Vidars Gulāns māca astroloģiju un liek Taro kārtis: "Katrs no mums atrodas īstajā vietā un īstajā laikā"

“Pie manis nāk cilvēki ar eksistenciālām problēmām. Pie tantes Ņinas, kas dzīvo blakus kāpņu telpā, nāk čiksas, kurām viņa apsola princi baltā zirgā. Mums katram ir vibrācijas, kas pievelk gan opozīciju, gan līdzīgas frekvences. Ja esi noskaņojies uz Radio Skonto, tad SWH tajā pašā laikā neskanēs.”

Vidaram no desmit planētām septiņas ir ūdenī, tātad izteikts jūtīgums, pat hipersensitivitāte. Pirmā meditācija bija sešpadsmit gadu vecumā, kad viņš trenējās ušu: “Sajutu kā plūsmas, kā pieskārienus, pārņēma tādas bailes, ka uz ilgiem gadiem to pametu.” Viņš reizumis atvainojas par liekvārdību, un mūsu saruna patiesi nedodas vienā virzienā, drīzāk pa spirāli uz augšu, skaidrojot to, ko varbūt nemaz nav iespējams izskaidrot. Kā sarkans pavediens gan cauri vijas atziņa, ka ikviens esam pasaule un pašam vislabāk zināms, kā dzīvot, ko darīt, ļaujoties, protams, iekšējās balss priekšā teikšanai. Gulāns uzskata – katrs no mums atrodas īstajā vietā un īstajā laikā, un, ja šķiet, ka nepieciešams padoms, tad mūs pie tā atvedīs.

Pienāk dzīvē brīdis, kad viss apgriežas kājām gaisā

Vispirms – vai Vidars ir tavs īstais vārds?

Vidar ir Odinas un milzes Gridas dēls, viens no senākajiem skandināvu vārdiem. Es pats Latvijā zinu septiņus Vidarus, tagad droši vien jau ir vairāk. Vidars ir mēmais dievs, no viņa man varbūt jāiemācās vairāk klusēt. Kad mamma mani gaidīja, viņa lasīja romānu Kristīne, Lavransa meita, kur ir Vidars. Esmu dzīvojis Skandināvijā – Norvēģijā un Islandē –, kur esmu saticis vairākus Vidarus.

Saka, par aktieri nekļūst, par aktieri piedzimst. Vai arī par astrologu piedzimst?

Ja ir galva uz pleciem, tad iemācīties var pilnīgi visu, vajag tikai gribēšanu. Protams, likteņa līkloči groza visādi. Vairāk nekā 20 gadu es nostrādāju sabiedriskajā ēdināšanā dažādos posteņos – kādreiz izmācījos par pavāru-konditoru, tad sāku strādāt par viesmīli, bārmeni, tad vadīju restorānus. Līdz 2019. gadā sajutu… Tā varbūt būs ķīniešu valoda, ja es tagad teikšu Urāna opozīcija, bet pienāk dzīvē tāds brīdis, kad viss apgriežas kājām gaisā. Vecie egregori vairs nestrādā, vajadzīga pilnīga pārmaiņa, un jāsāk ir ar to, kas galvā. Kad mācījos par pavāru, mācījos skaitīt ar skaitīkļiem, gājām praksē, toreiz katrā ēdnīcā pie kases bija skaitīkļi. Tagad iedod tos rokā kādam jaunietim, nesaprot – kas tas ir? Mums kabatā ir visa pasaule rīkā, kas sver 150 gramu.

Nereti trauma – garīga, fiziska vai abas reizē – liek mainīt pasaules redzējumu.

Ir tāda spēle The Sims, kurai jau samērā daudz gadu. Spēlē tu izvēlies cilvēciņu, vīrieti vai sievieti, viņa matu krāsu un tā tālāk – savu avatāru. Mēs arī esam avatāri spēlē, ko sauc par dzīvi. Kad esam šeit, bieži vien kaut ko lūdzam savam vadītājam šajā spēlē. Ja šim tēlam viss ir labi, pieder baseins, netrūkst ēdamā, tajā mirklī spēle kļūst garlaicīga un vajag uztaisīt kādu krīzi, piemēram, Losandželosai uzsūta cunami. Kad ieejam autopilotā, eksistē mehānismi, kas mums izdara ko tādu, lai sapurinātu. Kam ir ļoti svarīga enerģijas materiālā forma – nauda, tajā izgriež caurumu.

Izmet mūs no komforta zonas…

Matricas, kurā visi dzīvojam. Atceramies deviņdesmitos, kad parādījās visādi burvji, kuri solīja atbrīvot apslēpto iekšējo spēku un visu ko līdzīgu. Uzradās Joahims Zīgerists ar savu banānu kasti, citi interesanti ļaudis… Esmu diezgan liels fatālists, uzskatu, ka liktenis eksistē, bet mūsu spēkos ir veikt šādas vai tādas korekcijas.

Ko es daru? Mācu cilvēkiem, kā viņi var izmainīt savu dzīvi uz labāku, vadu astroloģijas kursus un kursus, ko var dēvēt par vēlēšanās tehniku; kursus, kā piepildīt jebkuru vēlēšanos. Citreiz iegribas sarkanu kleitu vai baltu mersedesu, kas ir tikai laimes ingredienti, bārmeņu valodā runājot, un mēs savā kosmiskajā šeikerī visu laiku vācam un garšojam – nē, vajag vēl trīs pilītes. Vai kā punduris Gardegunis cepam krietnumpīrāgu bez brīnumzālītes. Kaut kas visu laiku uzrodas, jo katrs jau pasauli redz citādi, katrs uzdod citādus jautājumus. Kaut arī Saturna mācības katram ir citādas, gadās periodi, kas ir klasiski visiem, – cilvēkam parādās kāds fokuss.

Bet nereti  tie ir viltus fokusi – o, braukšu uz Īriju lasīt sēnes! Viņš aizbrauc, tur viņu paņem verdzībā, viņš patiešām septiņus gadus lasa sēnes, dzīvo, ar ķēdi piesiets pie gultas. Arī saviem mācekļiem es cenšos veidot holistisko redzējumu, ka viss pasaulē ir vienots. Esmu arī korejiešu dziedniecības metodes Su-Džok terapeits, to pagājušā gadsimta septiņdesmitajos radīja profesors Pak Čže Vu. Man sanācis mācīties Krievijas skolās, izveidojies paziņu loks, cilvēki, kuriem interesē sevis attīstīšana, ezoterika, Taro, astroloģija, viņus pazīstu gadu gadiem. Uzturēšanās patīkamā vidē arī ir laimes ingredients.

Tagad man ir 47 gadi, un saprotu, ka visu dzīvi esmu uz to virzīts. Jau bērnībā parādījās ar koppapīru uz rakstāmmašīnas pārrakstītas brošūras par astroloģiju, pelēcīgas grāmateles kartona vākos.

Mēs ar klasesbiedrenēm ar roku pārrakstījām kladītēs horoskopus…

Tad sekoja Reimonda Mūdija grāmata Dzīve pēc nāves un citas. Ir gadījies runāt ar vēdiskās astroloģijas pārstāvjiem, klausīties, ka tā ir labāka par citām, bet arī tas ir tikai instruments. Pieņemsim, mums ar tevi jāsagriež rasols, man ir tāds nazītis, tev šitāds, bet abi zinām, ka sastāvdaļas jāsagriež kubiņos un rezultātam jābūt vienādam. Tas redzams ezoterikas jomā, kad savairojušies naudas taisītāji un visādas tantiņas, kuru darbības sekas man nākas redzēt. Atnāk cilvēks pie manis un stāsta – izliktas Taro kārtis un paziņots, ka apkārt melni mākoņi un tā saucamā taroloģe neko nevar palīdzēt. Jā, protams, kāpēc tad viņš brauca no Latgales uz Rīgu pie tevis?

Skaidrs, ka šo melno mākoņu dēļ – meklēt palīdzību! No tā arī jāvadās, no šīs sadzīves, apzinoties, ka problēmu saknes slēpjas daudz dziļāk. Dažreiz mums jāatgriežas pagātnē, piemēram, līdz laikam, kad tev bija septiņi gadi un četri mēneši. Klients bļauj: “Nekas man tur nebija!” Paiet nedēļa, un cilvēks zvana: “Jā, es atcerējos, vecmāmiņa nomira.” Ir Helingera metode ar dzimtas sakārtojumiem. Es ar to nenodarbojos, mans pamats ir astroloģija. To sāku mācīties 2009. gada septembrī un 2015. gada janvārī dabūju diplomu, pabeidzu Augstāko klasiskās astroloģijas skolu (Высшая школа классической астрологии). Nu jau es pats mācu astroloģiju pēc sava ieskata. Man ļoti nepatīk kaut ko kopēt un atkārtot. Tāds nu es esmu – nomainīju ļoti daudz, varbūt pat trīsdesmit darbavietu, līdz sāku darboties tikai ezoterikas jomā.

Ja esi ūdenī, tad jāpeld

Vai tas, ko tagad dari, atbilst tavā zvaigžņu kartē rakstītajam?

Sestajā mājā, kas atbild par darbu, atrodas Urāns kā augstākā saprāta signifikators, un astroloģija ir  Urāna pārvaldībā. Es visu mūžu esmu bijis sevis meklējumos, esmu mācījies visvisādas interesantas lietas, pat ķīniešu kaligrāfiju. Mēģināju mainīt savu dzīvi, aizbraucot uz Islandi, kur strādāju galdniecībā. Esmu strādājis par krāvēju, gāzis kokus. Bijuši arī bezdarba periodi, bet pirms padsmit gadiem strādāju Hotel de Rome bārā, kur nāca visi, sākot ar Ulmani, Karginu un tamlīdzīgi. Viss bija fantastiski, citiem bija krīze, bet man ar dzeramnaudām sanāca trīstūkstoš latu mēnesī. Ko jūs man stāstāt, kāda krīze? Atrados it kā ārpus realitātes, bet tad sākās smags periods uz septiņiem gadiem, kad zaudēju visu.

Kā tas notika? Lai gan atalgojums bija labs, tolaik jau biju profesionāli izdedzis, nauda nesniedza pilnīgu gandarījumu. Sēdēju tukšā bārā un uzdevu pats sev jautājumu – ar ko lai nodarbojos? Man jau pāri trīsdesmit, un es te pulēju glāzes! Thank you, sir, have a nice day! Atvēru avīzi – mans pārinieks Andrjuha bija dažas atnesis. Kā taisīju vaļā, uzreiz ieraudzīju sludinājumu, ka Augstākā klasiskās astroloģijas skola uzņem studentus. Tā viss sākās. Vispirms es uz to skolu gan aizsūtīju savu draudzeni, bet pats ierados dienā, kad, kā vēlāk noskaidrojās, pēc Ivo Puriņa izstrādātā tolteku kalendāra sakrita mana dzimšanas enerģija un ģēnija enerģija. Tas gadās ļoti reti. Tur ir trīspadsmit enerģētiskās atslēgas, kuras cilvēks var nolasīt.

Pērnruden, vadot astroloģijas kursu, sāku visu pētīt vēl dziļāk. It kā mēs izdarām izvēles, aizejam tur un tur, meitene apprecas ar Jānīti, izšķiras, tad precas ar Vasiliju – un domā, ka viņa to dara. Apzinātība, ka tu visu dari saskaņā ar augstāko plānu, rodas brīdī, kad saproti, ka kādam tas plāns ir. Cilvēki saka – mēs dzīvojam vienreiz, tad nu bliežam uz pilnu klapi! To labi varēja redzēt deviņdesmitajos – cik uziet bratanu, kuriem visu vajadzēja tūlīt un ātri. No tā laika pilni kapi ar grezniem pieminekļiem; tīrīšana notika jau tolaik.

Kad sākās dzeltenzilā sāga, es to jau paredzēju, jo pēdējos gadus vēroju, kā apzināti tiek lauzta pasaules telpa. Mans pasaules redzējums ir pavisam atšķirīgs, uzskatu, ka šī ir pavisam jauna civilizācija, tai ir ap 300 gadu, un vēsture ir pilnīgs safabricējums. Dzīvot neziņā nav viegli, un arī, jo tu vairāk mācies, jo dzīvot kļūst vēl grūtāk, tāpēc ka rodas arvien vairāk jautājumu. Kā senseji saka – es novēlu tev nekad nesasniegt augstāko kungfu meistarību. Bez tiekšanās nekādi, bet, kad sasniedzam savu augstāko meistarību, man kļūst garlaicīgi. Piemēram, vienlaikus ar Su-Džok mācījos Reinkarnacioloģijas akadēmijā par dvēseles ceļojumiem uz savām iepriekšējām dzīvēm.

Lai tur dotos, esot nepieciešams prasmīgs pavadonis, citādi var netikt atpakaļ uz tagadni.

Jā, man bijuši labi gidi. Pirmais ceļojums notika pie Ingas Ružickas, tas bija ļoti emocionāli, jo redzēju savu pēdējo dzīvi. Otrais salika daudz ko īstajās vietās.

Vai zini, kurš pēc skaita ir šis tavs iemiesojums?

Mani uzskati atšķiras no tā, ko māca reinkarnacioloģijā. Varu stāstīt tikai to, ko esmu redzējis, par ko esmu pārliecināts. Tas bija kaut kas līdzīgs lielam burbulim, dvēsele, no kuras aptuveni divdesmit procenti ir atdalījušies pasaulē. Esmu pārliecināts, ka nav tikai viens dvēseles ceļojums – nu, dvēsele, kas pirms cik tur miljardiem gadiem Andromedas zvaigznājā bija hidra, tad bija kaķis, tad latviešu leģionārs, bet tagad ir Daiga. Runājot par dvēselēm, gan jāsaprot, ka lielākā daļa ir tikai koncepcijas, kuras varam pieņemt, bet iekļaut to kādā reliģiozā vai līdzīgā sistēmā būtu muļķīgi. Galvenais ir mūsu individualitāte.

Kāpēc man bija grūti noturēties kādā darbavietā? Tāpēc, ka individualitāte laužas uz āru, un, ja esi tikai zobratiņš, ar laiku kļūsti traucējošs mehānismam. Es pametu sabiedrisko ēdināšanu 2019. gadā, nespēju vairs ieiet ne restorānā, ne kafejnīcā, pievērsos tikai astroloģijai un citām sev interesējošām lietām. Bet ne uzreiz pilnībā – vēl bija posms, kad nezināju, ko iesākt.

Vasara, aizkari aizvilkti, es guļu gultā un domāju. Brālis, draugi, visi deva labus padomus – celies, ej, dari kaut ko! Bet ko? Man bija eksistenciālā krīze, divas astroloģiskās konsultācijas mēnesī, sapratu, ka maizi ar to nevarēšu nopelnīt. Aizbraucu 2019. gada beigās uz Nīderlandi, kur nostrādāju četrus mēnešus par krāvēju. Kad atgriezos, sākās lokdauns ar viltus pandēmiju un mana cīņa par savu astrologa biznesu. Cīņa pašam ar sevi, jo sākumā neticēju, ka to varēšu. Tagad astroloģijai pievienojies Su-Džok, Taro, šamanisms, dažādas bioenerģētikas metodes. Daudz kas pie manis atnācis pēdējos trijos gados veseliem blokiem, jau kā gatavas zināšanas. Esmu daudz ko apguvis apzināti no kaut kādām krātuvēm, dodoties šamaniskajos un dvēseles ceļojumos. Vēl joprojām esmu ceļā, mācos…

Viens ir mācīties, otrs – mācīt citus. Dzirdēts teiciens, ka māca tie, kas paši neko nevar izdarīt. Vai pats sev esi spējis palīdzēt sakārtot dzīvi un jūties ar to apmierināts?

Jā, esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, ko gribu darīt. Laimes ingredients ir pašrealizācija. Kāpjam augšā pa Maslova piramīdu – ja izlaidīsi kādu pakāpienu, pie pašrealizācijas netikt. Es mācu tikai to, ko esmu pats atzinis par labu esam. Teoriju, kas pierādījusies praksē.

Kāpējam jābūt labi paēdušam, un te atkal atgriežamies pie jautājuma – vai cilvēki, lūdzot padomu astrologam, vēlas spieķi kā aklajam, lai tiktu uz augšu? Varbūt tā ir vēlēšanās novelt atbildību uz otru? Tu taču pats mācījies, kā dzīvi sakārtot.

Neviens astrologs nevar dot simt procentu garantiju, tikai Dievs. Pie manis nāk tikai tie cilvēki, kuriem tieši es varu palīdzēt. Jautājumi ir dažādi, es uzreiz redzu īsto būtību, fokusu. Varbūt pie manis atnāk ar attiecību problēmām, ka puisis pameta un jākaisa pelni uz galvas, bet risinājums varbūt jāmeklē pavisam citur, iespējams, profesijā. Varbūt jāatgriežas pagātnē, jāatrod septiņgadīgā meitene, kaut kas viņā jāpagriež, un viss būs kārtībā.

Protams, mēs visi atrodamies šajā pasaulē, saucamajā Midgārdā, kuru apzīmē ar laika rūnu Jēra, un tikai šeit mums laiks eksistē kā atsevišķs jēdziens. Cilvēki vienmēr ir fantazējuši par laika mašīnu, pagātni un nākotni, bet savu individuālo dzīvi katru dienu veidojam mēs paši. Kad noris iekšēji un ārēji transformācijas procesi, tie ir jauni apstākļi, attiecīgi, nepieciešamas jaunas prasmes, citas adaptācijas spējas, lai jaunajā vidē varētu ierakstīties. Ja esi ūdenī, tad ir jāpeld.

Kā mēs visi labi atceramies, pirms trim gadiem pasaulē parādījās jauna situācija, reizē arī noteikumi – dari to un šito, tad mēs visi atgriezīsimies vecajā realitātē. Nopietni? Vai jūs visi noticējāt, ka atgriezīsimies vakardienā? Pat ar zelta kalnu mēs nevaram nonākt pagātnē. Tu domā, es negribētu atkal būt divdesmit gadus vecs? Skaidrs, ka gribu! Ceļgali nekrakšķētu, visi zobi būtu un tamlīdzīgi. Visi grib būt laimīgi, skaisti, gudri, novērtēti, grib pašrealizēties. Man, piemēram, ir vesela kaudze gleznu, gadā vienu vai divas pārdodu – tāpat kā Vinsents van Gogs visa mūža laikā. Tās ir tikai un vienīgi manas enerģētiskās izpausmes, kad jūtu impulsu un to gribas uz kaut kā izlikt.

Lai paliktu uz vietas, ir jāskrien

Viss esot galvā, un varbūt meitenei, kura pazaudējusi līgavaini, nelīdzēs arī ceļojums pagātnē. Vienlaikus tas ir jautājums par brīvo gribu – vai tāda vispār eksistē? Varbūt esam ieprogrammēti kopš dzimšanas?

Tā karte uz papīra ir tikai 2D matrica, spēka lauki, planētu enerģētiskie karkasi, leņķu attālumi, kas kaut kādā veidā iedarbojas uz cilvēku, bet, atkārtošu, mēs visi esam individuāli. Astrologam šī karte ir tikai instruments, tāpat kā Taro ir kartona lapiņas ar attēliem, bet kaut kādā neizskaidrojamā veidā caur tām nāk informācija no mums nezināmiem kanāliem. Patiesi nezinu, kā tas viss strādā, man ir tikai hipotēzes, koncepcijas.

Kopš bērnības esmu redzējis visādus ķiņķēziņus, ir vīzijas, varbūt gaišredzība – pateicu sievietei, ka viņa gaida bērnu, vēl pirms viņa pati to zināja. Viena no tādām apzināti piefiksētām reizēm bija, kad ballītē pēkšņi pagriezos un blakusstāvētājam nez kāpēc teicu: “Nu, tev galīgi neiet ar sievietēm.” Un visi sāka smieties: “Viņš ir leģenda, ja nu kādam neiet, tad viņam!” No kurienes tas? Bet mums visiem tāda informācija nāk nemitīgi. Ir arī attiecīgas tehnikas – sūtot sev zīmes un padomus uz pagātni, mēs tos sākam saņemt no nākotnes. Ne jau apkārtējā pasaule mūs ietekmē, bet mēs ar savu iekšējo pasauli varam sadarboties ar to, kas mums apkārt.

Ja astrologi vadās pēc Saules sistēmas planētām, tad mans mūžīgais jautājums ir – kas šo sistēmu radīja?

Viena – un varbūt ne tikai  – mana dzīve ritējusi uz Zaļās planētas. Latvijā apzināti vismaz septiņi cilvēki, kuri dzīvojuši uz tās. Visi stāsta vienus un tos pašus redzējumus. Tur esmu bijis arī viens no planetārā mēroga arhitektiem, bet varbūt viss ir pavisam citādi. Pieļauju daudz un dažādas iespējas, kā varētu būt veidojies šis sarežģītais mehānisms, ko saucam par pasauli. Paskatāmies pa logu, redzam putnus, zaļu zāli, bet tas viss izskatās pavisam citādi. Saules varavīksnes spektrā absorbē gaismas viļņus, un mēs redzam tikai šīs zaļās krāsas atspulgu.

Mūžīgais jautājums ir arī par to, vai mēs esam tie, kas mēs esam. Neesam mierā ar notiekošo, gribam kaut ko mainīt.

Īstenībā neviens neko mainīt negrib, ar prieku atgriežas vecajā realitātē, jo ir bail no rītdienas. Ošo vienā no savām grāmatām runā par to, ka cilvēkam ir bail no nezināmā…

Un iet pie Vidara, lai iedod ceļvedi.

Pārsvarā es arī iedodu. Ir gan bijušas konsultācijas, kas nav īsti pabeigušās. Man nav svarīgi, ko par mani domā, un saku to, ko redzu. Pirmā vizīte pie astrologa man pašam bija svarīga, toreiz devos pie Astrologu asociācijas prezidentes Māras Ošurokas. Šo konsultāciju man uzdāvināja dzimšanas dienā, un varbūt es astroloģijai pievērsos pēc tam, kad Māra teica, ka man šajā jomā esot dotības. Viņa gan visu izklāstīja ļoti skaisti un labi, es zaudēju modrību, un pēc pusgada mana dzīve sabruka.

Tāpēc sāku studēt astroloģiju – lai saprastu, ko viņa toreiz neieraudzīja. Pēc pāris gadiem sapratu, ka Ošuroka stāstīja tikai labo – “tu esi unikāla gaismas būtne”. Un es nevis gāju, bet burtiski lidoju pusmetru virs trotuāra. Tad varam iekrist kādā bedrē un salauzt kāju. Tā tas arī notika, un varbūt tas bija nepieciešams, jo, lai kas mūs arī piemeklētu, skaidrs, ka mūsu dvēseles daļa to ir izdzīvojusi un varam ar to visu tikt galā.

Šeit varēja nospricēt un pakļaut cilvēkus ar saukli – bez tā sūda tev nav nākotnes! Nebūs darba, nevarēsi iziet uz ielas… Un cilvēki noticēja. Baidījās zaudēt darbu, bet, ja tevi atlaiž, tātad tavs laiks tur ir beidzies. Kā šampanieša pudele, kas izšauj vienreiz mūžā, jo tāds liktenis tai paredzēts. Tiklīdz jūtam, ka to korķi no mums spiež ārā, protams, priekšā ir pārmaiņas. Kā Taro kārts Tornis, kurā kaut kas pēkšņi sabrūk, to vēro dievišķā acs. Sabrūk ne tikai augstākā plāna tornis un visi krīt lejup, bet salūst arī restes, un šī ir iespēja izriet no apstākļiem, kas ilgi rūguši. Tas pats notiek politiskajā sistēmā – neko nevar izdarīt, un, no nihilistiskā viedokļa, karš ir labs, jo tas nolīdzina visu: parādus, kredītus, nabagos un bagātos. Paliek tikai uzarts tīrums.

Nepiekritīšu. Man šķiet, karā daži bagātie kļūst vēl bagātāki.

Nāca krievi ar saviem rubļiem, tad friči ar savām reihsmarkām, un ko tik cilvēki nesadarīja, lai kļūtu bagātāki. Nodeva kaimiņus, sadarbojās ar komunistiem... Paiet gads, un tavs reihsmarku žūksnis kļūst par makulatūru. Saka jau, katram ir sava cena, kas atkarīga no vērtību sistēmas – kas kuram svarīgs, kā kurš redz šo pasauli. Bagāti kļūst tie, kas organizē visus karus un rausta lelles Lielajā Teātrī. Visi prezidenti un premjeri ir viena teātra aktieri, kuri izpilda tikai lomas, kādas tiem atvēlējuši organizatori.

Jautājums, ko vispār meklēt, pēc kā tiekties. Pēc laimes, miera? Miera stāvoklis būtībā ir nāve, jo attīstība iespējama tikai pārmaiņās.

Nāve ir vienīgais dzīves garants – un otrādi. Tā tas ir, un cilvēks baidās nevis no nāves, bet gan no nezināmā, nepatīkamām sajūtām, ka sāpēs. Tāpēc ikvienam iesaku doties dvēseļu ceļojumā – protams, ar pavadoni. Ne vienmēr tu noskaidrosi tieši to, ko gribēji, varbūt arī iepriekšējo dzīvi neizskatīsi, toties varbūt planēsi pa kaut kādām krāsām. Katram tas notiek citādi. Es mācījos Reinkarnacioloģijas akadēmijā, un nodarbībā mums bija tēma par necilvēcīgajiem iemiesojumiem. Kāda grupas biedrene stāstīja redzējumu, ka ir kaļķakmens; droši vien tā bija interesanta pieredze. Domāju, ka no jebkuras vietas, kur mēs pasaulē atrodamies, varam vadīt notikumus sev apkārt, jo, izņemot tevi, citas realitātes tev nav. Izņemot tavu ģimeni, visiem citiem ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek un vai tu esi dzīva, mirusi, vai vispār esi... Tā mazgadīgie griež vēnas nelaimīgas mīlestības vārdā – Marks mani pieminēs, kad nomiršu... Ko tu?

Marks tagad jau ar Amēliju draudzējas, aizmirsa tevi jau aizvakar. Karloss Kastaņeda grāmatā par donu Huanu labi apraksta gan šo viltus Ego, gan personiskā svarīguma sajūtu, kuras dēļ cilvēks nevar pacelties citā līmeni. Es pazīstu tādus guru, kuri, pēc manām domām, nedrīkstētu citiem pat pieskarties, jo redzu, kā viņi atņem enerģiju. Pirms gada vienā lauku sētā Kurzemē rādīju eksperimentu. Saimniecei bija rāmīši, ar kuriem nosaka āderes. Noliku plaukstu zem tiem: “Tagad skaties – es enerģiju padošu.” Rāmīši izgriežas uz āru. “Tagad es enerģiju sūkšu,” – un rāmīši sakrustojas.

Nevaru teikt, ka esmu astrologs vai tarologs, esmu vienkārši Vidars, jo man tā ir ērtāk. Negribu sev piekārt birkas vai ielikt rāmjos. Arī konsultācijās, lai sasniegtu maksimāli precīzu rezultātu, izmantoju vairākas metodes. Miksēju savus instrumentus, mācos jaunas tehnikas, uzlaboju vecās. Atceries, kā Alisei Brīnumzemē, lai paliktu uz vietas, bija jāskrien. Ja divdesmit gadu vecumā būtu raduši skriet divdesmit kilometru dienā un vingrināt presītes, mūsu presīte tagad būtu cieta kā veļas dēlis. Pašlaik varam sākt vingrot, lai saglabātu savu šā brīža stāvokli, nenovecotu.

Ar pliku dibenu piedzimām, tā arī aiziesim

Senlaikos bija rituāli, kā pielūgt dažādas dievības, latviešiem bija dievturība. Varbūt tiešām kaut kā varam pielabināties liktenim?

Nevajag pielabināties, un, ja tev šodien jākrāmē ķieģeļi, tad krāmē, nevis vāri frikadeļu zupu. Kā zināt, ko darīt? Es, piemēram, sevi klausu. Paklausu sajūtām, intuīcijai. Bija tāds filozofs Svami Vivekananda, viņš vispirms mācījās pie Rāmakrišnas, tad devās uz Rietumiem, kur skolojās. Viņa mūža darbi bija veltīti Dieva neesamības pierādīšanai. Kad Svami atgriezās no Rietumiem, viņš devās pie sava skolotāja Rāmakrišnas un vairāku stundu garumā izklāstīja meistaram savu konceptu. Rāmakrišna noklausījās un tad ļoti mierīgi teica: “Novērtēju tavu darbu, bet tu mani nepārliecināji, jo mana iekšējā balss saka, ka Dievs ir. Un es uzticos savai iekšējai balsij, jo tā mani nekad nepieviļ. Tā saka man, ka esmu iemīlējies, izsalcis, ka man sāp vēders, un, ja tā saka man, ka Dievs ir, tad kāpēc gan lai es tai neticētu?” Esmu pret reliģiju, kas, manuprāt, patiešām ir opijs tautai. Kontroles un naudas taisīšanas rīks. Arī modīgā kovidreliģija ar Zvēra Sēklas pieņemšanu ir reliģija. Vēroju, kā inicētie visā pasaulē runā vienos un tajos pašos vārdos un teikumos, jo saņem pa tiešo tekstus savā galvā no vienotā komandcentra.

Hinduismā, piemēram, ir vesels dievu Panteons. Ir reliģijas, kurās ir viens dievs, ir tādas, kurās ir vairāki, un ir tādas, kas mierīgi iztiek vispār bez dieviem. Piemēram, budisms. Man Dievs ir augstāka kosmiskā elpa, kas radījusi visu šo skudrupūzni, likumus, pēc kuriem tam darboties. Ar to vēlos pateikt, ka ar mums nevar notikt tas, kas ar mums nevar notikt. Ja neuzticos šai telpai, tad kā es varētu izvilkt īsto kārti? Pēc idejas mēs varam visu, bet nedrošība un šaubas vienmēr ir traucējošas – ja nu man neiznāks? Tāpēc arī astrologs ir noderīgs.

Krajonu (Lī Kerola 13 grāmatās aprakstīti čenelingi – saziņa ar citpasauli) gan es neiesaku, uzskatu par sātanismu tīrā veidā, bet 5. grāmata ir interesanta. Tajā aprakstīts, kā cilvēks komā ceļojot sastop eņģeļus, un katrs kaut ko iemāca. Viņam seko bubulis, tātad paša bailes, un, kad cilvēks iemācījies saprast sevi, viņš māk uzveikt arī šo bubuli. Es lasīt iemācījos četru gadu vecumā, kad sāku ēst grāmatas, bet no to gudrībām arī nevar pārtikt.

Tavu uzvārdu ieraudzīju arī komentāros pie astroloģiska viedokļa par Latvijas nākotni. Kāda tad ir mūsu valsts nākotne?

Katra tauta ir izredzētā tauta. Tā ir patiesība, tāpat kā Ošo teiciens, ka nemākam mīlēt sevi, neienīstot kaimiņus. Es uzskatu, ka šobrīd veidojums, kuru varam saukt par SIA Latvijas Republika, ir iegājis fināla fāzē. Esmu dzirdējis, ka pirms pusotra gada Latvija mainīja saimnieku, kas līdz šim bija britu karaļnams. Neilgi pirms karalienes nāves šī teritorija tika pārdota kādam varenam iluminatu ordenim. Tāpēc arī tiek grābts viss, ko var izgrābt, izpumpēs ūdeņus, izzāģēs visus mežus, nu jau arī Pokaiņus.

Pretējā pusē ir pilnīga nepretošanās, baidoties no soda. Zudis patriotisms. Kā Aleksandrs Bāris grāmatā Mani skaistākie gadi Latvijā tik skaisti aprakstīja Hotel de Rome, ka man sagribējās tur strādāt. Tā arī notika pēc dažiem gadiem – tik liels bija šis impulss. Pašlaik, kā es uzskatu, Latvija ar genocīda palīdzību tiek tīrīta, un var pat neuzskaitīt cenas, algas, problēmas medicīnā un visu pārējo. Rūjienā aizver nule kā uzceltu slimnīcu, tiek iepirktas gultas Rīgā par 666 000 eiro gabalā, un neviena galva par to neripo.

Vienotas domas, runas un rīcība – viss nāk no vienota komandcentra. Tie ir vīri melnā, kuriem galvā sēž kāda būtne; es tos saucu par medūzām, citi par maflokiem. Paiet garām sieviete, redzu, ka viņai galvas kreisajā pusē tāds milzenis, kājas kā saknes līdz zemei izlaidis. Vairs ar šādu dziedniecību gan nevēlos nodarboties, neredzu jēgu. Pastrādā stundu ar tādu, paņem nost tās būtnes, pēc tam guli uz grīdas pusi dienas, jo nav spēka aiziet līdz gultai. Bet šis nākamreiz atnāk tāds pats, pat vēl netīrāks. “Redz”, saka, “jutos tā pavisam savādi, sajutu, ka jāpiedzeras.” Lai atkal atgrieztos ierastajā stāvoklī…

Jā, Latvija ir pārdota, cilvēki – verdzībā. Kā citādi lai nosauc kredītu uz 30 gadiem, un, aizņemoties simt tūkstošus, ir jāatdod simt piecdesmit! Tu atdod savu enerģiju, dzīvo no kapeikām, kar zobus vadzī, lai kliegtu – tas ir mans? Ar pliku dibenu piedzimām, tā arī aiziesim, tāpēc lai izbaudām dzīvi! Ja ir makā nauda, aizej, nopērc saldējumu sev un bērniem…

…vai pasūti astroloģisko karti.

Ir dzīves transformēšanas tehnikas, daudz ko varam mainīt paši. Tas redzams arī roku līnijās. Man, piemēram, saaugušas zvaigznes, kā teica viena hiromante no Anglijas – īstas ezoteriķa rokas. Bet droši vien vēl par maz zinu. Lai es varētu mācīt citus, visu laiku jāmācās pašam.