"Mani vajāja bailes palikt viduvējībai." Ekskluzīva saruna ar 90. gadu supermodeli, bijušo Francijas pirmo lēdiju Karlu Bruni

Pateicoties viņai, ir atdzimis piemirstais mīts par moderno “femme fatale”.  Tiesa gan, pēdējos 15 gadus pasaule viņu pazīst ne vien kā tikumīgu sievu un māti, bet vēl – kā vienu no populārākajām dziedātājām Eiropā. Leģendāra supermodele, bijusi Francijas pirmā lēdija.

Viņa ir itāliete, kura visu apzināto mūžu nodzīvojusi Parīzē. Itāliete ir viņas māte, arī abi tēvi – tas, kuru viņa ilgus gadus par tādu uzskatīja, un īstais – ir dzimuši Itālijā. Tāds samezglojies mīlasstāsts ar klasiskās mūzikas pavadījumu, nedaudz 19. gadsimta dzimtas sāgu garā… Taču par mūzikas lomu vēlāk. Tāda ir dzīve, kā saka Francijā!

Visnotaļ būtu varējusi pozēt da Vinči Dāmai ar sermuliņu.  Un kā viņai piestāvētu visas tās biezās, zelta cauraustās drānas, smagnējās rotas, teju nepanesamās šleifes un mantijas! Savā modeles jaunībā līdzīgus tērpus viņa ne mazumu pielaikoja modes skatēs. Dizaineri mīļuprāt laida viņu uz mēles skates finālā – tajā nevainīgās līgavas tēlā, kas vainago katru modes kolekciju. Zīdos un šifonos ietītu, ar apelsīnu ziedu vainadziņu matos un pušķīti rokās.

Šķiet, ka dzīvē viņa nekad nav valkājusi neko līdzīgu. Vienmēr un visur džinsos un krekliņā. Arī kāzu dienā vienkārša, balta Hermes kleita līdz celītim, bez kāda plīvura. Laulība ar Nikolā Sarkozī tika reģistrēta prezidenta rezidencē Elizejas pilī ar nieka 20 viesiem. Jā, gana ātri un lietišķi pieklusinot nācijas sašutumu par strauji uzliesmojušo mīlas sakaru. Taču Karla ir pieradusi ātri tikt galā ar visu, kas neattiecas uz viņas radošo darbu.

Vecākajam dēlam Oreljēnam ir jau 22 gadi, meitai Džūlijai – 12. Ļoti ilgu laiku, pēc slepenas Sarkozī ģimenes apsardzes dienesta vienošanās ar franču un itāļu paparaci, Karlas bērnu fotogrāfijas masu medijos vienkārši nenonāca. Liegums tika atcelts tikai šogad, kad Oreljēns pirmoreiz kāpa uz modes mēles. Viņš, tāpat kā māte, debitēja Versačes modes nama kolekcijas skatē Parīzes Modes nedēļā.

Karlas un Nikolā Sarkozī meita šad un tad pavīd māmiņas Instagram kontā, taču vien profilā vai no mugurpuses. Iespējams, ka privāto kadru medniekiem un žurnālistiem vairs nav jāgaida ilgi, līdz kritīs arī tas tabu, kas sargā Džūliju Sarkozī.   

Runājot par dziesmām – šobrīd Karlas Bruni diskogrāfija ietver septiņus albumus un vairāk nekā 20 singlus. Izejot pie vīra, viņai pūrā jau bija trīs mūzikas albumi, un pasaules prese uzsvēra – šī “meitene ar ģitāru” ir pirmā Francijas pirmā lēdija, kura var lepoties ar iespaidīgu karjeru un parūpēties par sevi pati (no senās Itālijas rūpnieku un aristokrātu dzimtas Bruni-Tadeski viņai pienākas arī pieklājīgs mantojums). Viņa uzskata sevi par tipisku dziesminieci, jūtas ērti savā nišā, kaut kur pa vidu starp folk- un popmūziku.

Gari mati, viegls smaids, kas pavīd un atkal pazūd domās iegrimušā sejā. Nesamāksloti vārdi un vienkārši akordi. Maiga, klusināta balss, kas brīžiem atgādina sulīgo Džoanas Baezas vokālu, brīžiem Patijas Smitas balsi. Taču skan rāmi un trausli, iemidzinoši kā rudens lietus, kas bungo pa jumtu. Bez spalguma un skaļām pretenzijām. Jauki un mīļi. Atbruņojoši.

– Kad man jautā, kam līdzinās manas dziesmas, es saku, kuri ir mani mīļākie dziedātāji, un tie visi ir franču klasiķi: Barbara, Fransuāza Ardī, Šarls Aznavūrs, Žaks Brels. Viņu mūzika vienmēr ir mani iedvesmojusi, es balstos uz to. Esmu laimīga, ka mana balss ir viena no daudzajām šajā dižajā korī. Daži viņu darbi ir arī manā repertuārā. Sākumā tāda dziesma ir kā dārga rotaslieta, ko esi noīrējusi vienam vakaram, bet vēlāk tu pie tās pierodi un tā kļūst par tavu pavisam.

Starp Karlas Bruni tuvākajām priekštecēm uz franču estrādes skatuves var ierindot Džeinu Birkinu – arī viņa vienmēr ir pratusi iečukstēt dziesmu tieši mikrofonā. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka sākumā viņas mīlīgās elsas un vaidus aranžēja Seržs Ginsbūrs, arī pēc abu šķiršanās Džeina reti palika viena. Blakus vienmēr bija talantīgi vīrieši, gatavi sarakstīt kādu dziesmu, arī nodziedāt to duetā, ja nepieciešams. Karlai ir cits repertuārs un cits liktenis. Pirmkārt, viņa dzied dziesmas, ko sacer pati. Otrkārt, vīrieši viņai ir vajadzīgi nevis uz skatuves, bet zālē. Viņa dzied viņiem. Nesteidzot izkliegt visai pasaulei savas ciešanas un kaisli. Jo viņa ir šeit, lai mierinātu, izklaidētu, palīdzētu aizmirsties. Viņa ir kluso, pieietamo prieku dziesminiece un pieticīgo, mājīgo baudu dzejniece. Tādēļ nekad nevaid un nežēlojas, vien klusi dūdo un atsauc atmiņā ko bezgala tuvu, pazīstamu un savu.

kā reiz savā romānā ar pamatotu rūgtumu rakstīja Žistīna Levī (viņas vīrs, filozofijas doktors Rafaēls Entovēns kļuva par Oreljēna tēvu). Jā, Karla Bruni ir tik daudzšķautņaina un netverama. Nav jautājuma, uz kuru viņa nerastu strauju atbildi. Nav tādas dzēlības, uz kuru viņa neatbildēs ar bezrūpīgu, apburošu smaidu. 

Savulaik amerikāņu žurnālistikas leģendai Barbarai Voltersai ārkārtīgi kārojās samulsināt Francijas prezidenta kundzi ar skrupulozu izmeklēšanu par viņas sakariem ar Miku Džegeru un Ēriku Kleptonu. Voltersa rūpīgi izvēlējās vārdus, apkopoja neapgāžamus pierādījumus… Viss velti. Karla vien žēlīgi pasmīnēja no savas reputācijas augstumiem: “Nu, kundze, ko jūs! Kad es satikos ar Nikolā, man jau bija 40. Gan vīram, gan man aiz muguras bija vesela dzīve. Droši vien būtu savādi, ja tajā nebūtu bijuši arī citi cilvēki?”

Kad pirms Sarkozī pirmās oficiālās vizītes Lielbritānijā viens no Londonas izsoļu namiem izlika pārdošanā Bruni kailfoto, visi tabloīdi nodrukāja to maksimāli iespējamajā izmērā – raugi, tā izskatās Francijas pirmā lēdija a la naturelle! Un ko Karla? Nereaģēja. Uzmeta skatienu, acis nedaudz piemiedzot: “Nu, jā. Es laikam biju tīri tā nekas?”

Kā zināms, pēc aizvadītajā pavasarī pasludinātā tiesas sprieduma Nikolā Sarkozī izcieš sodu par savu amata pilnvaru pārkāpšanu – bet Karla, šī patstāvīgā sieviete, ne reizi nav pieminēta bijušā prezidenta garajā apgrēcību sarakstā. Viņam vispār ir ticis pārmests vien par to, ka reiz visiem savas administrācijas darbiniekiem Nikolā uzdāvināja pa sievas diskam Comme si de rien n’etait (It kā nebūtu noticis nekas). Turklāt nopirktus nevis par kādām atsevišķa prezidenta izdevumu fonda naudiņām, bet saviem godīgi nopelnītajiem eiro. Arī oficiālo vizīšu un pieņemšanu tērpiem Karla valsts budžetu netērēja. Modes nami viņu apģērba par brīvu “vecās draudzības vārdā” – jo labāku reklāmu būtu grūti pat iedomāties.

Uz manu jautājumu, vai vīra prezidentūras laikā viņa sev par paraugu bija izvēlējusies Žaklīnu Kenediju – abu pirmo lēdiju stils bija vienlīdz elegants –, Karla atbildēja:

– Tomēr ne. Džekija kļuva par Baltā nama saimnieci jau ļoti jauna. Viņai bija tikai 31. Viņa gribēja amerikāņiem iepotēt labu gaumi – izsmalcinātu stilu, Eiropas modi, labas manieres, un tā savulaik bija īsta revolūcija. Es nekad netiku izvirzījusi sev tik ambiciozus mērķus.

Mani sākumā vairāk uztrauca fakts, ka mana priekštece Širaka kundze bija ideāla namamāte, kuras pārziņā gan Elizejas pils, gan visu prezidenta rezidenču mājsaimniecībās valdīja paraugkārtība. Šajā ziņā, atzīšos, man nebija īpaši daudz pieredzes un, protams, bija bail no salīdzinājumiem, kas nerunās man par labu. Taču gribētos teikt, ka tad, kad mana vīra prezidentūras laiks tuvojās noslēgumam, es jau daudzmaz biju apguvusi savus neskaitāmos pienākumus un viņam, es tā ceru, nenācās par mani sarkt.

... Mēs sarunājamies pa telefonu. Viņas angļu valoda ir ideāla. Balss klausulē šķiet nedaudz sagurusi, kā apaukstēta. Fonā saklausāmas bērnu klaigas, kas mūsu sarunā ielaužas kā atbalsis no citas dzīves. Tad Karla atvainojas un pāriet uz itāļu vai franču valodu. Savukārt man brīžiem rodas sajūta, ka sēžu kā nelūgts ciemiņš viesistabā, kur apkārt auļo bērni un rej suņi, bet saimniece nesatricināmi turpina čalot ar šo ciemiņu, tikmēr diriģējot topošo mielastu vai izrīkojot kalpotājus. Tajā ir kaut kas no itāļu kino vai gruzīnu garā galda mielasta. Tāda iekšēja atspriedze un noturīgs miers, ko nespēj iztraucēt ne mani jautājumi, ne bērnu iejaukšanās, ne paralēla saruna pa otru tālruni. Tātad par ko mēs nupat runājām? Ak, jā, Žaklīna Kenedija… 

Viņai pašai nepatīk, ka viņu salīdzina. Viņa vienmēr ir gatava jūsmot par citiem, bet tikmēr paliek pati par sevi. Tomēr ir kāda sieviete, kuru Karla kā agrāk, tā joprojām uzskata par prāta, iekšējas brīvības un skaistuma paraugu. Tā ir Simona de Bovuāra. Rakstniece, filozofe, feminisma ideoloģe.  

– Esat lasījis viņas Otro dzimumu? – Karla man jautā. – Es ar viņas grāmatām izaugu. Viņa man atklāja feminismu kā galveno ideju, kā dzīves filozofiju. Bez viņas grāmatām es vēl ilgi būtu palikusi tāda tumša, nedaudz neizglītota, sevī ierāvusies meitene no buržuāziskas ģimenes. Man tuva arī Kolete. Vai Koleti jūs zināt? Mani vispār iedvesmo cilvēki, kuri ir veidojuši sevi paši, nebaidoties pretoties apstākļiem un sabiedrības viedoklim.

Taču, ja atgriežamies pie dziesmām, vislielākajā mērā mani ir ietekmējis Bobs Dilans. Nekad neesmu centusies viņu atdarināt. To nemaz nevar izdarīt. Taču viņa balss tembrs, viņa dzeja skan manī nemitīgi. Manā skatījumā viss, ko dara Dilans, pirmkārt, ir skaista dzeja, kas pārtapusi mūzikā.

– Cik svaigs un skaists bija šis laiks! Jā, manu vecāku mājas tad bija klasiskās mūzikas kulta vieta. (Karlas māte bija koncertējoša pianiste, viņas dzīvesbiedrs ne tikai liela rūpniecības uzņēmuma mantinieks, bet arī komponists.  – Red.) Viņi labi pazina Herbertu fon Karajanu. Pie mums viesojās Marija Kallasa. Protams, es vēl biju par mazu, lai novērtētu visu šo dižo mūziķu nozīmību. Tomēr uzskatu, ka maniem vecākiem ļoti paveicās būt jauniem tieši tajā laikā. Tas bija titānisku personību un lielu cerību laiks. Man šķiet, ka tad cilvēkus abās dzelzs priekškara pusēs vienoja cerība, ka ir iespējama laimīgāka un taisnīgāka pasaule visiem.

Ka neviens tobrīd nedomāja par tagadni, par šodienu, visi tiecās uz nākamību. Visi loloja sapņus par kosmosu, sociālistiskajām utopijām, jauno kino. Bet vēlāk viss kļuva ikdienišķs, garlaicīgs, pelēks un… bīstams. Itālijā, kur mēs dzīvojām, kad biju maza, plosījās Sarkanās brigādes, ārkārtīgi nopietni kļuva nolaupīšanas draudi – pār mūsu dzīvi sāka valdīt terorisma bieds, un šīs bailes nav zudušas joprojām. Mani un māsu ar steigu aizsūtīja pie vecmāmiņas uz Franciju, kur bija nedaudz drošāk. Šeit es arī uzaugu. Un savu pirmo dziesmu sarakstīju franciski, kaut arī itāļu valoda ir mana dzimtā un pirmā valoda.

Vēl vairāk – 80. gados, modeles gaitu sākumā, viņu vajājušas bailes tā arī palikt bezvārda viduvējībai, uz kuras auguma vienkārši labi sēž drēbes.   

– Es biju pārāk gara, pārāk vāja, bet apkārt, kur tik pagriezies, bija tiešām skaistas sievietes, uz kuru fona es izskatījos pēc kārnas maikstes. Skaistums man vēl līdz šim vairāk saistās ar dabu, ainavu, debesu un jūras krāsām. Un ļoti reti – ar cilvēka seju. Skaistuma standarti taču visu laiku mainās. Manas jaunības paraugmodeles nez vai kļūtu par podija karalienēm tagad. Un galu galā – ko nozīmē skaistums bez iekšējas harmonijas un personības šarma? Tikai tukšu ietvaru. Neko vairāk! Nav pat īsti skaidrs, ko ar to var iesākt, kā izmantot? Teiksim, līdz 30 gadu vecumam šis jautājums varbūt vēl nav tik aktuāls, toties pēc tam…

Stāsta, ka fotosesiju un modes šovu aizkulisēs jūs brīvajos brīžos lasījāt Dostojevska romānus, slēpjot tos Elle vai Vogue glancētajos vākos. Vai drīkst jautāt, kāpēc tā rīkojāties?

Man vienkārši negribējās izlēkt no kopējās meiteņu masas, lai par mani nesāk runāt – re, kāda intelektuāle… Atradusi īsto vietu, kur lasīt Dostojevski! Ja esi tik gudra, ko tu dari šeit, kāpēc strādā par modeli? Ej mācīties uz Sorbonnu vai vismaz pasēdi bibliotēkā. Tur lasīt nopietnas grāmatiņas būs ērtāk nekā te, pārtraukumos starp grimēšanām un pielaikošanām. Modes aizkulišu pasaule ir skarbi iekārtota. Katram jāzina sava vieta, nedrīkst ne izkrist no kopējās ierindas, ne izcelties. Taču ko lai dara, ja es mīlēju Dostojevski un mīlu vēl tagad...

Bijāt viena no supermodeļu paaudzes. 90. gadu sākumā tā bija īpaša kasta, kuru pilnvērtīgi nomainīt nākamajām paaudzēm tā arī neizdevās. Ko pati domājat par šo savas dzīves laiku? Vai bijāt laimīga?

Jā, tas bija tik vareni! Šķita, ka tā būs vienmēr. Līdz mūža galam lidosim no skates uz skati ar džetiem un konkordēm, līksmosim pa ballītēm, vērpsim romānus, dzersim šampanieti, mūs bildēs slaveni fotogrāfi. Bija tik daudz nebeidzamu pārlidojumu, pārbraucienu un aizraujošu tikšanos! Iespaidu kaleidoskops. Es mīlu modes ļaudis.

Kam nav daļas gar politiku, sociumu, sabiedrības viļņošanos un vētrām, pasaules kataklizmām. Ir tikai viena kaislīga aizraušanās – ar savu dārgo ārieni, savu look. “Kā es izskatos?” – šis viņiem ir dzīvības un nāves jautājums.

Un šajā abu dzimumu narcisu pūlī es vienmēr jutos brīnišķīgi. Es viņus sapratu, jutu līdzi, iespējams, arī pasmējos par kādu. Taču man kopā ar viņiem bija labi. Viņi man bija kā jaunākie brāļi un māsas – atpazinu savus kompleksus, kaislības, sapņus un ilgas, no kuriem pati biju izaugusi kā no pusaudzes vecuma kleitām un džinsiem, kas vienkārši kļuvuši man par mazu. Un tomēr tā bija daļa no manis.  

Intervijās bieži esat stāstījusi, ka supermodeles darbs nozīmē ļoti vientuļu dzīvi, pat ja apkārt ir tik daudz citu cilvēku.      

Jā, tas ir darbs, kas piemērots vientuļniekiem. Taču man patīk būt vienai. Vienatnē ar sevi labāk domājas, labāk rakstās dziesmas.

Man tik un tā ir izdevies saglabāt siltas, draudzīgas attiecības ar daudzām manas paaudzes meitenēm. Kad koncertēju Ņujorkā, mani aizkulisēs apciemoja Linda Evandželista un man bija milzīgs prieks viņu satikt. Kristija Tērlingtone mani uzaicināja piedalīties sava labdarības fonda akcijās. Mēs nezaudējam sakarus, kaut arī modeļu karjeras laikā tikāmies reti.

Strādājot par modeli, tikāties arī ar daudziem izciliem fotogrāfiem. Kurš vārds tagad jums nāk prātā pirmais?

Helmuts Ņūtons. Ar viņu es vienmēr jutos droši un ērti. Viņš nekad neko nepieprasīja. Fotogrāfijas tapa it kā pašas no sevis. Viena kustība, un viņš jau teica: “Stop!” Divi kameras klikšķi, un bija radusies neticami asa jauda un glamūrs vienlaikus. Nastasja Kinska, Katrīna Denēva, Lučāno Pavaroti – katra zvaigzne, ko viņš fotografēja, uzstādīja un papildināja viņa klasiskā portreta formātu.

Cik ērti viņi iekārtojās Ņūtona kadrā... Tikpat viegli kā aktieri Vudija Allena kino, kur arī man reiz laimējās filmēties. Un tas ārkārtīgi pielīp, to gribas atkārtot. Katrā reklāmas foto sērijā, kur viss ir tik strikti saplānots, uzreiz ir redzams, ka autors ir bijis Ņūtons. Viņam tas izdevās kā nevienam citam. Daudz lielākā mērā nekā, teiksim, Īrvingam Penam vai Herbam Ritsam… Viņa Pentax kamera bija cita pasaule, cits Visums. Ar vienu filmiņu, desmit bildēm Ņūtons varēja uztaisīt reklāmas kampaņu.

Vai, jūsuprāt, fotogrāfija var mainīt dzīvi vai ietekmēt to? 

Kāpēc ne? Reiz no drauga dzirdēju stāstu par slavenu angļu dziedātāju, kurš bija aizrāvies ar alkoholu. Vairāk negāja uz ierakstu studiju, tikai dzēra, pilnīgs izmisums. Līdz kādā paparaci fotogrāfijā ieraudzīja nevis sevi pašu, bet vecu, resnu žurku. Jau nākamajā dienā viņš mainīja dzīvi – detoksikācija, sports, stingra diēta. Apstāties bija licis tieši šis atbaidošais skats, nevis, teiksim, veselības problēmas. Viņš bija viens no tiem, kuri modelē un veido savu tēlu, ne sevi pašu. Taču reizēm var papūlēties mainīt un uzlabot arī dzīvi!

Stāsta, ka reiz Odrija Hepberna, pamanījusi, ka Elizabetei Teilorei pirkstā ir jauns gredzens, apjautājās – vai Cartier? Uz ko Elizabete atbildēja: “Nē, Ričards Bērtons.” Kas ir svarīgāks jums – dāvana vai tas, kurš to dāvina? 

Pirmajā vietā tomēr jābūt dāvinātājam. Pat jauku dāvanu taču var pasniegt kāds atbaidošs radījums, un tad tā nekādu prieku nesagādās. Turpretī katra bērnu dāvana – pat ja tas ir tikai flomāsteru zīmējums uz papīra lapiņas – var padarīt mani absolūti laimīgu.

Un tomēr – kura dāvana ir bijusi visnozīmīgākā jūsu dzīvē?

 Veiksme. Man vienmēr ir ļoti veicies. Varbūt pat pārāk…

Nu, tā jau ir Dieva dāvana! Bet tās, ko esat saņēmusi no cilvēkiem, no savas dzīves vīriešiem?  

Tagad pārdomājot saprotu, ka droši vien vērtīgākā dāvana, ko esmu saņēmusi, bija mana pirmā ģitāra. Vecāki to man uzdāvināja devītajā dzimšanas dienā. Faktiski ar to sākās manas dziesmas. (Starp citu, Karlas īstais tēvs, Itālijā dzimušais brazīliešu biznesmenis Mauricio Remmerts jaunībā spēlēja klasisko ģitāru, un viņas vecāku mīlasstāsts sākās kamermūzikas ansamblī. – Red.) Tagad mājās spēlēju ģitāru, kura ir taisīta Brazīlijā. Taču tās skaņu nevar pastiprināt, tāpēc koncertos plašākai publikai es izmantoju citu instrumentu: to izgatavojis meistars, kurš taisa lautas. Šo klasisko ģitāru īpatnība ir plats grifs. Divreiz platāks nekā bardu ģitārām. Lai to spēlētu, jāapgūst īpašs spēles veids, un rodas īpaša skaņa, tāda noapaļota...

Tomēr, kaut arī ļoti mīlu šīs ģitāras, fetišiste es neesmu. Ja mana ģitāra tiks nozagta, bet vietā dabūšu citu ar tādu pašu grifu, man derēs arī tā. Tas ir tāpat kā ar mājām – ja tikai būs tāds pats komforta līmenis, man principā ir vienalga, kur dzīvot. Man ir zīmola Dobro1 ģitāra, kuru man uzdāvināja režisors Leo Karakss. Tā taisīta no koka un metāla. Un man ir dārga, jo unikāla. Citādi man ir izdevies nepiesaistīt sevi lietām. Ir ļoti maz mantu vai drēbju, no kurām es nespētu šķirties. Pat pie mūzikas diskiem – ja tikai tādus var dabūt vēl kaut kur citur – es neturos.

Jūs dziedat ne tikai franciski un itāliski, bet arī angliski – esat pat ierakstījusi albumu No Promises.

Jā, man gribējās izmēģināt citu mūzikas temporitmu. Arī panākt ideālu izrunu, kuras man nekad nav bijis, kaut angliski runāju kopš bērnības. Te man nācās lūgt palīdzību brīnišķīgajai Marianai Feitfulai, kura, kā izrādās, ir ļoti stingra un prasīga skolotāja. Visu albuma tapšanas laiku es nešķīros no Emīlijas Dikinsones un Silvijas Platas dzejoļu izlasēm. Tās un Šekspīra soneti bija mana galvenā lasāmviela pirms gulētiešanas. Angļu valoda dziedātājam diktē īpašu ritmiku – romāņu valodās runājošajiem, kāda es esmu gan no dzimšanas, gan pēc izglītības, to “uzķert” ir samērā grūti. Un vēl grūtāk ir atveidot tās melodiju.  

Vai jums patīk rakstīt dzeju?

Ļoti! Dzejas rakstīšana ir absolūts pretpols jebkurai intelektuālai nodarbei. Tas ir nesaistīts, bezsakarīgs process, kas pakļauts nevis loģikai, bet trakulīgai asiņu pulsācijai un sirdspukstu auļiem. Taču, ja gribam, lai šī sirds, kas tik neprātīgi sitas, kaut ko izsaka arī citiem, ir nepieciešams laiks. Lai sirds izdzīvo un pārcieš, cik vien iespējams vairāk.  

Kā jums šobrīd dzīvē visvairāk pietrūkst?

Lai cik dīvaini tas izklausītos – klusuma. Savos koncertos es pirmoreiz iepazinu tā īpašo skanējumu. Var sacīt, ka sadzirdēju to, pirms izgāju uz skatuves. Tas mani sajūsmināja un lika manai sirdij pukstēt straujāk. Jo mūzika, tāpat kā dzeja, dzīvo šajā klusumā. Es ceru, ka savam jaunajam albumam pratīšu sarakstīt dziesmu, kura visa būs komponēta no pauzēm. Gribu radīt skaņdarbu no šā apdullinoši kliedzošā klusuma. Tā būs dziesma, kura sākas atkal un atkal no jauna.  

------

    [1]Dobro – sešstīgu ģitāra, ko 20. gs. 20. gados ASV izgudroja brāļi Dopjeras, slovāku imigranti (Dopiera Brothers = DoBro). Dobro ģitāru no citām akustiskajām ģitārām atšķir metāla rezonators, kas iestrādāts koka korpusā.