Latviešu nacionālais augs - kaņepes. Cik tās veselīgas un kur lietot, stāsta to audzētājs

Sējas kaņepes (Cannabis sativa L.), senu Latvijas kultūraugu, gadsimtiem uzticamu pārtikas avotu garajās un tukšajās ziemās un tautas medicīnas atribūtu, pagājušā gadsimta vidū aizliedza audzēt (pēcāk lēmumu mīkstināja, kaņepju audzēšanu atvēlot tikai ar īpašām atļaujām). Tā kaņepes savā zemē pamazām ir kļuvušas par eksotisku augu.

Mūsdienās vairākas saimniecības ir atsākušas kaņepju audzēšanu sēklu un šķiedras iegūšanai, tāpēc arvien biežāk kaltētas vai grauzdētas kaņepju sēklas, staku, sviestu, eļļu var iegādāties ikdienas un svētku maltīšu dažādošanai. Un arvien biežāk kāds mēģina kaņepju šķiedras izmantot ēku siltināšanai vai pildīt matračos.

Jāēd un jābāž matracī, ne jāpīpē

Manam vācu svainim Ralfam, līdzīgi citiem ārzemniekiem, skaidrojums par to, no kā gatavo dīvaino melni eļļaino substanci, ko latvieši mēdz ziest uz maizes, rada jautru izbrīnu. Olalā, kaņepes, viltīgie letiņi, redz’ kā iemanījušies tikt pie prieciņa!... Lielā sajūsma noplok, uzklausot botānikas īso kursu kaņepju dzimtas dalījumā un Latvijas likumdošanas normatīvos (tās drīkst audzēt dārzkopības mērķiem, taču ne telpās un segtās platībās). Tomēr atšķirībā no citiem latviešu nacionālās virtuves produktiem Ralfs kaņepju sviestu ir iegaumējis.

Kaņepes, dzimušas Himalaju piekājē, Eiropā plaši audzēja no 16. līdz 18. gadsimtam, kad tās pamazām izkonkurēja citi kultūraugi, taču Latvijā vēl pirms simts gadiem kaņepju produkcija daudzās saimniecībās bija būtisks atspaids. No kaņepju sēklām gatavoja dažādas uzturvielām bagātīgas un sātīgas piedevas pieticīgajām ikdienas maltītēm, spieda eļļu, bet šķiedras, kas ir viens no izturīgākajiem dabīgajiem materiāliem, izmantoja virvju, auklu un diegu gatavošanai. Rūpniecībā no kaņepju šķiedras ražo, piemēram, izturīgus tehniskos audumus ugunsdzēsībai un dzensiksnām, taču pasaulē ir atzītas arī kaņepju auduma drēbes, somas, apavu virsmas. Kaņepju šķiedra ir lielisks matraču pildījums un siltumizolācijas materiāls būvniecībā, cerīgs biokompozīts un papīra aizstājējs. Savukārt ātri žūstošo kaņepju eļļu izmanto laku, krāsu un ziepju pagatavošanā, nemaz nerunājot par skaistumkopšanu, kur to iekļauj kosmētisko līdzekļu ķermeņa kopšanas līnijās. Diemžēl kaņepju stādījumu pagaidām vēl nelielie apjomi, specifiskie ražošanas līdzekļi un apstākļi šo lielisko dabīgo materiālu sadārdzina, taču tas nu reiz varētu būt tuvākās nākotnes uzdevums – izmantojot sentēvu gudrības un jaunās tehnoloģijas, padarīt kaņepes par plaši lietojamu Latvijas nacionālo materiālu.

Kaņepju sēklās ir aptuveni 30% eļļas, kurā pat līdz 90% - polinepiesātināto taukskābju, kas nepieciešamas normālai organisma funkcionēšanai. Piemēram, Omega 3 un Omega 6 taukskābes mūsu organisms neražo, tāpēc tās jāuzņem ar pārtiku; kaņepju eļļā tās ir ideālā proporcijā 1:3. Jāatgādina, ka šīs taukskābes uzlabo sirds un asinsvadu cirkulāciju, palīdz pazemināt asinsspiedienu un holesterīna līmeni asinīs, dod enerģiju, baro ādu, nagus un matus, samazina iekaisumus, uzturot locītavu veselību. Turklāt kaņepēs ir arī Omega 9 polinepiesātinātā taukskābe, kuras nav zivju eļļā. Viena ēdamkarote augstas kvalitātes aukstā spieduma kaņepju eļļas dienā – tas ir nopietns izaicinājums populārajai zivju eļļai vairāku iemeslu dēļ: tas ir augu, ne dzīvnieku valsts produkts, kas mūsdienās daudziem varētu būt nozīmīgi, kā arī to ir iespējams iegūt ekoloģiski tīrāku. Globulīns, ko satur kaņepes, ir vislīdzīgākais cilvēka asins plazmas globulīnam; tas ir vitāli svarīgs imunitātes uzturēšanai un organismā ražo antivielas. Turklāt kaņepju eļļā ir arī fitīns, kas uzlabo asins sastāvu, piešķir kauliem cietību un izturību, normalizē nervu sistēmas darbību, sedz fosfora savienojumu iztrūkumu. Kaņepju sēklas ir lielisks organisma attīrīšanas līdzeklis. Iepriekš minētais ir tikai neliela daļa kaņepju reklāmas rullīša, taču, piekritīsi, gana iespaidīgi, lai sāktu apdomāt, kur nopirkt labu kaņepju eļļu vai vismaz sviestu, ko brīvdienu rītos uzziest uz maizes.

Ingus Niedra jau astotajā paaudzē kopj savas dzimtas īpašumu Jelgavas novada Blankenfeldē. Viņš aprūpē 12 hektārus kaņepju, Kalnciema tirdziņa apmeklētājus iepriecinot ar dažnedažādi gatavotām kaņepēm – te var dabūt sēklas, klasisko kaņepju staku, moderno kaņepju pesto ar baziliku, kaņepju halvu ar tumšo cukuru, kaņepju balto vai tumšo šokolādi un sarunāt kaņepju šķiedru matraci, ko Ingus pats pagatavos.

“Esmu jauns, bet vienlaikus sens zemnieks, jo saimniekoju astotajā paaudzē. Esmu stājies sava vectēva vietā – man senču zeme ir svēta lieta, pienākums un dzīvesveids, nevis peļņas avots. Mūsdienās ar lauksaimniecību var nodarboties visādi: var audzēt cūkas vai govis, bet var audzēt kaņepes, kas vēsturiski latviešiem ir nozīmīgs kultūraugs – savā būtībā vienkāršs un dabisks, taču ļoti vērtīgs, kas cauri gadsimtiem nodrošinājis mūsu mazās nācijas izdzīvošanu, jo vienlaikus ir ne tikai ēdiens, bet tautas medicīnas līdzeklis. Un, raugoties no zaļā dzīvesveida viedokļa, ideāls savā bioloģiskajā daudzveidībā, jo to var izmantot tikpat kā visu – ne tikai eļļai un šķiedrai, bet arī lauksaimniecības zemju ielabošanai, jo kaņepes ir labs priekšaugs, piemēram, sakņaugiem: strauji augot, tās nomāc nezāles, tām ir mazāka sakņu sistēma nekā citiem augiem.

Pagaidām man ir tikai 12 hektāru kaņepju, bet plānoju audzēt vairāk. Taču man šis darbs ir jāsamēro ar saviem spēkiem un iespējām pārdot. Jo tā jau nav, ka kaņepes augtu pašas no sevis – patiesībā tā ir diezgan darbietilpīga kultūra. Pirms sēt, zeme ir rūpīgi jāsastrādā un jāmēslo, un, kaut arī man nav bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāta, vēlos saimniekot godprātīgi, neizmantojot mākslīgo mēslojumu. Labai ražai ir nepieciešama augsnei un apstākļiem atbilstīga šķirne. Kaņepēm patīk mitras un siltas vasaras. Šogad, kaut arī iesēju laikus, bija auksts jūnijs, bet tieši jūnijā augs visātrāk attīstās, tāpēc raža nebija tik liela kā pērn. Kad kaņepes ir nokultas, tās bez kavēšanās ir jāizžāvē vai jākaltē – ilgāk par diennakti kavēties nedrīkst, citādi nekas labs nesanāks...

Jā, kaņepju šķiedra ir pievilcīga, taču ir dārgāka par sintētiskajām, tomēr cilvēki arvien vairāk to izvēlas ēku siltināšanai. Diemžēl lauksaimniecība mani ierobežo vairāk nodoties šķiedras apstrādei un produktu radīšanai, kas mūsu apstākļos iekārtu dēļ ir stipri dārgs process. To pašu var teikt arī par otru mūsu tradicionālo kultūru – liniem. Visas rūpnīcas taču ir aizklapētas, lai gan abām šīm nozarēm ir potenciāls! Bet, ja mēs uz šo lietu skatāmies plašāk, piekrītu tiem, kas saka, ka kaņepes aizliedza ne tik daudz marihuānas dēļ, cik šķiedras dēļ, jo tā bija nopietna konkurente sintētikai. Taču kaņepju aizliegums ir darījis savu, arī Kalnciema tirdziņā katrs piektais jaunais cilvēks, redzot piedāvātos kaņepju produktus, iesmīkņā par marihuānu, lai gan vecāka gadagājuma cilvēki ir priecīgi, ka atkal var nopirkt, piemēram, tradicionālo kaņepju sviestu.”

Kā glabāt atvērtu kaņepju eļļas pudeli, lai nesamazinātos tās vērtība?

Kaņepju audzētājs

iesaka: “Visveselīgākā ir auksta spieduma kaņepju sēklu eļļa, un tā būtu jālieto pēc iespējas svaigāka (un svaigā veidā, piemēram, salātos, nevis cepšanai), ilgi neglabājot, – ne ilgāk par trim mēnešiem blīvi noslēdzamā traukā ledusskapī vai citā vēsā tumšā vietā. Taču, ja kāda iemesla dēļ vēlies to glabāt ilgāk, nekas ļauns nenotiks, ja liksi saldētavā. Tāpat glabā augstvērtīgu olīveļļu.”

Ingus Niedra: “Manuprāt, kaņepes pilnībā var aizstāt gaļu. Tās ir universāla, sātīga piedeva – pievieno dārzeņu zupai, un tā kļūs tik sātīga, it kā tajā būtu gaļa! Sēkliņas var pa kādai uzgrauzt zaļas, taču tās var arī viegli apgrauzdēt, lai gan karstumā, kā zinām, daudz vērtīgu vielu iet bojā. Grauzdētas sēkliņas var pievienot putrām, piemēram, auzu putrai, es pievienoju arī griķiem. Samaltas tās var pievienot visiem ēdieniem – omletēm, zupām, kartupeļiem, salātiem, maizītēm, kūciņām.

Mūsu senči kaņepes centās izmantot pēc iespējas pilnīgāk. Ja piestā sagrūstas kaņepes iemaisīja biezpienā vai krējumā, tas izskatījās pelēki raibs kā pūcēns. Šāds paēdiens labi garšoja ar sausiem kartupeļiem. Savukārt vērša pienu vai vienkārši – kaņepju pienu – gatavoja piestā, sagrūstām kaņepēm pievienojot karstu ūdeni, kas palika balts kā piens. Tad visu labi samaisīja, izkāsa un pievienoja virai vai piedzēra pie sausa ēdiena.

Signe Šēnfelde, žurnāls „100 Labi Padomi” /Foto: Rojs Maizītis