Mīlasstāsts uz skatuves un dzīvē - francūzis Freds Ormēns un latviete Ilze Lejiņa

Būt un muzicēt visās Latvijas vietās – tā ir Freda ideja. Mūziķim Latvija šķiet interesanta ar saviem kultūras namiem un klubiem, kas ir ļoti pateicīgas vietas koncertēšanai. Viņi nesen saskaitījuši, ka teju simts Latvijas vietās.  Te nu jāatzīst, ka francūzis Freds, krustām šķērsām izbraukājot visu Latviju, apmeklējis daudz vairāk vietu nekā vidējais latvietis. Vasarā abi koncertē ne tikai kultūras namos un klubos – pasākumi notiek arī brīvā dabā. Piemēram, Salacgrīvā viņi spēlējuši jūras krastā.

Šim duetam, kurā spēlē latviešu saksofoniste Ilze Lejiņa un franču saksofonists-multiinstrumentālists Freds Ormēns, dots visnotaļ romantisks nosaukums – Viņš un Viņa. Savu darbību viņi sāka 2012. gadā, radot neparastu koncertformātu – apvienojot mūziku ar teātra elementiem. Grupas dalībnieki spēlē ne tikai saksofonus, bet arī ģitāru, vijoli, birbīni, kokli, stabuli un citus instrumentus. Freds rada aranžējumus gan populārām franču un latviešu melodijām, gan arī savām oriģinālkompozīcijām. Viņš vienmēr tiecas izgudrot kaut ko jaunu, nevēlas atkārtoties.

Sarunā ar Patieso Dzīvi mūziķis teic, ka viņam attiecībā uz Latvju ir kāda sociāla iecere. Septiņpadsmit gados, kopš Freds ir kopā ar Ilzi, viņš ir pietiekami labi iepazinis mūsu valsti, turklāt muzicē gan ar latviešu, gan krievu mūziķiem. Freds ievērojis un sapratis, ka latvieši un krievi – tās ir kā divas pasaules, kas nesavienojas. Viņaprāt, būtu jauki, ja šīs daļas varētu samierināt un apvienot. “Tāds ir mans sapnis – apvienot visus, kas mīl Latviju. Apvienot visus, neskatoties uz viņu tautību: latvietis, krievs, francūzis vai spānis. Lai visi, kas šeit dzīvo, veidotu vienu sabiedrību. Un es domāju, ka to var izdarīt ar mūziku. Māksla spēj veikt brīnumus.”

Satikšanās saksofonistu kongresā

Abu liktenīgā iepazīšanās notika 2006. gadā Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā jeb, kā saka Ilze, tālā pagātnē un pavisam nejauši. Tas bija  saksofonistu kongress, kurā viņa uzstājās ar saksofonistu kvartetu n[ex]t, kas tolaik Latvijā bija visai populārs. “Mēs bijām meitenes pumpainās kleitiņās, kuras ne tikai spēlēja, bet arī dejoja. Tolaik mūsu koncertu repertuārā bija arī horeogrāfiski priekšnesumi. Savukārt Freds kongresā bija ieradies ar saksofonistu kvartetu no Luksemburgas.”

Uz šo kongresu sabrauca saksofonisti no visas pasaules. “Agrāk tāds notika reizi trijos gados, tagad gan diezgan neregulāri. Tādā pasākumā parasti kādu nedēļu notiek koncerti – no rīta līdz vakaram. Toreiz ar Fredu saskatījāmies jau pirmajās dienās, taču konkrēta komunicēšana notika tikai pašā pēdējā kongresa dienā. Tobrīd franču valodā zināju vien pāris vārdu, savukārt Freds ļoti minimāli runāja angliski,”  Ilze atceras. 

Kā varējuši, tā sazinājušies, apmainījušies ar kontaktiem un devušies mājās. “Jau nākamajā dienā sazinājāmies skaipā un turpmāk runājām katru dienu. Tā arī sākās mūsu iepazīšanās stāsts – ar ļoti niecīgām valodas zināšanām. Tomēr kaut kā sapratāmies, un mūsu piemērs skaidri apliecina, ka ne vienmēr ir vajadzīgas valodu zināšanas, lai saprastos.”

Freds sāka ņemt privātstundas angļu valodā, savukārt Ilze pierakstījās uz franču valodas kursiem Francijas kultūras centrā Rīgā. Tie bija intensīvie un ātrie kursi – katru dienu viena mēneša garumā. Tā abi nedaudz uzlabojuši situāciju, lai spētu saprasties.

Vēlāk bija abu savstarpējie ceļojumi – Freds regulāri brauca uz Latviju, bet Ilze uz Franciju. Lai vai kā, bet reizi mēnesī viņi satikās. “Šodien daudziem pāriem tā ir ikdiena, bet toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, tas nebija tik ierasti un pašsaprotami,” saka Ilze. “Turklāt vajadzēja vīzas. Tā mēs kādu gadu braukājām jeb, precīzāk sakot, lidojām viens pie otra. Tolaik savus pakalpojumus sāka piedāvāt Ryanair, lidojumi kļuva ievērojami lētāki.”

Pēc kāda laika aktualizējās jautājums, ko darīt tālāk ar attiecībām. “Man tuva bija Latvija, bet Fredam, lai apmestos uz dzīvi šeit, bija nepieciešams ilgāks sagatavošanās laiks. Tāpēc abi nolēmām – ja reiz viņš nav gatavs pārcelties Latviju, es braukšu uz Franciju. Iespējams, šajā pasaulē ir pāri, kurus apmierina attiecības, kad abi dzīvo atsevišķi un regulāri tiekas, bet mani ne. Es pametu visus darbus – muzicēšanu orķestrī un kvartetā – un vienā brīdī pārcēlos uz Franciju. Tas bija lēciens lielajā nezināmajā, nokļuvu svešā vidē faktiski bez valodas zināšanām. Taču pamazām, ar franču valodas privātstundām, sarunām un koncertēšanu, es iejutos un iedzīvojos.”

Trīs bērni, māja un puķu dārzs

Ilze atceras, ka pirms satikšanās ar Fredu viņai nav bijis īpašu nākotnes plānu – dzīvojusi no dienas uz dienu. “Man patika ceļot, ar draugiem ar autostopiem apceļojām visu Eiropu. Kādu brīdi padzīvoju gan Francijā, gan Dānijā un sapratu, ka man tomēr vislabāk patīk Latvija. Tieši šeit ir tā īstā vieta, kur vēlos dzīvot. Turklāt Latvijā man diezgan labi gāja – bija panākumi ar saksofonistu kvartetu, un šķita – tā turpināsies mūžīgi. Konkrētu dzīves plānu man nebija, zināju tikai, ka vēlos ģimeni, trīs bērnus, māju, puķu dārzu un melnu kaķi. Tagad tas viss ir, pietrūkst tikai melna kaķa.”

Kad abi iepazinušies, Freds bijis ļoti aktīvs mūziķis, braukājis apkārt un koncertējis teju vai katru dienu. Kad Ilze pārcēlusies uz dzīvi Francijā, viņa devusies Fredam līdzi.

“Kad iepazināmies, mums abiem bija 28 gadi. Tāds labs vecums – bijām pietiekami nobrieduši, lai savas attiecības veidotu bez steigas.  Man bija 31 gads, kad piedzima pirmais bērniņš. Tagad meitām ir 13, 12 un 6 gadi. Lielākoties dzīvojam Francijā, meitas tur iet skolā. Latvijā ierodamies skolēnu brīvdienās – kādas četras reizes gadā. Vasarās šeit parasti uzturamies kādus divus mēnešus. Kad meitas vēl negāja skolā, Latvijā bijām vēl biežāk, gandrīz katru mēnesi. Bija periods, kad veselu gadu nodzīvojām Latvijā, vecākās meitas apmeklēja Rīgas bērnudārzu.”

Ilze teic, ka ar vīru jau sākumā nolēmuši visādi veicināt meitām svešvalodu apguvi, tāpēc viņas apmeklējušas krievu bērnudārzu. “Protams, tagad, Krievijas un Ukrainas kara kontekstā, šāda ideja latviešu vidū, visticamāk, nebūtu populāra, lai gan uzskatu – valodu zināšanas nekad nenāk par ļaunu. Labāk zināt nekā nezināt.”

Mūziķe teic, ka gada laikā meitas krievu valodu jau bija diezgan labi apguvušas, taču tagad jau esot aizmirsušas. “Valoda regulāri jālieto, citādi aizmirstas. Meitu pirmā valoda ir franču, viņas labi runā arī latviski. Nedaudz arī lasa latviešu valodā, bet ar rakstīšanu iet tā grūtāk. Viņas nedaudz runā arī vāciski un angliski, pie tā būs vēl jāpiestrādā. Jāteic gan, ka Francijā svešvalodas nav īpaši iecienītas. Viņi pavisam mierīgi iztiek ar savu franču valodu un nemaz netiecas runāt, piemēram, angļu valodā. Liela tauta ar bagātu vēsturi un kultūras tradīcijām – kāpēc lai viņi runātu angliski?”

Ilze ar ģimeni dzīvo robežu krustpunktā, netālu ir Beļģija, Luksemburga un Vācija. “Tur vide ir daudz internacionālāka nekā citviet Francijā, tāpēc reizēm noder arī citu valodu zināšanas. Meitas iet skolā, kur kā svešvaloda tiek pasniegta vācu valoda.”

Meitām doti latviski vārdi: Maija, Ieva un Krista. “Viņām ir vēl otrs vārdiņš – Žislēna. Freda māte ir no Beļģijas reģiona, kur ir tradīcija dot bērniem aizsargvārdiņu – meitenēm Žislēna, puikām Žislēns. Ir ticējums, ka šis vārds nes laimi. Protams, meitām piemeklējām tādus vārdus, kas būtu saprotami arī citās valodās. Reizēm gadās pārpratumi ar Ievu, lielo burtu I notur par L.”

Piedzīvotais kultūršoks

Mūziķu ģimene katru vasaru ierodas Latvijā ar sagatavotu koncertprogrammu, šeit viņi var kārtīgi izspēlēties. “Parasti nedēļas nogalēs taisām nelielu tūri pa Latviju. Mūsu grupas nosaukums ir Viņš un Viņa. Pandēmijas laikā pamanījām arī citus pārīšus ar šādu nosaukumu, taču mēs bijām pirmie. Kopā spēlējam jau vienpadsmit gadu,” Ilze stāsta.

Kā izrādās, grupas nosaukums radies pavisam nejauši. “Kad gatavojām koncerta aprakstu pirmajai uzstāšanās reizei, norādījām, ka uz skatuves būs viņš un viņa. Tā šie vārdi iepinās tekstā, un mēs nolēmām tos izmantot. Pati pirmā koncertprogramma bija stāsts par iepazīšanos Parīzē, kā latviete uz ielas nejauši iepazīstas ar francūzi. Tas bija muzikāls uzvedums ar franču dziesmām, ar kurām iepazīstinājām latviešu publiku.”

Runājot par savām profesionālajām iemaņām, Ilze teic, ka viņa jaunībā apguvusi klasisko saksofonu, savukārt Freds skolojies modernajā žanrā – vingrinājies un attīstījies džeza mūzikā. “Patstāvīgu dzīvi es sāku jau sešpadsmit gadu vecumā, kad atstāju dzimto Madonu. Gadu pamācījos Rēzeknē, sāku spēlēt vietējā orķestrī, kur, starp citu, maksāja arī algu. Tā bija niecīga, un tomēr. Tas bija sākums, kad ar muzicēšanu sāku pelnīt, un to daru līdz pat šai dienai. Arī Fredam bija līdzīgs scenārijs – jau agri sāka spēlēt un pelnīt iztiku. Tagad arī bērniem vēlamies nodrošināt šo iespēju, meitenes apgūst vijoli, čellu un klavieres. Vai viņas izvēlēsies kļūt par profesionālām mūziķēm, to rādīs laiks.”

Ilze neslēpj, ka sākumā Francijā piedzīvojusi kultūršoku, kas ildzis kādu gadu. “Visādā ziņā man bija grūti. Pirmkārt, valodas nezināšanas dēļ. Ja nezini valodu, neko nevari iesākt. Vari tikai staigāt pa veikaliem. Ar frančiem ir tā – viņi daudz un ilgi runā pie pusdienu un vakariņu galda. Tā viņiem ir tāda tradīcija. Viņi runā par visu ko, bet es sēžu un neko nesaprotu. Protams, kaut kādus atsevišķus vārdus sapratu, bet tas arī viss. Reizēm pat gribējās raudāt. Parasti bija tā, ka sākumā viens otrs pieklājības pēc kaut ko pajautāja angliski, bet tad ātri pārgāja uz franču valodu.”

Tagad, pēc septiņpadsmit Francijā pavadītiem gadiem, situācija ir krietni mainījusies – Ilze saprot un runā franciski, var brīvi tērzēt ar Freda radiem un draugiem. “Un tomēr es nevaru teikt, ka franciskajā vidē jūtos kā zivs ūdenī. Piemēram, kad viņi aizraujas ar sarunām par politiku, es redzu, ka viņiem ir pavisam cita izpratne par lietu kārtību. Reizēm jūtu, ka viņiem ir grūti saprast latviešus. Atliek secināt, ka katrai tauta ir sava vēsture un ieskati par procesiem pasaulē.”

Tagad savstarpējā komunicēšana mūziķu ģimenē notiek dažādos veidos. “Tā kā pirmā saziņas valoda mums bija angļu, mēs to joprojām izmantojam. Bieži runājam franciski, jo tā ir valoda, kurā vīrs var izteikties vislabāk un visprecīzāk. Kad esam visi kopā, ar bērniem runājam franču valodā, kaut gan pati ar meitām sazinos latviski. Tā ar vīru nolēmām jau pašā sākumā – katrs runās ar bērniem savā valodā. Mēs sapratām – ja to nedarīsim jau sākumā, vēlāk būs par vēlu.”

Spriežot par kopīgo un atšķirīgo Francijā un Latvijā, Ilze stāsta, ka viņai garšo gan franču ēdieni, gan patīk viņu garās pusdienas ar sarunām. “Latvieši bieži vien ātri paēd un aizskrien tālāk, taču franči ēd tā lēnām un ar baudu. Un šāda maltītes ieturēšana man patīk. Toties viņiem vairs nav tautisko tradīciju, kādas ir latviešiem. Franči gan uzskata, ka mēs tās drīz pazaudēsim, taču es iebilstu – nē, mēs tās paturēsim. Katrā ziņā, dzīvojot Francijā, es savu latvietību esmu saglabājusi. Tautastērps ir gan man, gan meitām. Esmu darbojusies folkloras kopās, katru gadu Francijā svinam Jāņus. Kā jau teicu, dzīvojam Luksemburgas tuvumā, tur daudzi latvieši strādā Eiropas Savienības institūcijās. Reizi gadā savācamies un latviski nosvinam Jāņus. Svinam līdz rīta gaismai – ar dziesmām un dejām. Es uzskatu, tas ir ļoti būtiski, ka latvieši spējuši saglabāt savu folkloru un Dziesmu svētku tradīcijas. To visu vajag noturēt un stiprināt. Esmu par to, lai katra tauta saglabātu savu identitāti. Piemēram, es lepojos, ka esmu no Madonas, man ir arī Madonas tautastērps. Tēvs man nācis no Sēlijas, arī viņš bija mūziķis, ļoti talantīgs, apveltīts ar absolūto dzirdi. Tieši tāds pats ir Freds, viņš spēlē visus instrumentus.”

Starp latvisko un francisko

“Jo tālāk esi no dzimtenes, jo tā kļūst svarīgāka – gan ar savu vēsturi, gan tradīcijām,” novērojusi Ilze. “Kad cilvēks dzīvo Latvijā, viņš to nenovērtē, bet, pārceļoties uz citu vietu, dzimtene kļūst īpaši būtiska. Tad katra saktiņa un dzintara gabaliņš ir nozīmīgs. Diemžēl pasauli arvien vairāk ietekmē globalizācijas procesi, par kuriem es neesmu lielā sajūsmā. Tas nozīmē, ka valstīm un tautām pamazām zūd sava identitāte, visi kļūst arvien līdzīgāki. Piemēram, ja salīdzinām lielveikalus Francijā un Latvijā, tur nav nekādu atšķirību. Tagad jaunā paaudze aug un skolojas ciešā saskarsmē ar internetu, bet tas ir viens no globalizācijas instrumentiem. Jaunatne visā pasaulē skatās, klausās un lasa vienu un to pašu.

Pirmajās reizēs, kad Freds atbrauca uz Latviju, viņam visvairāk patika tas citādais, ar ko Latvija atšķiras no citām valstīm. Tieši šis atšķirīgais padara jebkuru vietu īpašu, un tieši to arī vēlas redzēt tūristi. Ja viss visur ir vienāds, nav nekādas jēgas apceļot pasauli, jo citur ir tieši tāpat kā mājās.” 

Vērtējot kopīgo un atšķirīgo, Ilze norāda, ka galda kultūrai Francijā pievērš daudz lielāku uzmanību nekā pie mums. Piemēram, latviešiem bieži vien uz galda ir tikai dakšiņa, bet frančiem – gan dakšiņa, gan nazītis. “Protams, kāds teiks, ko es te piesienos, tie ir sīkumi. Atceros kādu kuriozu. Pagājušajā vasarā meitenes kādu laiku padzīvoja Latvijā nometnē, kur uz pusdienu galda bija tikai dakšiņas. Mūsu meitenēm tas šķita neierasti, viņas pat bija nedaudz apjukušas. Kā tad tā – bez nazīša?

Katram stilam ir savi plusi un mīnusi.  Meitenes vienu nedēļu pavadīja laukos, kur viņas varēja ēst, kad vēlējās, nevis tad, kad ieplānots. Un, ziniet, viņām tāda brīvība iepatikās. Šī brīvā ēšana – tas vairāk ir latviskais, nevis franciskais stils. Francijā maltītes ieturēšanai pieiet daudz disciplinētāk. No pulksten 12 līdz 14 ir pusdienas un tad līdz vakariņām nekādas knakstīšanās vai uzkodu.”

Ilze nosauc vēl kādu atšķirību. “Kopumā ņemot, franči ir atklātāki par latviešiem. Mēs bieži vien noklusējam, ko patiesībā domājam, esam noslēgti un ne vienmēr izrādām savas emocijas. Mēs atklāti spējam būt tikai tuvu cilvēku lokā. Reiz ar Fredu spriedām, kāpēc tā. Iespējams, vainojama mūsu skarbā vēsture un okupācija. Tie bija laiki, kad latvietis nevarēja visu atklāti stāstīt, kāds vēl ņems un nostučīs. 

Franči ir atvērtāki un brīvāki. Francūzis var ieiet veikalā un citam cilvēkam izstāstīt savu dzīvi. Viņš arī nebaidās, ka kāds varētu viņu noskaust. Atceros, kad dzima mūsu bērni, mums nebija aiztures likt viņu bildes internetā, lai gan daudzi latvieši šajā ziņā ir piesardzīgi. Viņiem ir bažas, ka kāds tos bērnus noskaudīs vai uzliks ļaunu aci.”

Izrādās, atšķiras arī  klausītāju uzvedība koncertos. “Latvieši uz koncertu ierodas saposušies un safrizējušies, sēž un aplaudē, tomēr savas emocijas neizrāda, tāpēc bieži vien nevar saprast, patīk vai nepatīk. Tikai pašās beigās, kad atskan ovācijas, mēs saprotam, ka koncerts ir paticis un viņi grib vēl. Savukārt Francijā viss notiek vienkāršāk un brīvāk. Ļaudis tik ļoti nesapošas, dodoties uz tādiem pasākumiem. Var ierasties arī džinsos, taču savu attieksmi pauž jau koncerta laikā.”

Bez kategoriskiem spriedumiem

Ilze ir pārliecināta: “Ja mēs nedzīvotu Francijā, tad noteikti Latvijā. Mēs esam mūziķi, mums ir viegli pārcelties. Paņem saksofonu pār plecu un brauc uz Latviju. Vispār mums ir divas mājas. Rīgā mums ir dzīvoklis, kur atrodas viss, lai justos kā mājās. Te ir arī nepieciešamie mūzikas instrumenti, lai tos katru reizi nevajadzētu vest no Francijas. Turklāt to visu atvest būtu neiespējami, mēs savos koncertos spēlējam daudzus instrumentus: saksofonu, vijoli, ģitāru, kokli, elektroniku un vēl citus.” 

Freds spēlē gan duetā ar Ilzi, gan vairākos citos projektos. Viņš ir pieprasīts mūziķis, visas nedēļas nogales ir aizņemtas. Ilze teic, ka Freds ir unikāls un talantīgs saksofonists – ar labām ausīm.

Arī viņam ir šis tas sakāms par latviešu īpatnībām. Piemēram, vērtējot latviešu un franču sievietes, Freds secinājis, ka laika gaitā atšķirību kļūst arvien mazāk. Viņaprāt, tagad visa Eiropa kaut kādā ziņā uzskatāma par vienu lielu tautu, tāpēc atšķirības starp valstīm izzūd, cilvēki kļūst arvien līdzīgāki. Freds gan atceras, ka pirms gadiem septiņpadsmit, kad ieradies Latvijā, viņš šeit vairāk nekā šodien varējis redzēt tradicionālo sieviešu tipu – sievišķīgu sievieti, kas pietiekami daudz laika pavada virtuvē un rūpējas par vīru. Tagad šādas sievietes esot gandrīz vai izzudušas, latvietes kļuvušas līdzīgas parīzietēm, arvien biežāk izvēlas karjeru un cenšas arvien vairāk līdzināties vīrietim. Klasiskajai sievišķībai vairs nav nekādas nozīmes. Mūziķis gan nevērtē, vai tas ir labi vai slikti. Viņaprāt, pats galvenais – lai vīrietis nekļūst par sievieti.

Jautāts par etniskajiem nemieriem Francijā un viņa attieksmi pret to visu, Freds atbild, ka šodien pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un visa pasaule piedzīvo lielas pārmaiņas. Daudzi emigrē un meklē labāku dzīvi. Spriežot par Francijas turpmāko nākotni un attīstību, mūziķis norāda, ka ir divi būtiski virzieni –  ar prezidentu Emanuelu Makronu vai bez. Kā izrādās, daudziem frančiem viņš nav sevišķi tuvs, jo pārstāv nevis franču, bet gan globālistu intereses.

Vērtējot dzīvi Latvijā, Freds kā piemēru piesauc Portugāli, kas jau daudzus gadus ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tomēr dzīves līmenis tur ir ievērojami zemāks nekā citās Eiropas valstīs. Un Portugāles iedzīvotāji turpina atstāt savu valsti. “Tur ir noasfaltēti un sakārtoti ceļi, bet vienalga cilvēki emigrē. Es baidos, ka Latvijas nākotne varētu būt līdzīga. Būs labi un sakārtoti ceļi, bet ļaudis vienalga dosies prom.”

Viņš uzskata, ka mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad nav gudri izteikt galīgus un radikālus spriedumus. Pasaules vēsture un pašreizējie procesi ir daudz sarežģītāki, nekā sākumā var šķist. Laba politika nebalstās kategoriskos vērtējumos, kad ir tikai melns vai balts.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.