Mūsdienu fenomens: jaunā laikmeta bērni - indigo. Kā viņus pazīt?

1995. gada aprīlī žurnāls Science News rakstīja par zēnu, kam piedzimstot bija HIV pozitīvs, bet brīnumainā veidā viņš pats sevi izārstējis. Par pētījuma norisi ziņoja arī me­dicīnas žurnāls New England Journal of Medicine: “Vīruss nebija vienkārši aizmi­dzis bērna ķermenī, lai gaidītu kādu ārē­jo stimulu un aktivizētos, tas bija pilnībā izskausts.”

Tieši ar ģe­nētiskajām mutācijām tiek skaidrotas jaunās paaudzes bērnu dažādās unikālās spē­jas, piemēram, spējas telekinētiski pār­vietot priekšmetus, paredzēt nākotni, re­dzēt neparastas būtnes, kā arī telepātijas spējas. Daži piemēri par šādu bērnu spē­jām ir fantastiski. Piemēram, ap­raksts par sešus gadus vecu ķīniešu mei­tenīti, kas lielas auditorijas priekšā ar rokas mājienu lika uzziedēt tūkstotim rožu pumpuru.

Dažādu valstu zinātnieki, cenšoties iz­pētīt par neparastiem dēvētos bērnus, ir at­klājuši, ka šo bērnu ķermeņa elektromag­nētisko vibrāciju diapazons krasi atšķi­ras no vispārpieņemtajiem rādītājiem, tas ir 3 222 000 līdz 11 350 000 hercu, vis­maz divas reizes vairāk nekā normā­lam cilvēkam. Arī ģenētiķi piedzīvojuši pārsteigumus – cilvēka DNS molekulā ir 64 kodoni jeb ģenētiskās informācijas vienī­bas, un parasti darbojas tikai 20 kodoni, pārējie ir inerti, taču neparastajiem bēr­niem ir 32 un vairāk aktīvās informācijas vienības.

Tiek uz­ska­tīts, ka pirm­ie in­di­go bēr­ni pa­rā­dī­jās piecdesmitajos ga­dos, lai gan at­se­viš­ķi ci­tā­die dzi­mu­ši jau se­nat­nē un bi­ju­ši iz­kliedēti pa vi­su pa­sau­li. In­di­go va­rē­tu būt Pi­ta­gors, Aris­to­te­lis, Leonardo da Vin­či, Alberts Ein­šteins, Mihails Lo­mo­no­sovs un ci­tas iz­ci­las per­so­nī­bas, kas ra­di­kā­li ie­tek­mē­ju­šas sa­va laik­me­ta do­mā­ša­nu un pa­sau­les uz­ska­tu. Sa­vu­kārt par in­di­go bu­ma sā­ku­mu uz­ska­ta 1982. ga­du, kad Ne­nsi­ja En­na Tei­pa lai­da kla­jā grā­ma­tu Sa­vas dzī­ves iz­pra­ša­na caur krā­sām (Un­der­stan­ding Your Li­fe Thro­ugh Co­lor). Au­to­re kla­si­fi­cē­ja cil­vē­ku īpa­šī­bas un uz­ve­dī­bas mo­de­ļus, pie­vēr­šot uz­ma­nī­bu to sais­tī­bai ar cil­vē­ka sta­ro­ju­ma jeb auras krā­sām, un iz­vei­do­jās ap­brī­no­ja­mi pre­cī­za psiho­lo­ģis­kās pro­fi­lē­ša­nas me­to­de. Tur­klāt au­to­re ie­vē­ro­ja, ka tie­ši dzi­ļā zi­lā jeb in­di­go krā­sa aurā bi­ja do­mi­nē­jo­šā dau­dziem pēc 1980. ga­da dzi­mu­ša­jiem bēr­niem. Pa­tei­co­ties šai grā­ma­tai, ap­ri­tē sā­ka ie­vies­ties ter­mins in­di­go bēr­ni, ar ku­ru ti­ka ap­zī­mēts cil­vē­ces ap­zi­ņas lē­cien­vei­da iz­aug­smes fe­no­mens. Starptautiskajā apritē ne­parastie bērni tiek saukti arī par kris­tāliskās vibrācijas bērniem, zvaigžņu bērniem, gadu tūkstošu mijas jeb zelta laikmeta bērniem. Tomēr, kā uzskata speciālisti, visprecīzāk būtu šos bērnus dēvēt par jaunā laikme­ta bērniem, kas visbiežāk ir senas, pieredzējušas dvēseles, kuru misija ir inkarnēties pasaulē, lai pagrieztu cilvēces attīstību no deģe­nerācijas uz evolūciju.

Dziļas domas no piecgadīga bērna mutes

Rodas priekšstats, ka par jaunā laikmeta bērniem var uzskatīt tikai tos mazos cilvēkus, kas spilgti demonstrē kādas īpašas spējas. Taču tā tas nav. Pirmkārt, nereti tās atrodas latentā stā­vokli un var izpausties vēlāk vai kāda spēcīga stimula ietekmē. Otrkārt, vecāki bieži vien tās nemaz nepamana vai neuz­skata par uzmanības vērtām. Piemēram, tās var parādīties bērna zīmējumos. Bērns saviem galvena­jiem varoņiem piezīmē košus starojumus – au­ras, jo viņš tās vienkār­ši redz. Vai sūdzas vecā­kiem par spoku, kas nāk pie viņa naktī, vai citām pārdabiskām pa­rādībām. Dažiem patīk stāstīt ne­parastus gadījumus, kas it kā ar viņu ir notikuši tad, kad viņš bijis liels vai tikai vēl būs pieau­dzis.

Kāds tad ir indigo bērna raksturojums? Visbiežāk tie ir kustīgi kā ūdenszāles un tiecas izzināt visu, kam var tikt klāt. Viņi sāk uzdot jautājumus par dzī­ves jēgu un lietu kārtību jau ļoti agrā vecumā, un bieži vien paši uz tiem atbild. Jau no piecgadīga mutes var iz­dzirdēt dziļas domas par cil­vēka dzīves uzdevumu, par Visumu un Dievu. Viņi ir in­telektuāli attīstīti, ārkārtīgi radoši, ar mākslinieciskiem talantiem. Viņu domu gājiens ir mazam bērnam netipisks un bieži vien – netradi­cionāls. Viņi ir emocionāli apdāvināti, nereti uzstājas kā psihologi, ar līdzjūtību ie­klausoties cilvēkos un dodot viņiem padomus. Uzdodot indigo bēr­nam kaut ko darīt, viņam noteikti jāzina, kā­pēc tas jādara, viņš neko nedarīs bez pamatojuma – kategoris­kā veidā uzspies­tais izraisa vienī­gi pretestību. Indi­go bērnam nedar­bojas jau gatavās, piedāvātās autori­tātes, viņš pats sev ir autoritāte, tā­pēc izvēlas cilvēku, ko pats uzskata par cieņas un ieklausīšanās vērtu.

Ir novērots, ka šiem bērniem ir daudz labā­ka veselība, tomēr viņi var ciest no dažā­dām alerģijām, jo ir dabiski bērni neda­biskā vidē. Šo bērnu imūnsistēma daudz ātrāk signalizē par piesārņoto vidi, pie­mēram, nedabisko pārtiku, ūdeni, hi­giēnas piederumiem, sintētisku apģērbu. Un – īpaši svarīgi – viņi nespēj pie­ņemt piesārņotas attiecības. Viņš pateiks acīs, ja sajutīs melus vai reaģēs ar agresi­ju vai izolēšanos. Viņi necieš, ka cilvēki melo paši sev un cits citam, viņiem ir sveša izlikšanās, tā sauktā pielāgošanās sociumam, upurējot savas patiesās vēl­mes un būtību. Protests dubultai, melī­gai, agresīvai videi izpaužas ne tikai caur ķermeni, reakcijas var būt psihoso­matiskas – pēkšņās vēdersāpes, galvas­sāpes, temperatūra bez kāda iemesla, bet visbiežāk tas parādās tā sauktajos uzve­dības traucējumos. Ne­sa­ņe­mot ap­kār­tē­jo at­bal­stu sa­vai jū­tu un iz­prat­nes pa­sau­lei, in­di­go bēr­ni to iz­prot kā vēs­tī­ju­mu – vi­ņi pa­sau­lei nav va­ja­dzī­gi.

Un te sākas problēma – šo bērnu ne­spēja iekļauties pedagoģiskajās normās. Izaicinoša uzvedība, agresija, autoritāšu ignorēšana, izteikta aktivitāte. Tie ir tikai daži iemesli, kāpēc šiem bērniem bieži vien tiek izvirzītas diagnozes.

Vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo visus simptomus nevar norakstīt uz indigo

Psi­hi­at­ri runā par hi­per­sen­si­vi­tā­ti – pa­to­lo­ģi­ju, kas jā­ār­stē ar me­di­ka­men­tiem. Nereti tiek piesaukts UDS vai UDHS – uzmanības deficīta sindroms un uzmanī­bas deficīta un hiperaktivitātes sindro­ms. To simptomi ir nespēja pievērst vai noturēt uzmanību, koncentrēšanās grūtī­bas, hiperaktīva uzvedība un pārlieka impulsivitāte. Kā tikt skaidrībā, vai bērns ir jaunā laikmeta bērns vai tomēr palaidnis, vai – pēc klasiskajiem medicīnas parametriem – slims bērns? Atbilde – ve­cā­kiem jā­būt ļo­ti uz­ma­nī­giem, vērīgiem un, galvenais, atklātiem pret sevi, jo vi­sus dī­vai­nos sim­pto­mus nedrīkst no­rak­stīt uz in­di­go. Psi­hi­at­ri ir vie­nis­prā­tis – vien­mēr va­ja­dzē­tu bēr­nu pār­bau­dīt, lai iz­slēg­tu kā­das sli­mī­bas ie­spē­jamību un ne­iz­vei­do­tos si­tu­āci­ja, ka ve­cā­ki sa­vam bēr­nam pie­mē­ro in­for­mā­ci­ju par jaun­ā laik­me­ta bēr­niem un ne­sa­redz vi­ņa ve­se­lī­bas stā­vok­ļa no­piet­nī­bu. Bet tas piepra­sa no vecākiem lie­lu dros­mi, pie­ņe­mot sa­vu bēr­nu tā­du, kāds viņš ir, ne­re­ti pa­sa­kot sa­bied­rī­bas vie­dok­lim – nē. Skaidrs ir viens – in­di­go bērns uz­liek ve­cā­kiem daudz lie­lā­ku at­bil­dī­bu un pie­pra­sa lie­lā­ku ie­in­te­re­sē­tī­bu – vai tas ir fe­no­mens vai di­ag­no­ze, jo mēdz būt arī si­tu­āci­ja di­vi vie­nā, kad in­di­go bēr­nam ir uz­ma­nī­bas de­fi­cī­ta sin­droms, autisms vai kā­da ci­ta sli­mī­ba.

“Kad man jau­tā, kas ir in­di­go bērns, es ie­do­mā­jos par se­vi, jo arī es es­mu in­di­go bērns, ti­kai pie­dzi­mis maz­liet pār­ag­ri,” sme­jas Drus­tu taut­sko­las 99 bal­ti zir­gi ­di­bi­nā­tājs un vadītājs Ojārs Ro­de un rā­da bēr­nu as­tro­lo­ģis­kās kar­tes un auru at­tē­lus. Tie ar zi­la­jām pie­der pie pla­nē­tas ve­cā­ka­jām dvē­se­lēm – vi­ņi ne­ie­kļau­jas tra­di­ci­onā­la­jā, au­to­ri­tā­ra­jā dis­cip­lī­nas sis­tē­mā un sa­vu iz­vē­li iz­da­ra pat­stā­vī­gi. Arī tie, kam ir vi­ole­tā aura, šeit uz Ze­mes ga­na ilgi ­bi­ju­ši, tā­pēc dzī­vo ar iz­jū­tu, ka vi­ņi šeit sa­vu jau pa­da­rī­ju­ši. Kris­tā­lis­kie bēr­ni ir vēl se­nā­kas dvē­se­les, bet ša­jā pa­sau­lē ie­nā­ku­ši brīv­prā­tī­gi, lai pa­lī­dzē­tu ci­tiem iz­pil­dīt vi­ņu uz­de­vu­mus. Vi­ņi ir vie­di un kar­mis­ki brī­vi, lai da­rī­tu un ie­gū­tu vi­su, ko vien vē­las. Ojārs Rode teic – pēc auras var pa­teikt ļo­ti daudz.

“Kā­da mei­te­nī­te bi­ja ļo­ti emo­ci­onā­la, rau­dā­ja, no­slē­dzās se­vī, un ne­va­rē­jām sa­prast, kas no­tiek. Iz­pē­tot vi­ņas auru, ie­vē­ro­jām, ka mam­ma ne­ļauj bēr­nam se­vi re­ali­zēt, pa­tu­rot pie se­vis, un tas iz­pau­dās bēr­na emo­ci­jās. Iz­sau­cām mam­mu, un iz­rā­dī­jās, ka tā ir tais­nī­ba. Sie­vie­te pa­ti bi­ja audzi­nā­ta bai­ļu gaisotnē, un vi­ņai bi­ja lie­las dzem­dī­bu bai­les. Sa­ru­na no­ti­ka pa­va­sa­rī, un, kad ru­de­nī mei­te­ne at­grie­zās, vi­ņa bi­ja tā iz­ma­inī­ju­sies, ka zva­nī­ju mam­mai un tei­cu: ne­pa­zīs­tu vairs ta­vu bēr­nu – prie­cī­ga, smai­dī­ga, in­te­re­sē­jas par mā­cī­bām. Lūk, at­li­ka ti­kai ne­daudz iz­mai­nīt mātes at­tiek­smi, un viss no­ti­ka.” Di­rek­tors at­klāj, ka aurās ļo­ti la­bi var ie­rau­dzīt vecāku ie­tek­mi, bet da­ži bēr­ni auras redz pa­ši. “Es ne­ie­bil­stu, ka par mums sa­ka: in­di­go bēr­nu sko­la, bet vai sa­bied­rī­ba, pe­da­go­gi ir ap­zi­nā­ju­šies, ka vi­sās sko­lās ir in­di­go?” Ojārs Rode visā pilnībā piekrīt indigo pētnieku secinājumam – gan­drīz visi pēc 2000. gada dzimušie bērni ir jaunā laikmeta bērni.

“Bērns pa­sau­lē ne­ie­nāk kā ne­zi­nī­tis, bal­ta la­pa, kas pie­au­gu­ša­jiem jā­ap­rak­sta pēc sa­vas iz­prat­nes. Glu­ži pre­tē­ji, bēr­ni bie­ži vien ir daudz gud­rā­ki par pie­au­gu­ša­jiem, un sva­rī­gi vi­ņiem paš­iem ļaut sa­prast, ar kā­du mi­si­ju vi­ņi te at­nā­ku­ši, par ko sap­ņo un ko vē­las da­rīt.” Di­rek­tors st­ās­ta par kādu no­rū­pē­ju­šos vec­mā­mi­ņu, kas uz­trau­cas, ka vi­ņas maz­mei­ta la­sot ne­vis pa rin­dām, bet lap­pu­sēm. Viņš zi­na – tā var būt, jo pats ko līdz­īgu ir pie­re­dzē­jis. “Reiz de­vu kā­dam bēr­nam vai­rāk ne­kā des­mit grā­ma­tu pēc kār­tas, tos­tarp an­gļu va­lo­dā, ļau­jot ti­kai ie­ska­tī­ties, un bērns zi­nā­ja, par ko ta­jās ir stās­tīts. Jā, brī­nu­mai­ni, turklāt rei­zēm bēr­ni pa­ši pat ne­ap­zi­nās sa­vas spē­jas.

Atceros, tas bija pirms vairākiem gadiem, kad bēr­ni pēc mā­cī­bām spē­lē­ja Ak­lās vis­ti­ņas. Strā­dā­ju sa­vā no­da­bā, līdz sāku ie­vē­ro­t – viens bērns aiz­sie­tām acīm ne ti­kai uz­reiz at­rod bied­rus, bet ņem vi­su, ko grib. Jau­tā­ju: vai tu re­dzē­ji? Viņš at­bild: nē, ne­re­dzē­ju, bet es zi­nā­ju. Man pat ta­gad grū­ti ap­tvert, ko tas īs­ti no­zī­mē. Sā­ku eks­pe­ri­men­tēt, pē­tīt un sa­pra­tu, ka ir di­vi vei­di. Viens – viņš pa­tie­šām zi­na, otrs – līdz­īgi kā ar al­ter­na­tī­vo re­dzi, viņš vi­su sa­ska­ta uz iek­šē­jā ek­rā­na. Viņš var brī­vi la­sīt aiz­sie­tām acīm, vi­ņam ir spē­jas ar sa­vu ap­zi­ņu ie­ska­tī­ties jeb­ku­rā tel­pā, arī ot­ra or­ga­nis­mā.

Var teikt, ka vi­siem bēr­niem ir kaut kas, ko vi­ņi zi­na in­tui­tī­vi. Daudzi dzird ska­ņas, bal­sis, kas nāk no smal­kā­kiem re­ali­tā­tes lī­me­ņiem. Skep­ti­ķi jau­tā­tu: var­būt at­tīs­tī­ta fan­tā­zi­ja, var­būt bēr­nam ir kā­da psi­his­ka sli­mī­ba? Man šā­das skep­ses nav, glu­ži ot­rā­di, es­mu simt­pro­cen­tī­gi pār­lie­ci­nāts, ka vi­ņi ru­nā pa­tie­sī­bu. Re­dzat, no­skal­dot “ko tu fan­ta­zē!”, mēs bēr­nus ap­klu­si­nām, no­mā­cot vi­ņu da­bis­kās spē­jas. Reiz mums at­ve­da pui­sī­ti ar fan­tas­tis­kām spē­jām – viņš va­rē­ja at­vērt aiz­bul­tē­tas dur­vis, tām ne­pie­ska­ro­ties, bet, dzī­vo­jot vi­dē, kas vi­ņu ne­pie­ņē­ma, bērns sa­sli­ma, un vi­ņam tie­šām lai­ka gai­tā ra­dās psi­his­ki trau­cē­ju­mi. Bi­jām spies­ti no vi­ņa at­teik­ties, jo ne­va­rē­jām uz­ņem­ties par vi­ņu at­bil­dī­bu. Mēs ne­esam tik stip­ri un zi­no­ši, lai pa­lī­dzē­tu vi­sos ga­dī­ju­mos. Ja bū­tu lie­lāks fi­nan­sē­jums, va­rē­tu daudz vai­rāk lai­ka vel­tīt šā­diem bēr­niem un iz­do­tos pa­lī­dzēt. Tā­du bēr­nu ir daudz, ļoti daudz, un es ce­ru, ka iz­mai­ņas sa­bied­rī­bā no­tiks, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā va­ram sa­gai­dīt ap­zi­ņas un in­te­lek­ta kri­tu­mu, bed­ri.

Mēs taut­sko­lā ne­šķi­ro­jam, kurš sko­lo­tājs, kurš sko­lēns, jo bie­ži vien pats vi­ņu priekš­ā jū­tos kā skol­nieks. Kad man st­ās­ta, pie­mē­ram, par pa­ra­lē­la­jām pa­sau­lēm, par to, kā bū­vēts Vi­sums, kā ra­du­sies šī dzī­ves tel­pa, kas no­tiek, kad cil­vēks no­mirst... Es palai­kam pa­jau­tā­ju bēr­niem, ko man da­rīt vie­nā vai ot­rā si­tu­āci­jā.”

Vecās pasaules jaunie bērni

Dzi­ļos mal­dos dzī­vo tie, kas par in­di­go bēr­niem sa­ka – “tas nav zi­nāt­nis­ki pie­rā­dīts”, “tā vi­sa ir ezo­te­ri­ka”. “Pa­mos­tie­ties, mī­lī­ši, jūs esat dra­ma­tis­ki at­pa­li­ku­ši no dzī­ves!” aici­na ASV Ta­hi­onu Ga­rī­gu­ma un zi­nāt­nes in­sti­tū­ta pa­snie­dzē­ja Ae­li­ta Folkma­ne-Bur­ge­re, kas vie­na no pir­ma­jām Lat­vi­jā ak­tu­ali­zē­ja tē­mu par in­di­go bēr­niem.

Ae­li­ta Fol­kma­ne-Bur­ge­re uz­sver: “Ja kā­da lie­ta vai pa­rā­dī­ba īsā lai­kā kra­si pie­aug, tai tiek pie­vēr­sta lie­la gan pro­fe­si­onā­ļu, gan ne­pro­fe­si­onā­ļu uz­ma­nī­ba. Sā­kot­nē­ji ir daudz ap­la­mu in­ter­pre­tā­ci­ju, pār­pra­tu­mu, uz­pūs­tas in­for­mā­ci­jas, un sāk dar­bo­ties klu­sā tele­fo­na efekts – in­for­mā­ci­ja tiek no­do­ta tā­lāk iz­krop­ļo­tā vei­dā. Tā­ sa­bied­rī­bā sā­cis cir­ku­lēt ne­pa­reizs priekš­stats, ka in­di­go bēr­ni ir kaut kā­dā ziņā īpa­ši – to in­ter­pre­tē­jot kā eks­klu­zī­vu stā­vok­li ci­tu bēr­nu vi­dū. Bet tā nav.” Ae­li­ta ne­pie­krīt in­di­go īpa­ša­jam sta­tu­sam un to pa­ma­to ar de­ta­li­zē­tu auras un in­di­go jē­dzie­na skaid­ro­ju­mu: “Kat­ra cil­vē­ka, tā­pat kā jeb­ku­ras ci­tas dzī­vas būt­nes, fi­zis­ka­jam ķer­me­nim ap­kārt ir aura jeb ener­go­in­for­ma­tī­vais lauks. Ne­ek­sis­tē dzī­va būt­ne bez auras. Da­ļu šā lau­ka ir ie­spē­jams kon­sta­tēt ar da­žā­dām zi­nāt­nis­ki iz­strā­dā­tām mēr­ie­rī­cēm, bet smal­kā­kus lī­me­ņus pa­gai­dām ie­spē­jams uz­tvert ti­kai ar vis­pil­nī­gā­ko mēr­in­stru­men­tu – cil­vē­ka sa­jū­tām un ap­zi­ņu. Un to­mēr ar spe­ci­ālām ie­kār­tām ie­spē­jams no­teikt auras zem­ākos lī­me­ņus, pro­ti, cil­vē­ka elek­tro­mag­nē­tis­ko lau­ku, ku­ra at­se­viš­ķas da­ļas iz­pau­žas kā krā­sas.

Ir zi­nāms, ka cil­vē­ka aurai ir vai­rā­ki lī­me­ņi. Tās uz­bū­vi kon­struk­tī­vi at­ai­no krie­vu mat­rjoš­ka – ci­ta par ci­tu ma­zā­kas mat­rjoš­kas, kas ie­lie­ka­mas ci­ta ci­tā un it kā re­pre­zen­tē auras da­ļas, ku­ras sav­star­pē­ji pār­klā­jas. At­ka­rī­bā no cil­vē­ka emo­ci­onā­lā vai ve­se­lī­bas stā­vok­ļa, kā arī no­dar­bes, uz ko cil­vēks kon­krē­ta­jā brī­dī kon­cen­trē­jies, auras krā­sa emo­ci­onā­la­jā un men­tā­la­jā lī­me­nī var mai­nī­ties pat vie­nas die­nas lai­kā. Šie stā­vok­ļi un no­dar­bes vai cē­lo­ņi arī vei­do auras krā­su jeb se­kas. Sa­vu­kārt tā lī­me­ņa auras krā­sa, ku­ras pa­ma­tā ir cil­vē­ka ap­zi­ņas lī­me­nis, ku­ras krā­sa vei­do­ta no vi­ņam pie­mī­to­ša­jām spē­jām un ta­lan­tiem, dzī­ves lai­kā mai­nās sa­lī­dzi­no­ši lē­ni. Te ne­var sa­gai­dīt tū­lī­tē­jas iz­mai­ņas, kā ie­slē­dzot/iz­slē­dzot elek­tris­ko lam­pi­ņu – čiks! – un tum­sa vai ci­ta krā­sa. Auras krā­sas iz­mai­ņas ga­rī­ga­jā lī­me­nī ir ļo­ti pa­kā­pe­nis­kas un plūs­to­šas. “Ko ar vi­su ie­priekš teik­to es vē­los pa­teikt?” re­to­ris­ki vai­cā Ae­li­ta Folkma­ne-Bur­ge­re.

“To, ka mēs va­ram ru­nāt ti­kai par vai­rāk vai ma­zāk (10%, 50%, 90% utt.) iz­teik­tām in­di­go ie­zī­mēm, kas vis­bie­žāk ir sa­jau­ku­mā ar ci­tām krā­sām, ar ci­tu ap­zi­ņas lī­me­ņu pa­zī­mēm. Tur­klāt tas, ka cil­vēks ir augst­ākā ap­zi­ņas lī­me­nī, nepavisam ne­no­zī­mē, ka viņš ir la­bāks vai pā­rāks par ci­tiem, jo mēs ta­ču ne­sa­kām, ka 9. kla­ses sko­lēns ir la­bāks par pirm­klas­nie­ku. Daudz sva­rī­gāk ir ap­jēgt to, ka mū­su vi­dū dzī­vo bēr­ni, ku­ru at­tiek­sme pret se­vi un ap­kār­tē­jo pa­sau­li – ie­skai­tot arī tās Vi­su­ma di­men­si­jas, kas smal­kā­kas par fi­zis­ko – ir ci­tā­da, tos­tarp tas skar arī at­tie­cī­bas ar sko­lu, mā­cī­bu pro­ce­su, vei­du un uz­tve­ri. Vi­ņi pie­pra­sa jaun­u iz­glī­tī­bas sa­tu­ru un for­mu, vi­ņiem ne­pie­cie­ša­ma ci­ta me­di­cī­nis­kā ap­rū­pe, patiesībā viņi pieprasa jaunu pasauli, jaunu uzskatu sistēmu.

Indigo bērniem ir spēcīga saikne ar augstāko būtību

Ojārs Ro­de: “Sko­lās do­mi­nē mā­cī­bu me­to­des, kas iz­strā­dā­tas at­bil­sto­ši krei­sās sma­dze­ņu pus­lo­des uz­tve­res īpat­nī­bām. Tur­pre­tī lie­lai da­ļai jaun­ā laik­me­ta bēr­nu rak­stu­rī­ga daudz spē­cī­gā­ka la­bās pus­lo­des dar­bī­ba vai arī abu pus­lo­žu in­teg­rē­ta dar­bī­ba. Abi šie uz­tve­res vei­di no­dro­ši­na daudz lie­lā­ku in­for­mā­ci­jas uz­tver­ša­nas, ap­strā­des un do­mā­ša­nas āt­ru­mu ne­kā tra­di­ci­onā­lā pe­da­go­ģi­ja, paš­rei­zē­jās me­to­des spēj ap­mie­ri­nāt. Un ko tas no­zī­mē? Kat­rā cil­vē­kā ir ie­dzim­ta tiek­sme pēc zi­nā­ša­nām un at­tīs­tī­bas, ta­ču pie­au­gu­šie ar sa­vu ri­gi­di­tā­ti un ne­spē­ju pie­ņemt ne­kā­das no­vir­zes no stan­dar­ta šo da­bis­ko tiek­smi vien­kār­ši no­ga­li­na.” Tā kā indigo bēr­niem ir ļoti spēcīga saikne ar augstāko būtību – dvēseli, spēcīga pašapziņa un misijas izjūta, viņu būtības laušana, sabiedrības spiediens iekļauties tradi­cionālos, novecojušos, vispārpieņemtos rāmjos var izvērsties par traumu, kas jau pieaugušam cilvēkam var izpaus­ties kā narkotiku, alkohola vai kāda cita nopietna atkarība, kā arī depresijas, trauk­smes izjūta, nervu slimības, dažreiz tas var beigties arī ar pašnāvību.

Ae­li­ta papildina: “Mūsdienu iz­glī­tī­bas sis­tē­mā tiek pos­tu­lēts Dar­vi­na kon­ku­ren­ces prin­cips – iz­dzī­vo stip­rā­kais, ig­no­rē­jot ga­rī­gos as­pek­tus. Pašreizējā iz­glī­tī­bas sis­tē­ma pār­sva­rā ir vir­zī­ta uz jau eso­šā at­gre­mo­ša­nu, ie­kļau­ša­nos jau ek­sis­tē­jo­šās struk­tū­rās. Un mē­ģi­nā­jums ša­jos rām­jos ie­kļaut in­di­go bēr­nus ir bez­jē­dzīgs un ne­va­ja­dzīgs. “Ne jau bērni ir slimi vai nepareizi, bet gan pasaule, kas mēģina viņus pie­lāgot attiecību modeļiem, kuros nav mī­lestības. Viņi nespēj labprātīgi pieņemt bieži vien pretdabisko un destruktīvo, jo vi­ņi zina, kas viņi ir, vēl vai­rāk – viņi zina, kas esam mēs. Tas, ko saucam par indigo fenomenu, ir aktivizējis vajadzību sa­ska­tīt to, cik tā­lu esam at­kā­pu­šies no da­bas un Die­va li­ku­miem, ra­dot krī­zi prak­tis­ki vi­sās dzī­ves jo­mās un pie­pra­sot krīzes ri­si­nā­ša­nas vei­dus. “Jaun­ā laik­me­ta bēr­ni – tie esam mēs, gan ma­zi, gan lie­li, kas akū­ti iz­jūt un ie­kļau­jas ne­iz­bē­ga­mi no­tie­ko­ša­jā strau­ja­jā cil­vē­ces ap­zi­ņas evo­lū­ci­jas pro­ce­sā. Mēs esam gan šā pro­ce­sa acīm re­dzams pie­rā­dī­jums, gan ak­tīvs vir­zī­tāj­spēks. Mēs esam tie, kas ne­rak­stī­tos da­bas, mī­les­tī­bas, ga­rī­gu­ma un har­mo­ni­jas li­ku­mus tur augst­āk par cil­vē­ku ego, mant­rau­sī­bas, bai­ļu, va­ras­kā­res un re­li­ģis­ko dog­mu no­teik­ta­jiem, rak­stī­ta­jiem li­ku­miem,” uz­ska­ta Ae­li­ta Fol­kma­ne-Bur­ge­re, uzsverot – ne­ek­sis­tē strik­ta ro­be­ža starp in­di­go un ne-in­di­go, vien­kār­ši ir pie­nā­cis laiks mai­nī­ties.

Kā pazīt jaunā laikmeta bērnu? 

    * Jau no pusotra, divu gadu vecumā sevi apzinās kā personību un, par sevi runājot, saka es.

    *  Līdzko iemācās runāt, par mīļāko vārdiņu kļūst vārds "kāpēc".

    *  Piemīt augsts pašvērtējums, ko citiem neļauj apšaubīt. Kāda indigo meitenīte reiz teica: “Ja viņi mani nemīl, tas nozīmē, ka maz pazīst.”

    * Viegli kontaktējas ar cilvēkiem, bet pats izvēlas, ar ko komunicēt.

    * Bieži ir kreilis.

    * Nemitīgi izjūt jaunas informācijas trūkumu.

    * Ignorē uz pavēlēm vai protestē pret tām. Ja lūgums tiek paskaidrots, tad labprāt to izpilda.

    * Cenšas visu izpētīt un apgūt patstāvīgi.

    * Ir ļoti emocionāls.

    * Lieliski pārzina un orientējas jaunākajās mūsdienu tehnoloģijās – datoros, televizoros, mobilajos telefonos u. tml.

    * Necieš garlaicību un bezjēdzīgu gaidīšanu.

    * Spēj darīt vairākus darbus vienlaikus.

    * Piemīt izteikta empātija – citu bēdas pārdzīvo kā savējās.

    * Viegli rod kontaktu ar dzīvniekiem.

    * Patīk eksperimentēt. Ja viņu kaut kas ieinteresē, visā pilnībā nododas nodarbei.

    * Bieži piedāvā oriģinālus un efektīvus problēmas risinājumus.

    *  Nepieciešama krietna vienatnes deva.

    * Piemīt ekstrasensoras, dziedināšanas spējas.

    * Ir neatkarīgi uzskati par dzīvi.