"Tautumeitu" līdere Asnate Rancāne: "Dažreiz ir sajūta, ka dzīvojam kopā"

Kad šo sarunu lasīs, svētki jau būs aiz muguras. Kā tu būsi nosvinējusi Saulgriežus?

Parasti mēs dodamies uz laukiem, uz Baltinavu, ar ģimeni, ar mūsu folkloras draugiem un domubiedriem, ar manu folkloras studiju – svinam laukos Saulgriežus, tur gaidām saullēktu. Bet saulgriežu laiks mums kā folkloras un tautas mūzikas pārstāvjiem ir ārkārtīgi piepildīts. Vakar bija trīs pasākumi, šodien koncerts – nav pat laika apgriezties ap savu asi!

Šogad neizdosies nosvinēt īstajā saulgriežu dienā, jo mēs dodamies uz Glastonberiju. Bet mēs svinēsim! Lai kāds būtu grafiks, mēs vienmēr cenšamies atrast vienu dienu, kad aizdoties uz Latgali un nosvinēt – un šogad visi dodamies svinēt saulgriežus jau rīt, 18. jūnijā. Dienas šobrīd ir visgarākās, un naktis – tik gaišas un īsas, ka pat aizmigt nevar. Protams, ir viens maģiskais punkts, brīdis, kad nakts ir visvisīsākā, bet svinēt jau var arī 18., 21. vai 23. jūnijā, tas nav izšķirīgi svarīgi.

Starp citu, kurus svētkus tu visvairāk gaidi?

Noteikti Jāņus, vasaras saulgriežus. Tie saistīti arī ar manu dzimšanas dienu, ir dubultsvētki.

Un tev jau paliek 31 gads. Kā tev pašai šķiet – kādam tādā vecumā cilvēkam ir jābūt?

Nekādam nav jābūt. (smejas) Nekādam! Man vienmēr bija licies, ka es nedaudz jau dzīvoju savu dzīvi uz priekšu – ka man ir pat mazāk gadu, nekā vajadzētu būt. Bet, kad nāca tie 30, tad arī mani pārņēma tāds neliels šoks, panika – kas notiek, kāpēc man nāk prātā visas šīs klišejiskās domas? Bet kāda gada laikā tiku tam visam pāri. Man nav arī spiediena no apkārtējiem, ir ļoti forši draugi un ģimene.

Arī mamma forša – kas negaida mazbērnus. Un tāpēc man liekas, ka absolūti nekam nav jābūt, neviens no tevis neko negaida – tikai tu pats zini, kas tev ir vispiemērotākais un atbilstošākais. Galvenais, ka tev ik pa laikam izdodas sasniegt tos laimes brīžus, piepildījuma brīžus sev. Tas laikam man ir vissvarīgākais – ka es varu sevi realizēt, darīt to, ko es vēlos. Atzīšos, ka arī pamanu to, ko agrāk dzirdēju citus sakām – ka ar katru gadu paliek drusciņ vairāk vienalga, ko par tevi domā. Un tas ir tā ļoti atbrīvojoši.

Un ko tu pati visvairāk dzīvē vēlies?

Nodzīvot savu dzīvi jēgpilni – gūstot labumu ne tikai sev, bet dodot citiem. Tā dzīvo mani vecāki, tā dzīvo visi man apkārt. Man tiešām liekas, ka mums katram ir jādara pasaule labāka. Un mana misija ir mūsu kultūra un identitāte, vēsture, tradīcijas. Man ir milzīgs prieks, ka varu ar to visu dalīties un nest to pasaulē, popularizēt mūsu valsti. Skan mazliet nopietni, bet man kaut kā šķiet, ka tad, ja tu rodi to jēgu, ir nedaudz vieglāk paraudzīties uz tām visām nebūšanām, kas ikdienas dzīvē tomēr kādreiz nāk.

Sabiedrība tevi visvairāk pazīst pēc Tautumeitām, bet tev to kolektīvu ir diezgan daudz. Cik?

Tagad jau nemaz tā nevarētu teikt… Man ir folkloras studija, kuru es vadu jau vairāk nekā desmit gadus – izveidoju, kad mācījos Mūzikas akadēmijā etnomuzikologos –, folkloras studija Garataka; tie ir arī mani domubiedri, ar kuriem kopā svinu visus svētkus. Protams, dziedu arī folkloras kopā Grodi, kas ir bijis manu vecāku lolojums, šobrīd manas mammas un māsas lolojums. Pārsvarā mēs uzstājamies kopā ar ģimeni vairāk tādos folkloras pasākumos. Uz plašākām skatuvēm – kopā ar Tautumeitām. Vai arī manā projektā kopā ar mūziķi Staņislavu Judinu, tas saucas Opus divi, mums ir arī plate Op. 2 – mūsu duets ir alternatīvāks, eksperimentālāks. Nu tā… Pārējie jau ir tādi gadījuma sakari.

Kādus cilvēkus tu atlasi savai studijai – tikai labi dziedošus? Vai viņi var būt arī bez balss, bet ar interesi par etnomūziku? Tos, kuri grib būt tādā pulciņā…

Studijas mērķis ir pulcēt cilvēkus ar līdzīgām vērtībām. Skaidrs, ka tāds tādu pievelk. Un tie ir cilvēki, ar kuriem kopā mēs tiešām varam atrast kopīgu šo Saulgriežu datumu, kam ir motivācija braukt četras stundas, kopā ar visiem bērniem… Pārsvarā tie ir vecāki ar bērniem, jo tā ir ģimeņu studija, bet tagad tie jau ir ne tikai bērni, izauguši arī jaunieši. Vesela kopiena, kur cits citu izglīto.

Tāds uzstādījums ir bijis vienmēr – man ir nākuši cilvēki absolūti bez balss, un viņi caur folkloru atrod savu balsi. Mēs visi mācāmies spēlēt instrumentus. Nav tā, ka es eju katram klāt un rādu, kā jāliek pirksti – visi instrumenti ir uz vietas, viņi nāk un skatās, kā spēlē citi, ņem to instrumentu rokā, un, kad es vai kāds cits nedaudz ierāda, viņi to apgūst pašmācības ceļā.

Tur sprāgst ārā liels entuziasms un vēlme darboties – beznosacījumu visa tā būšana ir. Tur varbūt muzikālas ambīcijas mums nav tādas kā ar Tautumeitām, bet tur es gūstu savu piepildījumu – tā ir kopiena, cilvēki, ar kuriem es pavadu ļoti daudz laika kopā. Kas vienmēr būs tev klāt tavas dzīves svarīgajos brīžos – un tā tiešām ir ļoti laba sajūta.

Kad uz skatuves satiekas sešas sievietes ar labām balsīm, līdzīgu domāšanu – tu varbūt pat fiziski sajūti to īpašo, kas jūs vieno? To spēku, kas rodas no Tautumeitām? Vai tur ir zināma maģija iekšā?

Noteikti ir, un mēs to arī neslēpjam. Tagad esam kopā jau daudzus gadus, un tas viss ir kļuvis tāds pašsaprotams, bet es ļoti spilgti atceros, kā tas bija sākumā. Sākums bija ļoti spēcīgs! Un tā nebija tikai mana sajūta, tāda bija katrai no mums – mēs gribējām sajust to jaudīgo profesionālo dziedājumu. Skaidrs, ka dziedāšana ir kaut kas ļoti terapeitisks, bet tieši tajā mūsu dziedāšanā rodas tiešām tādas fiziskas vibrācijas. Rodas balsu rezonanse – tas ir viens. Bet otrs ir elpošana, kad mēs visas reizē saslēdzamies. Katra no mums atskrien uz koncertu vai mēģinājumu ar savām klapatām, kā saka, bet visas satiekamies, sākam darīt to lietu, sākam dziedāt – un atkal esam pilnībā laimīgas.

Bet, protams, ka ikdienā mēs nu jau arī risinām daudzas citas – menedžmenta, organizatoriskas – lietas, un dziedāšana nu jau ir maza daļa no tās visas lielās dzīves, ko mēs kopā darām. Līdz ar lielo skatuvi tur nāk viss: izskats, apģērbs, horeogrāfija. Dažreiz rodas sajūta, ka mēs dzīvojam savu dzīvi kopā – un paldies mūsu dzīvesbiedriem, partneriem, ģimenēm, ka ļauj mums to darīt! Arī nākamais gads rādās tik piesātināts ar izbraucieniem, koncertiem, festivāliem… Tas ir tā saviļņojoši.

Kā kārtīga supergrupa! Kas vispār bija jādara, kā bija jārīkojas, lai nokļūtu Glastonberijā?

Tīri praktiski tas bija tā – mēs aizbraucām uz Groningenu, uz Eurosonic mūzikas konferenci un šovkeisu, pateicoties mūsu menedžmentam. Un menedžments uz mūsu uzstāšanos saaicināja visādus cilvēkus, ko uzskatīja par vajadzīgu. Tad arī atnāca aģents, kurš atbild par Glastonberijas festivālu, un pēc mūsu performances ļoti drīz rakstīja, ka vēlas mūs redzēt festivālā. Tas bija viens no spilgtākajiem brīžiem mūsu karjerā. Mūs, pirmkārt, vispār ieraudzīja.

Otrs ir mūsu vēstījums, mūsu piederība. Viņiem ļoti svarīgs ir šis pagāniskais vēstījums, un tas, ka mēs tieši 21. jūnijā, Saulgriežu dienā, atklāsim šo festivālu, ir kaut kas unikāls. Neatceros tagad, cik tur ir tie skatītāju tūkstoši, bet mums visu laiku skandina, ka šis atklāšanas koncerts esot vienkārši wow! (smejas) Būs tā, ka viss notiks ar rituāliem, būs pārstāvētas Uguns, Ūdens, Zemes un Gaisa stihijas, un katrai stihijai būs sava performance. Mēs pārstāvēsim Ūdens stihiju. Un visi tur ies ar lāpām, uzstāsies un tad satiksies lielā saulgriežu rituālā. Šobrīd ir vēl daudz nezināmā, bet, jā, solās būt ļoti īpaši.

Etnomūzika un folkmūzika ir sinonīmi?

Latvijā tas ir tā kā sinonīms, bet, piemēram, Anglijā un Amerikā folkmūzika nav tas pats – tie ir savu dziesmu autori, dziesminieki ar ģitārām. Starptautiskai sabiedrībai labāk teikt, ka pārstāvam etnomūziku.

Glastonberija nav etnomūzikas festivāls. Kādas ir tavas attiecības ar rokmūziku?

(smejas) Attiecības noteikti ir labas, un skaidrs, ka Tautumeitām un man personīgi viena no galvenajām interesēm mūzikā ir etnomūziku savienot ar jebkura cita mūzikas žanra iezīmēm. Tas, manuprāt, ir arī tas interesantākais, bet skaidrs, ka Glastonberija ir plašs festivāls, kur piedalās ļoti daudz pasaules mūzikas grupu – un ne tikai, ir hiphops, roks, daudz kas… Arī mums tur noteikti ir sava vieta un sava auditorija, bet – tas varbūt ir mūsu lielais pluss, kāpēc mums ir vieglāk izsisties, – mēs tomēr esam citādāks žanrs. Ja mēs būtu tipiska rokgrupa, noteikti mums priekšā būtu ļoti daudzas citas rokgrupas, kas tiktu uz to festivālu. Atšķirīgais šoreiz ir mūsu pluss.

Vai tu pati esi bijusi kādas rokmūzikas grupas fane? Klausījusies, aizrāvusies ar to?

Mans tētis klausās rokmūziku, un viņš ir ļoti aizrautīgs, emocionāls cilvēks – klausoties visas viņa jaunības grupas, viņš arī citus ļoti parauj līdzi un iedod to sajūtu. Arī man gan šīs viņa grupas – Led Zeppelin, AC/DC, Nazareth – visas šīs balādiskās rokgrupas ir ļoti tuvas. Es jaunībā nebiju izteikti fane, bet klausījos šo to no rokgrupām. Varbūt tā nav mana sirdsmūzika, bet savs kaifs tur noteikti ir! Katrā mūzikas žanrā varu atrast to, kas mani ļoti aizrauj, tāpēc, jā, es redzu sevi jebkurā festivālā.

Par sadarbību ar Prāta vētru – tu zināji daudzas viņu dziesmas pirms tam?

Protams – domāju, ka reti kurš Latvijā tās nezina! Bet, jāsaka godīgi, mūsu ģimenē galvenā interese ir pasaules mūzika un etnomūzika, tāpēc nebijām tādi lieli Prāta vētras fani. Un es, godīgi sakot, pat nebiju bijusi Prāta vētras koncertā. Noteikti ar to nelepojos, jo tagad, kad esmu ar viņiem sadarbojusies, redzu, cik daudz viņi spēj dot savos koncertos – un tas tiešām ir apbrīnojami.

Tagad tev ir mīļākā Prāta vētras dziesma?

Šobrīd man ir pārāk ciešas attiecības ar Prāta vētras dziesmām un pašu grupu, tāpēc daudzas dziesmas ir kļuvušas mīļas. (smejas) Ar mūsu kopdarbu – Tur, kur Dieva kamanas slīd – man saistās ļoti daudz emociju. Katrreiz, kad skan ievads, man ir ļoti saviļņojošas sajūtas, līdz pat asarām. Vēl no agrākiem laikiem man mīļa dziesma ir Ja tikai uz mani tu paskatītos.

Man Tautumeitas asociējas ar ļoti skaistiem tērpiem – tos nevar nepamanīt! Jums ir daudz skatuves tērpu, plašs skapis ar tiem?

Vispār sāk palikt grūti, jā… (smejas) Nav tā, ka mēs visus tērpus nopērkam un paturam. Mums ir daudz sadarbību ar dizaineriem – paņemam uz pasākumu un atdodam atpakaļ. Bet, jā, tā tas ir mūsdienās – vizuālais ir puse no tava priekšnesuma. Un sešām meitenēm saģērbties nav vienkārši, nevar tā aiziet uz šovrūmu un kaut ko paņemt, jo vajag daudz. Un visam jābūt nostrādātam, tur nedrīkst būt vienādas drēbes, nedrīkst būt pārāk atšķirīgas, jābūt kaut kam no vienas kolekcijas.

Vietas mājās ir maz. Nu jau mēs pamazām ielienam menedžmenta ofisa skapjos ar saviem tērpiem. Un katru reizi pirms koncerta ir arvien grūtāk saprast, ko uz šo koncertu vilksim, jo izvēle ir liela. Un tad mēs mēģinām saprast nākamā koncerta sajūtu – ko no mums sagaida. Uz Glastonberiju mums, protams, būs atkal jauni tērpi.

Kas tos taisa?

Mums būs Laimas Jurčas tērpi – beidzot ar viņu sadarbojamies, ilgi jau gaidījām īsto brīdi. Un beidzot šis brīdis pienāca. Viņas kolekcija ir ļoti, ļoti krāsaina un pat nedaudz trakulīga; ir sajūta, ka tie būs tie īstie saulgriežu tērpi.

Jums ir arī sava kroņu meistare…

Jā, tērpu dizaineri mums mainās, bet kroņu dizainere ir nemainīgi mūsu krustmāte, kā mēs viņu saucam, vai dažreiz pat mamma – Brigita Stroda. Viņa ir kroņu meistare ar ļoti spēcīgu vīziju – vienmēr, kad aizejam pie viņas ciemos (apmēram reizi pusgadā), viņa mūs par kaut ko sabar – un tad par kaut ko paslavē. Nu, viņa ir brīnišķīga – “šausmīgi” labsirdīga, bet arī tāda tieša, traka, un, ja tu viņu nepazīsti, tad var likties – ak Dievs, ko viņa atļaujas! Bet viņa mūs sabar, jo ļoti par mums rūpējas – viņai mūsu projekts ir dārgs, viņa ar mums ir bijusi kopš pirmās dienas. Un tad viņa saka: “Nu, vai jums tiešām vajadzēja tik glamūrīgas tās kleitas?! Jūs taču pašas esat tik radošas, spilgtas – ejiet vairāk radošumā!” Viņa mūs tā nedaudz sapurina – tas ir forši. Un mēs ar jaunām idejām dodamies tālāk.

Tātad par glamūrīgumu jūs sabar…

Nu, ja par daudz sacacojamies vai ko tādu. (smejas) Parasti par tērpiem, jā. Visbiežāk mēs arī vispār saņemam atsauksmes tieši par vizuālo. Mūzika ir mūzika, nu ko tur daudz – kāda ir, tāda ir. Bet par tērpiem katram ir, ko pateikt.

Šajā darba skrējienā ar grupu tev ir laiks privātajai dzīvei? Bet varbūt tev svarīga ir tikai radošā dzīve?

Nu, nē, tā nevar teikt. Protams, man arī jābūt savai drošības saliņai, miera ostai – un tā noteikti ir privātā dzīve. Tā māja, tas cilvēks, kas ir mājā kopā ar mani. Līdz ar to, no vienas puses, jā – varbūt cieš. Bet, no otras puses, ne velti mēs esam tādi viens otru atraduši, kam ir svarīgs tas skrējiens, arī manai otrai pusītei ir. Mēs zinām, ka Saulgriežu laiks ir tāds traks, un mēs ļaujamies tam, bet tad nāk klusais februāris, marts – un mēs esam daudz vairāk kopā.

Kā jūs satikāties?

Caur folkloru un mūziku.

Tad jums ir, par ko parunāt arī mājās?

Jā! Viņš arī vada folkloras kopu, un mēs atnākam mājās pēc mēģinājumiem, visu viens otram izstāstām. Mums tiešām ir, par ko runāt, un ir daudz kopīgā. Šad tad uzstājamies arī uz vienas skatuves, bet mums nav kopīgu projektu. Tas man ļoti patīk, jo man patīk nodalīt profesionālo un privāto dzīvi. Es arī uzskatu, ka esam divi pilnīgi dažādi cilvēki profesionālajā un privātajā dzīvē.

Kāda ir tā Asnate, kura kāpj uz skatuves, un kāda tā, kura ir mājās?

Esmu pēc dabas ļoti mērķtiecīga, bet uz skatuves un darbā es noteikti esmu pieprasošāka un dažreiz varu būt arī neiecietīga. Tur ir jābūt ļoti skaidrai vīzijai un mērķim, tāpēc darbā es esmu striktāka. Mājās cenšos attīstīt savu maigo pusi.

Sanāk?

Kā kuru dienu, bet domāju, ka sanāk.

Tagad, ar tevi runājot, grūtāk iedomāties, ka tu esi strikta un pieprasoša – vieglāk iedomāties maigo Asnati.

(smejas) Es ticu, jā. Protams, kad esmu uz skatuves, tur es esmu tēlā – tur nav variantu. Bet, lai tiktu līdz skatuvei, caur mēģinājumiem, komunikāciju ar organizatoriem, visu pārējo dzīvi – nu, tur jābūt nedaudz krampim. Un, lai to visu izturētu, arī.

Kādu tu atceries savu bērnību kā folkloristu bērns?

Mana bērnība bija ļoti dziedoša, bet tā bija arī sportiska. Vispār var smieties un var raudāt, bet mani vecāki bija tādi, kas izdomāja, ka man jāiet gan mūzikas skolā, gan folklorā, gan arī sporta skolā! Un sporta skola nebija treniņš divreiz nedēļā, tie bija četru stundu treniņi katru dienu. Nācās to visu apvienot vēl arī ar skolu, protams. Pusaudžu gados parādījās vēl citas intereses – par modi, piemēram, paspēju arī modeļu skolā iet un arī dejošanā. Taču folklora ir bijusi vienmēr, jau no dzimšanas. Bet man nebija jāiet uz kādām bērnu folkloras kopām un mēģinājumiem, tik, cik vecākiem kādreiz līdzi – uz svētkiem, uz festivāliem. Tāpēc man folklora nekad nav bijusi “līdz kaklam”, jo nav tikusi uzspiesta. Tā bija mūsu dzīve, mūsu brīnišķīgie Jāņi, citi svētki. Pusaudžu gados bija maziņš brīdis, kad man tas nebija interesanti, aizvirzījos prom. Bet kopumā diezgan dziedoša bija mana bērnība, jā.

Kāds bija tavs sporta veids?

Sporta vingrošana.

Ķermenim tas ir nācis par labu?

Es vispār nevaru iedomāties sevi bez šī bekgraunda! Sporta vingrošana man ne tikai ir attīstījusi ķermeni tā, ka nu ļoti-ļoti-ļoti, bet arī šo virzīšanos uz mērķi, koncentrēšanās spējas. Piemēram, pirms kāpšanas uz skatuves. Jo sports jau nav tikai fiziskais, tā ir arī liela strādāšana ar prātu. Tur jāspēj nereāli sakoncentrēties uz to vienu brīdi, tavu vienu iznācienu. Es pat teiktu – vēl vairāk nekā mūzikā. Piemēram, eksāmenā: arī mūzikā tu esi pusgadu trenējies tos skaņdarbus, tagad tev ir trīs minūtes un ar pirmo reizi jānospēlē labākais, ko vari nospēlēt. Bet sportā tas ir vēl vairāk, tur piedalās viss tavs ķermenis. Tur viss ir jāizpilda ļoti precīzi. Piemēram, uz baļķa – tu tur vingro, tev noņem punktus no atzīmes par katru lieko kustību. Jābūt nenormālām koncentrēšanās spējām un psiholoģiskajai noturībai. Tagad jūtu, ka tas man ļoti palīdz pirms koncertiem savākties, lai vai kādā stāvoklī es esmu.

Tā nečīkstēšana, ka ir grūti, saņemšanās un nebūšana par apgrūtinājumu kolēģiem, un arī tā darba disciplīna man ir no sporta.

Vai tava ticība ir pagānisms?

Es domāju, ka jā. Protams, modernāk ir teikt, ka es nenodarbojos ar reliģiju, es vienkārši dzīvoju saskaņā ar dabu un saskaņā ar senču tradīcijām, bet es domāju, ka tā ir ticība, jā. Jo es ticu tam, ko es daru, es ticu dabas spēkam un enerģijai.

Tas ienāk arī tavā ikdienā?

Manā ikdienā tas ir tikai tik daudz, ka es ļoti jūtu dabu – tajā notiekošais ļoti ietekmē manu garastāvokli. Man liekas, ka daudziem tā ir. Ja tā ir vasara, gaismas un saules ir daudz, es varu nepagurusi skraidīt pa pasākumiem un darīt – ziemā es noteikti nevarētu tik daudz izdarīt. Ziemā esmu ļoti snaudošā sajūtā, kas man pašai nepatīk. Es esmu vasaras cilvēks, man patīk būt aktīvai, enerģiskai. Es jūtu šo dabas ritmu sevī, un, ja pagānismā saule ir galvenais pielūgsmes objekts, tā noteikti ir arī manā ikdienā – saule diktē to, kā es jūtos. 

Kādas ir tavas modernākās aizraušanās? Varbūt tu esi šopoholiķe, piemēram?

Šobrīd mana galvenā aizraušanās ir māja un dārzs. Diezgan daudz laika veltu, lai iekārtotu vidi ap sevi. Varbūt tas ir saistīts ar tiem 30 gadiem, bet man tas ir arī laiks ar sevi, laiks kopā ar manu draugu – abi iekārtojam savu dārzu. Ir visādi lieli notikumi mājās. Man ļoti patīk interjers, man ļoti patīk kārtot, iekārtot – kā daudzām sievietēm. Tāda rūpēšanās par savu vietiņu, savu pleķīti. Ar to es šobrīd esmu ļoti aizrāvusies.

Kāds ir tavs sapņu dārzs, ko tu gribi izveidot?

Man ir ļoti skaidra vīzija, un es uz to eju. Neesmu dikti oriģināla – šobrīd ir modē naturālistiskais stādīšanas stils – apjomīgas dobes, kas pilnas ar lielām augu čupām, dažādām struktūrām, nav spilgtu toņu, kaut kas lillīgs, rozīgs un balts, mākoņveidīgs. Esmu arī romantiķe, man ir savs dārza stūrītis, kur būs rozes un peonijas – tāds sievišķais elements. Bet kopumā mana estētika ir dabisks, nedaudz pat mežains dārzs – bet sakopts. Nezāles man uzdzen nepatiku un pat šermuļus, es nevarēšu atpūsties uz savas terases, ja redzēšu nezāles. Tāpēc man tās dobes būs pilnas un šad tad arī izravētas. Un, ja es pati to nevarēšu, atradīšu palīdzību no malas. Kārtībai jābūt!

Kā pie tevis atnāca šīs mājas Zvejniekciemā?

Māja ir mantota. Šī ir vieta, kas savulaik tika piešķirta manam vectētiņam, un māju arī cēla vectētiņš kopā ar tēti. Īpašumu mantoja tētis, un tagad tas ir nonācis manā pārziņā. Šī ir tāda dzimtas vieta, tāpēc man te arī ļoti patīk, jo ir ļoti daudz bērnības atmiņu. Dzimtas vietai piemīt īpašs spēks, kas saistīts ar atmiņām un sajūtām.

Viss, par ko runājām līdz šim, bija patīkams, iedvesmojošs un foršs. Kas ir tavas dzīves grūtumi?

Sabalansēt. Sabalansēt savu dzīvi. Nepazaudēt sevi. Jo reizēm ar to mērķtiecību es aizmirstos – nododos par daudz. Man gribas visu kvalitatīvi, labi, spilgti… Un ļoti grūti tajos brīžos padomāt par sevi, gribas daudz ko upurēt, lai sasniegtu to, kas ir iecerēts. Bet varbūt tajā brīdī ir vēlreiz jāpārskata tas, uz ko tu ej un ko tas tev prasa… Nu, jā, balanss – starp sevi un saviem mērķiem.

Slimību tu nenosauci. Multiplā skleroze – varbūt tā tev šobrīd ir pat vairāk devusi, nevis atņēmusi?

Es pat nezinu, ko atbildēt… Šobrīd es to slimību izjūtu ne nu gluži tā kā palīgu, bet lietu, kas man ir, lai es varētu dzīvot labāk, – tieši tā. Nav tā, ka es izjustu kādus simptomus ikdienā, kas man traucētu; es to praktiski nejūtu. Bet tas ir kaut kas, kas man atgādina, ka man tomēr jābūt vērīgai pret sevi. Kaut kādā ziņā tas man palīdz.

Bet… Es pat nezinu – man ir pilnīgi tāda sajūta, ka būtu par slimību jākomentē vairāk, bet šobrīd es pat nezinu, ko teikt, jo es esmu ļoti labā punktā, man ir ļoti uzticams ārsts, un es daru visu, kas man ir teikts pēc reglamenta. Un jūtos šobrīd ļoti, ļoti labi. Redzu, kā mūsdienās medicīna ir attīstījusies – pēdējos burtiski 10–20 gados, un Latvijā ir tik progresīva medicīna, ka es jūtos absolūti droša. Šīs slimības nosaukums no seniem laikiem ir palicis kā bieds, bet patiesībā mūsdienās tā nav. Man šķiet, ka par to ir jārunā, jo mēs ejam līdzi laikam un šī slimība nevienu vairs nevar apstādināt.

Kas ir tavas dzīves lielākās autoritātes?

Ilgu laiku tie bija mani vecāki. Tad, vidusskolas posmā, bija vairāki skolotāji, kas mani ļoti iedvesmoja. Tad bija vairāki dziedātāji, no kuriem es iedvesmojos. Bet šobrīd… Nē, pat tā uzreiz nevaru atbildēt.  

Varbūt esi piedzīvojusi to, ka nu jau tu pati esi kādam iedvesmas avots?

Mani ļoti aizkustina tie brīži, kad mazās meitenes, kas seko līdzi Tautumeitām, izvēlas, piemēram, spēlēt vijoli mūzikas skolā – jo es spēlēju vijoli. Tas man liekas mīļi, un ir, protams, arī atbildība – man liekas, ak Dievs, cilvēks tagad spēlēs vijoli, veltīs tik daudzas savas dzīves stundas tam… Vai arī gadījumā, ja vijole tomēr nav viņa instruments… ceru, ka tā nav, bet skaidrs, ka daudziem ir visādas pieredzes ar mūzikas skolām. Dažreiz es par to satraucos.

Skaidrs, ka balsij un mūzikai ir spēja uzrunāt un iedvesmot neatkarīgi no tekstuālā vēstījuma, un bieži vien daudzus iedvesmo skanējums, skaņa. Līdz ar to cilvēki ir teikuši, ka balsī spēj saklausīt to, kas ar viņiem rezonē tajā brīdī. Dziedātājam ir šī maģiskā spēja ar savu balss skanējumu uzrunāt daudzus, daudzus cilvēkus. Tas ir arī tas, par ko ļoti daudz runāja kovida laikā – ka ir sava loma mūzikai, ka tā nav tikai izklaide. Ka cilvēks nevar savu dzīvi dzīvot bez mūzikas – tā ir viņa pavadonis un iedvesma. Kaut kas, kas nav tikai emocionāls un izklaidējošs, bet ļoti būtisks. Ka cilvēka vajadzību piramīdā mūzikai ir ļoti svarīga vieta.

Vai tu vari atcerēties kādu laiku vai notikumu līdz šim, kad tu esi jutusies vislaimīgākā?

Man laikam gribētos teikt, ka manā dzīvē nav bijuši tādi krasi notikumi, kas būtu izteikti pozitīvi vai negatīvi. Es, protams, varētu teikt – bērnība, bezrūpīgie jaunības gadi, bet… Man ir sajūta, ka tieši šobrīd es esmu vislaimīgākā – nevis tāpēc, ka ir kaut kas tāds noticis, bet vienkārši tāpēc, ka esmu visu savu dzīvi līdz šim dzīvojusi mērķtiecīgi, lai nonāktu šeit. Esmu izglītojusies, esmu strādājusi, ieguldījusies, rūpējusies par kaut kādām lietām, kas man ir svarīgas. Un es neuzskatu, ka būtu kāds punkts, kas būtu jāsasniedz, bet, tā lēnām un saprātīgi uz kaut ko virzoties, tas process ir tas, kas sniedz to laimes sajūtu.

Šobrīd – ar visām tām mācībām, ar visiem cilvēkiem, kurus es esmu satikusi šīs dzīves laikā, – man ir sajūta, ka es dzīvoju savu līdz šim labāko dzīvi. Negribas teikt, ka man šobrīd ir viss, ko es vēlos, bet tie līdzekļi, kas man ir, tiešām sniedz gandarījumu. Gandarījums man ir svarīgs, un man ir prieks, ka es varu strādāt. Varbūt es varu teikt, ka viens no nelaimīgākajiem brīžiem man bija kovida laiks, kad nevarēju strādāt. Un, lai arī man bija daudz brīva laika, tas man bija tik grūts laiks, ka es to pat atcerēties negribu!

Tātad tu esi īsts skatuves cilvēks?

Viennozīmīgi!