalaiki. Man šķiet, cilvēkiem vēlme parunāt par šādām tēmām rodas laiku pa laikam. Protams, mūsu domas, noskaņojumu un rīcību ietekmē arī sabiedrībā un pasaulē notiekošais – gan visus kopā, gan katru atsevišķi. Turklāt katru individuāli vēl ietekmē notikumi viņa paša dzīvē. Ja cilvēks tikko uzzinājis neiepriecinošu diagnozi, tad vēlēšanās parunāt par mūžīgajiem jautājumiem, iespējams, aktualizējas.

   Latviešu tradīcijā no Miķeļu dienas līdz Mārtiņiem un dažos novados līdz pat Ziemassvētkiem ir veļu laiks, kad enerģētiskā atstarpe starp mirušo un dzīvo pasauli sarūk. Agrākos laikos cilvēki šajā laikā runājušies ar senču gariem, rīkojuši tiem mielastu. Mūsdienās dvēseles cenšas nosvērt arī zinātnieki. Jūs ticat, ka gari mūs apciemo?

   Es dzīvo pasauli no mirušo pasaules neatdalu ne savā ikdienas, ne profesionālajā darbībā. Tas, kas piešķir jēgu dzīvei, savā ziņā piešķir jēgu arī nāvei. Mēs visi reiz nonāksim nāves priekšā, jo nāve ir daļa dzīves.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

   Garīgās aprūpes fenomens ir izpratne par to, ka jebkuram cilvēkam neatkarīgi no viņa izcelsmes, vides, sociālā statusa un intelektuālā līmeņa ir sava garīgā pasaule. Gars un ticība ir katram. Tā kā miršana jeb nāve ir gara vai dvēseles daļa, atziņa ir – nāve visu laiku ir mūsos, ar to kopā mēs staigājam pa dzīvi. Cits jautājums, vai mēs par nāvi domājam un paši ar sevi to apspriežam, vai gatavojamies neizbēgamajam, cik bieži un kā pieminam nāves jau paņemtos. Dievturi īpašas attiecības ar tai saulē aizgājušajiem uzturēja visu veļu laiku, tagad tas notiek mirušo piemiņas dienā. Manuprāt, dziļākajā būtībā šī tradīcija ir iekšējās izjūtās balstīta gadalaiku nomaiņas svinēšana. Ko katrs tajā rod – cik cilvēku, tik atbilžu.

   Sapnī atnāk sen mirusī vecmāmiņa un pasaka kaut ko zīmīgu – arī tā ir saikne ar garu pasauli.

   Kā jau minēju, es to redzu kā saikni ar šo pasauli. Cita dimensija, bet cilvēki, kuri mūs ir mīlējuši, paliek ar mums arī pēc savas nāves. Ar mums runā nevis viņu gars vai dvēsele, bet viņu neizzūdošā mīlestība. 

   Mūsdienās teiktu – enerģijas nezūdamības likums. Arī mīlestība ir enerģija.

   Mūsdienās tā varbūt saka, bet es kā kristiete teiktu – mīlestība kā Dieva dāvana. Katrs cilvēks dzīves laikā piedzīvo tuvinieku zaudējumu, un tam ir ļoti tieša saite ar mīlestību. Sēru terapeite Megana Devaina ir teikusi – mēs sērojam tik ilgi, cik ilgi esam mīlējuši. Ja šķiet, ka otru mīli bezgalīgi, tad sēras, kas pavada zaudējumu, savā ziņā arī ir bezgalīgas, turklāt katram cilvēkam ir sava sēru pieredze. Tāpēc vēl jo vairāk tas nav stāsts par enerģiju, bet gan par cilvēka dabu. To nevar ietērpt nekādos vārdos, kur nu vēl noformulēt. Tik daudzi ir centušies mīlestību izteikt vārdos, bet vai tas kādam ir izdevies? Man Mīlestība ir Dievs, tā es Viņu piedzīvoju.

foto: Shutterstock

Ā, tu esi tas dvēseles ārsts!

Vai tiešām pēc aizgājēja jāsēro visu mūžu?

   Fundamentāla ilustrācija tam, ko nozīmē sērot, ir mamma, kas zaudējusi bērniņu. Viņa nekad to neaizmirsīs, tas nekad nepāries, viņa to nevarēs izslēgt no savas dzīves. Vienīgais, ko var darīt, ir turpināt dzīvot kopā ar zaudējuma sāpēm un laika gaitā tās garīgi pāraugt. Jā, tas bija, jā, tas sāp, jā, tā ir daļa manis. Varbūt sāpes ar laiku maina atrašanās vietu – sākumā tās dzīvoja mammas vēderā, kur tagad mazulīša vairs nav, vēlāk, pēc citiem pārdzīvojumiem, iegulst citā ķermeņa vietā. Tomēr piedzīvotais zaudējums nenozīmē, ka tagad visu turpmāko dzīvi būs tikai zaudējumi.

Dzīve ir notikumu pārpilna, un tie mūs veido. Līdzīgi notiek, kad zaudē jau pieaugušus bērnus, vecākus, vecvecākus. Arī to nevar aizmirst, tas nepāriet, taču notikušo mainīt nav iespējams – mirušo nevar ne reanimēt, ne atgriezt cita cilvēka veidolā. Lielākais, ko var izdarīt ar zaudējumu, – to integrēt un pieradināt. To man iemācījusi gan pašas, gan darba pieredze.

   Saka, jebkurš zaudējums un slimība cilvēkam liek mācīties, augt garīgi.

   Nedomāju, ka šie pārdzīvojumi mums tiek doti ar mērķi mācīt. Tie liek vienkārši apstāties un padomāt, izsvērt līdzšinējo. Nodzīvot dzīvi vienā konstantā attīstības stāvoklī nav iespējams. Vai zaudējums mūs vienmēr virza uz augšu? Nedomāju gan, tas var bīdīt arī uz leju. Kā cilvēks uztvers nāvi, būs atkarīgs no viņa dzīves un attiecību pieredzes, kā arī no sociālajiem, psiholoģiskajiem un garīgajiem resursiem. Man šorīt bija septiņi pacienti, un katram uz šo neizbēgamo notikumu bija savs skatījums. Arī manā rīcībā nav nāves formulas, ir tikai garīgās aprūpes metodika, kuru izmantoju, lai cilvēkam palīdzētu. Tas arī ir viens no kapelāna darba pienākumiem.

   Kas vēl ir to sarakstā?

   Sniegt garīgu un emocionālu atbalstu ikvienam, kurš atrodas ārstniecības iestādē: pacientiem, viņu tuviniekiem, mediķiem, slimnīcas personālam.

   Kas bija tie septiņi, ar kuriem šorīt jau aprunājāties?

   Grūti pārvietojamie gulošie pacienti, ar kuriem strādāju jau ilgstoši. Mums izveidojies labs kontakts. Piektdienās, pirms brīvdienām, kas viņiem ir mazliet vientulīgāks laiks, parasti norunājam – tiksimies pirmdien! Un es norunu pildu. Pacienti, kuri var staigāt, uz kapelu nāk paši. Šeit sarunas ir atvērtākas, jo runājam aci pret aci, bet palātā parasti atrodas vēl kāds gulošais. Es gan esmu izstrādājusi mehānismu, kā sarunāties palātās, jo pamatā strādāju tieši ar ļoti smagiem gulošajiem pacientiem.

   Jūs gan vairāk izskatāties pēc dakteres, nevis kapelānes – formas tērps tāds pats kā slimnīcas personālam.

   Viens kungs reiz jokodamies teica – ā, tu esi tas dvēseles ārsts! Atsmēju, ka nezinu, vai dvēseli vajag ārstēt, bet šprici gan es tajā neduru. Vispār man nepatīk, ja manam darbam piekabina konkrētus medicīniskus terminus.

   Nu tad – dvēseles sanitāre.

   Vēl trakāk! (Skanīgi smejas.) Ja kaut kas no medicīniskās jomas man būtu pieņemams, tad – dvēseles māsa.

   Cilvēks spēj jokot pat pēdējos mirkļos

   Kad cilvēku piemeklē nopietnas veselības problēmas, viņš daudz ko pārvērtē. Man tādā situācijā uz skapīša stāvēja grāmatiņa par Jēzu Kristu. Ārsti ne tik daudz, bet dažas māsiņas un sanitāres tai veltīja smīnīgus skatienus...

   Cilvēku uzskati mēdz būt visai atšķirīgi. Vidzemes slimnīcā ir ļoti jauks personāls, un man patīk šeit strādāt; pastāvīgi strādāju hronisko slimību nodaļā. Kapelāns ir komandas spēlētājs, viena pati es neko nespētu paveikt. Manas vērtības ir kopīgs mērķis un savstarpējs atbalsts. Ārsti, māsas un māsu palīgi ārstē ķermeni, psihologi uzrauga psiholoģisko reakciju, sociālie darbinieki palīdz sakārtot sociālās lietas, kapelāns cilvēkam palīdz garīgi.

   Kāds pieredzējis paliatīvās aprūpes nodaļas darbinieks reiz teica, ka nonācis pie atziņas – nāve cilvēku paņem tikai tad, kad viņš atzinis Dievu un ar Viņu parunājies. Un liela loma aiziešanas atvieglošanā esot piedošanai.

   Nenoliedzami – piedošanā gan sev, gan tuviniekiem, gan pasaulei. Runājot par Dieva atzīšanu, es to sauktu citādi – par savas iekšējās pasaules ieraudzīšanu. Kad cilvēks beidzot ierauga, kas viņu nesis pa dzīvi, kas bijis viņa spēka avots un kā viņš to var izmantot pēdējā brīdī. Ticīgam cilvēkam šajā ziņā ir vienkāršāk, jo viņš tic – lai varētu mierīgi aiziet no dzīves, vajadzīgs mācītāja veikts rituāls.

Pareizticīgajiem un katoļiem tas ir pēdējais svaidījums, citām konfesijām – cits palīdzības koferītis, arī grēku nožēlošana. Man dod ziņu par mirstošā izteikto gribu, un es piesaistu mācītāju. Kā liecina mana pieredze, kaut kam Augstākam tic lielākā daļa cilvēku, un jautājumi par attiecībām ar To cilvēku prātos saasinās tieši pirms nāves. Tad pētu, kas šim cilvēkam ir Augstākais, kā viņš veido priekšstatu par Dievu. Tā ir daļa no mana darba, esmu uzklausījusi ļoti dažādus stāstus un pēdējās vēlmes.

   Pandēmijas laikā, kad reanimācijas nodaļā bija daudz kovida pacientu, personāls staigāja speciālajā ekipējumā un visiem bija jānēsā maskas, novēroju interesantu parādību – izteikti saasinājās cilvēku maņas, sevišķi oža un tauste, un pēdējā griba saistījās tieši ar tām. Es vēl reizi gribu izbaudīt sava bišu stropa smaržu... Man ļoti vajag sajust mazmeitiņas matu smaržu... Vienīgais, ko es vēl gribētu – uzlikt uz vēdera savu pēdējo tamborēto grīdsedziņu un to aptaustīt...

Kura gribu varējām izpildīt, to izpildījām. Kopā ar mirstošās sievietes meitu tamborēto sedziņu noorganizējām ātri, tāpat arī kunga, kurš visu mūžu bija nostrādājis mežā, vēlēšanos vēl reizi izstaigāt savu priežu mežiņu. Dēls atnesa 3D spēli, un tēvs uz lielā ekrāna redzēja kokus ienākam palātā. Viņš bija sajūsmā un... mierīgs nomira. Iespējams, tas arī ir tas Augstākais – lietas, ko patiesi mīli, kas devis dzīvē spēku, ko tev paticis darīt, par ko domāt, ko lasīt. Nesen kāda paciente lūdza nolasīt priekšā viņas mīļāko Imanta Ziedoņa eseju – tobrīd viņai tas bija ļoti nepieciešams. Visbiežāk gan pēdējā griba saistās ar mīļo cilvēku – bērnu, dzīvesbiedra, draugu – līdzās būšanu. Bet ir arī tādi, kas pasaka: “Tikai manu sievu, to veco kazu, nelaid te iekšā, es negribu viņu redzēt! Un pasaki, lai savu pakaļu nevelk arī uz bērēm!” Es sievai pacienta gribu darīju zināmu, tikai, protams, citiem vārdiem. (Smejas.) Attiecības mēdz būt dažādas, cilvēks ir cilvēks.

   Jūs ar visiem spējat atrast kopīgu valodu?

   Nē, arī es esmu tikai cilvēks. Garīgā aprūpe nav obligāts pasākums, ja mani pasūta, tad arī eju – neuzbāžos. Tieši tuvinieki ir tie, kuri uzskata – kapelānam jāiet pie visiem. Es tomēr respektēju pacienta gribu, šajā gadījumā tā ir noteicošā. Protams, ir gadījumi, kad tuviniekus uzklausu, piemēram, kad ticīgi cilvēki cerībā, ka tas glābs viņu tuvinieku vai atvieglos viņa stāvokli, lūdz sirdzēju nokristīt. Tomēr arī tad galavārds pieder pacientam. Gadījies, ka cilvēks ļauj sevi nokristīt, teju izmisīgi nosakot – galu galā dariet, ko gribat, tikai atstājieties no manis, lieciet mani mierā!

   Ko darāt šādās situācijās?

   Man jāprot smalki nolīdzsvarot jebkuru situāciju, tas nozīmē atsevišķi strādāt ar tuviniekiem un atsevišķi ar pacientu. Tikai tad var izlemt, kā īsti rīkoties. Dažreiz cilvēki par šādām lietām pat saplēšas. Vispār jau tie – es viņus saucu par burkšķīšiem – ir brīnišķīgi cilvēki. Viņos ir dzīvs humors. Ar tādiem mums pilnas nodaļas. Cilvēki parasti domā – vai, paliatīvā nodaļa... Tik gaudeni te nemaz nav. Cilvēkā ir ļoti daudz resursu, viņš spēj jokot pat dzīves pēdējos mirkļos.

   Cilvēki kļūst labestīgāki, pieņemošāki?

   Piecpadsmit gadus strādājot garīgajā aprūpē, mana acs jau uztrenēta pamanīt brīžus, kad cilvēks nonāk agonijā, terminālā stāvoklī, kad pamazām pasliktinās dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas. Šis mokošais stāvoklis var ilgt pat vairākas diennaktis, un es neņemos apgalvot, ka šajā laikā mainās cilvēka daba un mostas tās pieņemošā, piedodošā daļa. Esmu par to lasījusi, bet pati neesmu pētījusi. Kaut ko citu gan es redzu – izmaiņas cilvēka fiziskajā ķermenī, kad orgānu sistēmas atsakās strādāt, ceļ uz augšu dvēseli. Tas ir tikai normāli, jo dvēsele, vismaz pēc manas ticības, turpina dzīvot arī pēc cilvēka nāves.

Dvēseli nesaēd ne vēzis, ne citas kaites

   Ir teiciens – veselā miesā vesels gars. Kā to komentēsiet?

   Nevaru zem šiem vārdiem nedz parakstīties, nedz arī tos apstrīdēt. Taču tā gan nav tiesa, ka tikumiska un pareiza dzīvošana garantē to, ka cilvēks neslimos. Paliatīvajā nodaļā ir gulējuši mācītāji, cilvēki, kas savā dzīvē tiešām nav darījuši neko sliktu. Un, neraugoties uz slimības saēsto ķermeni, viņu dvēseles ir veselas, tīras. Ne vēzis, ne citas kaites dvēseli nesaēd.  

   Kā var zināt, kas cilvēkam kurā dvēseles stūrītī tumšs aizķēries...

   Tur jau tā lieta, ka par šiem cilvēkiem es zinu ļoti daudz, saredzu pat viņu vārdos nepateikto. Cilvēka dzīvesstāsts izgaismo visus stūrīšus.

   Kas dvēseli padara netīru?

   Tikai tas, kam cilvēks pats tic, ka šis vai tas to tādu padara.

   Varbūt domas un darbi, par kuriem viņš jūt sirdsapziņas pārmetumus?

   Lai no kādas vides cilvēks nāktu, lai ko savā dzīvē būtu sastrādājis, es nevienu nenosodu un netiesāju. Esmu pieredzējusi tādus transcendentālus garīgus augstumus pie cilvēkiem, kuri visu mūžu, kristīgā tradīcijā runājot, bijuši lieli grēcinieki, ka tiešām varu teikt – viņu dvēseles, lai kā mīcītas un mīdītas, ir tīras. Esmu skatījusies viņiem acīs un nolasījusi – tieši šajā brīdī viņš beidzot ir īsts. Paliek jautājums, vai viņš pats spēj to pieņemt – un vai vispār kāds spētu viņam palīdzēt noticēt –, ka, neraugoties ne uz ko, viņš ir mīlēts, ka viņa dvēsele joprojām ir balta. Dievam visi bērni ir vienlīdz mīļi, un kaut kas mūžīgs, daļa no Viņa, ielikta ikvienā cilvēkā. Tikai vajag to ieraudzīt. Vajag ieraudzīt...

   Nereti cilvēks sastrādā visādas nejēdzības tikai tāpēc, ka viņam kauns citu priekšā atzīt – es savā būtībā esmu labs...

   Bet kurš no mums nav visādus mēslus vārījis? Es pirmā atzīstos – esmu! Mēs nedzīvojam utopiskā pasaulē, dzīve nav ne laba, ne slikta, ne pareiza, ne nepareiza. Slimnīcā tās visas guļ gultās cita citai līdzās.

Katram jāgūst sava nāves pieredze

   Kapelāna darbs ir smags – kāpēc to izvēlējāties?

   Aicinājums. Ceļš līdz slimnīcai bija garš, ilgi mēģināju tam pretoties, bet velti. Man jābūt šeit.

   Jebkurš teologs var pildīt kapelāna darbu?

   Jā, tikai jāiziet kapelāna apmācību process. Kapelāna darbu var darīt arī cilvēki ar citu humanitāro izglītību, bet tad būs jāiegulda vairāk darba. Lai saprastu, kā funkcionē cilvēka garīgā pasaule, ir jāmācās. Nākamajam kapelānam būs jāiet praksē, pastāvīgi jālasa speciāla literatūra, labi jāzina reliģiju vēsture. Arī ar atšķirīgu konfesiju pārstāvjiem ne vienmēr runājam vienā valodā. Pat man joprojām šad tad jāskrien ielūkoties Google!

   Kapelānam vienmēr jābūt saldai mēlei?

   Man tādas noteikti nav! Ja situācija prasa, runāju tieši, varu būt skarba.

   Par vienu no labākajiem sava darba instrumentiem uzskatu konfrontāciju. Varu sēdēt un stundām klausīties, kā cilvēks man stāsta melus, bet, ja esmu tos atpazinusi, uz to norādu. Jo tikai tad man sāk pavērties ceļš, pa kuru iekļūt dziļāk viņa pasaulē. Protams, cilvēki uz to, ka pieķerti melos, reaģē dažādi, taču vēlamo es esmu panākusi. Paralēli tam man cilvēkā jārada pārliecība, ka es viņu netiesāšu, jo respektēju katra izvēli dzīvot tā, kā viņš grib. Ka mans vienīgais nolūks ir palīdzēt, lai viņam šajā brīdī kļūtu kaut par kapeiku vieglāk. Turklāt ne es viena protu konfrontēt – man jārēķinās, ka pacients konfrontēs arī mani. Ja jūs dzirdētu, kā viņi pārbauda, vai var man uzticēties, kā iztausta, lai saprastu, no kādas mīklas esmu taisīta! Piemēram? Nedrīkstu atstāstīt, man savu pacientu dimantiņi jāsargā.

   Vai esat pieredzējusi gadījumus, kad atveseļojas par neglābjamu uzskatīts slimnieks?

   Medicīniskā ziņā ne, bet dvēseles brīnumu, kad cilvēkā atgriežas jēga un cerība, esmu pieredzējusi. Un tas viņa stāvokli ievērojami atvieglo. Ilgi jāņemas, kamēr līdz tam tiek, bet kāds pēc tam gandarījums! Lidot gribas!

   Bet ir taču dzirdēti stāsti par brīnumainu atveseļošanos. Varbūt tādi enerģijas resursi ir visos, bet ne visiem lemts tos iedarbināt?

   Tas jau velk uz melno humoru. Jūs taču runājat ar cilvēku, kurš strādā paliatīvajā aprūpē… Nu nav reāli, ka paliatīvs pacients varētu atveseļoties! Cilvēki, protams, grib dzirdēt šādas pasakas, un tāpēc tādas arī tiek radītas. Līdzīgi kā pasakas par trim mātes meitām, kur beigās visa laime tiek sērdienītei.

   Vienīgais, ko var pielīdzināt brīnumam, ir gadījumi, kad smagi slimais ilgi lūdzies – es jau sen esmu gatavs nomirt, atlaidiet mani! Un, kad atnāk bērni un beidzot viņu atlaiž, laimīgs nomirst.

   Kāpēc viens mirst mokās, gaidīdams nāvi kā atpestīšanu, bet cits vakarā mierīgi aiziet gulēt un no rīta nepamostas?

   Uz šo jautājumu atbildi gribētu zināt arī teologi.

   Bet kaut kas taču to nosaka! Liktenī ierakstītais, Dieva plāns, dvēselei noliktā pieredze?

   Varbūt uzzināt kaut ko no tā visa ir mūsu dzīves uzdevums? Iespējams, mēs gatavojamies aiziešanai jau dzīvojot. Mana mamma ir mediķe. Vai nu tāpēc, vai, pateicoties iekšējai gudrībai, viņa necentās mani pasargāt no realitātes – no sāpēm, ciešanām, bērēm. Līdz ar to nāves pieredze man nešķita traumatiska, varbūt tāpēc es tagad te, slimnīcā, valkājos. Kaut kur muguras smadzenēs jau bija nogulsnējušies mehānismi, ko darīt, nonākot saskarsmē ar ciešanām, kā izdzīvot zaudējumu. Vecāku vēlme pēc iespējas ilgāk pasargāt bērnus no dzīves skaudrās puses nozīmē, ka bērns zaudējuma sāpēm būs pilnīgi nesagatavots. Un tāda reize neizbēgami pienāks. Man šķiet, sabiedrībā vajadzētu vairāk runāt par zaudējumu un sērošanas veidiem – publisko un individuālo. Visi sēro, kad nomirst kāds tautā cienīts mākslinieks, visi sēroja, kad sākās karš Ukrainā. Taču publiskā sērošana nav tava pieredze, tā neizmainīs tavu dzīvi. Savukārt, ja zaudējam kādu, kuru mīlam, mainās sakņu sistēma – vienas saknes nociršana var ietekmēt citu tālāko augšanu. Un šī jau būs tava pieredze.

  Ir vai nav jābaidās no nāves?

   Viegli jau teikt, ka nav, taču pēdējās piecās minūtēs viss noteikti izskatās citādi. Kā to mēs nezinām, jo neviens vēl no tās puses nav atgriezies, lai pastāstītu.

   Man šķiet ļoti būtiski saglabāt cieņu pret mirstošo un respektēt viņa vēlēšanos nomirt tā, kā grib viņš, tātad ļaut piedzīvot savu nāves pieredzi, kas katram ir unikāla. Kāda onkoloģijas paciente man teica: “Lūdzu, atļaujiet man nomirt tā, kā man sanāk!” Un čukstus piebilda: “Saproti taču mani – ar mani tas notiek pirmo reizi...”

   Dzirdēts, ka cilvēks nekam nedrīkstot pārlieku pieķerties, jo Dievam nepatīkot, ja kaut ko vai kādu mīlot vairāk par Viņu, tāpēc Viņš cilvēkam to atņemot.

    Tādam dievam gan es nevaru ticēt! Ja saka, ka Dievs kaut ko atņem, tikpat labi var teikt, ka smaga pieredze ir Dieva sods. Arī daudzi pacienti man jautā – par kādiem grēkiem mani piemeklējusi tāda slimība? Tas ir starts manam garīgās aprūpētājas darbam – jācenšas saprast, kāds ir viņa Dieva tēls, kāpēc viņa Dievam rokā ir asiņains zobens, no kurienes tāds priekšstats radies. Dažreiz cilvēks paliek pie savas pārliecības, un tad jādomā, kā viņa stāvokli atvieglot. Taču izmainīt viņa garīgās vērtības, priekšstatu par Dievu nav manos spēkos. Ko es tādam cilvēkam saku? Kapelāns nedod padomus, viņš tikai klausās un uzdod jautājumus. Fokuss nav uz mani. Savas domas izsaku tikai tad, ja pacients jautā – Dace, kā tu domā, kam tici tu? Es, Dace, noteikti neredzu Dievu ar zobenu vai pātagu rokā, tādu, kurš vecākiem atņem bērnus. Mans Dievs tāds nav, mans Dievs ir Mīlestība.

Vienīgā jēga – nesabojāt visu vēl vairāk

   Kā jums pēc darba izdodas nomest dienas smagumu, atjaunot spēku?

   Lielākoties, aizverot aiz sevis slimnīcas durvis, man izdodas aizvērt arī domas par dienas laikā uzklausīto un redzēto. Tomēr gadās, ka tās turpina būt līdzās, tāpēc jāizveido savs ātrās palīdzības koferītis. Man ļoti palīdz rituāli – dedzinot baznīcas sveces, palūdzu Dievu, lai Viņš palīdz cilvēkiem, pie kuriem šodien biju. Arī lūgšanas. Varu tās skaitīt kapelā, varu, minoties mājās ar riteni. Arī lūgšanu laikā pieminu pacientus, un, kad esmu piebraukusi pie mājām, dienas smagums ir zudis. Vēl man vienmēr palīdzējusi apziņa, ka nekas no tā, ko pārrunāju ar pacientiem, manā ķermenī un dvēselē nenogulsnējas; tas vienkārši iziet caur mani. Ir kāds stiprāks, kas to paņem uz sevi. Tomēr šad tad arī man tāpat kā citiem kolēģiem ir nepieciešama supervīzija, terapija vai kaut kas cits, kas palīdz atjaunot iekšējos resursus un salikt pareizos fokusus.

   Dienu sākat un beidzat ar lūgšanu?

   Tā kā man ir sajūta, ka Dievs visu laiku ir ar mani, tad – jā, es ar Viņu runājos. Gan lūgšanās, gan brīvā formā.

   Brīžos, kad jūties izsmelta, mājinieki to dabū just uz savas ādas?

   Viņi laikam mazliet atšķiras no citiem cilvēkiem! (Smejas.) Es pie tā daudz esmu strādājusi, pārrunājusi ar vīru, vai brīžiem viņu neapgrūtinu. Viņš diezgan labi jūt cilvēkus ķermeniski, arī manu nogurumu, tāpēc savas problēmas cenšos atrisināt pati. Palīdz arī radošais moments – kaut ko uzzīmēju, un mājinieki jau pēc krāsām nolasa, kādas emocijas šajā dienā manī sakrājušās. Daudz skatos filmas, atsevišķu epizožu dēļ arī atkārtoti. Tomēr gadās, ka, ienākusi mājās, pasaku – piedodiet, bet man vajag stundu tikai sev. Un dodos uz dārzu, mežu vai pie kaķiem. Vai gulēt. Manējie pie tā ir pieraduši.

    Mūža nogalē cilvēki vairāk nožēlojot neizdarīto nekā izdarīto, tāpēc neko nevajagot atlikt, bet tvert dzīvi visā tās krāsainībā.

   Ko īpašu no tās tvert? Viens no brīnišķīgākajiem dzīves mirkļiem – no rīta atveram acis un saprotam: esam pamodušies! Man laikam tāds raksturs, ka pietiek ar to, ko gūstu no darba un no hobijiem. Bet citi lai tver, ko viņiem vajag. Lai kā kurš raudzītos uz dzīvi un lai pēc kādiem noteikumiem to vadītu, dzīve ir jādzīvo!

   Ir jautājumi, uz kuriem neviens nevar atbildēt, un viens no tādiem ir arī jautājums par dzīves jēgu.

   Reiz to pārspriedu ar savu pacientu, gados jaunu vīrieti, un viņš teica – vienīgā jēga šobrīd ir visu nesačakarēt vēl vairāk! Es piebildu, ka tas precīzi teikts arī par manu profesiju, un solījos to ievērot.