Meita joprojām nenojauš, ka viņas bioloģiskais tēvs ir cits cilvēks. Māte: "Bail atklāt patiesību"

Lūk, šīs ģimenes stāsts:

"Vīrs ienāca mūsu dzīvē, kad meitai bija 1.5 gads. Tagad meitai 11 gadi. Vīrs ļoti mīl bērnus, viņu uzreiz pieņēma, audzināja kā savu. Viņa vecāki arī meitu uztver kā savu mazmeitu, meita vīru sauc par tēti, viņiem ir ļoti labas attiecības, viņa nezina, ka viņas bioloģiskais tēvs ir cits. Varētu jau visu tā arī atstāt. Zinu ģimeni, kur dēls, kam jau 40, joprojām nezina, ka ir no cita tēva.

Palūdza, lai nesaka, ka ir viņas tēvs

Un tagad par meitas bioloģisko tēvu. Viņš bija blakus, bet nedzīvojām kopā, līdz meitas apmēram 1 gadam. Centās uzlabot mūsu attiecības, bet neizdevās, jo viņš dzēra un bija citas problēmas, un viņš aizvainots un vīlies "pazuda". Tikai viņa vecāki turpināja interesēties par mazmeitu. Īstais tēvs vēl ik pa laikam it kā mēģināja ienākt meitas dzīvē, bet kaut kā bez īpaša entuziasma, kaut es nekad to neliedzu. Ir bijis, ka viņš pēkšņi pēc kāda 1.5 gadu pazušanas kā "no zila gaisa" izdomā ierasties, un es toreiz palūdzu, lai netiekas ar viņu viens pats un, protams, nesaka, ka ir tēvs, jo bērnam 5 gados tā var būt trauma. Toreiz viņš apvainojās un atkal "pazuda". Nav tā, ka viņš to bērnu negribētu vai nemīlētu, bet viņš ir raksturā vājš, viņš labāk bērnu neredz, pārdzīvo vienatnē, dzer, nekā cenšas panākt, ka bērns zina, kas viņš ir, un tikties ar viņu regulāri. Viņam likās normāli ierasties 2x gadā vai retāk, pārējo laiku nelikties ne zinis,jo viņam bail vai neērti - nezinu... Nu jau gadus 6 no viņa nav bijis ne ziņas. Bet mājās stāv albums, ko veidoju līdz meitas 1.5 gadam, un tur ir bildes ar bio tēvu, arī dzimšanas apliecībā viņš ierakstīts un meitai ir viņa uzvārds.

Bildes un albumus iesaka nobāzt dziļi skapī

Meita komunicē ar viņa vecākiem, saviem vecvecākiem. Meita gan īpaši jautājumus neuzdod. Visus šos dokumentus un bildes nav redzējusi, par vecvecākiem un uzvārdu es savulaik paskaidroju visu, apejot patiesību, jo nebiju tam gatava. Bija bail. Vīrs uzskata, ka nevajag bērnam neko teikt, visas bildes un albumi jānobāž dziļi skapī, tas brīdis pats pienāks, kad viņa paaugsies un sakārtosies psihe. Viņš saka, ka negrib traumēt bērnu 11 gados. Laikam arī baidās par sekām (viņas reakciju un viņu attiecībām). Viņiem ir lieliskas tēva - meitas attiecības. Meitene ir jūtīga un noteikti pārdzīvos, ja uzzinās patiesību. Pie tam bio tēvs ir tāds, kas parādās - pazūd, sola un neizdara. Baidos, ka meitai arī par to būtu vilšanās.

Vai vienmēr vajadzīgs zināt patiesību?

Gribētos dzirdēt citu sieviešu pieredzi... Var taču nodzīvot visu dzīvi, nezinot, ka neesi sava tēva bioloģiskais bērns - patiesība taču ne vienmēr ir vajadzīga? Un tomēr, ja tā atklājas, ko teikt? Mēs gribam novilcināt šo "atklāsmi" maksimāli ilgi un NE pēc savas iniciatīvas, bet, ja meita pati to kaut kā atklāj. Tagad viņai ir 11 gadi, nāks pubertāte, un negribas, lai viņa uzzina to visnepiemērotākajā brīdī. Man laikam vienkārši bail no tā brīža.... Nezinu, kā tas būs, ko teikt, kā paskaidrot mūsu rīcību un bio tēva uzvedību un to, kāpēc mēs nepalikām kopā un kāpēc viņš nav bijis meitas dzīvē?"

"Visi apkārt zināja, bet tu viena kā muļķe 37 gadus neko nezini"

Padomu, ko iesākt šajā sarežģītajā situācijā, nav liegušas daudzas māmiņas, un pārsvarā viņu viedoklis ir diezgan vienprātīgs - pēc iespējas ātrāk vajag saņemt drosmi un meitenei izstāstīt patiesību. Ja pašu ģimenē nav vienprātības, kad un kā tieši to darīt, tad ieteicams lūgt padomu psihologam vai citam profesionālim.

"Padomājiet, kā meitene jutīsies, ja bio tēvs pats atradīs veidu, kā komunicēt, pirms jūs esat izstāstījusi. Vai meitene, ložņājot pa skapi, atradīs albumu. Pietiekami liela meitene, lai saprastu situāciju. Varu iedomāties, kāds aizvainojums un dusmas man būtu, ja uzzinātu šo no kāda cita, nevis mammas. Saņemiet sevi rokās un nosēdiniet bērnu uz sarunu," iesaka Loreta.

"Kāpēc jūs tik ļoti gribat to noslēpt? Bērns paaugsies un tāpat prasīs, un varbūt pat būs dusmīga, ka nav zinājusi ātrāk. Man vīrs arī nav bioloģiskais tēvs un bērns tēvu nekad nav redzējis. Kad kādreiz nāks gaismā, tad arī izstāstīšu, kāpēc neesam audzinājuši kopā. Tēvs nav tas, kurš uztaisa, bet tas, kurš audzina," pieredzē dalās Elizabete.

Aija mudina aizdomāties, kā māmiņa pati justos viņas vietā: "Kāpēc jūs egoistiski izlemjat par viņas tiesībām zināt patiesību? Vai neuzradīsies kāda gādīga kaimiņu tante, kura nejauši to izstāstīs? Kāda tad būs reakcija un cik labas attiecības būs ar jums abiem - tik ļoti gādīgajiem vecākiem?"

Lindai par līdzīgu situāciju pieredzes nav, taču viņa atklāj, ka par citu jautājumu kā bērns gan jutusi vecāku melus: "Ļoti nelaba situācija, kad jūti, ka kaut kas nav, bet tev rāda ko citu."

Atsaukušās arī māmiņas, kurām dzīvē pašām vai paziņām bijusi līdzīga pieredze, un viņas atklāj, ka sajūta bijusi traumējoša. 

"Teikšu tā… lai cik tas nebūtu traumējoši, sāpīgi, riskanti attiecībām, utt., vecākiem nav tiesību šādu informāciju slēpt no bērna. Tas ir viņas dzīves stāsts, daļa no viņas identitātes, ko jebkurai dzīvai būtnei ir tiesības uzzināt. Ko viņa ar to darīs tālāk, ir viņas ziņā. Cits jautājums - kad un kā to izdarīt. Domāju, ka mamma jutīs īsto brīdi.

Viedoklis ir no personīgās pieredzes. Nevienam nenovēlu saprast, ka visi apkārt zināja un tu viena kā muļķe 37 gadus neko nezini," raksta Elīna.

"Zinu vienu gadījumu, kad meitene tikai 18 gados netīšām no malas uzzināja, ka viņas vecāki nav viņas bio vecāki. Aizvainojums un dusmas uz mīlošajiem vecākiem bija tik liels, ka faktiski uzreiz sakrāmēja somas un pazuda nezināmā virzienā uz ļoti ilgu laiku. Vecāki bija izmisumā, info par meitu (faktu, ka ir dzīva un vesela) dabūja uzzināt caur radiem/draugiem, jo pati meita visu komunikāciju ar mīlošajiem vecākiem pārtrauca uz sitiena.

Tā kā...nedomāju, ka slēpt patiesību līdz sirmam vecumam vai paņemt to līdzi kapā, ir tas prātīgākais.

Labāk atrodiet saudzīgu un draudzīgu veidu, kā pateikt taisnību. Ja attiecības ar tēvu (to, kas audzina) ir labas un mīlošas, tad patiesība tās neizbojās, bet, iespējams, nostiprinās vēl vairāk," uzskata Alise.