Citādā pedagoģija. Montesori bērnu māja

“Izglītības sistēma ir pieaugušo izdomājums. Tajā ir gatavas atbildes, kuras bērns drīzāk vēlētos atrast pats,” šāda pārliecība ir Montesori bērnu mājas izveidotājai un pedagoģei Katei Pelēcei.

Montesori bērnu mājas vadītāja Kate Pelēce izrāda skaistās telpas. Šeit viss ir sataustāms, saliekams, sakārtojams, sajūtams, samīļojams. Alfabēta burti, veidoti no grunts un krāsas, sagūluši uz koka plāksnītēm. Velkot plaukstu pāri tām, jūt katra burta veidolu. Kate stāsta, ka sataustāmi un apčubināmi burtiņi vieglāk iegulst muskuļu atmiņā, kas ir ļoti svarīgi valodas apguves procesā.

Burti rotā arī audekla maisiņus, kuros paslēptas dažādas mazas lietas ar attiecīgo sākuma burtu. Kad atvērts maisiņš ar burtu ‘ū’, skatam paveras ūdensroze. Ar burtu ‘m’ – māja un mārīte. Pedagoģe tos dēvē par skaņu maisiņiem: “Montesori metodes pieskaņotas cilvēka vajadzībām. Mums ir vajadzība pēc valodas, skaņas. Bērns alkst, lai mamma ar viņu aprunātos, vēlas ieklausīties trokšņos. Jautāju, lai bērns pasniedz man vienu lietu, kas sākas ar skaņu ‘c’. Un tad viņam tā jāsameklē kādā no maisiņiem. Visas lietas varam arī sabērt kopā, maisīt, šķirot. Varam meklēt skaņu ‘c’ vārda sākumā, beigās vai vidū.”

Montesori bērnu mājā valodas apguve notiek īpaši interesanti. Vārdšķiras personificētas, attēlotas kā koka cilvēciņi. Lietvārda kungs ir saģērbts melnā ķitelī un cepurē, Īpašības vārda kundze ietērpta violetā kleitā ar sudrabkrāsas šalli. Lai vieglāk izprastu vārdšķiras, katru no tām var attēlot arī kā ģeometrisku figūru. Bērni raksta teikumus un katrai vārdšķirai zīmē klāt attiecīgo ģeometrisko formu.

Te iespējams ieklausīties arī skaņu toņos, darbojoties ar zvaniņiem. “Starp vairākiem skaņu pāriem jāatrod divi vienādi. Ja bērns jauc, nevar tos īsti saklausīt un izšķirt, tad skaidrs, ka vēlāk viņam būs problēmas ar lasītā teksta saklausīšanu. Tad pedagogs saprot, ka toņu saklausīšana ir īpaši vingrināma,” stāsta Kate.

“Nav tā, ka mēs audzinām kaut kādus super truper profesorus. Loģiskās sistēmas būs vajadzīgas jebkuram neatkarīgi no tā, vai bērns nākotnē būs maiznieks vai projektēs tiltus,” skaidro Kate Pelēce. Tāpēc arī matemātika Montesori pedagoģijā padarīta taustāma. Vieni kā mazas dzeltenas pērlītes guļ atsevišķā trauciņā. Vienu desmitu veido šīs pašas pērlītes, kas savērtas uz stienīša. Simtu – plāksne no desmit šādiem stienīšiem, savukārt tūkstoti veido desmit plāksnītes, kas vizuāli izskatās pēc kuba. No šejienes arī izteikums – desmit kubā.

Bērnu mājā ir binomiskais kubs, kuru iespējams aptvert un satvert. Tāpat – saliekams vulkāns. Lai izzinātu to, bērniem nav jāgaida līdz ģeogrāfijas stundām 7. klasē. Latvijas karte ar novadu kontūrām veidota no koka, kur katrs tās gabaliņš (novads) izņemams un ieliekams atpakaļ kopējā kartē. Katru novada kontūru iespējams izjust. Arī pasaules karte veidota tāpat. Piemēram, Itālijas līdzību zābakam var ne tikai ieraudzīt, bet aptvert ar taustes palīdzību.

Arī Saules sistēma šeit ir apjaušama caur maņām. Dzeltena auduma Saule, izklāta uz grīdas, aizņem lielu daļu telpas, taču Zeme attiecībā pret to ir neiedomājami sīka bumbiņa. Lūk, kāds samērā vienkāršs veids, kas bērnam palīdz apjaust cilvēka mērogu attiecībā pret Visumu. “Svarīgi likt bērnam aizdomāties par viņa vietu universā,” domā Kate Pelēce. “Šādi mēģinājumi iztēloties Visumu jau kopš mazām dienām dvēselē uzjunda filozofiskus un dziļus jautājumus.”

Bērnu mājā ir arī mikroskopi, kuros ikviens tuvplānā var apskatīt, ko vien vēlas. Kāds tajā liek zieda lapu, cits – mušu. Te ir auduma maisiņi, uz kuriem uzšūti mugurkaulnieku un bezmugurkaulnieku attēli. Var pētīt dzīvus ziedus vai arī censties tos izprast, izmantojot koka maketu, kur skaidri atdalāma ikviena zieda daļa un atkal saliekama kopā. Montesori bērnu mājā ir fermas makets ar saimniecības un dzīvojamo ēku, garāžām, kūti, cilvēkiem un dzīvniekiem.

Kate stāsta, ka mūsdienās visai bieži dzird sakām – mans darbs nav mans aicinājums, tajā nav mana sirds, nejūtos īstajā vietā. “Tāpēc jau kopš mazām dienām nepieciešama pedagoģija, kas cilvēkam palīdz maksimāli daudz iepazīt, lai atrastu patieso aizraušanos,” domā Kate.

Marija Montesori bērna izaugsmi pielīdzināja tauriņa attīstībai. Tā noris pa posmiem jeb sensitīvajiem periodiem. Piemēram, ir brīdis, kad bērnu sāk interesēt burti, ir mirklis, kad aizrauj cipari, ir posms, kad gribas izzināt kukaiņus un citas dzīvas būtnes. Perioda kulmināciju iezīmē nepārtraukti jautājumi par šo tēmu.

No dzimšanas līdz sešu gadu vecumam veidojas valoda. No trīsarpus līdz sešiem gadiem sāk interesēt matemātika. Ja līdz sešu gadu vecumam bērns neiemācās darboties ar šķērēm, griezt taisni, precīzi, tad visdrīzāk to neiemācīsies nekad. “Kamēr bērnam kaut ko patīk darīt, vajag ļaut ar to darboties, cik vien vēlas,” mudina Kate. “Ja viņš vēlas rakstīt, zīmēt, krāsot, griezt, līmēt, lai tas notiek. Ja vecāki iejauksies, sakot, cik vari darīt vienu un to pašu, dabiskā interese tiks sagrauta.”

Parkos visai bieži var novērot, cik ļoti vecākus kaitina kāda vērīga un ilgstoša bērna nodarbošanās, piemēram, mārītes aplūkošana. “Bērns sēž, vēro kukainīti, bet viņu velk prom, un tad sākas lielais niķis – viņš krīt gar zemi, negrib iet prom. Tā vecāki pārtrauc dabisko interesi. Ja bērnam ļauj šo mirkli izdzīvot, tad vēlāk koncentrēšanās spējas būs augstākas,” tik vienkārši ir pedagogu novērojumi.

 Laiks līdz sešu gadu vecumam bērnam ir ļoti nestabils, unikālu pārvērtību pilns. “Iedomājieties, pasaulē ienāk zīdainītis, kam viss jāiemācās – staigāt, runāt, skaitīt. Iepazīt šo pasauli ir milzīgs stress,” aicina aizdomāties Kate. Līdz septiņu gadu vecumam bērns vēlas izpaust arī savu fizisko neatkarību, vairākkārt uzsverot – es pats. Vecākiem arī vajadzētu ļaut bērnam rīkoties: “Parasti līdz četru piecu gadu vecumam vecāki savus bērnus ģērbj, jo trūkst pacietības gaidīt pusstundu, kamēr atvase pati ar to tiek galā. Bet pie mums divu mēnešu laikā viņi iemācās, un ģērbšanas process noris pavisam raiti. Tas, kas ir bērna rokās, kustībās, attīsta arī viņa domāšanu.”

Laiks no trīspadsmit līdz astoņpadsmit gadiem atkal ir nestabils, jo saistās ar pubertāti. Montesori skolās šajā vecumā jauniešiem piedāvā iespēju realizēt sevi darbībā. “Vasarās viņi brauc uz laukiem, mēģina paši kaut ko izaudzēt un saprot: lai tiktu pie ēdiena, jāiegulda pamatīgs darbs. Paši strādā un apjauš, ka kartupelis izaug ar milzīgu darbu,” stāsta Kate.

Montesori bērnu mājā nav auklīšu. Viss jāmācās pašiem. Ģērbties, sasiet kurpju šņores, uzklāt galdu, atnest traukus, ieliet pienu, savākt un sakārtot aiz sevis atstāto. Bērni piedalās arī ēdiena gatavošanā. Turklāt trauki ir īsti, nevis plastmasas. Viņiem atļauts pieredzēt arī to, kā tie plīst, jo Montesori bērnu mājā viss notiek pa īstam.

Montesori pedagoģija pieļauj, ka skolotājs ir tikai vērotājs, bet skolēni visu dara paši. Dažādās vecuma grupās veicamie uzdevumi atšķiras, piemēram, mazajiem bērniem pedagogs iedod fotoaparātu ar lūgumu parkā iemūžināt visas ģeometriskās figūras, bet pusaudži paši organizē ekskursijas maršrutu, izplāno izmaksas, sarunā pusdienas, gidu.

“Tas nekas, ka braukšana būs desmit stundu garumā un ka atgriezīsimies pusnaktī vai vispār nemaz. Un būs jāmeklē naktsmājas. Pedagogs tajā visā nemaz nedrīkst iejaukties. Pat tad, ja redz, ka visi iet nevis autoostas, bet vilcienu stacijas virzienā. Tieši tāpēc nevaram darbā ņemt tādu pedagogu, kas nav gana pacietīgs un kam gribētos iejaukties. Protams, ja visu dienu esi sekojis bērnu baram, kājas vakarā ir lupatās, bet citādi viņiem nebūs intereses,” Kate ir tikpat aizrautīga kā bērni.

Montesori bērnu mājā visi ir kā ģimene, draugi. Un bērnam skolotāja klātbūtnē nav jājūtas neveikli tikai tāpēc vien, ka pagaidām zina mazāk. Katei šķiet, ka bērni reizēm zina pat daudz vairāk. Bērns mācās kā pētnieks, visu interesējošo meklē pats, nevis vērojot abstraktus zīmējumus. Aizrautības un zinātkāres vadīts, mazais pētnieks veido savu ģeometrijas un matemātikas grāmatu. Ja katru gadu sagatavo tādu materiālu, ar laiku var redzēt, kā notikusi attīstība. Kā pārvērtušās viņa veidotās grāmatas un kā – viņš pats.

“Kas notiek parastajā skolā? Pedagogs atnāk ar mācību grāmatu – šodien apgūsi to, ko es gribu, mani neinteresē, kas šodien saista tevi,” ironizē Kate un turpina: “Atbildes, kuras mācību grāmata grib dzirdēt, ir pieaugušo radītas. Bērns domā: “Kāpēc jūs, skolotāj, man jautājat, ja pats to jau zināt?” Tas nemaz nav interesanti. Es šodien, piemēram, gribu pētīt ķengurus. Labi, darām tā! Un caur šo interesi bērns iemācīsies gan rakstīt, gan lasīt. Jo lielāka interese, jo vieglāk un ātrāk caur to apgūt arī visu pārējo”.

“Jebkuram skolotājam vajadzīgs ne tikai zinātnieka gars, kurš grib izzināt pasauli, bet vēl vairāk – viņā jādzīvo vēlmei izzināt bērnu. Un tas ir process, kas nekad nebeidzas, kurā nekad nevari būt gatavs. Tās zināšanas nevar iedot neviena mācību iestāde. Tā ir dzīve kopā ar bērniem,” domās dalās Kate Pelēce.

Kate uzskata, ka liela daļa pašreizējās izglītības sistēmas problēmu rodamas pedagoga nepacietībā un neiecietībā. Viņa bijusi lieciniece situācijai, kurā pedagoģe klases biedru priekšā pazemojusi savu audzēkni, kas uzdevumu nav spējusi veikt tik ātri kā pārējie. Skolotāja nevis sniegusi palīdzību, bet skaļi izsaukusies: “Viņa tāpat nekad to nesapratīs. Vienmēr paliek pēdējā.” Bet katram ir savs iekšējais laiks. Visi nav vienādi. Pedagogam jābūt pacietīgam, viņš nevar teikt: “Tev jau četri gadi, tu neko nezini, bet citi jau sen zina ciparus un burtus!”

Vai var būt tā, ka bērnu neuzrunā nekas no tā, ko Montesori bērnu māja spēj piedāvāt? Jā. Jāprot gaidīt. Droši vien ir kāda problēma, kāpēc bērns negrib darboties. Tas var būt uzticības trūkums pieaugušajam vai arī koncentrēšanās traucējums. Ja nebūs emocionālās labsajūtas, bērns negribēs spēlēties, ēst, viņu nekas neinteresēs.

Uz jautājumu, cik daudz bērnam var ļaut, vai ir kādas robežas, ko nedrīkst pārkāpt, Kate Pelēce atbild skaidri: “Ir atļauts darīt visu, ievērojot trīs galvenos noteikumus, – nedrīksti darīt pāri sev, otram un apkārtējai videi. Bērns nevar saprast septiņdesmit nē. Nedrīkst lēkt, skriet, kāpt, iet, aiztikt. Nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst! Bērns nespēj atcerēties, kurš nedrīkst bija pirmais, ja viņam saka jau piecdesmito. Protams, nevar šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, jo tā var zaudēt dzīvību. Nevar otram sist, otru apsaukāt, aizvainot, jo tas ļoti sāp, tā dari kādam pāri. Nevar plēst puķes, lauzt zarus, mest mantas zemē, jo tā dari pāri apkārtējai videi. Ja saplēsīsi, rīt nebūs, ar ko spēlēties. Un tie bērnam ir milzīgi ierobežojumi. Viss pārējais ir atļauts.”

Montesori bērnu mājā nevalda ierastais troksnis, kas allaž dzirdams bērnudārzos. Neviens nebļaustās. Kā tas var būt? “Jo visi darbojas. Katrs ar kaut ko ir aizņemts. Lai pedagogs varētu šeit strādāt, arī viņam jārunā klusi un mierīgi. Praktizējam arī klusuma vingrinājumus. Sanākam kopā un darbojamies pilnīgā klusumā. Tā bērni kļūst mierīgāki. Klusā, rāmā vide viņus harmonizē,” pārliecinājusies Kate Pelēce.

“Bet tas nav tāds uzspiests miers, kad pedagogs ienācis un nobļāvies – sākas stunda, mutes ciet!” saka Kate un turpina: “Tas saistīts ar iekšējo apklušanu. Ar to, kas ir bērna garā. Tāpēc man tik ļoti patīk šīs pedagoģijas filozofija. Tā nav tikai pedagoģija vai mācīšanās metode. Tas ir dzīvesveids, kā mēs skatāmies uz to, kas notiek bērna garīgajā dzīvē. Kas noris viņa garā, prātā, dvēselē. To visu sasaistot kopā, iespējams panākt lielisku rezultātu.

Esam Rīgas centrā, virs mums izvietoti daudzi biroji. Nekad nav zvanīts pie durvīm, ka traucējam, trokšņojam. Kā tas panākams? Dodiet bērniem brīvību! Atļaujiet darboties! Ja teiksim – to nedrīksti ņemt, šo arī, tam nepieskaries, bērni var kļūt nervozi. Taču te viņi var zīmēt, veidot, liet, krāsot...”

Saglabāt mieru un klusumu palīdz arī sakārtotā vide. Katrai lietai, ar ko bērns darbojas, ir sava noteikta vieta: “Daudzkārt ar vecākiem runāju par to, ka mantas nepieciešams sistematizēt arī mājās, lai bērnam būtu sava kārtība. Vienā grozā – kluči, otrā – lāči, trešajā – lelles, bet visu kopā nevajadzētu mest. Ja visu, kas Montesori mājā atrodas, sagāztu vienā čupā, bērniem nebūtu nekādas intereses ar to darboties.”

“Mums ir arī savs rituāls, rīta aplis. Meditācija. Kā klusuma vingrinājums, kad iededzinām sveci, apjautājamies, kā bērni šodien jūtas, ko jaunu mācījušies. Katrs dalās savās izjūtās. Pēc tam visi kopā dzīvojam kā mājās. Cepam, vārām, visu ko darām. Ja gribam iet uz parku, ejam! Ja gribam meklēt kukaiņus – uz priekšu! Te nav tāda režīma kā bērnudārzā. Dalāmies divās grupās – katrā pa divpadsmit bērniem, bet durvis vienmēr visur vaļā – visi draudzējamies,” stāsta Kate.