Dace Fogele: "Es neticētu, ja vien pati nebūtu tam izgājusi cauri"
Ārste un “Veselības centra DMF” īpašniece Dace Fogele ir apbrīnojami enerģiska un uzņēmīga personība, kas ne tikai ģenerē idejas, bet arī īsteno tās, pierādot, ka iespējams ir viss, turklāt gan biznesā, gan dzīvē.
Jums piemīt izteiktas līderes dotības. Spēja pārliecināt un iedvesmot cilvēkus. Kuras vēl ir tās rakstura īpašības, kas dzīvē un darbā palīdzējušas virzīties uz priekšu, sasniegt savus mērķus?
Spītība labā nozīmē. Neesmu “cilvēks–bekvokāls”, kas stāvēs telpas stūrī un klusi vēros. Labprāt uzņemos iniciatīvu un paužu savu viedokli. Runājot alegorijās, kā deju zālē, kad sāk skanēt mūzika, es esmu priecīga, ja mēs ar partneri ejam dejot, kamēr zāle vēl ir tukša, kamēr vēl ir vieta, kur dejot. Nevis, lai sevi parādītu, bet sev pierādītu, ka es varu! Ja kāds man pateiks, ka netikšu galā ar situāciju vai nespēšu atrast kopīgu valodu ar kādu cilvēku, noteikti pieņemšu izaicinājumu un pierādīšu, ka to var izdarīt.
Gadu gaitā esmu sapratusi, ka, šķiet, nav tāda cilvēka, ar kuru man neveidojas saruna, – pat visklusākais, nerunīgākais cilvēks pēc laika atveras, un mēs atrodam kopīgas sarunu tēmas. Varbūt tā ir spēja “apmainīties lomām”, jo citus gudri mācīt no sava skatpunkta nav grūti, bet man tā nav interesanti… Mēģinu iet ceļu caur otra cilvēka sirdi, pieredzi, kas veidojusi šo cilvēku un viņa redzējumu, rīcību. Šī prasme ļoti noder arī darbā. To sāku veidot pirmajā darbavietā, kur lielākoties pacienti bija cilvēki gados, kas ne vienmēr spēja izstāstīt problēmas būtību un bieži gribēja vienkārši parunāties. Vēlāk tas noderēja, strādājot ar maziem bērniem: lai atrastu kontaktu, reizēm bija nepieciešamas vairākas stundas, turklāt nereti pirmajā vizītē līdz reālam darbam pat nenonācām. Plombas ir liktas rotaļu zaķiem, lāčiem, pat mašīnām! Ir bijis arī jautājums: vai pacients plombu var ielikt man? (Smejas.)
Šķiet, neesat stingrā “skaldi un valdi” vadītāja…
Ak, brīžiem mēģinu būt… Bet, godīgi sakot, tās ir tās reizes un situācijas, kuras, pēc gadiem pārvērtējusi, atzīstu par savām kļūdām. Nereti rīkojos, sekojot intuīcijai, nevis vispārpieņemtiem biznesa standartiem, tādējādi neapzināti kādam nodarot pāri. Zinu, ka manus lēmumus ne vienmēr var uzreiz pieņemt un izprast, bet arī, kāpjot kalnos, komandai izšķirošus lēmumus pieņem viens cilvēks – grupas vadītājs, kurš uzņemas atbildību, un pārējie viņam seko… Tie, kuri mani pazīst un ar kuriem kopā ir “puds sāls apēsts”, zina, ka var uzticēties, paļauties un sekot. Pusceļā nepametu un neapstājos.
Man ļoti būtiska ir atklāta saruna ne tikai ar pacientu, bet arī ar kolēģi un jebkuru cilvēku. Ja ir problēma, es to risinu. Arī sadzīviski, ikdienā. Neesmu no tiem, kuri ļaus izaugt milzīgam burbulim, kas briest arvien lielāks, kamēr sprāgst. Labāk ir risināt situāciju šeit un tagad – nonākt pie kopsaucēja, nevis ļaut vaļu fantāzijai. Esmu diezgan straujas dabas. Labs piemērs ir autotūrisms, kam ilgu laiku nevarēju saņemties, jo šķita, ka visērtāk ir ceļot ar lidmašīnu. Šādos ceļojumos ar automašīnu dodamies spontāni, un, lai saliktu ģimenes mantas koferos, man ir vajadzīgs viens vakars. Nespēju iedomāties, ka somas varētu kravāt nedēļu…
Kas vēl jums ir būtiski?
Nevaru iedomāties dzīvi bez jūras. Ezeru virmojošā virsma man ir pārāk mierīga, bet upes straume pārlieku strauja. Dievinu vēju, bangojošu jūru, baltus viļņus, karstu sauli. Tajos retajos brīžos, kad ir visi šie trīs elementi – stihijas – kopā, jūra skan tā, ka neko citu vairs nedzirdi. Tas ir mans laiks, kad varu sēdēt kāpās, to sajust un sadzirdēt, un tas ir kaut kas maģisks.
Man patīk mūzika – klasiska, nopietna, citreiz romantiska, taču spēju izbaudīt arī to, kas nav gluži mans. Piemēram, dēls gribēja uz “Rammstein” koncertu, bet biļetes izpārdotas. Man tomēr laimējās tās nopirkt. Stāvu koncertā un
domāju – ko es te daru?! Bet tad pavēroju apkārtējos, sajutu to enerģiju, vienkārši ļāvos un izbaudīju. Neticēsiet – vēlos to atkārtot! (Smejas.)
Labprāt apmeklēju teātra pirmizrādes, jo tā ir iespēja gūt pirmo iespaidu no pirmavota, nevis no atsauksmēm. Nevienu no izrādēm, ko esmu redzējusi pēdējo piecu līdz desmit gadu laikā, nevaru saukt par sliktu, jo katra mani ir uzrunājusi, liekot domāt vēl ilgi pēc tam. Turklāt daudzas gribētos redzēt vēlreiz, piemēram, “Brandu”, “Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu”, “Rothko”. Pārsteidzoši jaudīgas izrādes.
Jūs ik pa laikam var redzēt publiskos pasākumos kopā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem: politiķiem, mākslas pasaules pārstāvjiem. Ņemot vērā jūsu līderības talantus, likumsakarīgs šķiet jautājums: vai esat iesaistījusies kādā politiskā vai sabiedriskā kustībā?
Līdz šim man nav bijis tas gods būt kādā politiskā partijā, kaut gan piedāvājumi patiesi ir bijuši. Tos esmu ļoti izvērtējusi. Manuprāt, ir svarīgi ne tikai kaut kur būt, bet dot kādu pienesumu: idejas, risinājumu vai citu ieguldījumu.
Atzīstu, ka ir tautsaimniecības vai politikas jomas, kurās man nav pieredzes, ar kurām nav bijis saskarsmes, līdz ar to necenšos izlikties, ka varu sniegt receptes pret visām sabiedrības kaitēm.
Bet par nozarēm, ar kurām saskaros ikdienā, īpaši par veselības aprūpi, protams, man ir viedoklis, kur esam, un ir idejas, ko varētu darīt citādi. Visam savs laiks.
Visu interviju lasiet žurnāla PASTAIGA jaunajā numurā!
