Pseidogarīguma sērga - kas ir šīs darbones, kuru Latvijā saviesies tik daudz

Garīguma praktizētāja, veselīga dzīvesveida eksperte, seksa terapeite, attiecību konsultante – tā sevi dēvē būtnes, kuras nemitīgi eksponējas publiskajā telpā, pozicionējot sevi kā jomas guru. Organizē sievišķības kursus, lasa lekcijas, deklamē garīgas atklāsmes. Dažas no šīm ekspertēm prese piesaka kā sabiedrības dāmas, lai ko tas arī nozīmētu. Šīs parādības lietderības koeficients vairumu līdzpilsoņu uzjautrina, taču noteikts segments apgarotās sludinātājas uztver nopietni. Speciālista komentāru lūdzām RTU Humanitārā institūta docentei sociālpsiholoģei Lailai Girsovai.

Uzreiz jāatzīmē, ka iepriekšminētās darbones nosacīti var iedalīt divās grupās. Daļai sludinātāju tas ir cinisks bizness – viņas lieliski zina, ko klients par savu naudu grib saņemt, un to arī piedāvā. Savukārt otras grupas īpatnes no sirds tic savai izredzētībai un pārākumam pār garā nabagajiem. Viņu darbošanās atgādina absurda teātri, jo par garīgumu viņas uzdod banālu klišeju, nodrāztu saukļu un tukšu frāžu savārstījumu, kurā kaut cik domājošam indivīdam kauns klausīties.

Patiesībā to cilvēku acīs, kuri par tādu vispār ir dzirdējuši, viņa vairumā gadījumu kvalificējas kā infantils frīks vai nožēlas vērta vientulības vadīta parādība. 

Šoreiz biznesa lēdijas atstāsim mierā un aplūkosim otrās grupas pārstāves. Lai ērtāk aplūkotu problēmu, sintezēsim simulakru, vārdā Klāra Brāķe, kas personificēs visu cehu, turklāt pēc pilnas programmas – gan kā garīguma guru, gan sabiedrības dāma, proti, mūsu varoni raksturo arī sakāpināta vēlme eksponēties un alkas pēc atzinības. Tāds nemitīgs spogulīt, spogulīt, saki man tā… Ja, nedod Dievs, spogulītis atbildēs nepareizi – bliukt, pret sienu.

Skolotāju pārprodukcija

Rau, ko, pati ilgstoši darbodamās garīgajā jomā, pamanījusi Elvita Rudzāte: “Latvija ir unikāla arī ar to, ka uz nelielo iedzīvotāju skaitu ir ļoti daudz cilvēku, kas māca citiem iet garīgās attīstības ceļu, uzdodas par skolotājiem, gaišreģiem vai dziedniekiem. (..) Diezgan daudziem, īpaši sievietēm, patīk dzīvot ilūzijās, un lielākās ilūzijas ir tās, ka viņi paši gan domā, ka iet garīgās attīstības ceļu, bet patiesībā neko nav mācījušies un nemācās.”

Tieši ar šādu pašpasludinātu skolotāju viedumiem, kā parupji izteicās kāds kolēģis, ir “aizķēzīts viss feisbuks”. Sākotnēji viņš apšaubīja, ka pieauguši cilvēki to var uztvert nopietni, bet, pēc uzstājīga sievas lūguma veltījis pāris stundu, lai lielās līnijas iepazītu drēbi, paziņoja – ja kaut 0,1 % tautas to ņemot par pilnu, tas nozīmējot nācijas degradāciju. Viņam prātā nākot aina no JRT izrādes Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, kur Pītersons saka, ka Kārļa Marksa teksti būtu jāvērtē no medicīniskā viedokļa. Viņaprāt, līdzīgi būtu jāvērtē arī Klāras Brāķes teksti.
“Ja viņu kaut nedaudz būtu skāris garīgums, šī dāma tik izmisīgi necenstos piesaistīt uzmanību,” secināja kolēģis un rezumēja: “Visas tās apgarotās lēdijas tak maļ vienu un to pašu, viņām derētu apvienoties zem viena zīmola, sacīsim, Santa Sviests. Tā visiem būtu vieglāk.”

Fenomenu par tukšo gaisa tricināšanu trāpīgos vārdos ietērpis arī Mārtiņš Sirmais (intervija žurnālam OK! 2020. gada oktobrī): “Es kādreiz visus cilvēkus, jebkuru cilvēku, cienīju un godāju. Jo cilvēks. Mīlēju, jo cilvēks. Un ka mums ir gods apsēsties līdzās, aprunāties. Bet tagad ir tik daudz savairojies to tukšo cilvēku... Veseliem bataljoniem! Tukši, dumji. Un viņi saģērbjas tā kā cilvēki. Viņi izskatās tā kā cilvēki. Viņi visu dara kā cilvēki. Bet viņi nav cilvēki. Viņos nav ne kripatiņas dvēseles. Viņi runā tikai frāzēs un uz repeat. Kā politiķi. Es tādus esmu unfriendojis. Es vairs nespēju paciest šo liekulību. Un ne tikai soctīklos, viņi ir visur. Šis ir laikmets, kurā iespējams būt tādam – pilnīgi tukšam – un izdzīvot! Apbrīnojami.”

Garīgais narcisms. Klīniskā aina

Nereti šādi sludinātāji cenšas pievērst garīgumam visus, ko sastop savā ceļā. Viņi tevi uzstājīgi māca pareizi domāt, elpot, ēst, dzīvot un mīlēt. Viņi acīmredzami nezina, ka savu dzīves atziņu deklamēšana, mēģinājumi palīdzēt citiem iegūt tādu pašu garīgo viedumu un tiekšanās būt par garīgo skolotāju ir garīgā narcisma* izpausme.

Psiholoģes Daigas Katrīnas Bitēnas mājaslapā publicēts materiāls par garīgo narcismu (spiritual narcissism), kurā spilgti izgaismota aplūkojamā problēma. Tur cita starpā minēts, ka pārpozitīvisma un pseidogarīguma pārstāvjiem raksturīga glābēja (arī mesijas) pieeja; uzsvērts, ka kvalitatīvs speciālists nepiedāvās gatavas atbildes, kas der visiem. Arī nemācīs otram, kā viņam būtu jājūtas. Palasot Daigas Katrīnas Bitēnas tekstus, top skaidrs, ka tāda Klāra Brāķe varētu kalpot par uzskates līdzekli, kas punkts punktā iemieso zemāk aprakstīto personas stāvokli:

tikt vairāk respektētam un mīlētam savas garīgās attīstības dēļ. (..) Turpinājumā dažas pazīmes, kas raksturo pseido garīgo skolotāju, kura darbība balstīta garīgajā narcismā:

• sava nozīmīguma pārspīlēšana, vēlme domāt par sevi tikai labu un būt pozitīvi novērtētam arī no citu puses, tāpēc cilvēks dod priekšroku glaimojošām atsauksmēm, nevis precīzai, bet, iespējams, negatīvai informācijai par sevi;

• iluzora pārākuma sajūta pār citiem sava garīguma dēļ;

• noslēgta domāšana – atšķirīgu uzskatu sistēmu noraidīšana.

Vēl šiem cilvēkiem piemīt milzīga nepieciešamība pēc uzmanības, empātijas trūkums un pārliecība, ka viņam ir tiesības uz īpašu attieksmi; viņš apskauž citus vai domā, ka citi apskauž viņu.

Jāpiebilst, ka šīs īpašības ir tik intensīvas, ka rada būtiskas problēmas personīgajā un profesionālajā dzīvē, traucē veidot veselīgas attiecības un adekvāti funkcionēt ikdienas dzīvē.

Kas lācītim vēderā

Ļoti liels suns aprakts tur, ka plaši reklamētais garīgums nereti darbojas tikai paraugdemonstrējumu laikā, bet ikdienas dzīvē pazūd kā ar roku atņemts. Žurnālista X novērojums: “Reiz kādā prezentācijā, kad telpā ienāca koši saposusies un spilgti izkrāsojusies Brāķe, dzirdēju divus kolēģus čukstus uzjautrināmies, apsaukājot viņu par papagaili un veco klaunu. Es kolēģiem asi aizrādīju – lai ko viņi pie sevis domātu, tas bija ļoti nesmuki. Pēc minūtēm divdesmit bariņam, pie kura bija piestājusies Brāķe, tuvojās viesmīlis ar uzkodu paplāti. Daiļā dāma burtiski iebļāvās – ko jūs man te gribat iegrūst, nezināt, vai, ka es esmu veģetāriete?! No tā brīža Brāķe manā skalā nokrita līdz pašai apakšai, jo zemiska attieksme pret apkalpojošo personālu ir lielisks personības mēroga indikators.

Otrām kārtām, viņa laikam tiešām uzskatīja, ka visai Rīgai jāorientējas viņas gastronomiskajos paradumos. Bija acīmredzams, ka viesmīlis šo brīnumu redz un dzird pirmo reizi. Tas Brāķi satracināja visvairāk.”

Līdzīgas manieres mūsu sabiedrības dāma demonstrē arī citur. Pastāvīgā Ozīrisa apmeklētāja N stāstīja, ka viņai nācies sarkt Brāķes vietā, kura, tikko pārkāpusi slieksni, izturējusies uzkrītoši un pretenciozi, ar acs kaktiņu vērojot, vai visi ir pamanījuši, kas ieradies. Tad nācis dublis numur divi – skaļa ēdienkartes lasīšana, papildināta ar apsūdzošā tonī izteiktiem komentāriem par iestādes politiku veģetāriešu jautājumā, jo viņai, redz, neesot, no kā izvēlēties. Kāds kungs noburkšķējis – ej taču pie krišnām un liec pilnu vēderu, ko tu te uzstājies… Uz galda biedra samierniecisko repliku – nu beidz, smuka sieviete, lai izpaužas, viņš atteicis: “Smuka varbūt, bet trakoti nepatīkama. Uzvesties arī neprot. Nelaimīgs radījums…”

Lūk, tas jau ir interesanti – apzīmējums dziļi nelaimīga sieviete Klāras Brāķes adresē dzirdēts bieži. Cilvēki viņu pat žēlo un, neraugoties uz infantilo plātību, dod atlaides.

Zem katra pāva krāšņās astes…

Ko par šādu iekšiņas un āriņas disonansi saka Laila Girsova? “Tas tikai liecina par audzināšanu ģimenē un aprindām, no kādām viņa nāk. Par to nelaimīgumu. Brāķe pati sevi neizjūt kā nelaimīgu, tas ir tipisks dekompensācijas mehānisms. Viņa ir pilnībā iejutusies savā uzkonstruētajā lomā, to sauc banāli – par lomu inversiju. Tas ir līdzīgi tam, it kā aktieris pēc izrādes nevarētu atjēgties un pāriet citā dimensijā. Viņa ir saplūdusi ar lomu. Kā aktrise gan Brāķe ir diezgan slikta, bet tas ir cits jautājums. Tā nu cilvēks ekspluatē ārējo tēlu, ir iestudējis lomu un ar savu neprasmīgi uzkonstruēto programmu ieņem savu segmentu. Acīmredzot arī tādi ir vajadzīgi. Ja kāds pateiktu – nabaga Klāra, tu taču patiesībā esi tik nelaimīga –, viņa būtu gatava kauties!

Par sabiedrības dāmu.

Par ekshibicionēšanos publiskajā telpā ir burvīgs Fainas Raņevskas teiciens: “Zem katra pāva krāšņās astes slēpjas visparastākā vistas pakaļa. Mazāk patosa, kungi!” Taču pirmais, kas nāk prātā, vērojot Klāru Brāķi, ir anekdote par zīda klēpja sunīti, ko dēvē par bolonku. Tātad – pa pagalmu skraida bolonka, nepārtraukti vaukšķēdama: “Es esmu bolonka, es esmu bolonka, es esmu bolonka!” Pēc brīža no būdas iznāk vecs, noplucis sētas krancis. Bolonka ņemas lēkāt viņam riņķī: “Es esmu bolonka, es esmu bolonka! Kas tu tāds?” – “Es vienkārši pačurāt iznācu…”

 Savulaik tā uzvedās kāda ārzemēs pastrādājusi pašmāju modele – ieradusies Latvijā, visur gāja, ar kāju sperdama vaļā durvis, būdama dziļā pārliecībā, ka visiem jākrīt gar zemi un jāsvēta viņas atnākšana. Cits piemērs, šoreiz garīgajiem tekstiem. Jogas pasniedzēja. Eksponē ķermeni FB, kā vien spēdama, bet blakus – garīgie teksti. Tas pats ar Brāķi – tu nopublicē kārtējo nodrāzto frāzi, ar kuru esi žonglējusi jau simtiem reižu, bet blakus kā ilustrācija ir tava bilde seksīgā pozā, eksponējot krūtis, kājas un visu pārējo. Apakšā komentāri – kāda tu smukulīte, es par tevi sajūsminos, tu esi mans elks utt. Parādiet man vienu veci, kurš otram vecim zem fotogrāfijas kaut ko tādu uzrakstītu! Ja vien tā nav kāda praida iekšējā mājaslapa... Acīmredzot tas liecina arī par konkrēta sabiedrības segmenta domāšanas stilu.

“Jāteic, agrāk šie garīgie teksti bija raksturīgi pusauga meitenēm,” turpina Laila Girsova. “Atceros kādas tīnītes ierakstu: “Dzīve aiztek ātri kā strauts, es esmu dziļā depresijā.” Un komentāru zem tā: “Nabadzīte, vai tavs plīša lācītis aizgāja pie citas?”

Redzams, ka Brāķe ir sagrābstījusies banalitātes no ļoti primitīviem avotiem un nu ņemas, tās tiražēdama. Ir taču pilns ar grāmatelēm, kurās savākta izlase – citāti no Koelju, no Dalailamas un vēl, un vēl. Tā nu viņa šajā vienā diskursā dzīvo, un vairāk viņai nav jāpiepūlas. No tādas Brāķes neko citu – ne oriģinālu, ne analītisku, ne asprātīgu – neviens arī negaida.”

Aizskarta ego sprādziens

Reiz kāda pasākuma organizatori, īpaši palūgti, piekrita otrajā daļā dot vārdu arī Klārai Brāķei. Pasākums bija veltīts kādas cienījamas speciālistes darbībai veselības un dzīvesveida izpētes jomā. Brāķei būtu īsi jāizklāsta viņas pieredze ar veģetāru uzturu.

Bet, kad Brāķe padzirdēja, ka pasākuma laikā nesēdēs goda vietā uz skatuves (tur bija paredzētas vietas galvenajai viešņai un viņas asistentam), nedrīkstēs runāt ilgāk par trim minūtēm un, visbeidzot, ka viņas foto netiks publicēts uz veselības izdevuma vāka, ko Brāķe sazin kāpēc bija uzskatījusi par pašsaprotamu, sabiedrības dāma sarīkoja skandālu un izteica ultimātu – ja nedarīsiet, kā prasu, nekādas uzstāšanās nebūs! Šantāža negāja cauri, un Brāķe pati sev nozaga trīs slavas minūtes. To nu viņa nebija gaidījusi.

Liriska atkāpe. Domājoši cilvēki pieņem kā aksiomu, ka patiesi garīgs cilvēks dzīvo mierā ar sevi un pasauli, netiecas pēc lētiem efektiem, nealkst publicitātes – drīzāk no tās izvairās –, izsaka savu viedokli tikai tad, ja viņu palūdz, un viņš, sevi kritiski izvērtējis, saprot, ka viņam ir, ko teikt. Ja ne, iesaka citu, viņaprāt, zinošāku personību.

“Tieši tā,” apstiprina Laila Girsova. “Mana ceha pārstāvji, daudz cienījamāki par mani, nemūžam nepublicētu tādas salkanas atziņas. Viņi var publicēt pārdomu stāstu vai personificētas replikas par aktualitātēm, kas nesaturēs nekādas banalitātes. Bet šis cilvēks dzīvo paša uzkonstruētā informatīvā burbulī, kas sastāv no vienām vienīgām klišejām un stereotipiem, un, atkārtošos, ir tik ārkārtēji iejuties lomā, ka zaudējis saikni ar realitāti.

Apgūt Latvijā jogu kaut kādā sporta zālītē un reizi gadā doties pašattīrīties uz Varanasi… Tas ir tāpat, kā censties izprast kastu sistēmu; bez četrām pamatkastām vēl ir ap 5000 subkastu. Tad par kādu garīguma kopēšanu no Indijas vispār var būt runa? Tie ir bērna šļupsti un zīmēšanās, tāds infantils stils. Eiropietis var mēģināt simulēt, mehāniski mācīties, atkārtot, taču tur ir pavisam cita mentalitāte. Lai to pilnvērtīgi izprastu un praktizētu, Indijā ir jāpiedzimst. Kad nogalinātā Gandija sieva itāliete ieradās Indijā un mēģināja iedzīvoties, vēl pēc gadu desmitiem viņa atzina, ka neviens viņu par savējo neuzskata, viņa tur ir svešiniece,” saka psiholoģe.

Vēl rodas pamatots jautājums, vai mūsu varone tiešām tic savam absolūtajam lieliskumam, vai arī saviem kompleksiem klāj virsū arvien jaunus pašapmāna ielāpus.

“Jāsaka, tādas Klāras Brāķes darbošanās stils liecina par narcismu vai histeroīdo akcentuāciju. Vienu no otra mēdz būt sarežģīti atšķirt – ja narcisms ir bezgalīgs ego grandiozitātes sindroms, tad histeroīdisms ir spēle uz publiku, viena aktiera teātris. Šķiet, šeit tas ir savijies kopā. Brāķe ir iestudējusi publiskās uzvedības stilu, bet sadzīves līnijā palikusi tikpat prasta kā bijusi.

Šai personai trūkst viselementārākās uzvedības kultūras. Kā jau minēju, interesanti būtu zināt šādu īpatņu izcelsmi – prastās manieres varētu nākt no ģimenes. Es jau vairākus gadus lasu lietišķās etiķetes kursu un esmu pārliecinājusies, ka manieres tiešām pārmanto no paaudzes paaudzē. Vārds inteliģents būtnei ar tādu uzvedību neturēsies klāt pat ar trīskāršu līmlenti,” uzsver Laila Girsova.

“Mans partneris neaug garīgi!”

Brāķes kaluma dāmas ierasti sūdzas, ka viņu vīrietis garīgi neattīstās, un kā lai viņa, visa tāda garīga, ar šitādu dzīvo... Ja painteresējas tuvāk, izrādās, ka vīrietis vienkārši negrib iet uz baletu, jo tas viņu neinteresē. “Tieši tā, viņam vienkārši nepatīk, un punkts,” smejas psiholoģe. “Ar garīgo izaugsmi tam nav nekāda sakara. Esmu bijusi klāt, kad sieviete, kura pati sevi uzskata par ļoti inteliģentu, publiski (!) kaunina vīramāti – cik neinteliģentu dēlu jūs esat izaudzinājusi, viņš negrib nākt uz garīgās mūzikas koncertu...

Jā, vīram ir citas intereses, tas arī viss. Sievas reakcija pirmām kārtām liecina par empātijas un korektuma trūkumu. Ko nozīmē garīgi augt? No pieauguša cilvēka nevar gaidīt, ka viņš augs tajā virzienā, kuru tu uzskati par pareizu. Tad galu galā ieliec tinderī pilnu prasību sarakstu, sēdi un gaidi! Bet, ja tu saņem jau pieaugušu vīrieti, neprasi, lai viņš jūsmo par Ciskaridzes piruetēm. Bankas Baltija dibinātājs Aleksandrs Lavents un bandīts Ivans Haritonovs arī apmeklēja koncertu pirmizrādes – tad jau garīgi bez gala… Garīgums jau skan kā lamuvārds, tik devalvēts tas ir,” atzīmē Laila Girsova.

Arī humora izjūta viņām pārsvarā ir sveša, pašironiju nav vērts pat pieminēt.

“Tas, lūk, ir tipisks narcisms – narciss paniski izvairās no jebkādām savas uzvedības interpretācijām un absolūti nepieņem kritiku,” apstiprina psiholoģe. “Ja kāds viņa klātbūtnē sāk skaidrot viņa uzvedību, viņš absolūti visu noliedz un tad vai nu mēģina oponentu morāli iznīcināt, vai aiziet angļu stilā un nobloķē šo cilvēku no savas komunikācijas uz laiku laikiem. Narciss spēj apstiprināt tikai tās interpretācijas, kas atbilst viņa priekšstatam par sevi pašu, – pieņem tikai uzslavas, skaita, cik laiku viņam ielikts un tamlīdzīgi.”

Kas notiktu ar tādu tipāžu kā Klāra Brāķe, ja viņai pateiktu, ka absolūtais vairākums viņā saredz izmisušu un tukšu sievieti, kura ar krāsainu pāva asti un garīgas personas tēlu cenšas apmānīt pati sevi un citus? “Pirmām kārtām viņa gribētu likvidēt šo kādu, kurš viņai to pateiktu,” smejas Laila Girsova. “Bet pašu faktu vai nu ignorētu, vai ieaijātu sevi ar ierasto pantiņu – viņiem skauž!”

“Profesionālas intereses dēļ reizēm ieskatos arī sabiedrības dāmu profilos,” turpina psiholoģe. “Godīgi runājot, visa šī šlaka ir gaužām garlaicīga. Visas viņu aktivitātes, kā saka mans iemīļotais Bodrijārs**, ir tāda mūžīgā simulācija ar simulakriem, neesošā realitāte – kā filmā Matrikss. Viņi dzīvo savā iedomātajā pasaulītē un jūtas komfortabli. Starp tiem, kuri visos iespējamajos veidos eksponējas sabiedrībā, gadās arī sevišķi oriģināli īpatņi, par kuriem mana kolēģe saka – tā ir organika, neaiztiec!

Piebildīšu, ka katrai kultūrai katrā laika periodā ir savi trendi, gluži kā pandēmija. Tagad topā ir vegānisms un svaigēšana. Labi, neēd gaļu, nevalkā kažokādas, tikai, Dieva dēļ, liec mierā mani – nesludini! Protams, tas notiek ar aizbildinājumu, ka viņi taču grib tikai labu. Hitlers arī bija veģetārietis,” atgādina Laila Girsova.

Funkcionālais analfabētisms

Nākamais jautājums – kas ir tā auditorija, kura šo primitīvu spriedelēšanu un banālo atziņu deklamēšanu uztver kā garīguma paraugstundu un vēl sajūsmā aplaudē: ak, cik tu labi pateici – tik dziļi! Šķiet, šādiem jūsmotājiem visa mūža garumā bijis speciāli jāpiepūlas, lai neatvērtu nevienu grāmatu un izvairītos pat no minimāliem kontaktiem ar saprātīgiem cilvēkiem. Cita skaidrojuma tam nav.

“Tā ir nelasošās postmodernās sabiedrības bēda – saturs taču ir jāanalizē, jāpēta, jāsecina, tāpēc tiek ekspluatētas banālās klišejas “Rīts gudrāks par vakaru”, “Drīz mēs visi šeit nebūsim” un tamlīdzīgi. Ziniet, Latvijas Radio pirmajā kanālā ir ziņas vieglajā valodā. Saprotu, ka tās ir domātas senioriem, kuru uztvere vairs nav tik žigla, un cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem.

“Pastāv tāds fenomens kā funkcionālais analfabētisms. Šodienas jaunā un diemžēl arī vidējā paaudze arvien mazāk un mazāk lasa, iztiekot ar randomiem apkopojumiem. Ja studentam liksi uzrakstīt sociālu sacerējumu uz astoņām lapām, tas ir bezceris; viņi mani nolādēs pēdējiem vārdiem. Viņi nespēj to ne izlasīt, ne uzrakstīt (ir, protams, izņēmumi, kas lasa kvalitatīvu literatūru un skatās labas filmas, ir!). ASV vēl 90. gados konstatēja, ka lasītprasmes kvalitāte pieaugušajiem dramatiski pazeminās. Lasa slikti, lasa maz – tvitera formāts. Lūk, tādiem vieglāk ir uztvert primitīvas atpazīstamas frāzes, nevis, nedod Dievs, pašiem lasīt Hesi vai Heidegeru.

Bet! Jāzina, ka daudzos gadījumos tie laiki pārsvarā ir tāds pieklājības žests – vai, cik tu labi izskaties, tu esi tik mirdzoša, blablabla. Amerikāņu psihologam Ērikam Bernam bija izdalīts tāds komunikācijas komponents kā paglaudīšana – pozitīvas informācijas sniegšana, apmaiņa ar to,” skaidro psiholoģe.

Nākamais punkts – kā jau izskanējis, narcisiem faktiski nav draugu. Kas ar viņiem notiek, kad viņi noveco? “Absolūtais narcisma manifests ir Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne. Var lasīt, var skatīties n-tās ekranizācijas. Par draugu (ne)esamību. Savulaik psihoanalītiķis Čārlzs Raikrofts narcisa mūžīgā ego komunikācijas stilu apzīmēja ar “Es radio”. Narcisu runā personas vietniekvārds es visu veidu locījumos ir absolūtā dominante. Tāpēc tuvi cilvēki agrāk vai vēlāk pazūd, jo tāda personāža tuvumā nav iespējams pilnvērtīgi eksistēt; tev atvēlēta tikai mūžīgās publikas loma monoteātrī,” psiholoģe saka.

Tomēr, tomēr – lai cik liels būtu pašapmāna spēks un saplūsme ar lomu, tādas klāras brāķes nevar nepamanīt, ka draugi mazumā, līgavaiņi rindā nestāv un lielajam ego jāiztiek ar pārdesmit laikiem pie kārtējā tukšo frāžu virknējuma. Iespējams, tas izskaidro faktu, ka – jo vecāka sabiedrības dāma, jo izmisīgāk izrāda savu daili soctīklos…

 Psiholoģei ir skaidrojums: “Tieši tā! Manuprāt, te jāņem vērā dāmas vecums, ne velti pieminēju narcisa dzīves beigu drāmu.

Studentiem parasti kā klasisku piemēru minu to, par ko dzīves beigās pārvērtās krievu aktrise Ludmila Gurčenko, – varētu filmēties šausmu filmās bez jebkāda grima. Narcisam vispār dzīves beigās ir drāma, jo pirmām kārtām viņam ir paniskas bailes no fiziskās novecošanas. No erotisma zaudēšanas, no seksapīla zaudēšanas. Tāpēc ir ļoti liels depresīvais risks, arī alkohola vai medikamentozās atkarības risks. Dažkārt, kad cilvēks jūtas nenovērtēts, neapjūsmots, neatzīts, var nonākt pat līdz suicīdam. Jebkurā gadījumā tā ir ārēji apsūdzoša uzvedība – ar mani viss ir kārtībā, apkārtējie ir idioti, viņi nesaprot, ko viņi zaudē.”

Viss ģeniālais ir vienkāršs, arī šis gadījums nav izņēmums. Visdziļāk šādas personības traģismu izsaka frāze, kas spontāni izspruka manai kolēģei: “Iedomājies, cik ārkārtīgi vientuļai tai sievietei jābūt, ja nav pat neviena, kurš viņu paņemtu aiz rokas un aizvestu pie daktera!”

***

P. S. Laila Girsova: “Te jāsaka – nabaga dakteris. Tas ir robežstāvoklis, ko nevari ietekmēt pat gribēdams. Mums to iedzina kā aksiomu – pārliecinieties, vai jūsu pacients nav personība ar narcistiskās personības iezīmēm. Ja tā ir, atsakieties no korekcijas, jo narcistiskā neiroze ir vienīgā neiroze, kas nepadodas nekādai korekcijai.”

Īss Viestura Rudzīša komentārs

“Patiesībā tā ir ļoti nopietna tēma. Tā ir tēma par skaistu sieviešu novecošanu. Kad viņai bija 30, vīrieši krita gar zemi. Tagad ir 35, arī vēl tīri labi krīt, 45 – viņa sāk just, ka īsti vairs nedarbojas. Tas ir baigais zaudējums. Ja tev pieder 1000 eiro, ko tu tur daudz vari zaudēt, sapelnīsi atkal. Bet, ja tev ir desmit miljoni un tu zaudē visu, cik bija... Bija skaistuma vara, bet nu vairs nav. Novecošana var radīt zemestrīci, un šī ir viena no izejām. Es novecoju, bet esmu garīga. Es izdomāju garīguma skolas, lasu lekcijas, kurās piedalās tādas pašas radības, tikai viņas nav zaudējušas desmit miljonus, bet, piemēram, pusmiljonu. Viņa vēlas dabūt tevi gultā, skaistuma vairs nav, tāpēc viņa piedāvā garīgumu – es tev varētu to dot, bet tev ir jāgrib to ņemt. Tas ir tik smieklīgi.”

_________________________________________________________________

*Narcistisks personības traucējums ir smags garīgs traucējums, kurā personai ir patoloģiskas un pastāvīgas narcistiskas iezīmes.

**Viens no sava laika ievērojamākajiem intelektuāļiem Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard). Sociologs, kultūras kritiķis, postmodernisma teorētiķis.