Dienās, kad viss ir slikti, Liene Dambiņa cenšas būt jauka pret apkārtējiem
"Manas vislielākās bailes ārpus slimībām un kara ir muļķība un nezināšana, tāpēc vienmēr cenšos mācīties," saka Liene Dambiņa, “Bērnu slimnīcas fonda” vadītāja un “Bērnu un pusaudžu resursu centra” valdes priekšsēdētāja. Viņa atklāj savu iedvesmas un labsajūtas formulu.
“It kā 43 gadi nav tik daudz, taču maniem vienaudžiem arvien biežāk diagnosticē onkoloģiskas un citas ļoti nopietnas saslimšanas. Tas liek apzināties, ka labsajūta, pirmkārt, nozīmē dzīvot, pieredzēt, kā aug mani bērni, būt spējīgai strādāt, kustēties un priecāties par to, kas ir. To sev atgādinu brīžos, kad liekas – ārprāts, cik man ir grūti! Bet, tā kā esmu cilvēks, es to regulāri aizmirstu, taču ir dažas lietas, kas man ikdienā palīdz justies labāk,” stāsta Liene Dambiņa, “Bērnu slimnīcas fonda” vadītāja un “Bērnu un pusaudžu resursu centra” valdes priekšsēdētāja.
Ģimene
Ja ģimenē viss ir labi, tad man viss ir labi. Jā, lielākoties tā ir, un es patiešām to novērtēju. Nupat vecākais bērns iestājās Bostonas Universitātē ASV, un ir skaidrs, ka tā, kā bija līdz šim, vairs nebūs nekad.
Mans prieks un lepnums par Gustavu mijas ar skumjām, jo viens skaists dzīves posms ir noslēdzies un turpmāk mājās būs tikai trīs bērni.
Jau tagad zinu, cik ļoti man ikdienā pietrūks Gustava kompānijas, jo viņš ir bezgala foršs, ar viņu ir jautri un interesanti, galu galā, viņš ir mans pirmais bērns. Būs jāmeklē jaunas iespējas, kā veidot attiecības un ģimenes sajūtu.
Kustības
Labi saprotu un jūtu kustību, manā gadījumā – skriešanas, tenisa, vingrošanas vai vienkārši pastaigas pozitīvo ietekmi uz savu labsajūtu, taču ikdienas darbu skrējiens bieži noved no nost kustību “trases”. Tāpēc man iet kā pa viļņiem – esmu disciplinēta un sekoju līdzi kustību rutīnai, un tad viena nedēļa nekustēšanās pārvēršas mēnešos.
Pēdējā laikā atkal esmu sākusi disciplinēti izturēties pret veselību un iekļāvusi rutīnā gan skriešanu, gan vingrošanu, un jau pirmajā nedēļā sajutu, kā uzlabojas miegs un noskaņojums.
Vingrošanu trenera uzraudzībā un skriešanu ieplānoju – ierakstu plānotājā. Kaut dienas vidū starp sapulcēm, ja nesanāk paskriet no rīta.
Darbs
Pārāk daudz darba var sabojāt labsajūtu un veselību, un arī tā man regulāri gadās. Taču iespēja strādāt man ir ļoti svarīga, tāpēc uzskatu, ka kopumā darbs uzlabo manu pašsajūtu. Manā darbā ir daudz gandarījuma, turklāt sanāk sadarboties ar ļoti foršiem cilvēkiem.
Laipnība, labvēlība pret otru
Neatceros, ka es jebkad būtu nožēlojusi, ka esmu bijusi laipna un jauka pret kādu, bet mana neiecietība vai nelaipnība gan man vēl ilgi paliek atmiņā un pasliktina pašsajūtu. Turklāt būt laipnam ir patīkami, tāpēc arī dienās, kad viss ir slikti, cenšos būt jauka pret apkārtējiem – rezultātā arī pašas noskaņojums uzlabojas.
Mūzika
Kopš bērnības man ļoti patīk klausīties mūziku. Droši vien tas ir vecāku ietekmē, kuri, abi būdami mūziķi, mani ņēma līdzi uz koncertiem un mēģinājumiem, arī mājās bieži skanēja mūzika.
Pati par mūziķi nekļuvu, bet, manuprāt, esmu labs klausītājs – spēju novērtēt mūziku un muzikalitāti.
Ikdienā uz koncertiem bieži aiziet neizdodas, to aizstāju ar klasiskās mūzikas klausīšanos mašīnā. Ikvienā mūzikas žanrā var būt izcila mūzika, tāpēc esmu atvērta muzikāliem piedzīvojumiem.
Mācīšanās
Manas vislielākās bailes ārpus slimībām un kara ir muļķība un nezināšana, tāpēc vienmēr cenšos mācīties. Šobrīd mācos King’s College London maģistrantūrā. Šī pusotra gada laikā esmu ieguvusi patiešām daudz. Par laimi, mācīšanās, sevis piespiešana pārvarēt kūtrumu un trenēt smadzenes man sagādā kaifu, un tas kompensē nogurumu un slodzi.
Draugi
Man nav daudz draugu, bet tie, kuri ir, man ir ļoti mīļi, un es priecājos, ja izdodas kopā pavadīt laiku. Tāpat vien, bez īpašiem pasākumiem – parunāties, iedzert vīnu, aiziet vakariņās, paciemoties. Tā ir ļoti jauka sajūta, ka pasaulē ārpus ģimenes loka ir vēl daži cilvēki, ar kuriem jūtos labi un droši un ar kuriem ir kopīgi piedzīvojumi un atmiņas.
Sievišķīgi sīkumi
Kādreiz domāju, ka, kļūstot vecākai, ārējais izskats paliks mazsvarīgs. Tagad, savos 43 gados, attopos pretējā situācijā. Vai nu vēl nav tas vecums, vai tomēr mans pieņēmums ir bijis nepareizs, jo ir tieši otrādi –
pēdējos gados sāku ieguldīt arvien lielākas pūles, lai kaut kā izskatītos.
Taču cenšos sevi regulāri vest pie veselā saprāta un palikt pie tā, ka kopta, vecumam atbilstoša un apģērbta sieviete ir okei – bez pārspīlējumiem un izmisīgas tiekšanās pēc jaunības.
Ceļojumi
Man ir svarīgi ik pa laikam nonākt citā vidē, iegūt distanci pret sevi, savu darbu, savu ikdienu, ieraudzīt sevi un lietas no malas.
Ja atvaļinājumu pavadu Latvijā, es strādāju, jo nespēju pateikt - nē.
Tāpēc ceļošana man nav tikai jaunu apvāršņu iepazīšana un piedzīvojums, bet arī vienkārši atpūta. Spēju ātri pārslēgties – jau iekāpjot lidmašīnā, un, ja braucam bez bērniem, tad mierīgi varu vairākas dienas pat nepiezvanīt savai mammai un nepajautāt, kā viņiem klājas, jo zinu – ja man nezvana, viss ir labi.
Grāmatas
Iespējams, literatūra mani ir veidojusi vairāk nekā satiktie cilvēki. Daudzi autori uz mani ir atstājuši milzīgu iespaidu un noteikti joprojām ietekmē to, kā es raugos uz pasauli.
Turklāt lasīt ir bauda, un līdzīgi kā ar mūziku – es varu apraudāties aiz laimes, ka kāds cilvēks kaut ko tik skaistu ir radījis
un man ir iespēja to iepazīt. Tāpēc grūtos brīžos es noteikti lasīšu, klausīšos klasisko mūziku un skriešu, jo zinu, ka tas man palīdzēs atgriezties pie sajūtas, ka viss būs labi.
