Ilva Buntika mūžībā pavadījusi vairākus mīļotos vīriešus: "Viņi visi teica - dzīvo tālāk, izvēlies labākos no labākajiem"

Esam satikušās, lai runātu par ļoti nopietnu tēmu, saistītu ar nāvi, bet Ilvas acīs tikai vienu reizi parādās asaras. Viņa ir pratusi atlaist savas dzīves vīriešus, katram no viņiem sakot paldies par kopā būšanu un skaistajiem dzīves mirkļiem. Viens no Ilvas dzīvesbiedriem mūža miegā aizmiga viņas rokās, un tagad viņa zina, kā dvēsele atstāj ķermeni. Cita vīra bērēs Ilva pati bija izvadītāja – tā lika viņas sirds. “26. augustā man palika 60, un šis bija īstais laiks atklātai sarunai. Agrāk es nebūtu gatava,” saka Ilva.

Georgijs un Kaļju

Vai atceries savu pirmo mīlestību?

Jā, man patika viens puisis. Gāju mājās no skolas un iztēlojos, ka es ar viņu satiekos un runājos. Protams, bija simpātijas, bet mamma mani nelaida uz ballēm, turklāt bieži slimoju un pavadīju laiku sanatorijās. Pirmā mīlestība bija manas meitas tēvs. Iepazināmies, kad man bija 17 gadu.

Georgijs bija gruzīns – kā jūs satikāties?  

Dziedāju mammas korī, mums bija jāpiedalās Dziesmu svētkos. Tajos bija uzaicināts sadraudzības pilsētas deju ansamblis, kurā dejoja Georgijs. Pēkšņi skatuves priekšā iznāca gruzīni ar baltām rozēm un teica, ka viņi gribot divām simpātiskām meitenēm pasniegt ziedus. Mums ar draudzeni tā bija pirmā pieredze, kad vīrietis pievērsa uzmanību. Georgijam bija 25, bet es vēl nebiju pilngadīga.

Jūs kļuvāt par meitas Ketas vecākiem, bet vai dzīvojāt kopā?

Nē. Vairākus gadus Georgijs braukāja pie manis, jo es uzreiz pateicu, ka nebraukšu uz Gruziju, savukārt viņš atbildēja, ka nemāk dzīvot Latvijā. Es viņu sapratu. Ketai bija pieci gadi, kad Georgijs viņu ieraudzīja. Tajā laikā manā dzīvē jau bija parādījies igaunis Kaļju, un pēkšņi zvans no Gruzijas. Georgijs gribēja savu meitu un sievieti dabūt atpakaļ, otrs nebija gatavs atdot, nostājās pozīcijā, ka nedos. Es teicu Georgijam, ka laiks ir pagājis, man tikko sākušās citas attiecības. Un viņš mani arī saprata. Bet pēc nedēļas Kaļju gāja bojā. Mēs bijām pazīstami tikai 30 dienas, bet tās izmainīja manu dzīvi. Uzskatu, ka Kaļju ienāca manā dzīvē kā skolotājs, mums nebija intīmu attiecību, bet bija ļoti stipra vilkme vienam pēc otra.

Arī Georgijs tagad ir viņsaulē?

Jā, par to varētu romānu uzrakstīt. Kādā brīdī viņš no manas dzīves pazuda, lai gan pirms tam zvanīja, vēlējās turpināt attiecības. Bet beigās pazuda, klusums. Tad atskanēja telefona zvans, kāda sieviete raudot kaut ko mēģina pateikt gruzīniski, bet es neko nesapratu. Izradījās, ka Georgijs bija pieņēmis lēmumu pārcelties uz Latviju, bet viņam atnāca paciņa, kurā bija spridzeklis. Georgijs gāja bojā savā ofisā. Radi domāja, ka arī Keta varētu būt apdraudēta, tāpēc iznīcināja mūsu adresi. Meita savus gruzīnu radus ieraudzīja tikai pēc 32 gadiem. Visa mazā pilsētiņa visu nakti priecājās, ka atradusies Georgija meita. Radi mūs sagaidīja ar vīnu un maizi. Sirsnīgākais moments laikam bija tikšanās ar Ketas vecmāmiņu, kurai bija pateikusi, ka ir jānodzīvo līdz brīdim, kad ieraudzīs savu mazbērnu.

Keta vienreiz Gruzijā pie galda piecēlās un teica: “Zināju, ka mans tētis bija labs cilvēks, bet tagad, atbraucot pie jums, esmu sapratusi daudz vairāk.” Meita klausījās, kā gruzīni īpaši viņai dziedāja dziesmas un mācīja dejas. Skatījos uz savu bērnu un redzēju, ka viņā iekšā ir ļoti daudz no tēva. Viņā tā kā uzsprāga tas Gruzijas temperaments. Tagad reizi piecos gados braucam uz šo valsti.

Vilmārs

Un tad tavā dzīvē ienāca Vilmārs…

Jā. Vispirms viņš kā zobārsts sponsorēja manu uzņēmumu Ventspils vīzijas, pēc tam bija situācija, kad manam bērnam bija sasists zobiņš un es meklēju ārstu. Man ieteica piezvanīt Vilmāram. Kad prasīju, cik jāmaksā, viņš jautāja, vai varu izpildīt viņa lūgumu. Vilmārs prasīja, vai varu aiziet ar viņu uz restorānu. Biju ar mieru. Tajā vakarā viņš atklāja savas kārtis – ka nav aizmirsis to brīdi, kad es bērniņa gaidībās biju viņa zobārsta krēslā. Restorānā viņš sacīja: “Nekad dzīvē nevaru aizmirst to mirkli, kad tu iesēdies manā zobārstniecības krēslā. Es ieraudzīju tevi un sapratu, ka ļoti gribētu tevi kā vienīgo sievu.”

Tas bija laiks, kad vietējā prese un televīzija intervēja dakteri Vilmāru, zināju, ka viņam bija sieva, bet vakariņojot uzzināju, ka Vilmārs, 13 gadus bijis laulībā, nu ir izšķīries. Trīs bērnu tēvs nu bija brīvs vīrietis... Sapratām, ka mēs abi esam brīvi. Viņš piedāvāja pabūt kopā vairāk. Man tā nebija mīlestība no pirmā acu skata, bet Vilmārs neatlaidās, centās mani katru vakaru kaut kur aizvest. Viņš nevarēja aizmirst manus sarkanos matus. Kad mēs vēlāk dzīvojām kopā, rudenī viņš parasti prasīja, lai uztaisu sarkanās šķipsnas.

Reiz Vilmārs uzaicināja mani pie sevis un lūdza, lai tuvāko 15 minūšu laikā nekur neaizeju. Apsolīju palikt. Viņš atbrauca atpakaļ ar milzīgu rožu pušķi, notupās uz ceļiem un teica: “Šajā brīdī tikai atbildi man pašu galveno – vai esi gatava būt ar mani vienmēr kopā?” Mēs satiekamies dzīvē tajā brīdī, kad esam gatavi viens otram. Mums tiešām viss bija ideāli. Protams, bija savas peripetijas, jo jaunajās attiecībās jaucās iekšā iepriekšējā dzīve. Centos Vilmāru pasargāt, jo, godīgi sakot, viņam nebija viegli. Dzīvesbiedra stiprums bija viņa talantā un cilvēcīgumā.

Vilmārs mani sauca par Mincīti. Viņš teica: “Mincīt, būs kādreiz tāds laiks, kad mēs varēsim mierīgi atpūsties divatā un visas problēmas atkritīs?” Teicu, ka vēl daži gadi, bērni pabeigs skolu, un tad jau mēs varēsim dzīvot sev. Tad jau viņš sāka plānot nākotni. Tagad dzīvoklis, pēc tam mums būs māja… Bet tajā brīdī, kad manis nebija klāt, viņš aizgāja bojā, jo nebija, kas viņu paķer aiz rokas. Liktenis tā visu sagrozīja.

Cik ilgi bijāt kopā?

Astoņus gadus. Tajā liktenīgajā vakarā mājās bija bērni, bet man bija jābrauc dekorēt skatlogu. Es palūdzu Vilmāra dēlam, lai pieskata tēti. Redzēju, ka dzīvesbiedrs ir nervozs. Vilmārs iesēdās mašīnā un gribēja risināt kādus jautājumus. Bija vakars, viņš bija saguris, un notika avārija.

Kādas bija pirmās izjūtas, uzzinot, ka Vilmārs ir iekļuvis avārijā?

Tūlīt skrēju uz slimnīcu. Zināju, ka tā lieta ir jārisina man, neviens cits to nedarīs. Es biju gatava. Mums pat asins grupas saderēja. Tajā brīdī bija ļoti grūti pateikt, kā viss izvērtīsies, jo neviens nezināja, cik ilgi viņš nebija saņēmis medicīnisko palīdzību. Manī bija stipra ticība, ka es savu cilvēku piecelšu. Bija viens ķirurgs, kas man gāja garām un sacīja: “Ilva, tu saproti – tas ir viss.” Sacīju, ka tas nav viss, mēs izdarīsim visu, ko var.

Tu teici, ka Vilmārs aizgāja bojā, bet viņš nomira pēc divarpus gadiem. 

Citi uzskatīja, ka viņš ir gājis bojā. Es, kā jau teicu, ticēju, ka izdosies viņu atveseļot. Tā ticība ir tik spēcīga, ka nekādas diagnozes nespēlē lomu. Tu esi ticībā, gaidi brīnumu, tu vēl nesaproti, ka tas vairs nav tāds cilvēks, kāds bija iepriekš. Es vēl neaptvēru, ka tajā brīdī viņš jau bija cits. Runāju ar viņu tā kā no šīs pasaules, bet Vilmārs dzīvoja starppasaulē. Man likās, ka ir kaut kāds līmenis, kurā viņš visu jūt un saprot, bet viņam ir aizvērti vārti uz šo pasauli. Kad notika negadījums, atteicos no firmas, momentā aizgāju no biznesa un no visa, jo sapratu, ka Vilmārs visu laiku ir jāpieskata. Daktere teica: “Jūs uzturat viņu šajā pasaulē, bet viņš ar savu diagnozi būtu aizgājis jau pirmajos mēnešos. Smadzenes iet bojā, nevar dzīvot pēc tā visa. Ķermenis strādā tāpēc, ka jūs viņu kustināt un barojat.”

Biju pieņēmusi domu, ka nevaru Vilmāru atstāt. Ja viņš bija slimnīcā un es uz ilgāku laiku aizgāju mājās, Vilmāram paaugstinājās temperatūra, cēlās spiediens. Kā es atnācu, tūlīt teicu: “Vilmāriņ, viss ir labi, viss ir kārtībā!” Kad bijām Vaivaros, aizbraucu uz meitas izlaidumu, un man zvanīja, ka Vilmārs jau ir reanimācijā.

Atgriezos un teicu: “Lūdzu, tikai pielaidiet klāt, neko vairāk nevajag, pielaidiet mani pie viņa!” Pieskāros un monitorā redzēju, ka visi rādītāji kļuva labāki. Nomierinājās. Sapratu, ka Vilmāram mana klātbūtne ir ļoti vajadzīga. Mums beidzot bija tas slavenais brīdis, par kuru Vilmārs teica, ka mēs būsim divatā. Un saki, ko gribi, bet mēs bijām divatā. Mēs abi cīnījāmies, cik varējām. Protams, jāsaka paldies arī mammai, viņa nāca man palīgā, jo tas nebija viegli. Ja neesi gulējis pāris gadu, saproti, ko tas nozīmē.

Ļoti mīlēji Vilmāru?

Tad man tev jājautā, ko saprotam ar mīlestību. Tā var būt cieņa un liela pateicība, un vienkārši dzinulis. Ja tu paprasīsi vairākiem cilvēkiem, kas ir mīlestība, atbildes būs ļoti dažādas. Es uzskatu, ka cieņa un attieksmes jautājums ir ļoti svarīgs. Ir kāds brīdis, kad vienkārši saproti, ka tu nevari bez šī cilvēka. Tev ir viens cilvēks, ar kuru vari runāt, risināt dažādus jautājumus, mīlēties. Tas viss veido mīlestību.

Pieminēji mīlēšanos. Vai tev tās nepietrūka tolaik, kad kopi savu mīļoto?

Par to nav laika domāt. Tev ir viens svarīgs uzdevums. Pasaule kļūst daudz šaurāka. Tev kā zirgam uzliek klapes. Un cik tas bija patīkami, ka Igaunijā redzēju, ka Vilmārs ar acīm jau sāka reaģēt! Protams, ārsti uz mani skatījās ar šausmām un sāka mani pašu dzīt uz procedūrām. Tagad ir piepildījies tas, ko viņi teica, – ka pēc piecdesmit gadiem man būs problēmas ar rokām. Esmu tās pārpūlējusi. Daudzas lietas, arī masāža, bija jāapgūst pašai. Man ar savu pieredzi ir pavisam cits skats uz Ilonu Balodi un Ūdrīti. Redzu, kā Ilona iet to pašu ceļu, kādu gāju es. Vilmāram bija liels smadzeņu bojājumu apjoms, dzīvei bija nemitīgi apdraudējumi, piemēram, plaušu karsonis. Es jau cik karsoņu biju izvilkusi. Tajā brīdī visu dari automātiski. Esi kā ieslēgta apkopes mašīna, kas dara, bet dara tāpēc, ka vēl ir cerība, šķiet – vēl mazliet, un viss beigsies. Viss būs labi.

Aigars

Biji izgājusi cauri tādiem pārbaudījumiem un tad satiki Aigaru.

Tas nāca absolūti nejauši. Tagad jau ir internets, vairs nav jāstaigā pa restorāniem un jāmeklē iepazīšanās. Mums ar Aigaru internetā sākās interesanta saruna. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai vīrietis ir gudrs, lai ar viņu varu komunicēt par dažādiem jautājumiem. Tā ir pirmā piesaiste. Izskatam nav lielas lomas, man ir būtiski, lai otrs lasa grāmatas, lai viņam ir interesanti dalīties ar savām zināšanām, lai mēs varam kopā kaut ko risināt.

Visi mani dzīves vīrieši kaut kādā ziņā ir ļoti līdzīgi, tas ir viens pamatstandarts. Tie ir vīrieši, kuriem patīk, ka esmu tāda, kāda esmu, un viņi grib, lai es daru to, ar ko nodarbojos, piemēram, gleznoju vai fotografēju. Vilmārs varēja mani ieslēgt istabā un pateikt bērniem, ka mammai ir jāzīmē. Aigars ieraudzīja manus darbus un sacīja: “Viss, tu tagad strādāsi!” Viņš mani atbrīvoja no visa cita un teica, lai radu. Maniem vīriešiem patīk tas, ko daru, savukārt man ir svarīgi, ka viņiem tas patīk. Viens otram dod. Tā māksla dot arī ir mīlestības pamatsastāvs.

Kad tu iepazinies ar Aigaru, viņam vēl nebija diagnosticēts audzējs?

Nē, nē. Sešus gadus mēs nodzīvojām – kolosāli dzīvojām. Mēs bijām arī pārbaudes periodā, kad mani darbā optimizēja, viņš zaudēja darbu Rīgā. Mēs abi bijām bezdarbnieki. Aigaram bija tāds izmisums… Es vēl kaut ko saņēmu, Aigara firmu likvidēja, un viņam nebija nekā. Mēs daudz kam gājām cauri, bet tas vēl vairāk sastiprināja kopā. Man ļoti patīk, ka vīrieši ir tādi spēcīgi. Aigars pēkšņi atgriezās pie zirgiem – tāpat kā jaunībā.

Piepildījās vairāki viņa sapņi. Iegādājāmies suni, ko viņš gribēja kopš bērnības, Aigars tika pie sava zirga. Viņš izšķīrās, pārcēlās uz Ventspili, uzreiz atrada darbu. Sapņojām, domājām, plānojām, kā māju atjaunot… Ir tik forši, ka var sakrist vajadzības un ir vienādi mērķi. Tad abiem ir interesanti. Tu gaidi darba beigas, zvani un prasi, cikos otrs būs mājās vai cikos aizbraukt pakaļ. Visu laiku esi ar cilvēku kā atslēga ar slēdzeni, bez tā tu nevari. Tieši tas man saistās ar to, ko mēs varbūt saucam par mīlestību. Bet mīlestībā vēl ir tik daudz visa! Tur ir arī humors, laba, pareiza domāšana.

Aigars bija slims, kad notika jūsu kāzas. Vai tad nenojauti, ka viņš jau iet projām?

Aigars vienmēr bija gatavs cīņai. 13. janvārī Dundagā pieteicām laulības. Par to, ka ir slims, Aigars uzzināja tikai aprīlī. Viņš man piezvanīja no slimnīcas un teica: “Mīļumiņ, man ir krabis!” Mana pirmā doma bija, ka man tā visa pietiek… Bet Aigars teica: “Mēs uzvarēsim, viss būs labi.” Tā kopīgā cīņa mums bija stipra. Lai palīdzētu, tika pārlasītas medicīnas grāmatas, lietoti dabas preparāti, un parādījās uzlabojumi. Tad zvanīja Aigara brālis un prasīja, vai viņš tiešām domā precēties. Brālis bija uzaicināts par vedējtēvu. Aigars teica: “Zini ko, ja es arī no šīs dzīves aiziešu, Ilva ir jāprec, es viņu neatstāšu tā.” Es turpat blakus sēdēju. Mums nebija noslēpumu vienam no otra, vienmēr visu pārrunājām, mēs nebaidījāmies, ka otrs kaut ko uzzinās. Pārim ir jābūt kā cimdam ar roku un ne citādi.

Tātad tu arī ticēji tam, ka Aigars dzīvos?

Viņš mani pārliecināja. Nosēdās man blakus un pateica: “Tici man, es tikšu no tā ārā.” Bija gaidāms brauciens uz Gruziju. Mēs vaicājām ārstam, vai Aigars var doties ceļā. Mediķis paskatījās analīzes un teica, ka ir ļoti liels uzlabojums. Aigars prasīja: “Dakter, vai man ir atļauts ar lidmašīnu lidot uz Gruziju un atpakaļ? Vai tas neietekmēs manu stāvokli?” Mediķi atļāva. Aigars ārsta kabinetā pagriezās pret mani un jautāja: “Mīļumiņ, tu mani precēsi?” Tas bija kā otrais bildinājums.

Cik ilgi pēc kāzām viņš aizgāja?

Septembrī apprecējāmies, un mana tēva vārdadienā, 8. decembrī, viņa vairs nebija. Mani vīrieši neaiziet pie sievietēm. Kad es ieraugu kādu smuku mākoni, saku: “Nu ko, puiši, sēžat? Baigi forši, jūs man vienkārši esat kolosāli.” Viņi man paliek uzticīgi arī tur. Tas ir mans stāsts, mans liktenis. Esmu to pieņēmusi.

Tad, kad Aigars aizgāja, darbabiedrs man teica: “Ar tevi kaut kas nav kārtībā, tu esi tā kā melnā atraitne.” Lasot Maikla Ņūtona grāmatu Dvēseļu ceļojums, atradu daudz atbilžu uz saviem jautājumiem. Mani vienmēr ir interesējis, kas mēs esam, kas ir mūsu dvēseles. Tajā brīdī, kad Vilmārs mira man uz rokām, es viņam biju pārliekusies pāri. Nevaru izskaidrot, kas tas bija, bet es viņu apķēru un redzēju, kā tas ir, kad cilvēks mirst. Sapratu, kas ir noticis. Kad tu dzer gāzētu ūdeni, šķidrumā ir burbulīši. Un, lūk, mirstot Vilmāram, jutu, ka man caur ķermeni iziet cauri auksti burbulīši. Varbūt tas arī bija gars, par ko daudz tiek runāts. Nāves pieredzes stāsti ir dažādi.

Uldis

Ja pareizi atceros, tev pēc Aigara zaudēšanas bija draugs, kurš arī nomira.

Arī ar Uldi iepazinos internetā. Portālos ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir ģimenes. Viņi cenšas meklēt sev piepildījumu. Protams, ir daudz arī tādu, kuri tīko pēc izklaidēm. Ir jābūt uzmanīgiem, ja gribat iepazīties internetā. Ja es redzu vīrietī inteliģenci un pareizo attieksmi, gudrību, varbūt pēc pāris mēnešiem būšu gatava tikties. Savā ziņā esmu bailīgs zaķis, es nevaru uzreiz pieņemt otru un satikties.

Man daudzi cilvēki ir teikuši tā: “Tu jau pirmajā iespaidā esi tāda – nenāc pat tuvu. Tad, kad tu noej garām, rodas bailes.” Jā, es ar savas pilsētas vīriešiem netiekos, man jau no jaunības bija tāda attieksme. Vilmārs bija izņēmums. Uldis pārcēlās pie manis no Rīgas, izšķīrās, pārdeva māju. Četrus gadus bijām kopā.  

Un kas notika?

Vēzis. Pirms nāves, kad Uldi aizveda uz slimnīcu, teica, ka viss ir kārtībā. Viņam no zālēm bija infarkts. Bija pretvēža pote, pēc kāda laika vēl uztaisīja kovida poti. Tas viss nobeidz cilvēka organismu. Nu ko es varu pateikt… Pajautāju arī astroloģei, ko viņa domā par to. Kāpēc manā dzīvē ienāk superīgi cilvēki, ar kuriem es būtu gatava nodzīvot līdz mūža galam, tomēr viņi aiziet… Izteicu pieņēmumu, ka paradīzes zemes virsū nevar būt. Tad, kad tu sāc izbaudīt paradīzi, tev saka – nekā nebija, atlaid!

Astroloģe savukārt to skaidroja šādi: “Saproti, vīrieši ienāk tavā dzīvē, viņi meklē mīlestību. Viņi pie tevis to atrod. Viņi ir dabūjuši to, ko viņi ir vēlējušies. Un viņi aiziet mīlestībā.”

Dzīvo dzīvi tālāk, izvēlies labākos no labākajiem

Vai tagad tev ir kāds sirdsāķītis?

Jā. Man ir tādu – gudru un uzmanīgu – atsūtījuši. Esmu cilvēks, kurš nevar dzīvot viens. Īpaši, kad mammas vairs nav. Man ir saimniecība, ir vajadzīgs vīrieša spēks blakus. Kļūstu vecāka. Pēc 55 mēs jūtam, ka daudz ko nevaram. Man ir nepieciešams cilvēks, kurš ir mans. Es pieņemu visu, ko dzīve man dod. Aigars arī ļoti forši pateica: “Ja ar mani notiks tas, tikai, lūdzu, nepaliec viena!” Neviens no maniem vīriešiem nevēlējās, lai palieku ar asarām, viņi visi teica – dzīvo dzīvi tālāk, izvēlies labākos no labākajiem. Jā, viņi nebija gatavi mani atdot, es arī nebiju gatava no viņiem atteikties, bet ne mēs šos lēmumus pieņemam.

Bet kā tu vari par to visu runāt ar vieglumu?

Es ar saviem večiem visu pieņēmu ar humoru. Pēc Vilmāra man bija šausmīgi. Gāju uz kapiem un nevarēju saprast, kā vispār dzīvot tālāk. Iedomājies, tos divus gadus tu esi bijis diendienā klāt, tu esi izdarījis to, ko varēji. Nesanāca. Tas bija tavs cilvēks. Tu gribēji ar viņu dzīvot, tu gribēji mīlēt, un tev viņu atņem… Tagad es ļoti izvairos no kapiem. Vīrs palūdza, lai viņu kremē. Mēs braucām pastaigāties uz Staldzeni ar suni. Aigars teica: “Apsoli man vienu lietu – ja manis gadījumā nebūs, sadedzini un izkaisi pelnus tur, kur mēs ar tevi laulājāmies, Košragā pie steķa. Viņa vēlēšanos neesmu izpildījusi, un tas man ļoti sāp. Aigara vecāki uzskatīja, ka viņiem ir lielākas tiesības, jo dēls viņiem nepateica par kremēšanu.

Tomēr viņš tika kremēts?

Tika, bet viņu apbedīja Košraga kapos. Mēs, divu lībiešu pēcteči, braucām uz Košraga steķi, kur gribējām atpūsties vecumdienās. Aigara bēres noorganizēju tādas, kādas laikam neviens netaisa. Pati tās vadīju. Visur ir pieņemti standarti, bet es esmu nestandarta cilvēks, un, ja es kā sieva varu novadīt izvadīšanu, tad – kāpēc ne?

Mani vīrieši ir ļoti līdzīgi pēc dabas. Laikam jau tā ir – ko sauc, to piesauc. Kāds tev der, tāds arī atnāk. Esmu jutusies vainīga, kad mani vīrieši šķīrās no iepriekšējām attiecībām, bet esmu saņēmusi arī atbildi: “Neviens vīrietis, kuram ģimenē viss ir kārtībā, nekad neko nemeklēs. Meklē tie, kuriem kaut kā nav, kuriem nav piepildījuma. Es meklēju, un es atradu. Es esmu laimīgs, un viss ir kārtībā.”

Ja tev cilvēks katru dienu tā saka: “Saulīt, tu man esi viss!” – tā ir pavisam cita attieksme. Sieviete šādā situācijā ir laimīga, jo viņai tiek dots tas, ko viņa grib. Viņa vēlas uzmanību, mīļumu un maigumu. Mans vīrietis pie manis vienmēr ierodas ar ziediem. Nav jau vajadzīgas dārgas dāvanas, māja vai mašīna. Ja ir tā nauda – forši, bet jāskatās, kā tā nāk, vai nav tā, ka beigās pazūd saikne un mēs kaut ko zaudējam. Ja mēs ejam kopā vienā virzienā, tas ir veiksmes stāsts.