Adrenalīns un apziņa, ka tu pats visu tomēr kontrolē. Kas iedvesmo Aiju Auškāpu?

Komplimenti. Man patīk saņemt komplimentus un teikt tos citiem, ja man kaut kas liekas foršs vai skaists, vai interesants. Izsakot kādam komplimentu, jūtos gandarīta, ka nepaturēju emocijas pie sevis un varu kādu darīt priecīgu. Savukārt, saņemot komplimentu, man jāmācās to pieņemt bez ierunām, pateikt paldies un pasmaidīt tā vietā, lai mēģinātu to kaut kā attaisnot, piemēram, ja man pasaka, ka man šodien ir skaisti mati, neatbildēt: “Jā, beidzot izmazgāju.”

Skaista dziesma. Klausos visdažādāko mūziku un bieži izvēlos pēc noskaņojuma, to vai nu pastiprinot, vai aizgaiņājot. Skaista dziesma vai skaņdarbs mani iedvesmo – es pasmaidu, ceļos un eju vai arī, gluži otrādi, klausos, raudu un domāju: “Cik skaisti!” Apbrīnoju cilvēkus, kam Dievs devis talantu komponēt. Visiem iesaku noklausīties Prāta vētras jauno ierakstu Pagalmi, tas ir ļoti mīļš!

Pabeigts treniņš. Jā, tieši pabeigts treniņš, nevis došanās uz treniņu vai pats treniņš. Jo pēc treniņa ir labi padarīta darba sajūta, gandarījums, ka saņēmos, piecēlos, apģērbos un atnācu. Pats treniņš parasti ir fiziski grūts, tāpēc jo lielāks prieks pēc slodzes izstaipīties un ieelpot lielu, dziļu ieelpu. Treniņš ir ļoti svarīga manas dienas sastāvdaļa, jo, kad darbā slodze ir liela, laba fiziskā forma palīdz tikt galā ar pienākumu jūru un turēt taisnu muguru. Tas, manā uztverē, ir viens no būtiskākajiem personības raksturlielumiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Motocikla rūkoņa. Esmu motoru cilvēks. Pavasarī, kad mostas daba un motociklisti izbrauc no garāžām, nevaru apvaldīt smaidu, jo iedomājos viņu pacilāto noskaņojumu, brīvības sajūtu un adrenalīnu, pēc garā ziemas miega atkal sacenšoties ātrumā ar vēju. Pati šobrīd braucu ar Vespu, kaut pirms vairākiem gadiem varēju sevi pieskaitīt arī pie motociklistu saimes. Tā ir tāda neaprakstāma sajūta – adrenalīns, brīvības sajūta un apziņa, ka tas esi tu pats, kas to visu tomēr kontrolē.

Diendusa. Man ļoti patīk pagulēt – agrās celšanās prieku vēl neesmu iemācījusies izbaudīt. Ikdienā nākas celties pēc septiņiem, jo jāpalaiž vai jāaizved meitenes uz skolu, tāpēc pēcpusdienā man parasti nāk miegs un es ļoti labprāt pasnaužu. Pietiek ar 20 minūtēm, lai baterijas būtu atkal uzlādētas un varētu doties tālāk. Telefona modinātājs ir pierādījums manai gulēšanai visdažādākajos dienas laikos – tas zvanījis gan 14.45, gan 18.20. Varu gulēt visur: birojā uz paklāja, pufā pie televizora, blakussēdētāja vietā mašīnā, autobusa krēslā vai lidmašīnā.

Padarīts kāds ilgi atlikts darbs. Mēdzu atlikt garlaicīgākos vai nepatīkamākos uzdevumus uz “vēlāk”, un “vēlāk” mēdz ievilkties, jo vienmēr atrodas kāds aktuālāks, degošāks, svarīgāks darbiņš, kas darāms tūlīt. Kad nu tomēr beidzot esmu saņēmusies, piesēdusies un izdarījusi, ir ļoti laba sajūta. Un iedvesma ķerties klāt nākamajam atliktajam darbam.

Vanna. Vanna ir mana miera oāze. Ja pasaku ģimenei: “Es eju vannā” – tad zinu, ka mani netraucēs un visi neatliekamie jautājumi pagaidīs. Vannas bumbas, putas, sāls un eļļas pieder pie procesa, bet varu arī gulēt tekošā ūdenī un lasīt grāmatu, kamēr sačokurojas āda uz pirkstiem. Ja dodos ceļojumā, tad viesnīcas numuriņš ar vannu ir tas, kas pievieno braucienam papildu zvaigznīti.

Ziedi vāzē. Saņemt ziedus ir patīkami jebkurā diennakts laikā, bet, ja nu gadījies palikt bez ziediem, tad mēdzu tos nopirkt pati. Vislabākie ziedi ir veikalā OXO Garden uz Strēlnieku ielas – tur meitenes nolasa katra pircēja noskaņojumu, un diena ir izdevusies. Man patīk, ja ziedu ir daudz. Lieku lielajā vāzē uz lielā ēdamgalda un katrreiz garāmejot priecājos.

Prāta vētras koncerts. Kad ilgāku laiku neesmu braukusi grupai līdzi koncertos, jo parasti ar viņiem kopā ceļo komanda un tūres menedžeris, atkal atrodoties skatuves priekšā vai blakus skaņotājam pie pults, noķeru tādu gaišas laimes sajūtu par to, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek un mēs esam tur, kur mums jābūt. Apbrīnoju puišus par to, ko viņi dara uz skatuves, un būt daļai no Prāta vētras komandas ir liels gods un gandarījums.

Saruna ar svarīgu cilvēku. Neesmu no tiem, kas zvana apjautāties, kā iet. Ne tāpēc, ka neinteresē, vairāk droši vien tāpēc, ka visam nepietiek laika (zinu – slikts attaisnojums). Bet, ja man kāds piezvana tāpat vien vai kādā jautājumā, tad gadās, ka saruna var ievilkties, tai aizvirzoties patālu no sākotnējās tēmas. Sarunās ar man tuviem, svarīgiem cilvēkiem saņemu atbalstu, iedrošinājumu, bet citreiz arī kritiku. Tiesa, uzklausu tikai pamatotu kritiku.