Anita Indāre sevi atradusi 45 gadu vecumā: "Es piedzimu ar mākslinieka marķējumu sirdī"

Viņa nostājusies uz šī ceļa pašā krāšņākajā personības pilnbrieda un sevis apzināšanās vecumā, 45 gados, taču ar bakalaura darbu Act of Love jau ir iedegusi spožu zvaigznīti pie Latvijas mākslas debesīm.

Piedzimšana Anitai esot izvērtusies mazliet citāda nekā pārējām sešām Gricmaņu ģimenes atvasēm. Netālajā Kandavas slimnīcā dzemdību nodaļas vairs nav bijis. Kad mammai sākušās dzemdības, taču ātro palīdzību sazvanīt nav izdevies, tēvs iesēdinājis sievu ģimenes sarkanajā vabolītē un, ar sērkociņu nobloķējis stūres signālpogu nepārtrauktam darbošanās režīmam, nesies uz Tukumu. Tur dzemdību nodaļa ciet – remonts. Kad atbraukusi ātrā palīdzība, mamma tikai paspējusi ieiet ēkas koridorā, un jaunā dzīvība bijusi klāt. Tēvs novilcis savu balto kreklu, ietinis tajā jaundzimušo, un nu jau trijatā devušies uz Talsu slimnīcu. Dzimtas saietos tas savureiz tiekot atgādināts kā joks – tāpēc jau tas Ancis mums tāds citādāks padevies...

Mati zaļi, visas jūras līdz ceļiem

Vai tāds dzīves sākums piešķir arī magnētiņu ekstrēmu situāciju pievilkšanai? 

Laikam jau neikdienišķas situācijas man līkumu nemet, taču radošajās izpausmēs esmu diezgan rātna māksliniece, ne no trakajiem.

Bet mākslinieka misijas zīmogs jau uz šūpuļa maliņas?

Es tāda jau piedzimu – ar mākslinieka marķējumu sirdī. Nezinu, vai tas vairāk no tēta vai mammas, jo abi ir radošas personības. Arī brālis un piecas māsas – katram ir kāda joma, kurā izpaužas radošā dzirksts. Taču es agrā jaunībā mākslinieka vārdu uz sevi neattiecināju, jo tad no pieaugušo puses jutu vīpsnāšanu – kas tu par mākslinieku, mākslinieks taču ir tikai tas, kuram augstākā izglītība... Man jāsaka paldies vecākiem, ka viņi tomēr saredzēja un atbalstīja manu radošumu.

Dzīvojām lauku mājā. Atgriežoties no skolas, vispirms katram savi ikdienas pienākumi kūtī un dārzā, tikai tad mācības. Agri iemācījos slaukt govi, tīrīt cūkām aizgaldus un daudz ko citu, tomēr karstākajā ravēšanas un siena laikā diezgan bieži bija arī tā – Ancis nevar, viņš glezno. Jāatzīst, ka brīžiem to izmantoju, – labāk ņēmu krāsas un gāju uz pļavu gleznot, nevis grābt sienu. Pēc tam manus gleznojumus vecāki lepni rādīja draugiem mājas ballītēs. Tās mūsmājās notika visai bieži un jautri.

Mērķis – būšu gleznotāja?

Skaidrāk izteikta bija cita vilkme – no laukiem prom uz Rīgu, kur mutuļo īstā dzīve. Septiņpadsmit gados iestājos Rīgas Amatniecības vidusskolas dizaina nodaļā (tagad tas ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikums). Tomēr mācības pārāk neinteresēja – vairāk tusējām. Veselīgs dzīvesveids kā metode sevis iespiešanai ārēja skaistuma mēros toreiz nebija modē, bohēma gan. Reāli trakoju. Mati zili vai rozā, zaļi vai lillā.

Toreiz speciālas matu krāsas bija grūti iegādāties, tāpēc tika izmantotas dažādas citas metodes, lai dabūtu vajadzīgo toni. Atceros, pēc iestāšanās skolā izdomāju, ka man vajag zaļus matus. Aizgāju uz aptieku – man, lūdzu, sešas pudelītes zeļonkas! Pārdevējai acis kā pogas – ko tu nu darīs? Matus krāsošu! Pārdevēja smiedamās lūdza, lai atnākot parādīt rezultātu, ja vien mati nebūs izkrituši. Sanāca pietiekami labi. Kad aizgāju atrādīt zaļās sprogas, aptiekāre galvu vien nogrozīja. Viens mīnuss šai metodei tomēr bija – lietū krāsa tecēja nost.

Hipijmeitene?

Hipijs nē, bet reiveris. Reivs ļoti patika. Braucām no Imantas kojām uz reiva pasākumiem Jūrmalā. Par pirmo nopelnīto naudu nopirku stilīgas botas – tādas ar lielām baltām zolēm. Mīcījām jūrmalas smiltis līdz rīta gaismai. Cieņā bija underground klubi, tādi kā Metro, kas man bija īpaši mīļš. Un visādas vecas, pamestas ēkas, kurās notika tehno ballītes. Elektroniskā mūzika joprojām patīk. Tagad nav tā, ka tādu gribētu klausīties katru dienu, tomēr, ja gadās kāds labs reivs ar labiem DJ, labprāt dodos paklausīties dzīvajā.

Vairākums manu kursabiedru pēc Amatniecības vidusskolas centās iestāties akadēmijā – kurš tika, kurš ne. Arī es biju gatava mēģināt. Apzinoties, ka zīmēšanā muskuļi vēl jāpatrenē, pieteicos kursos, bet tur kaut kas nogāja greizi. Man tolaik bija īsi, blondi mati, taču pasniedzējs allaž mēdza blondīnēm uzknābt, uzkrītoši izrādot simpātijas brunetēm.

Dažreiz ļoti aizskaroši – viņam divas tumšmates katra pie sava sāna, bet rokās mans zīmējums: “Tikpat šizīgs kā tu pati!” Labi redzēju, ka nezīmēju sliktāk par viņa favorītēm, tāpēc tādas replikas nav jāņem galvā, taču tiem gadiem ir raksturīgs sakāpināts lepnums un iecirtība – cilvēks vēl nav spējīgs mierīgi uztvert pat objektīvu kritiku, kur nu vēl aizskarošā tonī paustu neizdevušos joku. “Man nevajag nekādus kursus, nekādu akadēmiju!” – iecirtos un aizgāju. Protams, bez iekšējas plosīšanās neiztiku, tomēr tam brīdim joprojām esmu pat pateicīga. Viss tiešām notiek tā, kā tam jānotiek. Tam, ka iestājos akadēmijā nevis divdesmit gados, bet jau ar četrdesmit gados iegūtu dzīves un vērtību izpratni, ir pavisam cits svars.

Ko darījāt līdz tiem četrdesmit?

Sāku strādāt datorgrafikas jomā, jo pēdējā prakses gadā biju iepazinusies ar datoriem. Taisīju dažādas reklāmas, plakātus, aplīmēju mašīnas, skatlogus – darīju visu, ko vajadzēja. Šie gandrīz divdesmit gadi bija posms, kad kā māksliniece sevi mazliet biju pazaudējusi. Gribējās vairāk dzīvas mākslas, vairāk sevis. Būt ārpus tās rutīnas, kur tikai darbs un mājas, bet līdztekus nebeidzami sarežģījumi jaunizveidotā ģimenē.

Bijāt precējusies? 

Nē, bet dzīvojām kopā. Sešus gadus. Piedzima dēls, taču attiecības ar bērna tēvu neveidojās īpaši veselīgas, jo pa vidu visam bija daudz alkohola. Kad iedzērām abi, pasaule gāja pa gaisu. Puika pa vidu. Bērns vairāk dzīvoja laukos pie vecmammas. Sāka bojāties attiecības ar kolēģiem, pasliktinājās darbaspējas, pazuda draugi. Reizēm meklēju palīdzību pie psihologiem, bet nekas neaizķēra. Varbūt arī nebiju pietiekami stipra savā gribā kaut ko radikāli mainīt. Līdz brīdim, kad satiku Dievu…

Kaut kas ir noticis

Skan neparasti – satikt Dievu. 

Tā arī tas bija – brīnumaini, negaidīti, pārsteidzoši. Tajā laikā biju apguvusi tetovēšanu – gandrīz kā gleznošana, tikai uz ādas. Reiz strādāju ar kādu čali. Rokas, mugura. Darbs sarežģīts, bieži tikāmies. Bija, par ko parunāties, jo arī viņam attiecībās negāja īpaši labi. Reiz puisis man iedeva vairākas krievu ārsta un psihologa Valērija Siņeļņikova grāmatas – izlasi, varbūt palīdzēs. Jau pirmajā lappusē aizķēra vārdi: “Tie, kas tic, lai saka – Dievs. Tie, kas netic – Augstākie spēki.” Tātad man būs darīšana ar Augstākajiem spēkiem – pavīpsnāju.

Par Dievu zināju vien tik, cik bija stāstījusi draudzene, – ka grūtās situācijās tikai Viņš var palīdzēt. Īsti tam neticēju, bet, lasot grāmatu, biju pārsteigta, ka autors taču runā par to pašu, ko draudzene – par Dieva klātesamību arī ikdienā atpazīstamās situācijās. Tas aizķēra. Bet, ja Dievs tiešām ir, kāpēc man Viņš jāmeklē un jāiepazīst caur grāmatām? Varu taču nokļūt pie Viņa bez starpniekiem. Nākamajā dienā kopā ar draudzeni aizgājām uz dievkalpojumu Mateja baptistu baznīcā. Draudze dzied par krustu un Jēzus asinīm, es vārdu nozīmi neizprotu, bet asaras līst un līst, un nebeidzamā smaguma un nomāktības vietā sirdī sāk ieplūst mīlestība un miers. Tajā vakarā es vairs nebiju tāda kā parasti. Kaut kas bija noticis.

Vai šāda atsevišķa mirkļa izgaismošanās kaut ko mainīja arī ikdienas dzīvē?

Kopš tā mirkļa visa dzīve bija izgaismota. Ikdiena vēl turpinājās it kā pa vecam, tikai es tajā jau biju cita. Manī bija ienācis miers. Dieva klātbūtnes izjūta deva spēku. Un spēju palūkoties uz dzīvi no cita skatpunkta. Pateicu, ka tā vairs neturpināsies; tas spēks, kas tagad manī, ir lielāks, nekā tas, kas pasaulē. Un viss notika. Izšķīros. Paliku viena ar bērnu. Tomēr es vairs nebiju viena – ar mani bija Dievs. Sākās skaistākais periods manā dzīvē.

Kā tas izpaudās?  

Neilgi pēc lielajām dzīves pārmaiņām iepazinos ar savu tagadējo vīru. Ik pa laikam pabrīnījos, kā tik ļoti atšķirīgi cilvēki var atrast viens otru un būt kopā. Henrijs ir sportists – nodarbojas ar brīvo cīņu, skrien maratonus, peld. Dievs mums ir dāvājis divus dēlus, pašlaik viņi ir deviņus un desmit gadus veci. Abi puikas jau no bērna kājas profesionāli nodarbojas ar brīvo cīņu, pateicoties vīratēvam Jānim, kurš visu mūžu bijis šī sporta veida treneris valsts izlasē. Mazie sevi jau ir pieteikuši ar izciliem rezultātiem – šajā jomā viņiem ir lielas izredzes.

Un kādas izredzes jaunā dzīve piedāvāja jums?

Tieši pēc šī pagrieziena punkta – ļaut sirdī ienākt Dievam – notika atgriešanās mākslā. Kādā no dievkalpojumiem, slavēšanas laikā, sāku gleznot pravietiskas gleznas. Vienkārši jutu tādu vajadzību. Uz ko Svētais Gars mudināja, to gleznoju – tieši pielūgsmes laikā. Pēc tam uzgleznoto dāvināju tiem, kurus konkrētais darbs bija uzrunājis. Cilvēks paņem un aizkustinājumā sāk raudāt, saka – tā glezna uzrunā dvēseli, dziedina. Brīnišķīga sajūta, jo jūtu, ka līdz ar to arī manī notiek dziedināšanas procesi. Kādubrīd aptvēru, ka beidzot esmu gatava iet vēl tālāk– mācīties Mākslas akadēmijā. Samīļot to meitenīti no savas bērnības, kura katru brīvo brīdi pavadīja ar zīmuli vai otu rokās, taču uzskatīja, ka mākslinieks var būt tikai tas, kuram ir akadēmiskā izglītība. Tas bija 2019. gadā, kad man jau bija 41 gads.

Vīrs lec pa priekšu, sieva seko

Ko vīrs?

Piekrita, atbalstīja. Galvenais, lai ejamais ceļš ir kopā ar Dievu. Viņš arī ir kristietis, piecus gadus vecāks par mani. Tāpat kā es, pie ticības nonācis pēc gana dramatiskiem dzīves pavērsieniem, bet tēva ietekmē atgriezies pie sporta, savācis savu ķermeni. Tagad ir vingrs un spēcīgs. Domājot par viņa dzīvi, arī par savu pirmo attiecību pieredzi, vēl un vēlreiz apzinos, cik personības veidošanā svarīgi tie pamati, kas ielikti līdz sešiem gadiem. Lai kas vēlāk tos sašūpo, ir iespēja atgriezties. Bet šiem pamatiem noteikti vajadzīga stingrība un robežas. Puikas audzinot, abi to ņemam vērā. Bet pāri visam mīlestība – bez tās nu nekā.

Kā jūs viens otru atradāt? 

Draudzes pasākumā, kad notika cilvēku kristīšana ūdenī, toreiz jūrā. Abi esam piederīgi brīvdraudzei, kur centrā ir attiecības ar Jēzu, nevis stingri reliģisko konfesiju rāmji un nosacījumi. Tas bija 5. septembrī, manā dzimšanas dienā. Es jau biju kristīta. Pēcāk Hanrijs atzinās – tiklīdz mani ieraudzījis, teicis sev: tā būs mana sieva! Gadu draudzējāmies, tad apprecējāmies. Viņš ir ļoti nosvērts un stabils, tomēr brīžiem arī riktīgi traks. Tas izpaudās, piemēram, rīkojot kāzas. Nāciet visi, it visi! Kad ceremonija baznīcā beidzās, gandrīz divas stundas stāvējām, saņemot apsveikumus, – tik daudz viesu bija ieradušies.

Vīrs bija izplānojis arī kāzu ceļojumu – ar moci līdz Izraēlai un noteikti cauri tuksnesim. Iebildu, ka Alžīrijā vajag vīzas, un tur taču karo! Viņš – atslābsti, notiks tā, kā tam jābūt. Sapratu, ka nav jēgas strīdēties. Alžīrijā, protams, mūs neielaida. Tuksnesī arī netikām. Laidām ar prāmi atpakaļ uz Eiropu un pa otru pusi devāmies atpakaļ uz mājām; līdz Marokai bijām braukuši gar okeāna piekrasti. Gulējām teltī, bet drošības pēc to cēlām kempingos, nevis brīvā dabā. Dažviet palikām pie draugiem, kuri bija iepazīti tikai mūsu kāzās.

Visādi piedzīvojumi gadījās, arī tādi, par ko vēl tagad jāsmejas. Kaut vai gadījums Luksemburgā. Palikām pie paziņas, kura mūs laipni uzņēma savā namā. Devāmies uz glaunu restorānu pavakariņot. Laipna apkalpošana, viss skaisti. Paēduši ceļamies no galda un dodamies uz izeju – mans jaunais vīrs pa priekšu, es aiz viņa, beigās paziņa, tāda kupla kundzīte.

Tajā pilsētā visi lielākoties runā franču valodā. Henrijs, iedams garām oficiantei, pasaka vienīgos vārdiņus, ko zina franciski, merci beaucoup, tad braši liek nākamo soli atvērtās durvīs. Redzot, ka viņš pa tām izlec, sekundes simtdaļā saprotu, ka tas bijis logs, taču acumirklī izlemju, ka sekošu vīram. Restorāna apmeklētāji palika ar paceltām dakšiņām, oficiante sastinga, mūsu paziņa, viegli sasārtusi, pieklājīgi iznāca pa īsto izeju, bet mums tur, lejā, bija iemesls ilgam smējienam. Gan par to, kā un vai sievai visur jāseko vīram, gan par to, no kāda augstuma lēciens jaunajā dzīvē ir visdrošākais.

Vismaz ar motociklu tādus lēcienu testus neveicāt? 

Mans vīrs ir lielisks motobraucējs, tomēr posmā, kad bija jālīkumo pa Marokas kalnu serpentīniem, moča ķivere kļuva par manu lūgšanu kambari. Jā, zinu, ka Dievs mūs sargā, tomēr līdzās ir tīri cilvēciskais – kaut tikai viss beigtos labi un mocis neapgāztos. Ceļā pavadījām tieši simboliskās 40 dienas – kā Jēzus tuksnesī. Ļoti foršs piedzīvojums, tomēr galvenā sajūta, atgriežoties mājās – cik brīnišķīgi, ka man līdzās ir cilvēks, uz kuru var paļauties.

Bauda rokām un sirdij

Viena lieta – paļauties ceļojumā, pavisam cita – ikdienā. Trīs dēlu mātei, kas sadomājusi kļūt par klātienes studenti, tā ikdiena laikam jau pat teorētiski nevar būt ikdienišķa.

Un nebija jau arī. Vēlējos stāties gleznotājos. Par zīmētāju sevī joprojām nebiju īsti droša, tāpēc lūkoju pēc kursiem, kur kādu gadiņu pavingrināties. Tomēr pirms tam nolēmu paskatīties, kas tajos iestājeksāmenos īsti notiek un cik gatava esmu studijām. Labs pārsteigums – visus pārbaudījumus nokārtoju, diezgan pamatīgā konkursā biju tikai kāda trešā vai ceturtā aiz strīpas. Tātad vasarā pamācīšos kursos, bet nākampavasar stāšos atkal. Taču vasarā, kopā ar bērniem jūrmalā būvējot smilšu pilis un rokot tuneļus, pēkšņi atskārtu, cik ļoti man patīk strādāt ar rokām. Sīkie jau gabalā, bet man vēl dibens gaisā, rokas līdz padusēm mitrajās smiltīs, un tāda laba pamatīguma sajūta strāvo cauri ķermenim. Te pēkšņi galvā doma, ka nevis gleznošana man vajadzīga, bet kaut kas daudz praktiskāks, tuvāks zemei – tēlniecība.

Nākamajā pavasarī iestājos tēlniekos. Bauda rokām un sirdij. Atceros pirmo vasaras praksi darbā ar akmeni. Izvēlējos īstu milzeni. Man tas bija arī jādabū uz pusēm. Prasīju pasniedzējam, kāpēc nevar vienkārši pārzāģēt. Nē, pašai jātiek galā, lai iepazītu instrumentus. Tā bija īpaši karsta vasara. Ārā plus 35 grādi – saule, sviedri, putekļi, asaras… Taču es neatlaidīgi gabaliņu pa gabaliņam virzījos uz priekšu. Esmu kreile, tāpēc, lai būtu ērtāk, bija jāpārliek fleksim ripa uz otru pusi, kas stipri apgrūtināja darba procesu. Nedēļu mocījos – putekļi sejā, asaras tek –, taču nepadevos. Beidzot Dzintariņš, vietējais Gaujas ielas strādnieks, neizturēja – nemokies, mācies strādāt ar labo roku! Un tas process aizgāja.

Man patīk akmens. Tāds pamatīgs materiāls. Es teiktu – dzīvs. Pat tad, ja sākotnēji esi iecerējis vienu formu, darba gaitā akmens pats daudz ko pasaka priekšā. Sanāk tāds kā dialogs.

 Vai arī cita veida dialogiem laika pietika?

Kamēr mācījos – no rīta agri prom, septiņos vakarā mājās –, visam, ko gribējās, laika tiešām nepietika. Sevišķi bērni izjuta manu prombūtni, bet man viņi ir ļoti saprotoši. Paldies Dievam, arī vīrs neko nepārmeta, vadāja bērnus no skolas uz sporta klubu un atpakaļ. Bez viņa atbalsta es studēt nevarētu. Paldies viņam par to! Un paldies vīramātei Silvijai, jo, pārnākot mājās, mani vienmēr sagaidīja siltas vakariņas un izslaucīta grīda. Gandrīz negribas ticēt, ka šajā režīmā četri studiju gadi nolauzti, lai gan kovida dēļ pilnvērtīgi izbaudīju tikai pēdējo akadēmijas gadu.

Izbaudīju – tas ietver galvenokārt materiāla apguvi vai arī atļaušanos visiem mākslas valodas līdzekļiem paust savu vēstījumu?

Sākumā mani mazliet piezemēja atskārsme, ka esmu riktīgs padomju laika produkts, pieradis, ka viss jādara, kā tev liek, kā no tevis gaida. Uzdevums ir dots – ievēro norādes! Pamatā bija veidošana – cilvēka ķermenis pilnā augumā –, paralēli vēl kompozīcijas darbi. Klikšķis, ka es taču drīkstu atļauties vairāk, varu darīt jebko, radās tikai pēdējā gadā. Tāpēc jau saka – mācoties bakaulauros, tu iepazīsti mākslu, bet, mācoties maģistros, jau esi mākslā. Tikai tam jānotiek dabiski. Kad trešajā kursā piedalījos konkursā ebreju genocīda piemiņas memoriāla izveidei Cēsīs pie Niniera ezera, daudz iedziļinājos Vecajā Derībā un pētīju Dieva attiecības ar Viņa tautu. Tapa skice memoriālam – uz liela akmens guļ caurspīdīgs stikla jēriņš, kas simbolizē nevainību un dzīvības trauslumu. Stiklā iebūvēta maza lampiņa, kas darbojas ar saules baterijām, tumšajā laikā izgaismojot piemiņas vietu. Simbols dvēseles nemirstībai, taču pausts nevis abstraktuma estētikā, bet skaidri, saprotami un emocionāli. Darbs konkursā uzvarēja. Ļoti ceru, ka projekts kādreiz tiks īstenots.

Mīlestības akts, un tu tajā piedalies

Pēc plašās viļņošanās, ko radīja bakalaura darbs – skulptūra Mīlestības akts, kur Jēzus mazgā mācekļiem kājas, – var secināt, ka laikmetīgās mākslas kontekstā esat pieteikusi arī kristīgo tēmu. 

Jēzus un mācekļu tēmu vīzijas formā atskārtu, jau nākot uz iestājeksāmeniem. Apdomājot, ko taisītu diplomdarbā, ja iekļūtu akadēmijā, pēkšņi ieraugu ainu, kurā Jēzus mazgā māceklim kājas. Mazliet šizīgi teikt, ka to parādīja Dievs, bet tā notiek – ienāk prātā doma, un sirdī nešaubīgi zini, ka tā ir no Viņa. Šis darbs nav par tīrām vai netīrām kājām, bet par pazemību, par mīlestības izrādīšanu ikvienam, kas ir līdzās mums ikdienā.

Jau no pirmā studiju gada meklēju Jēzus modeli. Tikai trešā kursa sākumā viņu atradu. Pēkšņi draudzē ienāca jauns vīrietis, par kuru acumirklī bija skaidrs – lūk, meklētais! Uzrunāju viņu –neatteica. Taču mācekļa modeļa tā arī nebija. Nevarēju saprast, kāpēc. Kad jau bija notikusi fotosesija, jo dzīvu modeļu pozēšanu finansiāli nevarēju atļauties, ar diplomdarba vadītāju Olgu Šilovu nonācām pie idejas, ka mācekļa vieta jāatstāj tukša. Tad arī sapratu, kāpēc ar modeli tik ilgi nebija skaidrības, – jo šajā darbā māceklis vienkārši nebija paredzēts. Tāpēc ir tik svarīgi ļauties, jo Dievs jau visu redz uz priekšu.

Parasti mākslas darbam nedrīkst pat pieskarties, taču es apzināti iestājos par to, lai uz tā var uzkāpt, apsēsties un, paturot zem ūdens urdziņas kailu kāju, gūt apjausmu par Jēzus mīlestību. Lai skatītājs kļūst par daļu no mākslas darba. Bez cilvēka, kas apsēžas uz krēsliņa, darbs nav pilnīgs.

Nosaukt mākslu par laikmetīgu tikai tāpēc, ka tā tapusi mūsdienās, atdalot to no klasiskām vērtībām kā kaut ko atsevišķu, nemaz nav iespējams. Lai kādai ievirzei mākslinieks sevi pieskaitītu, viņš savos darbos var ielikt tikai to, kas sakņojas viņa vērtību sistēmā. Kas satrauc, skar, sāpina un iepriecina. Man svarīgi apliecināt, ka Dievs mūs katru mīl. Tas ir manī, un par to es gribu runāt savā mākslā.

Kā šo darbu novērtēja komisija, kā skatītāji?

Atzīšos, biju mazliet nobažījusies, kā darbs tiks uztverts tieši kristīgās tēmas sakarā, bet to novērtēja ļoti labi. Tomēr visvairāk sirdi silda attieksme, ko pauda tie, kuru ikdiena ar mākslas vērtēšanu nav saistīta. Kad skulptūra tika izlikta apskatei Akadēmijas dārzā, reizēm pavēroju cilvēkus, kuri pie tās apstājās. Reti kurš pagāja garām, nepievērsis uzmanību. No apmeklētājiem piedzīvoju aizkustinājuma asaras un pateicības vārdus. Bet man vissvarīgākais bija nodot vēsti. Patiesi, bez samākslotības. Mākslinieks savos darbos nedrīkst melot sev, tad darbs būs nedzīvs. Patlaban skulptūra Act of Love atrodas Starptautiskajā mākslas izstādē Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Kas ar to notiks pēc tam, nezinu. Varbūt būs ceļojošais Jēzus, jo saņemti jau vairāki piedāvājumi šo darbu izstādīt publiskās vietās.

Dieva klātbūtne atver acis un sirdis, taču ne visiem. Kāpēc?

Tajā nenormālajā steigā, kas apkārt, cilvēki ir pārāk pārņemti paši ar sevi. Dievs mūs katru radījis ar sirdi, kurā paredzēta vieta arī Viņam. Ja tā nav piepildīta, cilvēks izjūt tukšumu, ko drudžaini mēģina aizblīvēt ar ko citu – ar modīgām mantām, karjeru, atkarībās meklētu mierinājumu. Miers iestājas tikai tad, kad sirdī ienāk Dievs un aizpilda savu sirds daļu. Precīzāk, kad cilvēks Viņu ieaicina, ļauj ienākt. Un tad Dievam nav grūti izpildīt jebkuru lūgumu. Taču mijiedarbība var sākties tikai tad, ja pats esi izveidojis attiecības ar Viņu.

Zelta dakšiņa uz melnas salvetes

Ģimeni – vīru un dēlus – jau pieminējāt. Pastāstiet kaut ko vairāk par pārējiem no savas kuplās dzimtas! Visi ir ticīgie?

Visi vēl nav Dievu atraduši, taču par mammu pilnīgi noteikti zinu, ka ar viņu tas drīz notiks. Jo redzēju vīziju – mamma baltā kreklā stāv Abavā, un es viņu kristīju. Jūtu, ka šī vīzija drīz īstenosies.

Ko vēl par tuviniekiem? Visi viņi ir brīnišķīgi – esam viena traka ģimene Kandavā. Tētis ir talantīgs it visā. Bijis izcils lidmodelists, šahists, tagad ir galdnieks. Mēs smejamies – iedosi tētim gaļasmašīnu, pārtaisīs par velosipēdu. Mamma vienmēr ir blakus tētim. Mūsu labākais laiks ir tas, ko pavadām visi kopā. Pēdējais lielais dzimtas saiets mums bija pavisam nesen, 5. septembrī. Es nemēdzu plaši svinēt jubilejas, taču šogad, tuvojoties 45. dzimšanas dienai, bija sajūta, ka dzīvē sākusies jauna sezona, tāpēc tās iestāšanās jānosvin. Esmu kļuvusi bišķiņ piezemētāka, taču sevis kā sievietes izjūtā piepildītāka. Bijības pilnāka pret laika skrējienu.

Vasara ir trakošanai, rudens – vairāk ieiešanai tādā kā pateicības pilnā mierā ar sevi. Šis gadalaiks man ļoti patīk. Tāpēc, godinot dzīvi, ļoti gribējās Kandavas lauku mājā sarīkot svētkus sev un saviem tuvajiem. Uzklāt skaistu galdu – zelta dakšiņa uz melnas salvetes. Padomāt par dekorācijām un gaismiņām. Tikai brīdī, kad viss tiek gatavots, gan labāk nenāciet man klāt un netraucējiet! Man tāds niķis, ka kaitina, ja otrs nevar tik ātri. Labāk tad es viena. Tas man nākotnē vēl jāiemācās – strādāt komandā.

Kas vēl ir nākotnes plānos?

Iestājos maģistros, tātad atkal priekšā divi studiju gadi. Doma par maģistra darbu ir skaidra jau tagad. Noteikti taisīšu to no akmens. Nākamā plāna sadaļa saistās ar dzīvesvietas maiņu. Pagaidām mitināmies pilsētas dzīvoklī, bet sapņojam par privātmāju. Man gribētos kā bērnībā – laukos pie upes, kur rudeņos migla ceļas, tuvējā mežā virši zied, tālumā govis mauj un meža zvēri nāk pagalmā. Vīram vairāk patiktu pie jūras. Par to – mūsu vislabāko vietu – vēl jāvienojas.

Vai nav bažu, ka tālejošiem vislabākās vietas meklējumiem šis laiks ir pārāk sairdināts un nedraudzīgs?

Bībelē ir skaidri pateikts, kādas pazīmes liecina par Laiku beigu tuvošanos. Tās ir aizvien pamanāmākas. Taču nav biedējošas, ja zinām, ka mums ir Tēvs, kura namā visiem Viņa bērniem mājokļi jau sataisīti. Tāpēc jābauda dzīve, kurā esam tagad, un nav jābaiļojas par nākotni.